Zviedru un amerikāņu loma latviešu bēgļu laivu akcijās uz Zviedriju (1944—1945)

Uldis Neiburgs,
Dr. hist., Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks.

Viens no nozīmīgākajiem Latvijas pretošanās kustības veikumiem Otrā pasaules kara gados bija nelegālās bēgļu laivu kustības organizēšana no Kurzemes piekrastes uz Gotlandi, kas, pateicoties 1943. gada 13. augustā nelegāli Rīgā izveidotās Latvijas Centrālās padomes (LCP) aktivitātēm, līdz pat kara beigām Zviedrijā ļāva nonākt vairāk nekā pusei no aptuveni 4500 latviešu bēgļu. Pretošanās kustības īstenotie laivu braucieni samērā plaši ir aprakstīti līdzšinējā vēstures literatūrā, nereti gan vienkāršojot vai pārspīlējot LCP lomu to norisē. Daudz mazāka uzmanība līdz šim ir pievērsta ārvalstu militārās izlūkošanas un bēgļu palīdzības dienestu, proti, Zviedrijas Aizsardzības štāba C biroja un ASV Kara bēgļu padomes dalībai, tehniski un finansiāli nodrošinot kopīgi ar LCP īstenotās slepenās bēgļu laivu akcijas no nacistu okupētās Latvijas uz Zviedriju.

Zvejnieku laiva «Centība» ar latviešu bēgļiem Hervikenas ostā, Gotlandē. 1944. gada 10. novembris.  No Latvijas Okupācijas muzeja krājuma.
Zvejnieku laiva «Centība» ar latviešu bēgļiem Hervikenas ostā, Gotlandē. 1944. gada 10. novembris.  No Latvijas Okupācijas muzeja krājuma.

Zviedrijas Aizsardzības štāba C birojs
Otrā pasaules kara gados Zviedrijas Aizsardzības štābs pildīja apvienojošā un augstākā štāba funkcijas un atradās tiešā Zviedrijas militāro spēku virspavēlnieka pakļautībā. Štāba ietvaros ietilpa sekcija II, kas atbildēja par militāro izlūkošanu. Tās vadītājs bija komandieris Dāvids Landkvists, un tā bija iedalīta iekšlietu un ārlietu nodaļā, kā arī t. s. centrālajā birojā jeb C
birojā (C-byrän), kas nodarbojās ar izlūkošanu kaimiņvalstīs. C biroja vadītājs bija majors Karls Petersēns, bet viņa tuvākais palīgs — kapteinis Helmuts Ternbergs. Nacistu okupēto Baltijas valstu kontekstā C birojs sākotnēji nodarbojās vienīgi ar jaun­ieradušos baltiešu bēgļu iztaujāšanu, tomēr stāvoklis Otrā pasaules kara frontēs pakāpeniski spieda zviedrus meklēt jaunus ceļus informācijas iegūšanai par situāciju šajā reģionā. Zviedrijas Aizsardzības štābs 1943. gada rudenī tāpēc izstrādāja jaunu darba stratēģiju, jo, pieaugot baltiešu bēgļu straumei, to vidū bija iespējams vervēt aģentus un organizēt izlūkbraucienus uz Igauniju, Latviju un Lietuvu. Lai saņemtu militāra rakstura informāciju, zviedru izlūkdienests bija gatavs atbalstīt nelegālo laivu satiksmi un sagādāt nepieciešamos radioraidītājus, ko izmantotu sakaru uzturēšanai, lai uzzinātu laivu ierašanās laikus un vietas.

