Ziemassvētku kaujas latviešu strēlnieku atmiņās

Klāvs Zariņš,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

1917. gada 5. janvārī (1916. gada 23. decembrī pēc vecā stila) Tīreļpurvā sākās Ziemassvētku kaujas, kurās latviešu strēlnieki, cīnoties plecu pie pleca ar sibīriešu pulkiem un citu «krievu daļu» karavīriem, realizēja vienu no lielākajām kaujas operācijām Latvijas teritorijā Pirmā pasaules kara gados. Iespaidīgā ofensīva, kuras rezultātā pēc frontes pārrāvuma bija jāseko Jelgavas atbrīvošanai, cieta neveiksmi un prasīja vairāku tūkstošu karavīru dzīvības. Ziemassvētku kaujas kļuva par vienu no nozīmīgākajām, leģendārākajām un reizē arī traģiskākajām epizodēm latviešu strēlnieku vēsturē, kas apliecināja viņu cīņas spējas. 

2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka strēlnieku zvērests Torņkalnā pirms Ziemassvētku kaujām.
2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka strēlnieku zvērests Torņkalnā pirms Ziemassvētku kaujām.

Pirms kaujas
Gatavošanās Jelgavas operācijai, kas vēlāk ieguva Ziemassvētku kauju nosaukumu, sākās jau 1916. gada rudenī, kad astoņi latviešu strēlnieku bataljoni tika pārformēti astoņos pulkos un apvienoti divās brigādēs. Tāpat veica pastiprinātu izlūkošanas darbu, un brigāžu štābi ievāca informāciju par strēlniekiem un virsniekiem, kuri pirms kara bija dzīvojuši Tīreļpurva rajonā un pazina šo apkārtni. Baidoties no vācu spiegiem, operācija tika gatavota lielā slepenībā. Pārmaiņas skāra arī pašu strēlnieku ikdienu, kuri tika pastiprināti apmācīti ienaidnieka aizsardzības elementu pārvarēšanā. 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulka kapteinis Jānis Vītols atmiņās pēc kara aprakstīja strēlnieku apmācību pirms Ziemassvētku kaujām:

«7. Bauskas strēlnieku pulkā bija pieņemts, ka katrs karavīrs atbrīvo sev ceļu ar drāšu griežamām šķērēm un cirvi vai lāpstu; kamdēļ arī katram bija izdoti šie piederumi. Pašus ceļa atbrīvošanas paņēmienus praktizēja tik bieži, kamēr nāca pie pārliecības, ka nekāds drāšu žogs mūs nespēs aizturēt. Dienā pirms uzbrukuma pārbaudīju pēc pulksteņa Cenes muižā drāšu žogu pārvarēšanas ilgumu, pie kam 2 minūšu laikā izgrieza 4 rindu dzeloņu drāšu žogu, un caur to izgāja viss pulks. Visi pilnīgi bijām pārliecināti un ticējām, ka ienaidnieka dzeloņdrāšu žogi un citi šķēršļi mūs neaizturēs un ienaidnieka pozīcijas mēs ieņemsim.»

Latviešu strēlnieki un viņu virsnieki par kaujas sākumu tika informēti pēdējā brīdī. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka apakšvirsnieks Rūdolfs Ivanovs dienasgrāmatā aprakstīja pēdējo vakaru pirms kaujas sākuma:

«Šorīt mums paziņoja, ka rīt plkst. 5.00 jāiet uzbrukumā. Šoreiz iešot triecienā visi astoņi latviešu strēlnieku pulki. Sākām gatavoties savam gaidāmam uzdevumam. Pirmais darbs bija apģērbt tīru veļu un visas pārējās liekās mantiņas ielikt savās mantu somās. Pievienojām somām savu mājinieku adreses un nodevām to visu savas rotas saim­- niecības vadītājam uzglabāšanai. Arī durkļu makstis nodevām vīram, sev paturot tikai šauteni ar kailo durkli, granātu somu, pretgāzu masku. Savu parasto normu papildinājām divkārtīgi, jo saņēmām papildus krūšu patronu somas, pilnas patronām. Tad notika durkļu asināšana uz kāda ķieģeļa vai akmeņa, bet par visām lietām rakstījām vēstules mājiniekiem, rakstījām varbūt pēdējos sveicienus, jo nezinājām, kur un kādos apstākļos būsim rīt kaujas laukā. Savā starpā, tuvāko cīņu biedru vidū, uzticējām viens otram savu tuvinieku adreses: ja gadījumā kādam būs lemts atstāt mūsu rindas kaujas laukā, tad pie dzīvības palikušiem par to būtu jāziņo kritušo mājiniekiem vai tuviniekiem.»

