Vēstures teātra režisore

Džoanna Eglīte

Foto — no A. Fleijas personiskā arhīva.

Aijai Fleijai, Latvijas Kara muzeja direktorei, līdzīgi kā Verai Singajevskai ir neparasta balss. Pati viņa ir neliela, slaida, smalki veidota. Ievērojamu Aijas dzīves daļu reiz ieņēma sports — akrobātika. Vitalitāte ir jūtama Aijas kustībās un iekšējā enerģijā joprojām. Viņai ir ieinteresēts skatiens un atvērtība pieņemt izmaiņas, zinātkāri pētīt jauno. Ne vēsts no «muzejiskuma» vai apstāšanās kādā citā laikā. Vēsture Aiju interesē, bet viņa pati ir ļoti mūsdienīga. Viņa maz stāsta par sevi, bet, runājot par darbu, izpratni par vēsturiskiem notikumiem un dzīves norisēm, Aiju var tuvāk iepazīt. Aija Fleija ir beigusi Vēstures fakultāti, strādājusi Latvijas PSR Vēstures muzejā un vada Latvijas Kara muzeju kopš tā atjaunošanas.

fleija-dsc_0237

— Gabriels Garsija Markess savā grāmatā «100 vientulības gadi» pauž viedokli, ka vēsturi pēc laika var pārrakstīt citādi, jo cilvēki visu aizmirst. Kā vēsturniekam iespējams būt objektīvam? Ko vispār nozīmē objektivitāte vēsturē?
— Viss ir vienkārši. Vēstures notikumi ir objektīvi. Tikai traktējums var mainīties. (Sirsnīgi smejas.)

— Jā, bet mums parasti ir noteikta attieksme un līdz ar to izgaismojam kādu noteiktu šķautni, kura, iespējams, nemaz nav pati būtiskākā visā kontekstā.
— Protams, mums katram piemīt savs skatījums. Šis redzējums veidojas no tā, ko mēs esam mācījušies, lasījuši, no citiem apguvuši. Arī tas, kādi cilvēki ir ap mums, kāda ir viņu vērtību sistēma, veido mūsu uzskatus. Manu skatījumu lielā mērā ir formējis darbs Vēstures muzejā, kur strādāju vēstures nodaļā. Tur es dzīvoju līdzās īstiem priekšmetiem un dokumentiem. Varēju paņemt rokās un lasīt jaunlatviešu rakstīto, šķirstīt Ulmaņlaika foto albumus. Man bija brīnišķīgi kolēģi, kuri bija dzimuši pirms Otrā pasaules kara. Tie bija cilvēki ar ļoti gaišu, atšķirīgu skatījumu un pašapziņu. Caur to visu pie manis atnāca tā īstā, dziļā Latvijas vēstures izjūta. Mans skatījums uz vēstures notikumiem. Tas veidojās ne tikai no faktiem, kurus skolā nemācīja, bet no klātbūtnes un autentiskuma, kuru izbaudīju. Muzejs ir priekšmetu pasaule. Lai tajā orientētos, tev jāzina laikmeti, stili, materiāli. Tās arī ir iemaņas, kuras augstskolā nemāca. Par īstu muzeja cilvēku var kļūt tikai praksē.

— Kas jūs sākotnēji aizrāva vēsturē?
— Skolas laikā man tas likās tik interesanti! Ēģiptes piramīdas. Asīriešu pārcelšanās pāri upēm. Indiāņi. Maiju tautas. Senas civilizācijas.

— Tas man asociējas ar rakstnieka Džeralda Darela teiksmaino pasauli bioloģijā. Tikai viņam bija milzīgas iespējas. Vai Latvijā vēsturniekam nav šaurības sajūta, jo nav pārāk lielas pagātnes, ko pētīt?
— 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad Latvijā nopietni strādāja pie savas senvēstures faktu izzināšanas, cilvēki noteikti nejutās tā, ka viņiem vēsturē nekā nav bijis. Pirms tam bija vāciešu skatījums uz Latvijas pagātni. Viņu interpretācija orientēta uz to, ka te nekā laba bez vāciešiem nav bijis un nebūtu noticis. Bet mums ir sena vēsture, ar kuru var lepoties!