Galvenā C biroja persona slepeno laivu sakaru organizēšanā ar Baltiju bija kapteinis Arturs Johansons, kas kopš 1943. gada vasaras pildīja Visbijas krastā novietotās Jūras kara flotes, to starpā Jūras spēku policijas, sardzes komandiera pienākumus un atradās majora K. Petersēna tiešā pakļautībā visos jautājumos, kas bija saistīti ar izlūkdienestu. Viņa uzdevumos ietilpa palīdzības sniegšana laivu apkalpēm, lai tās no Zviedrijas krasta nokļūtu Gotlandes ostās, laivu braucēju apgāde ar zviedru pasēm un meteoroloģiskiem datiem, kā arī viņu iztaujāšana pēc to atgriešanās Gotlandē, laivu pārmeklēšana un ziņošana C birojam par sasniegtajiem rezultātiem. Baltiešu aģentu vervēšana vispirms notika Gotlandē, kur kapteinis A. Johansons un citi C biroja darbinieki ciešā sadarbībā ar igauņu un latviešu palīdzības komitejām veica pirmo no Baltijas valstīm ieradušos bēgļu iztaujāšanu, t. sk. izplatot anketas ar jautājumiem par apstākļiem viņu mītņu zemēs, kā arī Vācijas militāro spēku izvietojumu un iedzīvotāju attieksmi pret vāciešiem. Lielākā bēgļu internēšanas tranzīta nometne atradās Kumelnēsā starp Stokholmu un Gustavsbergu, kur C birojs veica apjomīgas ieradušos bēgļu pratināšanas. Bēgļus no Igaunijas iztaujāja kāds igauņu lidotājs ar segvārdu «Ābels», bet bēgļus no Latvijas — kāds pagaidām vēl neidentificēts latvietis. Viņi veica sākotnējo atlasi, kam sekoja rūpīgākas pārrunas ar piemērotām personām. Uz iegūto ziņu pamata tika zīmētas Baltijas valstu lidlauku skices un rasējumi ar karaspēku koncentrāciju un citu militāri nozīmīgu infor­- māciju.

C biroja galvenā pārvalde no 1943. gada oktobra atradās Stokholmā (Sibyllegatan 49), un tā vajadzībām tika īrēta arī savrupmāja (Centralvägen 14) Lidingē, kur bieži vien izmitināja cilvēkus, kas gaidīja atpakaļbraucienus uz Baltijas valstīm. Vairāki braucieni austrumu virzienā notika arī no H. Tern­berga vasarnīcas Grīta arhipelāgā. Nozīmīga aģentu vervēšanas un pārrunu vieta atradās Stokholmas centrā (Munkbron 11), kur Sociālo lietu pārvaldes telpās strādāja četri C biroja darbinieki — docents Dāgs Trocigs, sekretārs Pērs Ulofs Zigfrīds Sandbergs, maģistrs Sikstens Heplings un jurisprudences bakalaurs Bengts Lībergs. Viņu uzdevums bija papildus iztaujāt bēgļus no Baltijas valstīm un izvēlēties piemērotus kandidātus braucieniem atpakaļ uz viņu dzimteni, kā arī uzturēt kontaktus ar igauņu un latviešu palīdzības komitejām. Tādējādi C birojs bija izveidojis funkcionējošu organizāciju, kas spēja uzņemt bēgļus no Baltijas valstīm, vairākās kārtās tos iztaujāt un pārbaudīt iegūto informāciju ar Ārzemnieku komisijas rīcībā jau esošo ziņu palīdzību. Akadēmiski izglītotie darbinieki turklāt darbojās kā filtrs, tādējādi savervētie baltieši nenonāca kontaktā ar izlūkdienesta darbības īstajiem vadītājiem. Līdz ar to C birojs atbilda izlūkdienesta darbībai tik svarīgajam noteikumam — iekrišanas gadījumā tā aģen­- tiem bija pēc iespējas mazāk zināšanu par pašu organizācijas struktūru un darbības metodēm.

Zviedrijas Aizsardzības štāba pārskats par laivu satiksmi uz Latviju. 1944. gada janvāris— novembris. No Zviedrijas Valsts arhīva.
Zviedrijas Aizsardzības štāba pārskats par laivu satiksmi uz Latviju. 1944. gada janvāris—novembris. No Zviedrijas Valsts arhīva.

