Vai jauna kara sākums?

Kaspars Odiņš,
speciāli «Tēvijas Sargam».

Foto — no G. Počepcova personiskā arhīva un interneta vietnēm.

Ukraiņu profesors Georgijs Počepcovs apgalvo, ka Krievija īsteno Ukrainā jaunu mūsdienu kara formu — «jēdzienu karu» (smislovaja vojna) jeb kvazikaru —, un tas ir mērķēts gan uz esošo un potenciālo (nākamo) pretinieku, gan arī uz pašiem Krievijas iedzīvotājiem. 

G. Počepcovs gan atzīst, ka jēdzienu kari ir gadsimtiem seni, un kā spilgtākos piemērus min kristietības izplatīšanu, kā arī perestroiku — reformu kustību PSRS 80. gadu otrajā pusē, kas beidzās ar pāreju uz jaunu iekārtu un lielvalsts sabrukumu. Tiesa, pāreju no pagānisma uz kristietību un perestroiku raksturo jaunu jēdzienu vērtību izplatīšana. Šobrīd Krievijā notiek pretējs process. G. Počepcovs uzsver, ka Maskavas īstenotā ekspansija tiek balstīta uz veciem un auditorijai zināmiem jēdzieniem — aktivizējot un uzturot padomju laiku mentālās konstrukcijas. Federālie kanāli šādas konstrukcijas pastāvīgi uztur, lai virtuālajā dimensijā saglabātu cilvēku atkarību no valsts, savukārt reālajā dzīvē to nodrošina attiecīgie likumi un kontroles mehānismi, kas ierobežo brīvā tirgus un demokrātijas attīstību valstī.

Pēc G. Počepcova atziņām, jēdzienu karš risinās trijās dimensijās — fiziskajā (reālā dzīve), informatīvajā (ziņas) un virtuālajā (tēli, simboli). Līdz šim zināmajā karadarbībā masu mediji tikai atbalstīja militārās aktivitātes, bet tagad lomas mainījušās — militāristi tikai pabeidz galveno darbu, ko jau izdarījuši žurnālisti, polittehnologi un sabiedrisko attiecību speciālisti. Viens no jaunajiem ieročiem, kas veiksmīgi tika izmantots, ir kvazireferendumi, apgalvo ukraiņu zinātnieks. Krimā tas it kā deva tautas atbalstu turpmākai militāristu rīcībai un nodrošināja totālu atbalstu Krievijas iedzīvotāju vidū.

Cita interesanta iezīme ir spilgtu tēlu radīšana jeb «iedegšana», kas momentāni iracionālā veidā mainīja ļaužu masu attieksmi. Maidanā tie bija snaiperu šāvieni, kas pilnībā nomelnoja prezidentu Viktoru Janukoviču tautas acīs. Savukārt Krievijas žurnālisti (Dmitrijs Kiseļevs, Arkādijs Mamontovs u. c.) radīja šādus tēlus, izmantojot metaforas un simbolus («fašisti, neonacisti, banderovieši»), lai stāstītu par notikumiem reālajā dzīvē.

Jēdzienu karu virza uz priekšu tēli. «Režīmi var krist pēc viena cilvēka nāves vai arī pēc viena cilvēka pašsadedzināšanās. Tēli iedarbojas uz emociju pasauli, un tos nav iespējams racionāli skaidrot, proti, tēls ir simbols, kas tiek aktivizēts emociju dimensijā. Nāve un pašsadedzināšanās spilgti raksturo režīma cietsirdību. Ne velti Staļins augstu vērtējis savus rakstniekus, jo tie valstij piegādāja šos tēlus,» piebilst G. Počepcovs.