12. armijas štābs gatavojās gaidāmajām kaujām ļoti rūpīgi, un tām bija jālauž kara gaita Ziemeļu frontē, vienlaicīgi atbalstot arī sabiedrotos Francijā. Būtiska loma kaujās tika atvēlēta latviešu strēlniekiem.

«Moments, kad cilvēks pazaudē sevi»
Ziemassvētku kaujas sākās bez iepriekšējās artilērijas sagatavošanas uguns, lai pārsteigtu ienaidnieku nesagatavotu. Pēkšņā, negaidītā triecienā abām latviešu strēlnieku brigādēm izdevās pārraut nocietinātās vācu pozīcijas Tīreļpurvā, kas šajā frontes sektorā bija iespaidīgas — vairākas dzeloņdrāšu aizžogojuma līnijas un augsts, nocietināts zemes uzbērums, kurš ieguva «vācu vaļņa» nosaukumu. Tam sekoja vācu otrā un trešā aizsardzības līnija.

Pēc kara bijušais 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka karavīrs V. Laurs Latviešu veco strēlnieku biedrībai vēstulē nosūtīja arī savas atmiņas par pieredzēto Ziemassvētku kauju laikā pēc frontes pārrāvuma un ofensīvas izvēršanu ienaidnieka aizmugurē, taču atmiņas tā arī netika publicētas biedrības izdotajos žurnālos.

«Cik savādi skan sausie šauteņu šāvieni un dobjie granātu sprādzieni. Tie pauž atkal jaunas šausmas, cik daudz ciešanas un sāpes tie nes. Bet par to visu nav laika domāt, un šās domas uz laiku izgaisušas no galvas. Kājas, kā no nezināmas varas dzītas, nes mani pār sniegputeņa pienestajiem laukiem pretim tur, no kurienes skan šis šausmīgais troksnis. Biezie brikšņi un krūmi pinas pa kājām, aiz kuriem kājas sapinoties vairāk nedarbojas, un viss stāvs iegrimst dziļajā sniegā, savādas trīsas iziet caur kauliem, un uz mirkli paliekos šā guļot. Cik jauki būtu kaut kur daudz maz siltumā iemigt uz kādu laiku, aizmirst visu, lai kaut cik atpūstos no noguruma un grūtībām, bet šoreiz nav laika par to domāt, un es, saņēmis spēkus, turpinu steigties uz priekšu. Dažus soļus no manis tāpatās kā es steidzas uz priekšu mans sirsnīgākais draugs B. Tikai neviļus uzmetu viņam kādu skatu un šai skatā neredzu viņa izjušanu, viņa priekus vai skumjas. Šāvienu troksnis arvienu pieņemas, un atkal kā neviļus skats pagriežas uz mana drauga pusi. Redzu, kā tas lēnām noguļas sniegā, savāda un neparasta man izliekas šī mana drauga nogulšanās, bet varbūtās tas aiz noguruma, aiz nespēka. Es piesteidzos pie tā un noguļos viņam līdzās, un paveros ar skatu uz viņu. Kaut kas sāpīgi iesmeldzas manā sirdī, un kas neizsakāmi smags man iežņaudzas krūtīs. No mana drauga galvas tecēja tumšas, sārtas asinis un krāsoja balto sniegu. Viņa lūpas bija mēmas, bet tā bāli dzelteno seju rotāja kluss smaids. Viņš bija beidzis ciest. Apkārtējās priedes šalca smagas, dziļdomīgas, drūmas šalkas. Vējš izkaisīja pār priežu zariem sāpīgas raudas, kas nāves mokās raudātas. Atstāju savu draugu un pats traucos uz priekšu (..).

Ziemassvētku kaujās gūstā saņemtie vācu karavīri.
Ziemassvētku kaujās gūstā saņemtie vācu karavīri.

Krievi paniskās bailēs metās bēgt, bet ko gan varēja nedaudzie latvieši iesākt, kas tik daudz bija jau pārcietuši, un šis lielais pārbaudījums bija par grūtu, lai to panestu. Sāka arī latvieši atiet, ar grūtībām tikām uz priekšu. Daudzi cīnītāji, kuri apsēdās no noguruma, ātri iemiga, kurus ar citu palīdzību ar lielām mokām piecēla, lai dabūtu uz priekšu, bet daži arī palika sēžot, tā padodoties nezināmam liktenim, kurš jādomā nebija citāds kā nāve. Man neviļus iešāvās prāta mans draugs, kuram tepat netālu vajadzēja atrasties. Neskatoties uz visu nogurumu, es vēl to gribēju redzēt beidzamu reizi. Sāku to uzmeklēt, bet nevarēju tik ātri atrast, kā to biju domājis. Varbūtās es meklēju to pavisam citur, kur tas patiesībā atradās, jo mani izmocītie nervi vairs nedarbojās kārtīgi. Neskatoties uz pieliktajām pūlēm, es tomēr to neatradu. Apsēdos, lai drusku atpūstos, un tā nemanot biju aizmidzis.