Lai nodrošinātu C biroja organizēto laivu brīvu izbraukšanu un iebraukšanu Gotlandes ostās, C birojs sadarbojās ar militāro komandieri Gotlandē — ģenerāli Okerjelmu. Baltiešu, lielākoties latviešu, bēgļu laivu apkal­- pēm, kas sadarbojās ar C biroju, tika dota liela rīcības brīvība braucienu starplaikos, kad tās uzturējās Gotlandē — Slītē, Jūgarnā un Fūrilenā. Tas netieši veicināja viņu braucienus uz dzimteni pēc pašu iniciatīvas un citas nodarbes. Kapteinis A. Johansons un citi nodrošināja, ka viņu darbība bija zviedru iestāžu sankcionēta. Bieži C biroja personāls pavadīja baltiešu laivas līdz pat pašai arhipelāga robežai, lai aizvestu tās cauri sardzes ķēdēm, kas gan neliedza militārajai sardzei aizturēt atsevišķas laivas un apkalpes. Laivu apkalpēm nepieciešamo viltoto dokumentu izgatavošanā tika nodarbināti Valsts krimināltehniskā institūta speciālisti. Tādējādi kopīgi darbojoties, baltiešu kontaktpersonas Oto Tīls, Leonids Siliņš, Vladimirs Žilinsks un viņu pārstāvētās palīdzības komitejas sadarbībā ar bijušajiem Baltijas valstu sūtņiem Stokholmā un pretošanās kustībām dzimtenē pašas organizēja braucienus uz nacistu okupēto Igauniju, Latviju un Lietuvu, bet Zviedrijas Bruņoto spēku štābs rūpējās par to apgādi un tehnisko nodrošinājumu (degviela, radio ierīces u. c.), pretī saņemot savervēto personu sniegto informāciju par tā brīža situāciju nacistu okupētajās Baltijas valstīs. C biroju interesēja ziņas par militāriem objektiem, kas bija tapuši pēc PSRS okupācijas 1940.—1941. gadā un pēc Vācijas un PSRS kara sākuma 1941. gada vasarā, kā arī Vācijas sauszemes karaspēka (t. sk. baltiešu leģionu vienību), Jūras kara flotes un ostu, Gaisa spēku un lidlauku novietojums un daudzums, vēlāk arī Sarkanās armijas aizsardzības līniju izvietojums, kā arī nocietinājumu stiprums un pie frontes līnijas novietotā karaspēka jauda, un cita līdzīga militāra rakstura informācija.

ASV Kara bēgļu padome
1944. gada 22. janvārī ASV izveidoja Kara bēgļu padomi (War Refugee Boar; WRB) Džons Pīla vadībā. Tās mērķis bija glābt Eiropā izdzīvojušos nacistu vajāšanu upurus, paredzot izdarīt diplomātisku spiedienu vai veicot tiešas darbības reģionos, kur ASV Valsts departaments iecēla speciālus atašejus kara bēgļu lietās ASV vēstniecībās un di-plomātiskās misijās Turcijā, Šveicē, Zviedrijā, Portugālē, Lielbritānijā, Itālijā un Ziemeļ- āfrikā. Par WRB vadītāju Stokholmā kļuva ASV OSS loceklis Ivers C. Olsens, kas oficiāli strādāja par ASV vēstniecības finanšu sekretāru. WRB budžets operācijām Baltijas valstīs bija vairāk nekā 200 000 zviedru kronu, ar ko finansēja daļu no laivu braucieniem pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Nelegālo bēgļu laivu akciju organizēšanā un sarunās ar baltiešu pārstāvjiem bija iesaistīts arī ASV vēstniecības Zviedrijā Speciālo ziņojumu nodaļas vadītājs Harijs Karlsons, un to atbalstīja arī ASV vēstnieks Stokholmā Heršels V. Džonsons.

Jau 1944. gada aprīlī ASV WRB rīcībā nonāca informācija, ka oficiālās zviedru iestādes neliek šķēršļus igauņu zvejnieku laivām, kas nelegāli ar bēgļiem no Igaunijas sasniedza Zviedriju, kā arī saņēma norādījumus, ka nacistu apdraudēto cilvēku plūsmu ne tikai no Igaunijas, bet arī no Latvijas, Lietuvas un Polijas varētu ievērojami palielināt, ja tam būtu iespējams iegūt vajadzīgos līdzekļus un piemērotas laivas. Vispirms tika uzsāktas pārrunas ar igauņu pārstāvjiem par 1000 cilvēku pārvešanu no Igaunijas, kam sekoja sarunas ar latviešiem un lietuviešiem par 600—700 politisko intelektuāļu un rasistiski vajāto bēgļu evakuāciju no Latvijas un Lietuvas. Šādi plāni likās realizējami, lai gan operācijas solījās būt sarežģītas un bīstamas. To veiksmīgai norisei svarīgs bija laika faktors, tāpēc tās bija jāsāk pēc iespējas drīzāk. Vislielākajā slepenībā plāni bija pārbaudīti un pēc iespējas rūpīgi apspriesti, I. C. Olsenam tiekoties ar atbildīgu Zviedrijas Ārlietu ministrijas pārstāvi, kas bija ieinteresēts un labvēlīgi noskaņots kopīgai sadarbībai, paužot ticību operāciju sekmīgai īstenošanai. Arī Zviedrijas ārlietu ministrs Kristians Ginters Ministru prezidenta Pēra A. Hansona vārdā 1944. gada 4. augustā paziņoja igauņu un latviešu sociāldemokrātiem Augustam Rejam un Fēliksam Cielēnam, ka Zviedrija neliks nekādus šķēršļus, ja pretošanās kustības pašas noorganizēs kādas bēgļu evakuācijas akcijas. Minētās tikšanās laikā K. Ginters arī lūdza, lai tomēr evakuējot pēc iespējas mazāk cilvēku un lai atbraukušajiem liekot pie sirds nenodarboties ar propagandu un politisku de-klarāciju paušanu.