Vēl viens jēdzienu kara aspekts ir iracionālu baiļu radīšana. Pētnieks skaidro, ka Krimas aneksijas laikā Ukrainas spēku komandieri gluži kā mantru atkārtojuši — ja izmantosim ieročus, būs tāpat kā Gruzijā. «Taču arī bez ieroču izmantošanas viss notika tāpat kā Gruzijā. Šīs nesaprotamās bailes paralizēja politiķu un militāristu rīcību.» Līdzīgi viduslaikos Čingishana karapulkam pa priekšu virzījās bailes ar baumām par viņa nežēlību pret to pilsētu iedzīvotājiem, kuri atteicās padoties. Šādu baiļu sajūtu pastiprina medijos līdz maksimumam sakāpināta nenoteiktības sajūta, kas pārņem sabiedrību, skaidro G. Počepcovs. Tas tiešām bija izdevies saistībā ar Krimas aneksiju, un par to liecināja aptauju dati Krievijā, piemēram, 72% biroju darbinieku nespēja pilnvērtīgi strādāt, jo viņu uzmanību saistījuši ziņu izlaidumi.

Ukrainā jēdzienu karš tiek īstenots, nemitīgi interpretējot notikumus reālajā dzīvē. Pētnieks min šādus piemērus saistībā ar Krimu: masu medijos tika «dzēsta» bruņota spēka izmantošana, parādījās stāsti par «zaļiem cilvēciņiem», tika dzēstas nelikumīgas darbības pazīmes ar jēdzieniem «tautas mērs», «tautas gubernators», «tautas pašaizsardzība» un Krimas «atkalapvienošanās» ar Krieviju. Masu mediji pārspīlēti pastiprina pretinieka negatīvo raksturojumu ar jēdzieniem, kas padomju laikā izmantoti nacisma un totalitāru režīmu kontekstā, — «kaujinieki», «soda operācijas», «hunta», «paš­pasludinātā Kijevas valdība», vienlaikus ir pārspīlēts uzsvars uz pozitīvo savā misijā līdz pat sakrālo simbolu izmantošanai — «Krima ir mūsu», «krievu jūrnieku pilsēta».

Taču vispirms jēdzienu karam rūpīgi jāsagatavo kaujas lauks, piepildot to ar savu informāciju. Krievijā Jurija Levadas analītiskā centra aptauja aprīlī parādīja, ka 94% aptaujāto izmantoja federālos TV kanālus kā informācijas avotu par notikumiem Ukrainā un 70% uzskatīja, ka šie avoti bijuši objektīvi. To, ka Ukrainā risinājies jēdzienu karš, apliecinājis arī liels iesaistīto sabiedrisko attiecību speciālistu un polittehnologu skaits, no kuriem viens — Aleksandrs Borodajs — pat kļuvis par Krimas premjera padomnieku un pašpasludinātās Doņeckas republikas premjeru. A. Borodajs ir sen pazīstams ar citiem jēdzienu kara «ģenerāļiem» — Igoru Strelkovu un Krievijas «Pirmā kanāla» žurnālistu Mihailu Ļeontjevu (iekļauts melnajā sarakstā Ukrainā un Latvijā). Savukārt referendumu Krimā palīdzēja organizēt Kremlim pietuvinātā privātā komunikāciju grupa «Tainij sovetņik» (tsovetnik.ru). Tās prezidents deputāts Leonīds Levins pazīstams ar saviem paziņojumiem, kuros atbalsta valsts īstenoto informatīvo politiku, piemēram, iniciatīvu ierobežot WiFi piekļuvi.