Mani uzmodināja skaļš šāvienu troksnis. Kas zin, ja tas nebūtu bijis, varbūt tad es tā būtu palicis uz mūžu sniegainajos laukos. Biju pilnīgā nesaprašanā. Nezināju, kur atrados un kas notiek apkārtnē. Gāju uz to pusi, kur atskanēja šāvienu troksnis, bet tas sākās arī pa labi un kreisi un kaut kur aizmugurē. Kādu laiku veltīgi izstaigājos, bet nekur netiku, un ar šausmām es ieraudzīju to vietu, no kuras biju izgājis. Tātad nekur nebiju ticis. Apmaldījies — šīs domas kā zibens izgāja caur manu galvu — ko iesākt, kurp iet. Es biju pilnīgā nesaprašanā. Ko darīt, ko iesākt. Dažādas domas jaucās pa manu galvu. Apkārt gaudoja saltais ziemas vējš, kaut kur kas vaidēja, kliedza bezgala sāpīgi, skaļi, un likās, ka zeme griežas ap manām kājām. Es skrēju kā ārprātā, cik to man atļāva mani spēki. Cik tā ilgi biju skrējis, nezinu, tikai ieraudzīju priekšā dažus mūsējos, kuri, no ienaidnieka uguns pavadīti, steigšus atkāpās. Es iekritu kādā granātas izrautā bedrē. Pēc maz mirkļiem man uzkrita virsū divi tumši stāvi, kuru lūpas pastāvīgi čukstēja: «Palīdzi, Dievs, grēciniekam!» — bet rokas nervozi meta krustus. Man aptrūkās elpas, gribēju nokratīt no sevis šo nastu, kas man beidzot ar lielām pūlēm arī izdevās, un es atviegloti uzelpoju. Maniem biedriem, kuri nebija nekas cits kā atliekas no krievu daļām, nebija laimes — viens nokrita soļus piecus no bedres, smagi nostenēdamies, no viņa galvas tecēja tumšs asiņu loks, bet kājas nervozi raustījās krampjos. Arī otrais tālu netika un nokrita, pazuzdams dziļajā sniegā.»

Arī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieks Arvīds Geidāns, kurš kaujās piedalījās jau no pirmajām stundām, vēlāk aprakstīja piedzīvoto, uzsverot cilvēcisko pārdzīvojumu:

«Tas ir moments, kad cilvēks pazaudē sevi. Bet viņā ierodas zvērs. Kad viņa seja pārvēršas, un vaibstos rotājas nāve un šausmas. Balto sniegu krāsoja asins traipi, un vairāki vācu kareivji un virsnieki stāvēja ar drebošām, augšā paceltām rokām.»

Lai arī sākotnēji latviešu strēlnieku pulkiem izdevās pārraut vācu pozīcijas un pat gūt zināmus panākumus ienaidnieka aizmugurē, rezervju trūkuma dēļ tos neizdevās noturēt, un strēlnieki bija spiesti atkāpties uz izejas pozīcijām. Neskatoties uz sarežģītajiem apstākļiem un brīžiem bezcerīgo situāciju, Ziemassvētku kaujas raksturo arī personīga varonība, kad karavīri ar savu paraugu iedvesmoja turpināt cīņu. Vienu šādu epizodi pēc kara aprakstīja 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandieris Ansis Zeltiņš:

«Ziemassvētku kaujās bija moments, kad pulka strēlnieku ķēdes, uzbrūkot 16. landšturma pulka apcietinātam štābam, pievirzījās pie viņa ļoti tuvu, neskatoties uz vācu viesuļuguni no šautenēm un ložmetējiem, un ķēdes, nevarēdamas tālāk virzīties, apgulās, jo, kas virzījās tālāk, tūliņ krita no vācu labi mērķētas ložmetēju un šauteņu uguns. Šinī brīdī pienāca pie manis leitnants Lazdiņš un ziņoja: «Pulkveža k-gs, tālāk virzīties nav iespējams, jo visi, kas to provē, tiek no vāciem nošauti. Rota manis neklausa.» Es atbildēju: «Piespiediet rotu jums paklausīt, jo šis ienaidnieka punkts ir mums visādā ziņā jāieņem.» Kā leitnants Lazdiņš izpildīja šo pavēli? Viņš aizgāja pie rotas, ņēma rokās šauteni un rotas priekšā pēkšņi izskrēja uz priekšu, un tā pārsteidza vācu ložmetēja šāvēju, ka tas nākošā brīdī no Lazdiņa durkļa, uz nāvi trāpīts, krita. To pašu, ko darīja leitnants Lazdiņš, izdarīja arī 7. rotas komandieris leitnants Melcs, kurš arī personīgi nodūra vācu ložmetēja šāvēju, kurš apšaudīja 7. rotu. Tā bija uguns dzirkstele pulverī: tagad klausīja visas rotas, un uzvara gāja pilna gaitā.»