— Kurš laika posms Latvijas vēsturē jums šķiet visinteresantākais?
— Man ļoti īpaša šķiet 19. gadsimta otrā puse. Sabiedrībā risinājās dziļi procesi. Zemnieki izpirka savas saimniecības, cilvēki kļuva turīgi, sāka izglītoties, ieguva cienījamas profesijas — kļuva par ārstiem, skolotājiem, juristiem, zinātniekiem. Rīgā apmetās arvien vairāk latviešu. Kurzemnieki parasti izvēlējās dzīvot kreisajā Daugavas krastā — tagadējā Pārdaugavā. To skaitā arī viena no manām vecvecmāmiņām no Ugāles puses. Vidzemnieki — tagadējā Vidzemes priekšpilsētā. Latgaļi — Latgales priekšpilsētā. Līdz pat Pirmajam pasaules karam Rīga bija ļoti interesanta. Man gribētos pastaigāt pa šo pilsētu tai laikā.

— Vai šo posmu Latvijas vēsturē var uzskatīt par sevis apzināšanās posmu?
— (Brīdi domā.) Precīzāks vārds, kas to raksturotu, ir «pašapziņa».

— Ar ko tā saistīta?
— Ar latviešu presi, kas tajā laikā tika aktīvi izdota. Tika izplatītas populārzinātniskās grāmatas latviešu valodā. Ar daudziem koriem un biedrībām, kuras veidojās. Publiskajā telpā dominēja vēstījums, ka viss labi attīstās, mēs esam veiksmīgi. Cilvēki tika iedvesmoti un virzīti izaugsmei. Valdīja pozitīvisms. Šobrīd ir pretēji. Pamatinformācija, ko saņemam, apgalvo, ka viss ir slikti. Šim pamatvēstījumam vai uzstādījumam ir liela nozīme. Pozitīvais attīsta, kamēr negatīvais grauj un raisa nihilismu.

Runājot par varas instancēm mūsdienu Latvijā, mēs lietojam vārdu «viņi». Ir kaut kādi mistiski sliktie, blēdīgie «viņi». Nesen izlasīju ļoti interesantu krievu autora Aleksandra Ņikonova grāmatu «Aiz impērijas fasādes», kur viņš analizē to, kā ir veidots padomju cilvēks. Vēsturiskā skatījumā autors pēta varas vertikāles. Arī Latvijas cilvēkiem padomju laiks ir uzlicis zināmu domāšanas stereotipu. Mūsos ir liela netīksme pret varu. Jo tā vienmēr ir bijusi sveša. Pašreiz, kad tā vairs nav sveša, mēs joprojām raugāmies uz to caur vecu stereotipu prizmu. Mēs uzskatām, ka «viņi» nav mūsējie.

— Jūs strikti iestājaties arī par valodas jautājumu Latvijā.
— Pēc Atbrīvošanas cīņām Kārlis Skalbe teica, ka mums ir jāaizmirst krievu valoda, jo citādi latviešus no jauna pārmāks. Tie bija 20. gadsimta divdesmitie gadi. Vēsture atkārtojas. Mēs kaut ko būtisku no tās neesam mācījušies. Valoda nosaka piederību un domāšanu. Formāli Latvijā skolās māca latviešu valodu, bet praksē, darījumu vidē krievu valoda dominē. Manuprāt, tas ir bīstams process. Turklāt man šķiet, ka demo-krātiskā pasaule ir mazliet divkosīga. Neviena valsts nevar stāvēt vaļā. Problēmas ir neizbēgamas. Veidojas valsts valstī ar atšķirīgu valodu, kultūru, politiskām interesēm. Šādi tiek izjaukts zināms līdzsvars un valstij rodas problēmas. Kamēr citi to nebija piedzīvojuši, Latviju nesaprata. Pašreiz šis skatījums ir mainījies.

— Vai jūs pati kādreiz savā dzīvē esat bijusi kara reģionā?
— Nē. Par karu visvairāk esmu uzzinājusi, sarunājoties ar tā dalībniekiem, lasot grāmatas un vēsturiskas liecības. Esmu uzklausījusi daudzu Otrā pasaules kara dalībnieku stāstus. Arī leģionāru. Jūs droši vien esat redzējusi, ka filmās karavīri, ejot uzbrukumā, kliedz. Tas ir veids, kā atbrīvoties no milzīgā stresa, spriedzes un bailēm, kas ir pirms šī notikuma. Manuprāt, tie, kas paši nav piedalījušies karā, īsti līdz galam nespēj to iztēloties. Arī es ne. To var izlasīt, saprast, nojaust, bet ne izjust.

