Vienmēr klātesoši, vienmēr līdzās.

Džoanna Eglīte

Foto — kaprāle Vita Kubiņeca un no RJC arhīva.

Karavīru nakts

Tumšs 7. novembra vakars. Lietus aizvien pieņemas spēkā. Ādažu militārās bāzes ierindas laukumam tuvojas saujiņa cilvēku, lai ieņemtu goda vietu līdzās Kritušo karavīru piemineklim, kas uzstādīts viņu bojāgājušajiem dēliem, vīriem un tēviem. Abpus šo cilvēku ceļam, godinot piemiņu, ierindā stāv Sauszemes spēku kājnieku brigādes vienības un karavīri no ASV un Norvēģijas bruņotajiem spēkiem, kuri šobrīd pie mums atrodas mācībās un pievienojušies pasākumam, lai izrādītu cieņu. Ir kluss. Rāmi deg simtiem sveču karavīru rokās, un gaisā virmo kas vairāk par tuvu vienotību un bijību. Silta piederības sajūta, kas mijas ar gaišām skumjām. Nupat vietējā kapelā noturēts dievkalpojums par misijās ārpus Latvijas kritušajiem, un nu visi ir kopā klusuma brīdī zem rudenīgi melnām Latvijas debesīm. Tiek nolasīti karavīru vārdi un neliels
atgādinājums par katru, kā un kur viņš gājis bojā. Par katru tiek pateikts, ka šis cilvēks ir un vienmēr būs savas rotas vai vienības karavīrs, ar savu dienesta pakāpi un amatu. Pieminot Latvijas neatkarības gados bojāgājušos karavīrus, jau sesto gadu tiek atzīmēta Karavīru nakts.

pieminai

Ja šie puiši būtu līdzās, tad, visticamāk, mulstu no tik lielas un nedalītas uzmanības, bet justos aizkustināti, zinot, ka viņi vienmēr ir klātesoši savu biedru — karavīru folklorā, jokos, rituālos — visparastākajā ikdienā. Viņi vienmēr ir savējie, lai arī fiziski vairs nebūdami līdzās. «Jaunajiem karavīriem mūsu kritušie ir daļa no vienības vēstures, kuras apzināšanās rada piederības sajūtu un stiprina kaujas garu,» saka kapteinis Agris Robežnieks, Sauszemes spēku kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona Militārās izlūkošanas rotas komandiera vietnieks. «Bet tiem, kuri ar šiem puišiem kopā dienējuši, atmiņas ir gabaliņš no pašu būtības un dzīves.»

Vienības, kurās reiz dienēja bojāgājušie karavīri, un to sastāvs gadu gaitā ir mainījies, bet viņu piemiņas nozīme nav mazinājusies. «Piemiņa ir karavīru dvēsele. Ja zūd piemiņa, kaut kas būtisks un cilvēcisks mūsos iet bojā,» ir pārliecināts pulkvedis Mārtiņš Liberts, Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris.

Kad krīt savējie
«Tikai nerakstiet neko saldsērīgu, karavīrus ļoti viegli iespējams aizkustināt,» saka Agris Robežnieks. Viņš pats dienējis kopā ar trijiem misijās bojāgājušajiem vienības karavīriem: kaprāli Dāvi Baltābolu, seržantu Voldemāru Anševicu un dižkareivi Andreju Merkuševu.

2009. gadā Agris Robežnieks piedalījies misijā Afganistānā kopā ar Voldemāru Anševicu un Andreju Merkuševu. «Emocionāli ļoti grūts brīdis iestājās tūlīt pēc notikušā. Divi puiši ir gājuši bojā, bet nekas cits neapstājas. Tajā dienā un tajā stundā tev ir jāturpina dienēt un pildīt uzdevumu.»

Agris Robežnieks teic, ka vienīgās zāles šādā situācijā ir darbs, aizņemtība. Tikpat būtiski ir kritušo piemiņas brīži, jo tie ļauj izsērot jeb izdzīvot citādi neatļautās jūtas. «Karavīri ļoti nelabprāt runā par šādiem notikumiem. Šī pieredze ir ļoti personiska, un ar to nedalās.» Tomēr viņš atzīst, cik būtiski toreiz Afganistānā bijis piedalīties kapelāna aizlūgumā par kritušajiem. «Starp amerikāņu kolēģiem, ar kuriem kopīgi aizsargājām kaujas posteni no afgāņu nemierniekiem, arī bija bojāgājušie. Toreiz amerikāņi atrada mācītāju, kurš runāja gan krieviski, gan angliski un novadīja dzīvi palikušajiem aizlūgumu par tiem, kuru vairs nebija starp mums.»

Īsi pirms šī gada Karavīru nakts sarunā par septiņiem misijās bojāgājušajiem Agris Robežnieks ikreiz piemin savējos, līdzīgi kā rīkotos katrs karavīrs, kuš personīgi pazīst kādus citus puišus no bojāgājušajiem. Tomēr šajā personīgajā pieredzē ir kas vairāk — kaut kas par ikvienu no viņiem.

