Viss notiek

Top dzejnieces Astrīdes Ivaskas iecerētā grāmata par Lesteni. Garas stundas aizvadītas, stāstot par laimīgās bērnības un agrās jaunības sapņu zemi, ko čakli pierakstīja dzejnieces palīgi. Lestenes vēsturi un cilvēku likteņus pēta Arnis Šablovskis. Grāmata būs. Tāpat agrāk vai vēlāk durvis vērs Lestenes baznīca. Arī tās tapšanā klāt ir Astrīdes Ivaskas artava un labās domas. Skaisto vasaru dievnams, kurp iets kopā ar vecākiem, bet dažreiz klusiņām vērtas smagās durvis un apbrīnots skaistums… Tas pārpasaulīgais daiļums palika sirdī uz laiku laikiem. Tāpēc tik ļoti sāpēja sirds, kad gandrīz pēc pusgadsimta dzejniece ieraudzīja karā sapostīto baznīcu.

Pirms pāris gadiem decembra sākumā Lestenē pulcējās kultūras pārstāvji no Rīgas, no Tukuma. Baznīcā skanēja Latvijas Radio kora dziedājums, skanēja kā apsolījums, ka svinīgajām runām sekos nopietns darbs. Tobrīd Astrīde bija laimīga, un kopš tā brīža viņa mēdza bieži runāt ar saviem domu draugiem, kā palīdzēt Lestenei. No viņas puses sekoja reāla rīcība. Viss notiek. Viss iet savu, Dieva lemto gaitu.

ivaskaDienās, kad dzejniece bija ceļā uz aizsauli, vairākkārt pārlasīju viņas veltījumu dzejā tēvam — Latvijas armijas ģenerālim Mārtiņam Hartmanim, Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim, Lestenes muižas īpašniekam. Pateicoties ģenerālim, man bija lemts satikt un iepazīt Astrīdi Ivasku, jo viņa 20. gs. deviņdesmito gadu sākumā ieradās Latvijā, Aizsardzības ministrijā, lai runātu par tēva īpašuma — Lestenes muižas — likteni. Viņas starojums apbūra. Pirmo reizi savā dzīvē  satiku pasaules kultūras cilvēku, deviņās valodās runājošu, kultūru, it sevišķi literatūru pārzinošu, bet ļoti sirsnīgu un mīļu. Katra tikšanās ar Astrīdi Ivasku bija svētki dvēselei. Tā īsti viņu sapratu, kad izlasīju grāmatu «Pasaules pagalmos». Lūk, daži fragmenti no šīs brīnišķīgās dzejas prozā.

«Par sevi. Esmu dzimusi Rīgā, Lauvas zīmē, gada skaistākajā mēnesī augustā, un, kam tuvas zvaigznes, tas sapratīs, pret ko man bijis jācīnās un kas mūža pūrā līdzi dots.

Mātes priekšteči ir vidzemnieki no Ķīš-ezera apkaimes, jūrnieki, tālbraucēji kapteiņi. Kuģa taurēšana miglainos rītos bij mātei mīļākā skaņa. Māte bij rokdarbniece: laiku pa laikam mūsu dzīvoklis pārvērtās grāmatu sietuvē ar līmes  smaržu un zelta krāsas pudelītēm, pa laikam  austuvē, pa laikam stikla gleznotāja darbnīcā. Viņa iespēja daudz: nogāzt pie zemes spēcīgāko vīru ar džiu-džitsa paņēmienu, audzēt vīnogas, pieņemt ārzemju diplomātus un sarīkot apkūlības.

Tēvs, jā — tēvs. Tēvs bija vienīgais cilvēks, kurā kā spogulī spēju saskatīt sevi. Ar tēvu dzīve būtu bijusi tāda, kādu to mirstīgajiem nedod dievi; padomju vara tēvu nobendēja 1941. gadā. Viņš mīlēja makšķerēt, meditēt, apstaigāt laukus un grāmatveikalus, valkāt karavīra  tērpu, runāt maz un raudzīties saules rietos. Tēvs dzīvoja ciešā
saskarē ar saviem senčiem. Dzimis viņš bij pie Kuldīgas, un pa ciltskoka zaram iesniedzās kuršu ķoniņos un lībiešos.

Brālis Juris Varlejs bērnībā bij niķīgs, un viņam nepadevās svešvalodas. Es bērnībā biju klausīga, un man labi padevās svešvalodas; gājām abi Franču licejā. Vēlāk brālis Juris labojās, mīlēja sēdēt un domāt; viņam ļoti padevās matemātika. Es kļuvu niķīga, mīlēju klejot un domāt; man nepavisam nepadevās matemātika. No brāļa iznāca labs matemātiķis – no manis neiznāca nekā tamlīdzīga. 

Bērnības vasaras iesākās pie jūras un beidzās Lestenes muižā, Zemgales augstienē. Desmit Lestenes vasaras atskatoties saplūst vienā vienīgā zeltainā vasarā, kuras saskaņu netraucē nekas, pat pirmā mīlestība ne, pat ne karš. Kad pirmo reizi iebraucām Lestenē, zeme bij nosēta gaiļpiešiem un dzeltenām pļavu tulpēm. [..] Kad aizbraucām no Lestenes pēc desmit gadiem, zeme bij zeltaina no āboliem un kļavu lapām. Pēdējā rudenī noņēmām ziemas ābolus tikpat rūpīgi kā ik gadus, izzvejojot tos pa vienam no zilgmes ar garām maikstēm un noglabājot klētī [1944. gada rudens].