— Kāpēc cilvēki vienmēr un visos laikos ir karojušie?
— Uz šo jautājumu, šķiet, neviens nav spējis atbildēt. Formāli — tā ir cīņa par teritoriju, pārākuma apziņa, vara. Cilvēces attīstībā ir kaut kas neizskaidrojams. Piemēram, profesionāļi studē ekonomiku, orientējas šajos procesos, un tik un tā laiku pa laikam pasaule no jauna piedzīvo ekonomiskas krīzes. Ar kariem ir līdzīgi. Mēs saprotam kara postu un vienalga to atkārtojam no jauna. Vienīgi — kari top modernāki.

— Tagad karo ar sankcijām.
— (Smejas.) Nē, sankcijas tieši ir sena parādība. Lai ar kādu manipulētu, visos laikos ir bremzēta vai apturēta tirdzniecība.

— Karošana ir vīriešu lieta. Sievietēm piemīt mātes instinkts, un tas savā būtībā ir pret karu, pret iznīcību. Jūs, būdama sieviete, vadāt muzeju, kas stāsta par karu.
— (Smejoties.) Neviena studente, izvelkot eksāmenā biļeti par Otro pasaules karu, nevar pateikt, nē, to es nestāstīšu, jo tas nav sievišķīgi. Tā ir tikai vēsture! Tāda, kāda tā ir bijusi. Turklāt modernajā pasaulē sievietes arī ir armijā un piedalās karā. Šajā ziņā pasaule ir mainījusies.

— Kā jūs nokļuvāt Latvijas Kara muzejā?
— Vēstures muzejā es strādāju ar ieroču kolekciju. Kļuvu par tās kuratori. Pamazām sāku ieročus izzināt, atšķirt. Veidoju ekspozīciju par Pirmo pasaules karu un latviešu strēlniekiem. Kad atjaunoja Latvijas Kara muzeju, muzejnieku vidē biju zinoša šajā jomā. Likumsakarīgi, ka Kultūras ministrijas cilvēki mani uzaicināja vadīt šo muzeju.

Kara muzeja sākotnē. 1992. gadā.
Kara muzeja sākotnē. 1992. gadā.

— Tas izklausās pēc liela izaicinājuma. Vai jūs to tā jutāt?
— Muzeja darbs man nešķita biedējošs. Toties katru rītu, nākot uz darbu, skatījos uz Pulvertorni — uz šo lielo ēku — un domāju, kā es tikšu galā ar tās apsaimniekošanu? Man bija bijība pret atbildību par šo ēku. Bet, kad ienāc pa durvīm un sāc darboties, visi procesi sakārtojas. Gan profesionālie, gan tie, kas saistīti ar saimnieciskām lietām. Darīšana liek bailēm vai nedrošībai atkāpties.

Muzeja atjaunošanas sākumposms sakrita ar atmodas laiku. Cilvēki jutās atbildīgi un ieinteresēti veidot šī muzeja kolekciju. Mūsu rīcībā bija daudz liecību par padomju armiju Latvijā, bet ļoti maz, piemēram, par latviešiem vācu leģionā. Padomju laikā daudzas vēsturiskas liecības, kas skāra arī 19. gadsimta Latvijas vēsturi, vēlāk Atbrīvošanas cīņas (1918. — 1920.), bija mērķ­tiecīgi nīcinātas. Ļoti atsaucīgi izrādījās ārzemju latvieši, kuri bija paņēmuši līdzi un saglabājuši daudzus muzeja izpratnē vērtīgus priekšmetus. Vietējiem iedzīvotājiem, baidoties no sankcijām, kas draudēja par dažādu «pretvalstisku» priekšmetu glabāšanu, bija mazāk izdevies saglabāt šīs vēsturiskās liecības — formas tērpus, medaļas, karogus, fotogrāfijas, vēstules. Bet arī viņi nesa uz muzeju savas dzimtas vēstures liecības un bagātināja krājumus. Rezultātā mums, piemēram, izdevies pilnībā atjaunot Latvijas ordeņu kolekciju.

Droši vien arī jums mājās ir kādi no citas paaudzes nākuši priekšmeti, kurus jūs palaikam apskatāt, noliekat atpakaļ vietā un glabājat. Foto vai kas cits, kas jums saistās ar kaut ko jums personiski svarīgu. Šis saglabātais kopums ir vēsture, kas parāda noteikta laika perioda cilvēku vērtību sistēmu.

