Vīri no nemirstīgās ierindas

Edīte Sondoviča

Foto — no autores personiskā arhīva.

Jaunas sejas. Tagad un pirms simt gadiem. Ierindā karavīri — jaunekļi. Mazliet paveroties viņos, — ļoti līdzīgi šie zēni ar puķi pie cepures. Toreiz — gatavi vēl neapjaustam piedzīvojumam, un tagad — Latvijas armijas karavīri ar savu skatījumu uz pasauli. Laiks cits, skarbs, viltīgs. Strēlnieku simtgades pasākumu afišā ietvertā kopsakarība apliecina — tā ir nemirstīgā ierinda, kas vieno laikmetus. Kamēr būs šī zeme un tauta, to sargāja un sargās jaunekļi ar baltu puķi pie sirds.

Jaunekļus, kuri bija izgājuši cauri diviem pasaules kariem un palikuši dzīvi, iepazinu 20. gs. 70. un 80. gados. 1970. gada 16. aprīlī, kad durvis vēra muzejs ar ļoti garu un sarežģītu nosaukumu, daļa no latviešu strēlniekiem tajā notikumā piedalījās. Ne visu atceros, bet par tiem, kuri palikuši atmiņā, pastāstīšu. Tās būs atmiņas par personībām, kas īpaši uzrunāja, saistīja un palīdzēja izprast latviešu strēlnieku būtību, slavu un traģiku. Sarkani… Balti… Kā tik viņus nedēvēja tie, kuri vēsturi neizprata un neizprot joprojām, jo izliekas īpaši pareizi.

Pulkvedis Ansis Šponbergs, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks, — divi pasaules kari pārdzīvoti, iegūta augstākā militārā izglītība, Kurzemes cietoksnī komandējis pulku 130. latviešu strēlnieku korpusā. 1957. gadā viņš kopā ar ģenerāli Pēteri Baumani bija atbraucis uz Džūkstes vidusskolu un stāstīja par pārdzīvoto Otrajā pasaules karā. Abi ciemiņi kopā ar vecāko klašu skolēniem izstaigāja Džūkstes apkārtni.

1968. gada ziemā, strādājot jau Revolūcijas muzejā, piedalījos latviešu strēlnieku sanāksmēs, kas lēma par jauna muzeja celt­niecību, par pieminekli Strēlnieku laukumā, kur reiz bija atradies lepnais Melngalvju nams. Toreiz, 1968. gadā, tur atradās akmens ar vēstījumu, ka šajā vietā tiks uzcelts muzejs. Kad vīri iekarsa strīdos, allaž nosvērtais pulkvedis Šponbergs nomierināja satrauktos prātus. Kad muzejs jau strādāja un bija kļuvis par strēlnieku otrajām mājām, Šponbergtēvs, tā mēs viņu godājām, bija mūsu galvenais padomdevējs. Nebija tādu jautājumu, uz kuriem netiktu rasta atbilde! Viņš cienīja labu literatūru, klasisko mūziku, izprata humoru un labprāt mēdza pajokot.

Pulkvedis Augusts Daume, lidotājs. Viņš bija dienējis Sarkanās armijas Gaisa spēkos, kad tos komandēja rūjienietis Jēkabs Alksnis.

Muzeja darbinieki pie viņa Mežaparkā mēdza ciemoties gan dzimšanas dienā jūnijā, gan vārda dienā augustā. Jūnijā priecājāmies par ziedošajām ābelēm un bišu sanoņu tajās, bet augustā nobaudījām gardo medu. Bišu pulkvedim — tā mēs viņu dēvējām — kaimiņos dzīvoja atraktīva personība — izcilā spāņu dejas meistare Marta Alberinga. Viņa parasti ieradās sveikt pulk­vedi, tērpusies kā īsta dīva, bet reiz pat atnāca ar degošām svecēm greznā svečturī. Tas bija neaizmirstams augusta vakars sveču gaismā kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem un viņu atmiņām par tālo jaunību.