1944. gada 3. maijā H. Karlsons informēja Voldemāru Salno, bijušo Latvijas sūtni Stokholmā, par WRB darbību Zviedrijā un iespējamo cilvēku evakuēšanu pāri Baltijas jūrai. Sekoja V. Salnā pārrunas ar Igaunijas un Lietuvas sūtņiem Stokholmā — Heinrihu Larateju un Vītautu Gili, kas vienojās par kopīgu sadarbību šo plānu realizēšanā. 7. maijā V. Salnais par to informēja arī Stokholmā dzīvojošos latviešu diplomātus Valdemāru Kreicbergu un Jāni Tepferu, kas izteica savu atbalstu evakuācijas akcijas sākšanai. Kopumā no ASV WRB laivu braucieniem uz Zviedriju igauņi saņēma 110 000, lietuvieši 35 000, bet latvieši 55 000 zviedru kronu. Apmēram puse no latviešiem piešķirtajiem līdzekļiem bija paredzēta, lai iegādātos ātrlaivu, kas sekmīgi spētu šķērsot Baltijas jūru un uzņemt Kurzemes krastā sapulcinātos latviešu bēgļus. Par piešķirto naudu WRB latviešiem pieprasīja eventuāli no Latvijas evakuēt Rietumu sabiedroto karagūstekņus, latviešu inteliģenci, prorietumnieciski noskaņotus politiķus un viņu ģimenes, ebrejus, vācu armijas dezertierus. Kā izrādījās vēlāk, pilnā apmērā šīs prasības gan nebija iespējams izpildīt nepietiekama finansējuma un kara apstākļu dēļ.

Bēgļu laivu akciju rezultāti
Laika posmā no 1944. gada 31. janvāra līdz 1945. gada 5. martam ar C biroja atbalstu no Zviedrijas uz nacistu okupēto Latviju norisinājās pavisam 37 oficiāli reģistrēti braucieni, no kuriem sekmīgi bija 27, bet ne­- veiksmīgi 10, jo četras laivas pārtvēra vācieši. Sešas bija spiestas atgriezties atpakaļ Gotlandē, jo vai nu ceļā bija apšaudītas, vai nespēja tuvoties Kurzemes piekrastei pārāk spēcīgās krasta apsardzes dēļ. Savukārt no Zviedrijas uz Igauniju no 1944. gada 16. februāra līdz 24. augustam notika 13, bet uz Lietuvu no 1943. gada 16. decembra līdz 1944. gada 7. oktobrim norisinājās 14 zviedru C biroja atbalstīti nelegālie laivu braucieni. Sakarā ar Vācijas militārā stāvokļa strauju pasliktināšanos no 1944. gada septembra C biroja organizētie braucieni uz Baltijas valstīm pakāpeniski tika pārtraukti. To norisi negatīvi ietekmēja arī Padomju Savienības vēstniecības Stokholmā atbalstītā, pret baltiešu bēgļiem vērstā propagandas kampaņa zviedru komunistiskajā presē. Tās kulminācija bija laikraksta «Ny Dag» 17. oktobra publikācija «Baltiešu fašisti lielā skaitā Zviedrijā. Zviedru varas iestādes un Amerikas vēstniecība kā organizatori?», kas izsauca arī starptautisku rezonansi.