— Kādēļ cilvēkiem būtu jāzina sava vēsture?
— Mācoties vēsturi, var uzzināt, kādi procesi rada kādas sekas. Tas ir būtiski, lai neatkārtotu kļūdas. Savas zemes vēstures zināšana rada piederības izjūtu. Pat ja tu nezini precīzus faktus, secību, gadskaitļus vai uzvārdus, tu apzinies, ka pirms tevis ir bijuši senči, kas dzīvojuši šajā zemē. Tas palīdz sajust, ka neesi viens. Palīdz mazināt savtīgumu un egoismu. Izzinot vēsturi, tu apzinies, ka esi kāda kopuma daļa. Tas dod iespēju saprast, cik savstarpēji saistīti esam. Ja kopumam ies labi, arī tev būs labi.

Es pati ļoti aizrāvos ar savas ģimenes vēstures, ģimenes koka izzināšanu. Viens manas ģimenes atzars savieno zarus, kas nāk no Bauskas un Ugāles puses, no ventiņiem. Otrs no Jelgavas. No Jelgavas puses mani senči nav tīri latvieši. Un tas man lika aizdomāties, vai latvietis ir tas, kuram ir tikai latviešu asinis, vai tas, kura domāšana, uzskati un vērtību sistēma atbilst zemei, kurā viņš dzīvo, un valodai, kurā runā. Un, manuprāt, valoda un domāšana ir izšķiroša. Mans vecvectēvs, nebūdams latvietis, Jelgavā dzīvoja latvieša dzīvi, runāja latviešu valodā.

— Ko tas jums ir devis? Ieraudzīt cilvēkus, no kuriem jūs nākat?
— Tas ir kā kokam sajust, ka zemāk ir daudzi zari. Jo vairāk zaru, jo diženāks koks. Ir interesanti un arī bagātinoši uzzināt, ka mani senči bijuši birģeri un tirgotāji. Vakaros, kad visi darbi apdarīti, sēdos pie datora, vēru vaļā www.raduraksti.lv un devos meklējumos uz dzimtas pagastiem, lasot tautas skaitīšanu, dvēseļu revīziju un baznīcas grāmatu piezīmes.

— Pastāv uzskats, ka nepieciešams 50 gadu noilgums, lai varētu sākt vērtēt vēsturi.
— Tam es pilnībā piekrītu. Ir jāpakāpjas kalnā, lai ieraudzītu kopumu. Kad tu esi lejā, ir tikai ņirba. Laikā, kurā esam šobrīd, ir pārāk daudz norišu, politikas, ikdienas, emociju. Mēs nevaram izvērtēt, kas no tā visa ir svarīgs, kas ne, kuriem notikumiem vai darbībām būs būtiskas sekas. Tādēļ arī mūsu muzejs aptver laika periodu līdz 21. gadsimta sākumam. Savos plānos esam iecerējuši 2024. gadā izveidot ekspozīciju par aizsardzības nozares atjaunošanas procesiem Latvijā.

— Sākotnēji jūsu muzejam bija cieša sadarbība ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Vai zināšanas, kuras varat viņiem dot, joprojām ir aktuālas?
— Latvijas neatkarības sākumā Latvijā atgriezās daudzi padomju armijas virsnieki, kas bija mācījušies un strādāja citur. Tas bija īpašs laiks. Viņi gribēja izveidot Latvijas armiju. Mums bija visciešākā sadarbība, jo šiem cilvēkiem bija svarīgi izzināt, kāda vēsturiski bija Latvijas armija. Mēs palīdzējām atjaunot daudzas tradīcijas. Piemēram, Melnās kafijas vakaru Aizsardzības akadēmijā. Muzejs bija centrs, kur notika daudzi pasākumi.

Jau labu laiku ir apzināts un aktīvi lietots tradīciju un vēstures kopums, kas veido Latvijas profesionālās armijas vērtību sistēmu, tomēr sadarbība gan ar Aizsardzības ministriju, gan bruņotajiem spēkiem vēstures jomā joprojām aktīvi norit.

— Vai jūs kā muzejs joprojām jūtaties vajadzīgi?
— Jā, noteikti. Reiz kāds Rīgā dzīvojošs amerikāņu pasniedzējs man teica, ka viņš ved uz mūsu muzeju savus ārvalstu ciemiņus, jo šādi viņam ir visvieglāk un precīzāk parādīt, kas Latvija tāda ir.

Karu Latvijā ir bijis daudz. Tie mūsu zemi ir mainījuši — teritoriāli, politiski, reliģiski. Muzejā mēs piedāvājam izsekot Latvijas vēsturi no 9. līdz 20. gadsimta beigām. Caur kara prizmu var ļoti pamatīgi izprast valsti.

