Zaļo partizānu vadonis — Artūrs Veckalniņš

partizānu vadonisArtūrs Veckalniņš dzimis 1889. gada 20. martā Lubējas pagastā, beidzis draudzes skolu, strādājis mežkopībā. 1915. gadā iesaukts cariskās Krievijas armijā. 1916. gadā pārgājis uz latviešu strēlniekiem — 3. Kurzemes strēlnieku pulku. It kā parasta lauku puiša bio-grāfija, taču jāņem vērā, ka viņš sācis karot kā vienkāršs ierindnieks, bet par kaujas nopelniem bez profesionālās militārās izglītības ticis līdz leitnanta uzplečiem. Viņš ir Jura krusta visu četru pakāpju un Jura medaļas triju pakāpju īpašnieks. Tādu karotāju latviešu strēlnieku vidū nebija daudz. Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru ieguvis par Ziemassvētku kaujām 1916. gadā, kā arī 1917. gadā, kad sava vada priekšgalā devās triecienā un ieņēma ienaidnieka pozīcijas.

Kā sākās viņa leģendārā darbība? Kad padomes 1919. gadā okupēja Latviju, daudzos Latvijas novados, sevišķi Vidzemē — Druvienas, Mēdzūlas, Cesvaines un citos pagastos, lai nebūtu jākaro padomju pusē, jaunekļi un vīri devās mežos, apvienojoties nelielos pulciņos. Viņus tautā sāka saukt par zaļajiem (zaļo vienības, zaļie partizāni vai vienkārši — zaļie). Arī bijušais strēlnieks Veckalniņš bija starp viņiem. Būdams labs organizators un praktiķis kara mākslā, viņš šos pulciņus apvienoja. 1919. gada martā Zaļā Artūra, kā dēvēja Artūru Veckalniņu, virsvadībā bija jau ap 370 vīru. Zaļo vienības tāpat kā agrāk darbojās atsevišķi savu komandieru vadībā un savos rajonos, bet īpašos gadījumos tās īsā laikā, izmantojot vietējo sakaru sistēmu, varēja sanākt kopā, lai veiktu kādu lielāku kaujas operāciju. Zaļie viens otru pazina tikai pēc iesaukām. Bija izveidota spēcīga un pārdomāta partizānu kaujas vienības sistēma. Ieročus un munīciju, tāpat arī pārtiku zaļie ieguva, uzbrūkot okupantiem viņu bāzēšanās vietās. Zaļie pretinieka aizmugurē traucēja varas iestāžu normālu darbību un parādīja tautai, ka var stāties pretī pašpārliecinātam pretiniekam.

Lai apkarotu Zaļā Artūra bandu, kā padomju vara sauca Veckalniņa partizānus, tika izveidotas soda ekspedīcijas. Sākās mežu un tuvāk mežiem atrodošos māju pārmeklēšana. Bet tas nedeva vajadzīgos rezultātus, jo zaļie pazina apvidu un izmantoja zemnieku palīdzību, viņu zaudējumi nebija lieli. 1919. gada maijā zaļie Artūra Veckalniņa vadībā uzbruka Mēdzūlas muižai, kur soda ekspedīcijas vīri turēja apcietinātus 70 zemniekus. Astoņpadsmit partizāni negaidīti iebruka muižā, atbrīvoja sagūstītos partizānus un atkāpās izejas pozīcijās, nodarot pretiniekam zaudējumus.

Lielākais A. Veckalniņa vadītais varoņdarbs — uzbrukums Cēsīm 1919. gada 14. maijā. Tik lielu un vērienīgu operāciju nebija veicis neviens partizānu grupējums. Šajā uzbrukumā piedalījās tikai desmit partizāni un trīsdesmit Cēsu iedzīvotāji — partizānu atbalstītāji. Izmantojot cēsnieku līdzdalību, zaļie gaišā dienas laikā ielauzās cietumā, atbrīvoja apmēram 220 ieslodzītos. Pēc šīs neveiksmes padomju spēki izsauca no frontes lielas karaspēka vienības, lai iztīrītu mežus no zaļajiem. Bet arī šoreiz tiem nepaveicās, jo 1919. gada 22. maijā bija jāatstāj Rīga un sākās padomju karaspēka atkāpšanās. Jaunajos apstākļos Veckalniņa vīriem pavērās plašs darbības lauks. Ar negaidītiem uzbrukumiem te vienā, te otrā vietā tika traucēta karaspēka atkāpšanās. Tika sagūstīti neskaitāmi pārtikas un munīcijas transporti, līdz ar to uzlabojās apgāde, un šajā ziņā Veckalniņa vīri varēja atbalstīt citas vienības. Partizānu kontrolēto teritoriju 1919. gada 1. jūnijā ieņēma Latvijas armija. Veckalniņš tika iecelts par Liezēres komandantu, bet 15. augustā pārcelts uz Cesvaini, kur viņa tiešais uzdevums bija likvidēt sarkanos partizānus. 10. oktobrī Veckalniņa vienība tika komandēta uz Jaunjelgavu, lai pieredzi liktu lietā Bermonta spēku aizmugurē, un pie Taurkalnes tā iznīcināja ienaidnieka rotu. Oktobra beigās par kaujas nopelniem Artūrs Veckalniņš tika paaugstināts virsleitnanta pakāpē. Sekoja cīņas 2. Ventspils kājnieku pulka sastāvā Latgales frontē. 1920. gada 16. aprīlī A. Veckalniņš tika atvaļināts. Miera laikā viņš saimniekoja savā saimniecībā Liezēres muižā. 1932.—1935. gadā bija robežapsardzības instruktors, 1935.—1939. gadā — robežsargu brigadieris, 2. Zilupes bataljona 1. rotas sardzes priekšnieks. 1939. gada 1. jūlijā atvaļināts. 1940. gada vasarā pēc padomju okupācijas varas nodibināšanās slēpās,  23. septembrī Madonā tika apcietināts, vēlāk deportēts uz Krieviju, kur 1942. gadā nošauts.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.