G. Počepcovs atgādina, ka informatīvā lauka sagatavošana sākusies pirms vairākiem gadiem, atjaunojot tās vērtības, kas saturēja Padomju Savienību, lai izveidotu līdzīgu sabiedrības atkarību no Putina režīma. Vairākumam Krievijas iedzīvotāju, kas pagātnē atstāja savus sapņus par laimīgu dzīvi, šīs vērtības ir pieņemamas. Turklāt — kamēr valsts nodrošina pienācīgu labklājības līmeni, ir iemesls būt lojālam pret to. Krievijā ir arī izveidojusies īpatnēja situācija, kurā valsts vadītāja reitingi saglabājas augsti, neskatoties uz iedzīvotāju arvien sliktāku attieksmi pret pārējiem politiķiem un varas pārstāvjiem. To nosaka gan iekšējā ienaidnieka tēla uzturēšana, gan gadsimtiem senā formula «labais cars un sliktie bajāri». Emocionāli spēcīgākā vērtība, ko valdošais režīms apzināti mūrē pamatos jaunai mūsdienu krievu identitātei, ir «varonīgā uzvara pār fašismu taisnīgā Lielā Tēvijas karā». Attiecīgās informatīvās kampaņas sākušās, vēl gatavojoties Uzvaras dienas 60. jubilejas svinībām 2005. gadā, un vēršas plašumā, izmantojot arī kultūru un mākslu (sākot ar spriedzes filmām un popmūzikas koncertiem un beidzot ar jaunām mācību grāmatām un kultūras politikas nostādnēm) kā stratēģiskās komunikācijas instrumentus. Šīs kampaņas pavada militāri patriotiskā propaganda, kā arī iekšējo ienaidnieku (Mihails Hodorkovskis, TV kanāls «Doždj», «Pussy Riot») un ārējo ienaidnieku (ASV, banderovieši, baltiešu nacionālisti) tēlu meklēšana. G. Počepcovs min Jurija Levadas analītiskā centra atziņu, ka izeja no šī strupceļa varētu būt spēcīgi ekonomiski satricinājumi valstī, kas sagraus sabiedrības uzticību režīmam un padomju sadales sistēmai, piemēram, pilnīgas maksas medicīnas ieviešana vai pensijas vecuma pacelšana.

Protams, Krievijā ir palikuši arī masu mediji, kuri, par spīti Kremļa spiedienam, mēģina objektīvi attēlot notikumus Ukrainā. Jēdzienu karā tie kļūst par iekšējiem ienaidniekiem. Varai lojālie masu mediji netieši, bet politiķi tieši apsūdz šos alternatīvo uzskatu paudējus naidīgā rīcībā pret Krieviju un kalpošanā Rietumu spēkiem. Deputāti no tribīnes ir pat uzskaitījuši šos iekšējos ienaidniekus, kā pirmos minot radio «Eho Moskvi», TV kanālu «Doždj» un laikrakstu «Novaja Gazeta».

Ukraiņu profesors Georgijs Počepcovs norāda, ka Krievija turpina attīstīt jēdzienu kara resursus: 2014. gada maijā Krievijas Federācijas ģenerālštāba priekšnieks Valerijs Gerasimovs paziņoja par militārās darbības pārcelšanu arī informatīvajā telpā, izskanēja informācija par attiecīgu bruņoto spēku struktūru un zinātniskā potenciāla veidošanu.

Georgijs Počepcovs Dzimis 1949. gadā Beregovojes ciematā Aizkarpatos, Ukrainā. Filoloģijas zinātņu doktors, Kijevas, Harkovas un Mariupoles universitāšu profesors. Ukrainas prezidenta Valsts pārvaldes nacionālās akadēmijas Informācijas politikas katedras vadītājs. Kopš 2002. gada Ukrainas prezidenta administrācijas Stratēģisko iniciatīvu pārvaldes vadītājs. Vieslektors Eiropas valstu, Krievijas un ASV universitātēs. Lasījis lekcijas arī Latvijas augstskolās. Vairāku zinātnisku darbu autors komunikācijas teorijā, to vidū, informatīvo un psiholoģisko karu jomā. Pazīstams arī kā bērnu literatūras rakstnieks.

— Vai varam saukt par karadarbību to informācijas plūsmu, ko Kremlim lojālie masu mediji izplata saistībā ar notikumiem Ukrainā?
— Tas vienlaikus ir gan informatīvais, gan arī jēdzienu karš, jo tiek aktivizēti pagātnes jēdzieni, šoreiz — padomju jēdzieni, tēli un to nozīmes, lai satuvinātos ar mērķauditoriju. Iedarbību redzējām Krimā — pretējo nometņu karavīri pat nemēģināja šaut viens uz otru. Vienlaikus TV kanālos tika atlasīta informācija, lai veidotu tādu notikumu ainu, kas ļautu īstenot militārās darbības.