Mani priecē, ka pie mums nāk skolēni. Ne tikai ekskursijās, bet arī lai īpašu stundu veidā apgūtu un izprastu sarežģītākus vēstures periodus. Sestdienās un svētdienās nāk ģimenes ar bērniem. Laucinieki nāk pie mums pirms teātra izrādēm, ko apmeklē Rīgā. Šeit pastāvīgi ir cilvēki, un tas rada labas izjūtas. Noderīguma izjūtu.

— Kas ir vēstījums, ideja, ko savam apmeklētājam vēlaties nodot?
Ko cilvēkam vajadzētu paņemt līdzi no Latvijas Kara muzeja apmeklējuma?
— Muzejs ir tāds savdabīgs vēstures teātris. Katru zāli esam centušies veidot tā, lai ieejot varētu just noteikta laika elpu, noskaņu. Piemēram, domājot par Otrā pasaules kara periodu, esam izvēlējušies to simbolizēt metālā. Metāls rada draudīgumu. Pagājušā gadsimta divdesmitos — četrdesmitos gadus raksturojām ar gaišumu, plašumu. Tas rada pārticības izjūtu. Šķiet, būtiskākais, ko vēlamies, lai cilvēks aiznes sev līdzi, ir izjūtas. Dažādas — par dažādiem laika periodiem Latvijas vēsturē.

— Kas ir tās izjūtas, kas jums nepieciešamas, lai justos piepildīta?
— Dažreiz domāju — esmu patiesi laimīgs cilvēks. Daru darbu, kas man patīk, mums viss iet uz priekšu, man ir četri brīnišķīgi mazbērni, man ir uzticami, labi kolēģi. Man vispār nav par ko satraukties! (Smejas.)

Muzeja un kara tēma man šķiet ļoti interesanta ne tikai darbā. Tā aizņem lielu daļu manas dzīves. Man ļoti patīk ceļot. Un man ļoti patīk ceļot pa muzejiem. Kad aplūkoju braucienu fotogrāfijas, manējās stāsta par to, kā kurš muzejs iekārtots. (Smejas.) Kad divas nedēļas dzīvoju Romā, manā ikdienas plānā bija divu muzeju apmeklējums. Šobrīd gribētos aizbraukt uz Varšavu, kur nesen atvērts jauns armijas muzejs. Mani interesē, kā viņi iekārtojuši telpas, kā piedāvā apmeklētājiem ekspozīciju.

— Vai ir kāda vieta pasaulē, kas īpaši uzrunā un patīk?
— Esmu īsts pilsētas bērns. Visu bērnību pavadīju pilsētas pagalmā. Man pat īsti nav radu laukos. Iespējams, ka tāpēc man patīk pilsētas. Turklāt daudzas. Bet, ja runājam sajūtu līmenī, Stokholmā ļoti spontāni mani pārņēma sajūta, ka šī varētu būt vieta dzīvošanai. Es justu arī Latvijas tuvumu. Savukārt tieši pretējas sajūtas piedzīvoju Dienvidslāvijā, Adrijas jūras krastā. Stāvēju uz zemes strēles starp jūru un kalniem un domāju, kā cilvēki šeit dzīvo starp šiem diviem milžiem?! Jutos kā iesprostota.

— Vērojot to, kas notiek pasaulē, kā mainās muzeji, vai jums ir nākotnes vīzija, kā varētu attīstīties vai mainīties Latvijas Kara muzejs?

— Ir pienācis brīdis, kad muzeja ekspozīcija pilnībā atbilst tam, ko bijām sākotnēji iecerējuši. Šajā laikā esam izveidojuši divas muzeja filiāles — Ziemassvētku kauju muzeju Tīreļpurvā un Oskara Kalpaka muzeju Saldus rajonā, «Airītēs». Saskaņā ar muzeju teoriju desmit gadu laikā jebkura ekspozīcija noveco, un tā jāveido no jauna. Mainoties sabiedrībai, tehnoloģijām, mainās izpratne par pasniegšanas veidu. Mūsu pirmā pamat­ekspozīcija par strēlniekiem un Pirmo pasaules karu tika izveidota 1995. gadā. To vajadzētu veidot no jauna, izvirzot sev jaunus mērķus un izaicinājumus. Vēsture nemainās, bet veids, kā to pasniegt, un cilvēku gaidas mainās. Jāsāk jauns cikls, jauns riņķis šajā vēstures stāstā.