Zemessardze — izvēle, kas maina dzīvi

Laura Jansona,
kaprāle, S-3 daļas speciāliste,

Ansis Īvāns,
vecākais zemessargs.

Foto — no zemessargu personiskā arhīva.

Nedēļas nogales prom no ģimenes, salīšana un salšana lauka mācībās, neikdienišķa fiziskā slodze — tas, ar ko jāsaskaras katram zemessargam. Taču patriotisms un pienākuma apziņa ir īpašības, kas šos cilvēkus ir mudinājušas  mesties piedzīvojumos, pārbaudīt savu spēju robežas, iegūt jaunas zināšanas un draugus, reizē stiprinot Latvijas aizsardzību. Tādu cilvēku, kas spējuši paveikt šo uzdevumu, proti, savienot ģimenes dzīvi ar dienestu Zemessardzē, netrūkst arī Zemessardzes Studentu kājnieku bataljonā. «Studentu bataljonā ir izveidojies augsti motivētu un labi sagatavotu zemessargu kodols, kurš jau tagad ir spējīgs veikt ļoti dažādas militārās operācijas,» tā par vienību lepni stāsta bataljona komandieris majors Pēteris Suveizda.  

Ir ko aizsargāt
«Tā kā tuvojos 50 gadu vecumam, un grupā, ar kuru kopā iestājos bataljonā, vidējais vecums ir apmēram 30 gadi, mans lielākais izaicinājums ir uzturēt un pat uzlabot fizisko formu,» par nepieciešamību biežāk kustēties stāsta dvīņubrāļu tēvs Nils Students. Amerikā dzimušais kungs, kurš Latvijā dzīvo kopš 1992. gada un strādā ASV vēstniecībā, Zemessardzē iestājās 2014. gadā, sākoties Krievijas agresijai Ukrainā.

Līdzīga motivācija brīvprātīgo rindās iestāties tieši 2014. gadā bija arī 34 gadus vecajam konsultāciju uzņēmuma vadītājam Jānim Meirānam. Pēc studijām Holandē viņš saprata, ka nevar palikt malā, jo viņam ir ko sargāt un aizstāvēt.

«Dienestā saproti, ka tā ir tava otrā ģimene. Kāds ir izlutinātais trešais dēls, kāds ir uzcītīgais pirmais, vai arī seržants — kā norūpējusies māte. Ir savi asumi, prieki un bēdas, tomēr tā vide vieno cilvēkus no dažādiem sabiedrības slāņiem. Liek paļauties un uzticēties it kā svešiem cilvēkiem, bet tu vienmēr zini, ka tava Zemessardzes ģimene būs ar tevi ­kopā, kad tev to vajadzēs,» Zemessardzi ar ģimeni salīdzina dēla tēvs Jānis.

Motivācija cīnīties
Dienests Zemessardzē nozīmē arī izaugsmi, savu spēju paplašināšanu un robežu pārbaudi. Jānis stāsta, ka tas viņam palīdzējis attīstīt sevi kā personību un paaugstināt komforta robežu, kā arī atslēgties no ikdienas.

Nils atceras, ka pirmajā kaujas šaušanā nav spējis uzreiz pierast pie desmitiem triecienšauteņu stobru vienlaikus radītajiem rībieniem. «Tagad esmu pieradis, un tas mani vispār vairs netraucē. Jāteic, tas pat nomierina — jocīgi, bet tā ir,» secina zemessargs.

Vienības kaujas spējas veido augsta morāle, disciplīna, profesionālā sagatavotība un nodrošinājums, skaidro bataljona komandieris Pēteris Suveizda.

«Tikai tāds zemessargs, kurš patiesi vēlas cīnīties, ir disciplinēts un apmācīts, turklāt apgādāts ar vismaz minimāli nepieciešamo ekipējumu, spēs izpildīt uzticētos uzdevumus,» uzsver komandieris.

Jānis un Nils šogad uzdevumus Zemessardzē veikuši vairāk nekā 40 dienas. Nils pabeidza nodaļas līmeņa apmācību, kura noslēdzās Ādažu poligonā deviņu dienu nometnē, savukārt Jānis ieguva kaprāļa pakāpi kursos Dobelē un Cēsīs.
Šī apmācība notiek sešas nedēļas darba dienās.

«Ja motivācija iestājoties bija saprast, kā es varu palīdzēt sargāt savu valsti un piedalīties, tad tagad ir vēlmē to darīt pēc iespējas kvalitatīvāk un profesionālāk, un tas nozīmē turpināt ieguldīt savu laiku un attīstīt militārās iemaņas un zināšanas,» uz savu izaugsmi atskatās Jānis.

Savukārt Nils atzīst, ka līdz ar pieredzi aug arī motivācija un izpratne par Zemessardzi, kas galu galā palielina respektu pret šo organizāciju.