— Kādas struktūras Maskavā plāno, vada un kontrolē jēdzienu karu Ukrainā? Nevar taču būt, ka visu iespēj Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs. Acīmredzot ir izveidota profesionāļu komanda, kas īstenoja šo kvazikaru. Vai jums ir zināmi šo cilvēku vārdi?
— Jā, strādā vairāki cilvēki un PR kompānijas, kas, piemēram, nodrošināja Krimas referenduma norisi. Varu minēt arī to, ka pirms diviem gadiem Harkovā tika izveidota firma, lai nodarbotos ar tā saukto trollingu tīmeklī. Starp citu, arī kvazireferendumu tagad var iekļaut šī kara ieroču sarakstā, kas, veiksmīgi īstenots, leģitimē militāra spēka izmantošanu. Krievijā maijā notika starptautiskās drošības konference, kurā militāristi jau runājuši par tā dēvēto krāsaino revolūciju militāriem aspektiem.

— Kādi galvenie mērķi tika izvirzīti kara sākumā, un kādi tagad?
— Tika modelēta tautas revolūcija, lai attaisnotu bruņoto spēku rīcību. «Revolūcijas» līderi uzreiz kļuva par « tautas gubernatoriem» un «tautas mēriem». Šajā stadijā Krievijas auditorijai vēl uzturēja ideju par «brālīgās tautas» glābšanu no «fašistiem un banderoviešiem» un Krimas aneksija tika saukta par «pievienošanu» vai pat «atkalapvienošanu». Kad attīstījās notikumi Ukrainas austrumos, leksika kļuva skarbāka — tika piesauktas Kijevas spēku «soda ekspedīcijas», kas auditorijai lika atcerēties Lielo tēvijas karu. Šobrīd galvenais uzsvars tiek likts uz upuriem mierīgo iedzīvotāju vidū un palīdzību bēgļiem no Krievijas puses. Vēl Pirmā pasaules kara laikā ir pārbaudīts, ka vislielāko iespaidu uz auditoriju atstāj karavīru pastrādātā vardarbība pret sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem.

— Kādi mērķi šim jēdzienu karam bija attiecībā uz Ukrainas iedzīvotājiem?
— Jebkurā karā ir mēģinājumi radīt iespaidu, ka tas ir taisnīgs. Tāpēc Ukrainas iedzīvotājiem tika domāta tā informācijas plūsma, kas vērsta pret jauno varu, tas arī palīdzēja izveidot Ukrainā neleģitīmus vietvalžus — piemēram, Sevastopoles «tautas mēru», kas pēc tam visai dīvainā veidā parakstīja līgumu ar Putinu. Ukrainas valdība tika saukta par nelikumīgu vai par «huntu», tās bruņotie spēki īstenoja «soda operācijas».

— Vai jums bija iespēja izanalizēt, cik vērienīgi un mūsdienīgi tika izplānots un īstenots šis jēdzienu karš un kādi resursi tika izmantoti?
— Visi trīs federālie kanāli runāja tikai par Ukrainu — ziņas, «talk show» un dokumentālās filmas, proti, bija izmantoti visi žanri. «Talk show» programmās sākumā atļāva izpausties arī citādi domājošiem, taču pēc tam bija tikai viens skatpunkts. Izveidojās stingra informācijas ražošanas sistēma, kurā skatītājam nebija iespējas (un arī vēlēšanās) meklēt citu skatījumu uz notikumiem. Kas attiecas uz mūsdienu pieeju — fizioloģiski mēs būtiski neatšķiramies no cilvēkiem, kuri dzīvoja pirms tūkstošiem gadu, — mainās tikai informācijas piegādes līdzekļi, bet sāpīgie punkti paliek tie paši.

— Latvijā ir iespaids, ka Ukrainas puse katastrofāli zaudē jēdzienu karā. Kāpēc? Vai iespējams kaut ko mainīt?
— Šobrīd situācija ir krasi uzlabojusies. Lielāka uzmanība tiek pievērsta pretpropagandai, kas atmasko Krievijas kanālu safabricētos materiālus — nereti mākslīgi izvei­- dotos notikumus vai vispār — kadru izmantošanu no notikumiem citās valstīs. Ko vēl vajadzētu darīt? Nepieciešams vienots preses centrs, kas vienlaikus nodarbotos gan ar informēšanu, gan ar propagandas atspēkošanu un atvieglotu vietējo un ārzemju žurnālistu darbu. Tagad kaut kas līdzīgs ir parādījies, taču to organizē brīvprātīgie, nevis valsts, kurai ir daudz lielāki resursi.