Atmiņā palikuši arī citādi brīži. 1979. gada jūlijā kopā ar izcilo kinorežisoru Hercu Franku un kinogrupu Maskavā izstaigājām vietas, kur 1918. gadā risinājās kreiso eseru dumpja notikumi. Toreiz izšķirošo vārdu teica latviešu strēlnieki un viņu komandieris Jukums Vācietis. Augustam Daumem tad bija tikai astoņpadsmit un, kā viņš pats atzina, ļoti gribējies dzīvot. «Laikam jau kāds uzklausīja manu lūgšanu un ļāva izdzīvot toreiz, kļūt par lidotāju un izturēt visu, kas bija lemts, bet galvenais  — atgriezties mājās, Latvijā.» A. Daume mums izstāstīja arī, kā saņēmis stingros rājienus no Jēkaba Alkšņa gan par maza lācēna atvešanu no Sibīrijas, gan komandiera dēlēna Imanta vizināšanu ar lidmašīnu. «Lai gan bijām abi no Vidzemes un labi pazīstami, Alksnim pret padotajiem nekādu atlaižu nebija. Viņa kredo bija — aviācijā sīkumu nav. No vissīkākās lidaparāta skrūvītes līdz lidotāja baltajai krādziņai un nospodrinātajiem zābakiem — visam jābūt ideālā kārtībā.» Jēkabu Alksni nošāva 1938. gadā. Augustu Daumi arī arestēja un sita līdz nemaņai par uzbrukuma mēģinājumu izmeklētājam, kurš centās piespiest parakstīt melīgas liecības. «Un atkal kāds mani sargāja. Cietuma uzraugs man izglāba dzīvību. Bija arī starp viņiem cilvēki.» Tādiem atklātības mirkļiem sirmais pulkvedis ļāvās reti.

Strēlnieku dēlu tikšanās Daugavmalā (TV ieraksts). No kreisās žurnālists Andris Sproģis, Revolūcijas muzeja direktora vietnieks Hugo Lapiņš. Alu malko Ēvalds Valters un Jānis Šireika, domīgi smaida Pēteris Griško un strēlnieka dēls dzejnieks Valdis Rūja, priekšplānā — Jānis Luste. 1981. gada 26. jūnijs.
Strēlnieku dēlu tikšanās Daugavmalā (TV ieraksts). No kreisās žurnālists Andris Sproģis, Revolūcijas muzeja direktora vietnieks Hugo Lapiņš. Alu malko Ēvalds Valters un Jānis Šireika, domīgi smaida Pēteris Griško un strēlnieka dēls dzejnieks Valdis Rūja, priekšplānā — Jānis Luste. 1981. gada 26. jūnijs.

A. Daumes draugs un domubiedrs bija Pēteris Griško no 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka. Septiņdesmitajos gados kopā ar Pēteri Griško, ļoti aktīvas Mālpils vidusskolas skolotājas (Andrejeva, ja atmiņa neviļ) aicināts, Augusts Daume devās uz Ukrainu, lai jauniešiem parādītu latviešu strēlnieku cīņu vietas. Abiem sirmajiem vīriem bija patiesa cieņa jaunatnes vidū, jo viņi nelietoja skaļus vārdus, bet prata par pārdzīvoto pateikt būtisko.

Kad šogad 1. augustā klausījos svinīgajās uzrunās pie Tērbatas ielas nama, kur tika atklāta piemiņas plāksne Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejai, strēlniekiem, kas tur pirms simt gadiem pulcējās, acu priekšā redzēju Pēteri Griško. Arī astoņpadsmit gadu vecais strādnieku puisis no Sarkandaugavas, tēvam un mātei nezinot, toreiz bija ieradies, lai pieteiktos strēlniekos. Pieņemts un 3. Kurzemes latviešu strēl­- nieku bataljonā ieradies pilnā ekipējumā. Rudenī pie Slokas bataljons saņēmis pirmās kaujas kristības.

Ēvalds Valters un Augusts Daume. 1981. gada 26. jūnijs.
Ēvalds Valters un Augusts Daume.1981. gada 26. jūnijs.

1987. gada 17. janvārī, kad pirmo reizi, Jelgavas pilsētas partijas (!) komitejas atbalstīti, atzīmējām Ziemassvētku kauju 70. gadskārtu, Pēteris Griško jeb Pēterītis, kā viņu mēdza uzrunāt, izstāstīja, ka šo kauju laikā viņš briesmīgi pārsalis un tā arī būtu uz mūžu aizmidzis zem egles, ja vien «čomiņi» nebūtu viņu kārtīgi sapurinājuši. Kopā ar saviem zēniem viņš aizgāja līdz Perekopam, bet pēc Pilsoņu kara palika Krievijā. Viņš, atceroties tos laikus, pajokoja: «Mēs bijām uz izķeršanu dažādos amatos, jo Krievijā reti kam bija tāda izglītība kā mums — mācējām lasīt un rakstīt, valodas zinājām, īpaši tie strēlnieki, kuri bija mācījušies ģimnāzijā. Es gan tikai savu Sarkandaugavas pamatskolu biju beidzis, bet par amatu trūkumu nesūdzējos.» Pēteris Griško cauri laikiem saglabāja gaišu prātu. 1982. gadā, kad viņam lika atteikties no 1937. gada represiju vērtējuma «Strēlnieku zvaigznājā», viņš palika pie savām domām.