Eļļa pretodu līdzekļa vietā
Protams, mācībās neiztikt arī bez jautriem un smieklīgiem atgadījumiem. «Vasara, patruļbāze, blakus pozīcijā pārinieks sāk intensīvi pūst sev virsū izdalīto pretodu līdzekli, jo Ādažu odi nepazīst kaunu un neganti kož,» stāsta Jānis.

Taču pārinieks visu nakti turpinājis bubināt, ka pretodu līdzeklis nu nekā nepalīdz pret šiem «lidojošajiem nešķīsteņiem mutantiem», radot izbrīnu Jānī, kuru insekti nav aiztikuši.

«No rīta ieraugu pārinieka eļļas nopūsto seju un sāku smieties. Viņš sajaucis pretodu līdzekli ar ieroču eļļu un visu nakti cītīgi ar to smērējies,» smejas Jānis.

Mājās bez vīra un ar ekipējuma kaudzēm
Iespējams, visgrūtāk klājas tieši mājās ar bērniem palikušajām zemessargu sievām un vīriem, taču Jāņa un Nila dzīvesbiedres vīru izvēli atbalsta.

«Tas ir vīra pienākums. Tā ir drošības sajūta par ģimeni. Ja nu tomēr kaut kas  notiek, vīrs māk un zina, ko darīt,» Jāņa izvēli slavē sieva Kristīne, kas atzīst, ka Zemessardzes mācību dēļ daudzas brīvdienas ir nācies pavadīt šķirti.

«Kopīgu nedēļas nogaļu mums ir maz. Vīrs apmeklē visas mācības, kas tiek piedāvātas, nekādu atrunu šajā lietā viņam nav,» stāsta sieviete, piebilstot, ka dažkārt mājās pietrūkst vīrieša roku. «Brīvdienās ar bērnu reiz sanāca pat izlaist pankūku cepšanu, jo nevarējām atvērt ievārījuma burku,» viņa atceras.

Nila sieva Lolita seko līdzi visiem vīra piedzīvojumiem dienestā. «Kad Nils man stāstīja, ka no rīta pamodies klajā laukā guļammaisā, apsnidzis ar sniegu un sev apkārt redzējis tādas pašas apsnigušas cilvēku čupiņas, es to ļoti spilgti iztēlojos, it kā pati tur būtu bijusi,» viņa stāsta.

Zemessarga ekipējums var pārsniegt 30 kilogramu svaru un aizņemt ievērojamu vietu, turklāt pēc mācībām mājās tas mēdz nonākt slapjš un netīrs. Taču Lolitu šī nekārtība un netīrība nesatrauc. «Ja es ļoti satrauktos par šādiem sīkumiem, būtu daudz jādzer nervu zāles,» viņa smej.

Jāpiebilst, ka Nils ekipējuma jautājumam ir radis oriģinālu risinājumu, atvieglojot mājinieku dzīvi. Viņš tā uzglabāšanai ir nopircis prāvu senču pūra lādi, kas kalpo arī par galdu.

Tādas lādes nav Jānim, viņš atzīst, ka ekipējums ir nepārtraukts diskusiju un joku objekts ar Kristīni. «Vīrs nopirka sev to, kas pašam likās nepieciešams un pat vairāk. Mājās vietas ekipējumam nav — stūros saliktas čupu čupas un kastes. Priekšnamā viņa apavi aizņem lielāko daļu no visiem ģimenes apaviem.»

Turklāt viņa ir šokēta, cik dārgi var maksāt dažādas ekipējuma daļas. «Tad arī sākas joki par sieviešu apaviem, somiņām, kas katrai nedēļai sava, un to neizskaidrojami lielo cenu. Tagad vīrs saprot mani, kad gribu kādu jaunu somiņu,» atklāj Kristīne.

Gan Jānis, gan Nils secina, ka bez ģimenes atbalsta apmeklēt mācības būtu grūti, jo abiem ģimenē aug bērni.

«Katram ir jādara kaut kas, lai nosargātu mūsu valsti. Mana sieva to dara ikdienā, un es cenšos turēties līdzās,» norāda Nils. Lolita piebilst, ka, rūpējoties par ģimeni, cilvēki mācās pārvarēt savu egoismu, savukārt tas palīdz nodoties kalpošanai kam lielākam — savai valstij.

Jāņa sieva Kristīne atzīmē, ka ģimenē ir audzis patriotisms un zīmīgāk tiek svinēti svētki, kas saistīti ar Latvijas Brīvības cīņām. Savukārt Jānis atzīst, ka savu pienākumu pilda ar degsmi. «Uz mācībām eju ar lielu prieku, un, lai gan atgriežos ellišķīgi noguris, vienalga priecājos un pozitīvi stāstu ģimenei par pavadīto laiku dabā.» Jānis atklāj, ka ģimenes lietu risināšana kopš iestāšanās Zemessardzē šķiet daudz vienkāršāka.