Mārburgā pie Lānas [Vācijā] man pavērās Eiropas gara pasaule. Triju gadu laikā universitātē nodarbojos ar septiņām svešvalodām, gan dzīvām, gan sen sastingušām, un ieprecējos somugru kultūras lokā. Manas dzīves lielākais sasniegums ir tas, ka esmu iemācījusies runāt igauniski un cept rupjmaizi.

Ilgus gadus esmu dzīvojusi Amerikā, bet esmu bieži atgriezusies Eiropā. To apceļojot, man soli pa solim atklājusies Eiropas īstenā seja. Četras zemes un to dzejnieki mācījuši mani saprast dzīvi un nāvi: Austrija, Spānija, Grieķija un Somija. Vīne, pilsēta kā pārbriedis auglis, kam nīcība ieēdusies jau serdē, bet kam garša brīnumsalda, mācīja pieņemt nāvi kā dzīves daļu, par ko var skumt, bet ne par daudz. Spānija mācīja nicināt nāvi un spēlēties ar to, izaicinot uz divkauju. Nāve Spānijā ir iedvesma un varens radītājs spēks. Grieķijā nāves nepazīst, tur ir tikai mūžīga dzīvošana saulē. Nonācu Krētas salā kā svētceļniece, kam visi grēki piedoti un atņemtas bailes. Somijā nāves vietā ir mūžība, mežu un ezeru mūžība. Tur gribas saukt: nāve, kur ir tavs dzelonis, un gavilēt kā bērnam, lasot sēnes un ogas. Daudz ir Somijas mežos sēņu un ogu, daudz tās ezeros zivju, liela ir ļaužu vientulība, liela arī laipnība. Pie Vidusjūras dzīve zvīļo, Somijā tā ir viengabalaina, raupja un klusa. Somija kļuvusi man par otru bērnību un otrām mājām. Un ko gan dzīvē citu varam cerēt, kā laiku pa laikam nonākt atkal mājās [1981.].

Astrīde Ivaska un ģenerāļa M. Hartmaņa Goda zobena īpašnieks leitnants Kaspars Pollaks, 2014. gada 30. novembris.
Astrīde Ivaska un ģenerāļa M. Hartmaņa Goda zobena īpašnieks leitnants Kaspars Pollaks, 2014. gada 30. novembris.

Atgriešanās
Autobusā mēs pārbraucam Igaunijas robežu pie Ainažiem, izkāpjam, un mūs piepeši pārņem  šī sajūta, ka esam nonākuši galā. Ne vietiski galā, jo braucam taču uz Rīgu, bet metafiziski galā: tālāk vairs nav kurp iet. Mēs esam aiztikuši. Vairs nav ceļa ne uz priekšu, ne atpakaļ, šis ir gala un sākuma punkts, nezinot meklētais punkts, kur viss sākas no jauna. Kā slīcējs, kājām sasniedzot ezera dibenu, nevar vairs dziļāk grimt, tikai atsperties un sākt celties augšup, tā mēs esam sasnieguši Latvijas zemi. Ilgs ir bijis šis niriens, četrdesmit četrus gadus ilgs, bet šai brīdī mēs sākam iet citā virzienā, mēs esam atspērušies pret dzimto zemi, un mēs nirstam augšup.

Šai brīdī dzīves abas puses — tā tur un tā šeit, svešums un dzimtene, tas pazīstamais šaipusē un tas noslēpumainais tur palikušais, šīs puses sāk tuvoties viena otrai kā rokas atplestiem pirkstiem, kas saslēdzas domai vai lūgšanai, un divu vietā ir viens. Nav vairs puses, ir vairs tikai veselums [1988. gada rudenī].»

ivaska-gd__11622001. gada 1. martā Astrīde Ivaska atgriezās Rīgā, ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa dzīvoklī, un 75. dzimšanas dienu viņa jau svinēja dzimtenē. Savu ritējumu uzsāka dzīve Latvijā. Aizvadītais, 2014. gads dzejniecei bija īpaši darbīgs. Kopā ar dzejnieku Jāni Peteru viņa vairākkārt devās uz Kurzemi. Bet rudenī piepildīja vienu no saviem sapņiem — apmeklēja Svēto zemi. Palikdama uzticīga savai pārliecībai, ka «viss, ko mūsu maņas saņem no pasaules, ir dots mums ne glabāšanai, bet tālāk došanai», viņa aicināja draugus un stāstīja par piedzīvoto Izraēlā.

Šā gada 13. februārī Astrīde Ivaska ciemojās Nacionālajā aizsardzības akadēmijā tās 23. jubilejas pasākumā. Ar rektoru Egilu Leščinski tika norunāts par ģenerāļa M. Hartmaņa Goda  zobena īpašnieku — piecu virsnieku tikšanos ar akadēmijas saimi. Viss notiks.

Igaunijas prezidents Lennarts Meri 1993. gada 15. maijā, uzrunādams pulcējušos Ivara Ivaska izvadīšanas ceremonijā Rengu kapsētā Igaunijā, uzsvēra: «Rakst­nieka dzīve turpinās,  viņš uzsāk jaunu dzīvi savos darbos.» Arī Astrīde Ivaska turpināsies savā tautā.

Lestenes parka simtgadīgā lapegle tērp­sies zaļā rotā, bet dzeltenās pļavu tulpes gaidīs ciemos bites. Zem sirmajām liepām saplauks gaiļpieši — kā ik vasaru.

Skaists, lai arī gana grūts bija dzejnieces Astrīdes Ivaskas mūžs. Laimīgi ir tie cilvēki, kuri baudīja viņas sirds siltumu.

Edīte Sondoviča
Foto — Gatis Dieziņš.