ASV WRB finansētās laivas ar bēgļiem no Latvijas uz Zviedriju devās laikā no 1944. gada jūnija sākuma līdz septembra beigām, kad pāri Baltijas jūrai notika vismaz 18 laivu braucieni. Saskaņā ar V. Salnā un F. Cielēna atskaiti līdz 4. septembrim civilo bēgļu evakuācijai no Latvijas bija iztērētas 36 088 zviedru kronas, no tām lielākie izdevumi bija 9975 kronas atalgojumam laivu apkalpēm, 9500 kronas izdeva par ātr­laivas «Tony» (tā bija domāta kuģošanai pa ezeriem, nevis pa jūru, un tās brauciens uz Latviju 1944. gada 10. septembrī nebija veiksmīgs) iegādi, 6400 kronas — par diviem «Ocean Ford» jūras motoriem, bet 3155 kronas prasīja izdevumi par laivu un transportēšanu un degvielu. 2044 kronas tērētas arī kā finansiālā palīdzība (preces u. tml.) dzimtenes organizācijai Latvijā, bet 1141 krona bija ieguldīta dāvanās un kompensācijās dažādām amatpersonām par pakalpojumiem evakuācijas lietā. Kopumā visās laivu apkalpēs 1944. gada septembrī un oktobra sākumā īsāku vai garāku laiku bija nodarbināti 24 cilvēki, no tiem astoņi nebija atgriezušies Zviedrijā, un par viņu likteni nekas nebija zināms.

Līdz šim nepietiekami ir novērtēts LCP Ventspils sakaru grupas (Arturs Arnītis, Nikolajs O. Alksnītis, Osvalds Bileskalns un citi) un pašu bēgļu laivu pārcēlāju (Eduards Andersons, Pēteris Jansons, Žanis Fonzovs, Laimons Pētersons, Ēriks Tomsons un vairāki citi) ieguldījums bēgļu laivu akciju īstenošanā, kas bija daudz nozīmīgāks nekā tobrīd Rīgā un Kurzemē esošo vai jau Zviedrijā nonākušo atsevišķu LCP līderu tā laika rīcība. Par to liek domāt arī jūrnieka Voldemāra Jurjaka pēckara atmiņās paustā nostāja: «Pienāca ziņas, ka LCP darbība Rīgā tiek pār­- traukta un mūsu valdības vīri ar ģimenēm un paziņām pārcelsies uz Kurzemi, respektīvi, uz Ventspils piekrasti braucieniem uz Zviedriju. [..] Ar šo laiku sākot, es uzskatu, ka mūsu LCP darbība pārsviedās no Latvijas atbrīvošanas lietu kārtošanas uz pašu vadības bēgšanu no Latvijas uz Zviedriju. [..] Visā manā pretestības kustības laikā no 1943. gada līdz 1945. gadam es neesmu sastāvējis, nedz arī man zinot līdzdarbojies ne LCP, ne Zviedrijas latviešu palīdzības komitejā. Šīs organizācijas nav man devušas šajā darbības posmā nekādu palīdzību vai norādījumus bēgļu evakuācijai no Kurzemes uz Zviedriju. Ja arī esmu palīdzējis šo organizāciju biedriem, tāpat zināmu politisku partiju biedriem un viņu līdzgaitniekiem evakuēties no Kurzemes uz Zviedriju, tad to esmu darījis tikai savas latviskās cilvēcības vārdā, palīdzēdams ikvienam latvietim, neprasot pēc viņa izcelsmes, materiālā stāvokļa vai politiskās pārliecības.»

Laivu pārcēlāji Laimons Pētersons, Eduards Andersons, Voldemārs Jurjaks, Kārlis Prulis un Jānis Priedoliņš pie zvejnieku laivas «Aira» Vallevikenā, Gotlandē. 1945. gada aprīlis. No B. G. Holmerta personiskā arhīva.
Laivu pārcēlāji Laimons Pētersons, Eduards Andersons, Voldemārs Jurjaks, Kārlis Prulis un Jānis Priedoliņš pie zvejnieku laivas «Aira» Vallevikenā, Gotlandē. 1945. gada aprīlis. No B. G. Holmerta personiskā arhīva.

Pēc oficiāli reģistrētiem datiem, līdz Otrā pasaules kara beigām Zviedrijā bija ieradušies 4559 latviešu bēgļi, 2077 no šiem cilvēkiem Zviedrijā bija ieradušies individuāli, bet 2541 bēglis te bija nonācis LCP organizēto bēgļu laivu akciju rezultātā. Viņu vidū bija vismaz 764 personas, kas sasniedza Gotlandi ar Zviedrijas Aizsardzības štāba atbalstītām laivām, un ap 740 bēgļu, ko atveda ASV WRB finansētās laivas. Jāņem gan vērā, ka daļa šo braucienu notika, vienā un tajā pašā reizē izmantojot gan zviedru tehnisko, gan amerikāņu finansiālo atbalstu, bet daļa no laivu braucieniem LCP laivu pārcēlāji veica neatkarīgi no zviedru un amerikāņu palīdzības.