— Kā tas kļuva iespējams, ka žurnālisti, kuri vēl nesen bija kvalitatīvās žurnālistikas paraugi, piemēram, NTV kanālā, kļuva par jēdzienu kara kareivjiem?
— Tas, ka 300 žurnālistus apbalvoja ar slepenu rīkojumu, liecina par to īpašo lomu šajā karā. Šādā karā masu mediju devums ir svarīgāks par operācijām reālajā pasaulē. Federālie žurnālisti jau sen strādā «slēgtā» režīmā, veidojot varai nepieciešamo pasaules ainu. Tā arī ir īpaša māksla. Jo to visu nepieciešams darīt vienlaikus — modelējot vārda brīvību, turēt marginālajās pozīcijās opozicionārus, viņu rīcību un paziņojumus. Mūsdienu valstī viņus nevar neparādīt, taču tas jādara tā, lai viņi jebkurā gadījumā izskatītos pēc zaudētājiem.

— Masu medijos izskanēja arī apgalvojumi, ka Ukrainas konflikts ir Putina Krievijas beigas. Vai arī šis kvazikarš tikai nostiprinās valdošo režīmu?
— Šajā situācijā notikumu attīstību nākotnē paredzēt ir ļoti grūti. Krima gan sašūpoja Putina režīmu, gan vienlaikus to stiprināja. Saskaņā ar aptaujām 80% Krievijas iedzīvotāju Krimas pievienošanu uztvēra ar sajūsmu, 20% — nē. Taču šādu kvazikaru kampaņu plānotājiem ir jādomā, ko viņi piedāvās iedzīvotājiem pēc, piemēram, pusgada. Ja nekas nenotiks, tad Putina reitingi uzreiz sagrūs. Reitings arī momentāni kritīs, ja pasliktināsies ekonomiskā situācija valstī. Pētījumi ir pierādījuši, ka tādām valstīm kā Krievija, kuru ekonomika turas uz izejvielām, demokrātija nav nepieciešama, jo tās tāpat apmierina savu iedzīvotāju ekonomiskās vēlmes.

— Spriež, ka Krievijai labs iemesls uzsākt agresiju pret Krimu esot bijuši notikumi Maidanā kā saplānota sabiedrisko attiecību akcija, kas kļuva nekontrolējama.
— Līdz pat šodienai nav līdz galam skaidrs, kas noticis Maidanā. Tur bija trīs pagrieziena punkti, kas nez kāpēc virzīja šo akciju arvien tuvāk vardarbībai. Pirmais — tā ir studentu Eiromaidana izklīdināšana* ar pārspīlētu vardarbību. Otrais — sadursme Bankovas ielā prezidenta administrācijas ēkas priekšā**, kurā arī bija pārmērīga spēka izmantošana. Trešais — Molotova kokteiļu parādīšanās un to izmantošana no protestētāju puses. Jāpiemin arī snaiperi***, kuri šāva gan uz protestētājiem, gan uz miličiem. Tas viss izprovocēja konfliktu.

