Vēl daži mirkļi kopā ar Ēvaldu Valteru

      Strēlniek, tavu vārdu aijā
Latvju lūpas, latvju sirds.
Tautas ceļā mūžīgajā
Tavas saules zīme mirdz.
Jānis Akuraters, arī strēlnieks

Leģenda par godīgo, vienkāršo un gudro vīru — filozofu, svešvalodu pratēju, aktieri un latviešu strēlnieku Ēvaldu Valteru dzīvo tautas piemiņā. Viņš nekrāja laicīgo mantu. Ap viņu bija grāmatas, daudz grāmatu ne tikai latviešu valodā. Allaž, kad ciemojos Palmu ielas dzīvoklī, sastapu viņu sēžam iemīļotajā krēslā ar grāmatu rokās. No Ēvalda Valtera  par strēlniekiem un viņu gaitām uzzināju daudz ko tādu, par ko toreiz nemēdza runāt. No viņa smēlos zināšanas un izpratni par vēsturi pēc būtības.

Valters 2

Nu jau 45 gadi šķir mani no pirmās tikšanās ar dižo kurzemnieku, bet ik pa brīdim atmiņā ataust kāds notikums, ko vērts pastāstīt arī citiem. Piemēram, 1991. gada 5. janvāra Ziemassvētku kauju piemiņas dievkalpojums Piņķu baznīcā, kur pulcējās cilvēki no visas Latvijas. Tas bija stiprinājums tautai pirms janvāra barikādēm, arī strēlnieka Ēvalda Valtera stāsts pie Strēlnieku mātes kapa Peitiņu kapsētā un spēka vārdi, atklājot Latvijas Kultūras fonda  sarūpētās piemiņas zīmes visiem pulkiem Ziemassvētku  kauju vietās. 1991. gadā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja fotogrāfs Ilgvars Gradovskis iemūžinājis mirkli, kad līdzās stāv divi tautas dižgari Ēvalds Valters un Imants Ziedonis — savas tautas vidū, sveču gaismas apmirdzēti. 5. janvārī «Mangaļu» māju kamīnu aizkūra strēlnieks no 5. Zemgales pulka un pieminēja Ziemassvētku kauju skarbos brīžus. Vai viņš nojauta, ka pēc 11 mēnešiem Lāčplēša dienā Brāļu kapos pie Latvju Mātes kopā ar aktieri un karavīru Hariju Liepiņu, brīvvalsts robežsargu Robertu Goldbergu un savu dzīvesbiedri aktrisi Veru Gribaču sacīs ceļa vārdus atjaunotās Latvijas valsts pirmajiem karavīriem svinīgajā zvēresta ceremonijā? Arī šie mirkļi pieder vēsturei. Tāpat kā 1992. gada 11. novembrī Rīgas pils sarkanajā zālē pirmās Virsnieku balles valsis un prieks par staltajiem karavīriem. Visu to gadu, Kultūras nodaļas aicināts, Ē. Valters un V. Gribača devās pie karavīriem, tikās ar robežsargiem, ar štāba virsniekiem. Viņu sirsnīgais atbalsts, atjaunojot Latvijas armijas kultūras dzīves  tradīcijas, ir apbrīnas vērts.

1993. gada janvārī, pieminot Ziemassvētku kaujas, pirmo reizi pasākumā piedalījās Štāba orķestris, Štāba bataljona karavīri un robežsargi. Aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, Imants Ziedonis kopā ar Ēvaldu Valteru atklāja tēlnieka Ģirta Burvja veidoto piemiņas zīmi — Karavīra zobenu — latviešu strēlniekiem. Ē. Valteram tuvojās 99. dzimšanas diena, bet viņš kopā ar
visiem atbrida līdz piemiņas vietai, un man vēl šodien, šo mirkli atceroties, ir cieņā jānoliec galva strēlnieka Valtera priekšā, jo redzēju, ka viegls šis pārgājiens viņam nebija, bet viņš gāja kopā ar visiem.

1994. gada 2. aprīļa rītā Palmu ielas iemītniekus pamodināja strēlnieku dziesma «Mirdzot šķēpiem…», ko strēlniekam Ēvaldam Valteram 100. dzimšanas dienā veltīja armijas Štāba orķestris. Pirmais gaviļnieku sveica armijas komandieris pulkvedis Dainis Turlais ar ģimeni. Tā sākās svētki, ko strēlnieku un aktieru leģendai bija sarīkojuši Aizsardzības ministrija, Dailes teātris un Rīgas Latviešu biedrība. Tajos piedalījās arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis un citas valsts amatpersonas. «Māmuļas» lielā zāle bija pārpildīta. Uz skatuves dailēnieši un kolēģi no citiem teātriem kopā ar Ēvaldu Valteru. Runas, apsveikumi, bet viens brīdis iegūlis dziļi sirdsatmiņā. Jubilārs, saņemot komandiera D. Turlā pasniegto Latvijas armijas zobenu, ar savu atbildi lika zālei sastingt sajūsmā — viņš noskandēja Jāņa Akuratera dzejoli un aizkustināja daudzus līdz asarām. No tām nekautrējās arī strēlnieka dēls aktieris Eduards Pāvuls, nosakot: «Nu gan Valters rāda, kas ir kas!» Un tas nebija vienīgais pārsteigums. Vēl bija gadsimta valsis ar Veriņu! Skaisti, godam nopelnīti svētki! Arī uz savu piektā stāva dzīvokli Ēvalds Valters uzkāpa bez atbalsta, lai gan Štāba bataljona puiši bija gatavi palīdzēt. Pēc lielās balles bija mazākas tikšanās, jo daudzi gribēja pabūt kopā ar jubilāru, visi alka viņa labestības un gaišuma.

Ē. Valters uzrunā pirmās Virsnieku balles dalībniekus 1992. gada 11. novembrī.
Ē. Valters uzrunā pirmās Virsnieku balles dalībniekus 1992. gada 11. novembrī.

Kad pienāca vasaras saulgriežu laiks, posos atvaļinājumā, un tā nu iznāca, ka Veriņa ar Valterīti — tā reizēm atļāvos viņu dēvēt — solīja mani aizvest uz Mālpili. Sau­lainā 29. jūnija dienā devāmies ceļā. Visas pļavas bija pilnziedā. «Aulīt [tā Ēvalds Valters uzrunāja savu sievu], pieturi nu!» Izkāpis no mašīnas, viņš apsēdās margrietiņu pārpilnā lauka malā un bijībā pret dabas daiļumu pieklusa. Mirklis, kas izteica visu par šo apbrīnojamo, cēlo dvēseli… Mana tās vasaras mājvieta bija skaistā meža un pļavu ielokā — skolotājas  Emmas Meijeres mājās «Kangaros». Valterītis solīja, ka vēl atbrauks un parādīs mājas, kur dzīvojis viņa aristokrātiskais kolēģis Valentīns Skulme, kur vasaras vadījusi Skulmju dzimta. Bet nesanāca, kā bija iecerēts… 26. septembrī ar klusu paldies viņš šķīrās no šīs pasaules, kur bija aizvadīts vesels gadsimts. Apbrīnojams mūžs! Lai Dievs dod katram laimi dzīvot pilnīgā saskaņā ar sevi un palikt tautas atmiņā, kā tas bija vēlēts Ēvaldam Valteram.

Sagatavojusi Edīte Sondoviča.
Foto — no autores personiskā arhīva.