Pēteris Griško 90. dzimšanas dienā. 1987. gada 8. februāris.
Pēteris Griško 90. dzimšanas dienā.1987. gada 8. februāris.

Kā sarunās atzina Juris Podnieks un Andris Slapiņš, Pēterī Griško bija kaut kas no kino cilvēka — sapratis viņus no pusvārda un, kā vien spējis, palīdzējis. Ļāvis ieskatīties arī savos ar amatiera kameru uzfilmētajos kadros. Tas bijis viens no viņa vaļaspriekiem, tāpat kā medības.

Kad 1974. gada pavasarī viņam ieminējos, ka 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka vakars televīzijā plānots nevis kā tiešraide no muzeja, bet kā pirmais krāsainais videoieraksts, ko vēlāk montēs un parādīs skatītājiem, Pēteris uzreiz teica, ka to varētu sarīkot pie viņa — dārzā. Pasākums izdevās ļoti emocionāls. Kurzemnieki pie atmiņu uguns­- kura  atcerējās strēlnieku laikus. Pulka muzikanta Pētera Vecumnieka mazdēls Andris iepriecināja vectēvu un viņa biedrus  ar paša komponētu dziesmiņu. Tagad Andris Vecumnieks ir Mūzikas akadēmijas profesors, komponists, turpina vectēva sākto, tikai citā kvalitātē. Vai ieraksts saglabājies, nezinu. Cik atceros, 3. pulka atmiņu vakaru televīzijā rādīja vairākkārt. Muzejnieki to noskatījās pie Pētera un viņa viesmīlīgās Anniņas, kas viņu vienmēr saposa tuvākiem un tālākiem ceļiem.

Kad 1978. gada rudenī Ščecinā notika Rīgas dienas, turienes muzejā tika atklāta izstāde par latviešu strēlniekiem. Atklāšanā piedalījās Pēteris Griško un Jānis Kalniņš no 4. Vidzemes pulka. Tie bija neaizmirstami brīži, un abi strēlnieki godam pārstāvēja savus biedrus un savu zemi. Ščecinā kopā noskatījāmies Polijas televīzijā translēto Jāņa Pāvila II inaugurācijas ceremoniju no Vatikāna. Pēteris Griško toreiz tikai noteica: «Tas jau kaut ko nozīmē…» 1988. gada notikumi Rīgā un citur Latvijā apliecināja šajos vārdos ietverto vēstījumu. Notikumi 14. jūnijā pie Kongresu nama, kad Latvijas komunistiskās partijas CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs nostājās zem «nepareizā» karoga, kad tautas nestie ziedi klēpjiem sagūla pie Brīvības pieminekļa, izraisīja asu reakciju īstenajos, pareizajos komunistos, arī dažos strēlniekos. Muzejā notika sanāksme un tapa vēstule ar asu nosodījumu 14. jūnija notikumiem. Aprunājāmies ar Pēteri — viņš mūs saprata. Samek­- lējām muzeja fondos 1917. gada 1. maija gājiena fotogrāfijas, kur redzams arī «nepareizais» karogs, ko nes latviešu strēlnieki. Saruna bija par vērtībām, par Latviju, un mums kopā izdevās nomierināt vēstules rakstītājus. Pēteris vēl piebilda, ka ar sarkanbaltsarkano karodziņu pie sirds ne viens vien strēlnieks  līdz Perekopam aizgājis. Drīz saņēmām apstiprinājumu viņa teiktajam. Strēlnieka A. Lakstīgalas tuvinieki atnesa uz muzeju mazu Latvijas karodziņu, ko līdz Perekopam, iešūtu šinelī, bija aiznesis viņu radinieks un ar to arī atgriezies Latvijā.

 Pirmajā Ziemassvētku kauju atceres pasākumā Ložmetējkalnā. 1984. gada 17. janvāris. No kreisās: Fricis Jansons, Jānis Litvinskis, E. Sondoviča, Pēteris Griško, V. Pabērza un Jānis Draudiņš.

Pirmajā Ziemassvētku kauju atceres pasākumā Ložmetējkalnā.1984. gada 17. janvāris.
No kreisās: Fricis Jansons, Jānis Litvinskis, E. Sondoviča, Pēteris Griško, V. Pabērza un Jānis Draudiņš.

Pēteris Griško, viens no pirmajiem brīv­- prātīgajiem latviešu strēlniekiem no Sarkandaugavas, sagaidīja Latvijas valstiskuma at­- jaunošanu. Nosvinējis 95. dzimšanas dienu, gandarīts par likteņa lemto dzīvesgājumu, rudens pusē viņš piebiedrojās saviem čomiņiem aizsaules pulkā, palikdams cilvēku atmiņā ar savu gaišo smaidu un stingro mugurkaulu.