— ASV privātā izlūkošanas kompānija «Strategic Forecasting Inc.» savā interneta resursā bija izvirzījusi arī tādu versiju, ka Ukrainas konflikta pamatā ir īpašumu pārdale oligarhu vidū, no kuriem dažus sācis traucēt ar savām biznesa interesēm prezidents Viktors Janukovičs.
— Tā arī ir taisnība — konfliktu atbalstīja atsevišķi oligarhi, un to kontrolētās televīzijas ieņēma pozīciju nebūt ne varas pusē. Arī Petro Porošenko ar savu «Piekto kanālu» un Igors Kolomoiskijs ar kanālu «1+1». Janukovičs ar savu varas balstīto biznesu praktiski nospieda šos oligarhus, tāpēc viņi atbalstīja «dumpi» pret viņu. Janukovičs uzbūvēja sistēmu, kas pumpēja naudu tikai vienā virzienā — viņam. Dabiski, ka tas nopietni iedragāja oligarhu gaidas, un viņi vairs negribēja Janukoviča atkārtotu ievēlēšanu. Ir tāda likumsakarība: televīzija vienmēr atbalsta sabiedrībā dominējošo viedokli, nepieļaujot radikālos uzskatus. Vienlaikus revolūcijas vienmēr tiek organizētas ar saukļiem par taisnību, kas arī saista masas. Džons Rendons, kas ir galvenais Pentagona PR vīrs, nesen atzina, ka mūsdienās statecraft pārvēršas par streetcraft, un valdības intensīvi meklē veidus, kā iegūt efektīvus instrumentus darbam ar «cilvēku uz ielas».

— Ir arī uzskats, ka novājinātā Ukraina kļuvusi par kaujas lauku starp ASV un Krieviju cīņā par resursiem un tirgiem, kuru viena puse īsteno demokrātijas vārdā, otra — krievu vārdā.
— Jā, tas viss, ko jūs minējāt, pastāv. Arī šobrīd mums nezināmā Ukrainas nākotne, par kuru gadsimtiem ilgi bijuši kari — militārie, politiskie un reliģiskie. Taču tas ir tāds mistisks aspekts, kas pagaidām mums nav skaidri saredzams. Savukārt Krievijai tā ir nopietna ekonomiskā un politiskā problēma. Ukrainas tirgus kopā ar Baltkrieviju un Kazahstānu izveidotu slēgtu un neatkarīgu ekonomisku telpu. Krievijai jebkuri Ukrainas panākumi ir kā izaicinājums tās attīstības modelim. Pagaidām Ukraina ir kā durvis, kuras Krievija un ASV rausta, katra grib tās atvērt uz savu pusi un aizvērt oponentam, apzinoties, ka kodolpretinieku nedrīkst iedzīt stūrī, jāļauj viņam atkāpties ar godu.

— Vai tagad nenotiek pretējs efekts — NATO izmanto situāciju Ukrainā, lai ar savām informatīvām kampaņām palielinātu ietekmi starptautiskā sabiedrībā, paplašinātu savu klātbūtni, pavairotu budžetu un citus resursus? Šādā situācijā sabiedrībai vajadzētu pastiprināti kontrolēt militāristus?
— Tieši tā. Katra iesaistītā puse centīsies šajā konfliktā smelties mācības un jaunas iespējas. Ļaudis uzplečos vienmēr ir grūti izkontrolēt, tā tas ir jebkurā valstī. Žurnālistiem ir jārokas dziļāk militāristu problēmās, cenšoties pārvarēt to pretestību.

— Aptaujas liecina, ka šis karš atstājis iespaidu uz attiecībām starp Krievijas un Ukrainas iedzīvotājiem. Vai šīs sekas būs iespējams labot ar informatīvām kampaņām? «Aizmirsīsies» vai arī samierināšanās būs iespējama tikai pēc Putina režīma krišanas?
— Krievijas iedzīvotāji apsveica Krimas aneksiju, jo glabā sevī psihotraumu no PSRS sabrukšanas laikiem. Tāpēc ideja «Krima ir mūsu!» tika uztverta ar aplausiem. Psihotraumas nopietni valda pār pasauli. Britu un amerikāņu antropologs un psihologs Gregorijs Beitsons uzskatīja Versaļas līgumu par 20. gadsimta galveno notikumu, jo tad vāciešus aizvainoja, un tas noveda pie Otrā pasaules kara. Beitsons ir teicis: meklējiet masu aizvainojuma punktus, jo tieši tie noteiks turpmāko vēstures attīstību. Turpmākajai rīcībai vajadzētu sekot, taču mēs nezinām, uz kādas nots Ukraina un Krievija izies no savstarpējās cīņas. Domāju, ka salīgt mieru nebūs grūti, jo no vienas puses un no otras tiek pastāvīgi uzsvērta mīlestība pret «brālīgo tautu» un noraidoša attieksme pret tiem, kas ir pie varas abās valstīs. Tas nav bijis karš starp divām tautām, bet gan bruņots konflikts starp atsevišķiem spēlētājiem. Starp citu, galvenie spēlētāji Donbasā — Borodajs [politologs un sabiedrisko attiecību speciālists Andrejs Borodajs] un Strelkovs [Krievijas bruņoto spēku ģenerālštāba Galvenās izlūkošanas pārvaldes, GRU, īpašo uzdevumu vienības virsnieks Igors Strelkovs] — nebūt neuztver šo karu kā konfliktu ar «slāvu brāļiem». Viņi ir «militarizēti romantiķi», kuri metušies karot pret ļaunumu ne tikai Ukrainā, bet visā pasaulē, un par ļaunumu viņi sauc ASV. Viņi ir ideoloģiskie kaujinieki, nevis finansiāli stimulētie. Tas ir cits konflikta tips, nekā šķita no pirmā acu skatiena, un ar ideoloģiskiem spēlētājiem ir daudz sarežģītāk cīnīties nekā ar algotņiem.