Ar varonību izcēlās ne tikai kaujās rūdīti virsnieki un strēlnieki, bet arī zēni, kuri bija uzņemti pulkos un kurus kaujās nebija paredzēts iesaistīt. 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka virsnieks Kārlis Kevešāns, kas par nopelniem Ziemassvētku kaujās vēlāk tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, atmiņās norādīja uz kāda jauna puiša varonību Janvāra kauju laikā Tīreļpurvā:

«Kaujā, neviena nemanīts, piedalījās arī mazais 13 gadus vecais Kurzemes bēglis Ansis. Neapmierinādamies ar ūdens piegādāšanu ievainotajiem, tas paņēmis kāda kritušā šauteni un ar to uzbrucis durkļu cīņā kādam vācietim un iedūris tam ar durkli gūžā. Saniknotais vācietis par to taisījās nodurt mazo varoni, bet pēdējais ieķēries ienaidnieka jostā ar tādu spēku, ka vācietis nevarēja zēnu no sevis nokratīt, lai nodurtu. Šo neparasto cīņu ieraudzījis rotas komandieris podporučiks Lejasbullēns, kurš steidzies mazajam karotājam palīgā un to atsvabinājis no ienaidnieka. Cīņas karstumā, kura ievilkās līdz vēlai naktij, neviens nebija pamanījis drošsirdīgā zēna nozušanu. Tikai otrā rītā noskaidrojām, ka mazais Ansis vairs neatgriezīsies. Viņš bija kritis par dzimto zemi.»

1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieki īsā atpūtā Ziemassvētku kauju laikā.
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieki īsā atpūtā Ziemassvētku kauju laikā.

Kauju noslēgums
Ziemassvētku kaujas noslēdzās 11. janvārī, negūstot vērā ņemamus panākumus. Vienīgais ieguvums bija smagi nocietinātais vācu ložmetējkalns, kuru izdevās ieņemt kauju trešajā dienā. Taču cena par to bija ļoti augsta. Simtiem latviešu un krievu karavīru bija zaudējuši savu dzīvību, mēģinot izsist vāciešus no pozīcijām. 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka virsnieks Harijs Bundulis aprakstīja šausminošo skatu, kas pavērās pēc asiņainajām kaujām:

«Nākošā naktī mūsu sanitāri no ienaidnieka dzeloņstiepļu žogiem novāca kritušos. Tur bija simtu pieci mūsu pulka vīri. Pirmās rotas komandieris kapteinis Lasmanis bija sastindzis ar paceltu labo roku, kurā atrada sažņaugtu, mešanai sagatavotu rokas granātu. Viņš bija kritis, divu ložu ķerts pierē. Mazo, kā nevainīgu meitenīti smaidošo praporščiku Liepiņu noņēma no žoga neskaitāmu ložu caururbtu. Feldfēbelis Ivanovs, nāvīgi ievainots, ar savu naganu nošāvies, bet vecākais apakšvirsnieks Birnis, arī nāvīgi ievainots, izvilcis kabatas nazis un pārgriezis sev rīkli.»

Ziemassvētku kaujās kritušais 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka praporščiks Liepiņš.
Ziemassvētku kaujās kritušais 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka praporščiks Liepiņš.

6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka sanitārs Gothards Apsītis aprakstīja Tīreļpurva apkārtni pēc Ziemassvētku kaujām:

«Šajā mežiņā nav redzams neviens kociņš, kas vēl augtu vai zaļotu, bet visiem kokiem nosisti zari, un viņi stāv kaili. Kaili ar notriektiem zariem, nolauztu koku stumbri, no lodēm caururbtas priedes, granātām un mīnām izrautas bedres.»

Ar savu varonību un drosmi latviešu strēlnieki Ziemassvētku un tam sekojošajās Janvāra kaujās pierādīja, ka ir spējīgi cīnīties pat vissmagākajos apstākļos. Viņu izrādīto drosmi novērtēja ne tikai sabiedroto valstu karavīri, bet arī pretinieks. Vācu
8. armijas virsnieks Emīls Herolds, kas ņēma dalību Ziemassvētku kaujās, pēc kara rakstīja:

«No krievu puses šeit darbojās lāču mednieki — sibīrieši — un divreiz bīstamākie — latvieši. Šīs latviešu vienības šais kaujās sevi stipri uzupurēja, par ko liecina viņu kapi pie Babītes. Latvieši arī bija galvenie frontes pārrāvuma izdarītāji.»