Bez sēru rāmjiem un melnām lentēm
Dodoties misijā, katrs karavīrs apzinās tās bīstamību. Lai mazinātu satraukumu un vairotu optimismu, karavīri pirms šādiem notikumiem mēdz kopīgi jokot. Viens no šādiem jokiem izskanēja pirms 2009. gada Afganistānas misijas. Apsverot iespēju, ka no kaujas var nepārnākt, puiši prātoja — ja nu tā notiek, viņu bildi nekādā ziņā nedrīkst likt sēru rāmī ar melnām lentēm. «Tikai zelta! Jo mēs taču esam to pelnījuši,» ar smaidu atceras Agris Robežnieks. Kritušo puišu — arī to, kuri gājuši bojā citos gados un misijās, — bildēm patiesi ir zeltaini, dzīvespriecīgi rāmji. Agris Robežnieks glabā savas vienības bojāgājušo personiskās lietas: izšautas 40 mm munīcijas čaulītes jeb kaujinieku glāzītes, sarkanbalt­sarkano karogu ar misijas karavīru parakstiem, seržanta Voldemāra Anševica apvidus karti, kuru viņš neilgi pirms bojāejas iedeva Agrim «uz laiku paglabāt». Voldemā­- ram, visticamāk, nebija ne jausmas, cik uzticami tā turpmāk tiks glabāta.

Ķivere, kas kā trofeja atvesta pēc mācībām Norvēģijas bruņotajos spēkos un kuras iegūšanā piedalījās visi trīs Militārās izlūkošanas rotas kritušie karavīri, nu jau tradicionāli kļuvusi par trauku, no kura tiek malkoti dzērieni visos svarīgākajos Militārās izlūkošanas rotas pasākumos. «Caur šo ķiveri mums iet visi prieki un bēdas. Visas jaunās pakāpes, apbalvojumi, uzšuves vai pabeigti kursi. Trešais tosts nemainīgi ir par bojāgājušajiem karavīriem,» saka Agris Robežnieks.

Karavīru nakts tiek atzīmēta valsts svētku mēnesī novembrī, bet Agra Robežnieka rotā ir arī tradīcija bojāgājušos biedrus pieminēt 1. maijā, datumā, kad  divi no biedriem krita kaujās Afganistānā. Šajā dienā kopā pulcējas esošie un bijušie karavīri, radinieki un karavīri no citām vienībām, lai apciemotu savu biedru kapavietas. Visa gada garumā viņu ģimenes nemainīgi tiek iesaistītas un aicinātas uz NBS un Saus­zemes spēku pasākumiem. Daudzi no vīriem, kas dienējuši kopā ar bojāgājušajiem, joprojām uztur saik­nes ar viņu ģimenēm. «Tas droši vien ir daudz svarīgāk mums pašiem, nekā puišiem, kuru vairs nav starp mums. Šī piemiņas glabāšana ļauj ikvienam karavīram just un apzināties, ka viņš, lai kas arī notiktu, var būt drošs, ka netiks aizmirsts un viņa tuvinieki vienmēr jutīs NBS biedru atbalstu. Viņi vienmēr būs piederīgi,» uzsver Agris Robežnieks.

Simtiem svecīšu novembra naktī
Aizdomājies par jautājumu, vai karavīra bojāeja ietekmē pasaules skatījumu tiem, kuri cīnījušies vai bijuši viņam līdzās un palikuši dzīvi, Agris Robežnieks atzīst, ka mainās realitātes un vērtību izpratne. «Mazāk laika tiek tērēts ārišķīgiem, nebūtiskiem sīkumiem. Tu vairs nestaigā pa mākoņiem un nebūvē nereālus debesskrāpjus. Tu esi uz zemes. Un apzinies, ka jādara viss iespējamais, lai mazinātu risku līdzīgā situācijā. Šāda pieredze ļauj apzināties, ka karavīri jāapmāca un jāsagatavo vēl rūpīgāk un nopietnāk. Tāpēc es saku jaunajiem, ka vispirms ir jāizpilda uzdevums un tikai tad var domāt par ēšanu, nevis otrādi,» teic Agris Robežnieks.

Karavīru naktī no balta ekrāna uz sanākušajiem lūkojas misijās kritušie karavīri: virsleitnants Olafs Baumanis, dižkareivis Vitālijs Vasiļjevs, dižkareivis Gints Bleija, dižkareivis Edgars Ozoliņš, dižkareivis
Andrejs Merkuševs, seržants Voldemārs Anševics, kaprālis Dāvis Baltābols. Klāt-esošo domās ir vēl citi — tie, kuri gājuši bojā mācību uzdevumos, jo arī viņu piemiņa ir svēta un godājama katram karavīram. Noslēdzot Karavīru nakti, pie Kritušo karavīru pieminekļa deg simtiem svecīšu — mazas mirdzošas piemiņas zīmes pret nemainīgo rudens nakts tumsu.