— Rīgā janvārī tika atvērts NATO izcilības centrs stratēģiskās komunikācijas jautājumos. Mūsu politiķi min šo centru kā būtisku pretsparu Krievijas Kremļa izvērstam informācijas karam.
— Šis centrs nevar kalpot kā panaceja, jo, tāpat kā sabiedriskās attiecības, informatīvais karš ir pa pusei zinātne un pa pusei māksla. Tas pats Kiseļevs no Krievijas sabiedriskās televīzijas darbojas kā dzejnieks, izmantojot simbolus un metaforas. Tieši tāpēc viņa teikto nevar atspēkot vienkārši ar faktiem. Latvijai nepieciešami tieši tādi paši dzejnieki — propagandisti. Citiem vārdiem, propagandas mākslai var likt pretī tikai līdzīgu mākslu, ko nevar izskaitļot neviens centrs.

— Rakstā «Pirmais jēdzienu karš pasaulē» jūs minat, ka Krievijai ir projekts integrēt Ukrainu. Vai Putinam ir arī Baltijas valstu integrācijas projekts, vai arī dalība NATO un ES ir Latvijas un mūsu kaimiņu droša garantija?
— Jebkurām prognozēm nav tik lielas ticamības pakāpes, kā tas šķiet no malas. Taču draudiem ir gan, un valstij jāreaģē uz tiem. Jāapzinās savi vājākie punkti, un jāmēģina šajās jomās vairot potenciālu. Latvijai ir jāsper solis pretī krievu iedzīvotājiem, mēģinot izveidot savu šiem iedzīvotājiem interesantu informācijas plūsmu, arī citus TV raidījumus un seriālus ar galveno mērķi izveidot citu identitāti — Latvijas krievus.

— Vai tagad vispār ir iespējams turēties pretī Kremļa informatīvā kara kampaņām ne vien Ukrainā, bet arī citur bijušās PSRS teritorijās? Vai īstais brīdis pretsparam jau nav nokavēts?
— Vajadzētu turpināt vairot savus informatīvos resursus un paplašināt pašu ražoto saturu masu medijos, kā arī veicināt savu bestselleru un TV seriālu ražošanu, popularizēt savus viedokļu līderus. Tas viss jādara vienam mērķim — veidot savu pasaules modeli, un tādā gadījumā nekādi sveši ziņu raidījumi nespēs ietekmēt auditoriju.

* Pērn naktī uz 30. novembri milicijas speciālā vienība «Berkut» īpaši nežēlīgi izklīdināja studentu akciju, sitot protestētājus ar stekiem un spārdot kājām. Cieta ap 30 cilvēku, 7 nonāca slimnīcā.

** 1. decembrī «Berkut» izmantoja asaru gāzi un trokšņa granātas, lai izklīdinātu protestētājus pie prezidenta administrācijas ēkas.

*** Šā gada 20. februārī no nenoskaidrotu snaiperu uguns gāja bojā vairāki masu protestu dalībnieki.