Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Nobeigums.

Pēc iepriekšējās dienas garā un smagā ceļa visi gulēja ciešā miegā. Nebija arī nevienam iebildumu pret skaļajiem krācējiem, kas visu parikarmas laiku naktīs zāģēja uz urrā. Šorīt mēs cēlāmies vēlāk, jo pavadoņi  atļāva mums ilgāk pagulēt. Arī ceļš līdz finišam, salīdzinot ar vakardienu, solījās būt vieglāks. Izlīduši no guļammaisiem un no savām būdām, pa īstam varējām novērtēt savu naktsmāju skarbo izskatu. Būdas bija uzslietas uz akmeņiem, un līmeņrādis noteikti parādītu, cik ļoti atšķiras plāns būdas vienā un otrā pusē. Tam gan nebija vairs nekādas nozīmes, jo nakts bija pārlaista dziļā, netraucētā miegā — paldies par to nama saimniekiem. Viņi drīz vien sarūpēja pieticīgas brokastis — auzu biezputru ar medu un sviesta piku un karstu sviesta tēju. Mums vēl piedāvāja apmeklēt slavenā tibetiešu jogas Milarepas alu, kurā viņš reiz meditējis, būdams šajā svētajā apvidū.

Edm-1

Pēc īsa, jāatzīst, visai negribīga kāpiena mēs sasniedzām melnu caurumu kalna sienā. Dīvaini, bet, ieejot melnajā alas mutē, mani pārņēma trīsas. Kādreiz šeit Milarepa meditējis, sēžot uz akmens grīdas, pieticīgi ģērbies, teju pilnīgi bez pārtikas, un sasniedzis augstākās garīgās apziņas stāvokli. Šķita pilnīgi nereāli, ka cilvēks spējīgs atrasties šādos apstākļos, kur aukstums ķer līdz kaulam un mežonīgi zvēri klīst apkārt. To visu, arī dēmoniskos garus šis apgaismotais vīrs pieveicis ar savu viedumu, ar apzināšanos, ka šai pasaulē neeksistē dualitātes, labais un ļaunais, ka viss ir viens veselums. Rudigers vēlāk izteicās, ka viņam alā piemeties drudzis, kas pazudis, tiklīdz attālinājāmies no alas kādus divdesmit metrus. Viņš teica, ka viņam uzmākušās dīvainas vīzijas, ka jutis svešādu būtņu klātbūtni. Rudigers bija ļoti stiprs cilvēks, gan fiziski, gan emocionāli, tāpēc šādi apgalvojumi būtu uztverami nopietni, ja vien savs iespaids nebūtu arī augst­- kalnu klimatiskajiem apstākļiem un lielajai fiziskajai slodzei šai situācijā. Aksels klusēja visas šīs stundas, uzmanīgi vēroja mūs un klausījās mūsu sarunās, bet vēlāk, kad bijām pie Manosarovara ezera, viņa emocijas burtiski uzsprāga. Viņš nometās ceļos un, apķēris galvu, raudāja, raudāja aizelsdamies. Kad viņu uzrunāja, viņš stiepa roku pretī un lūdza, lai netraucē. Neviens no grupas dalībniekiem, izņemot Rudigeru negāja viņam klāt, jo vācu valodu neviens cits neprata. Rudigers tikai nokomentēja, ka Akselam sirds atvērusies un no tās plūst straume ar emocijām, kas saistītas ar viņa ģimeni, agro tēva zaudēšanu, šķiršanos no sievas un to, ka viņš nav tas, ko mēs redzam, ka rāmā āriene slēpj smagu dzīves stāstu. Pēc stundas viss beidzās, un Aksels pienāca pie mums, sakot: «Paldies kalnam!» Viņš esot meklējis atbildes tam, kas kā kamols sēž viņam rīklē, bet tagad tas bija izlauzies.

Edm-2

Arī es piedzīvoju «prāta vētru», bet dabas skati un jau viegli ieelpojamais gaiss mani uzmundrināja. Protams, apzinājos šais mirkļos, ka Tibeta mani tik viegli neatlaidīs, bet pašreiz viss bija kārtībā.

Interesanti, ka šodienas ceļš bija ļoti viegls, biju gatavojies atkal kalniem un lejām. Taka veda gar upes gultni, kas tecēja zemākā ieplakā pa kreisi no manis. Drīzumā tieši priekšā pavīdēja plaši lauki ar vijīgām upju gultnēm. Es uzdevu sev jautājumu: «Vai tas ir viss, vai tās jau ir beigas?» Atbilde nāca uzreiz, proti — tas ir tikai sākums kaut kam lielākam, jo bija sperts pirmais drošais solis, kas iezīmēja to, ka tagad varēju iet tālāk.

Apziņa, ka esmu visas šīs realitātes sastāvdaļa, mani iedrošināja un sniedza neatņemamu pieredzi, ka viss ir iespējams, īpaši ja mēs meklējam dziļāk, ja meklējam ceļu pie sevis.

Esmu dzirdējis, ka solis uz debesīm vienmēr sākas ar soli bezdibenī, ar soli pretim nezināmajam, ar soli pretim nāvei, ar kuru mēs vienalga tiksimies. Tieši tāpēc vajag uzvarēt savas bailes un ar pilnu uzticēšanos sev un augstākajam veikt šo soli pretī nezināmajam. Tie, ka sper šo apzināto soli nezināmajā, nekad nezina, vai atgriezīsies. Tāpat ir ar karavīriem, kas saņem visas savas iekšējās rezerves dūrē un dodas pretī nezināmajam.

No pieredzes varu teikt, ka tieši bailes no nezināmā ir nopietnākais un galvenais pretinieks. Tomēr bailes nevajag apspiest, jo tad tās aizslīdēs uz dziļākiem zemapziņas līmeņiem un paliks tur neskartas. Svarīgi ir arī izprast un mainīt savu attieksmi pret šīm izjūtām, saprast baiļu dabu, aizrakties līdz to pamatcēloņiem. Tikai tad mēs sapratīsim, ka nav jēgas baidīties, ir jāuzticas… Un Augstākais jeb Visums tevi atbalstīs šai ceļā. Ja uzdodu jautājumu par savu skatījumu — jā, man bija bail, bet es gāju, uzticējos un uzvarēju.

Garu ceļa posmu gāju viens, nevienu svētceļnieku nemanot ne priekšā, ne aizmugurē, kad pēkšņi takas malā uz akmens sēžam ieraudzīju Rudigeru, kas laipni aicināja uz malku tējas. Viņš mani uzrunāja, bet ar dīvainu intonāciju, ne tā kā parasti. «Edmund! Šis smagais maršruts būs pievārēts, ko tālāk?! Esmu apceļojis visu Āziju — un ko tagad? Zini, jutos laimīgs, ka man šo ceļojumu izdevās paveikt, bet redzu tukšumu, kas sagaidīs, kad atgriezīšos Katmandu. Tu jūties laimīgs?» Un viņš palūkojās manī, noņēmis brilles, tā, lai acis sastaptos. Es uzreiz atbildēju — jā, bet mēraukla katram cilvēkam ir citāda. Rudigers pavaicāja, vai man ir ģimene, un es atbildēju, ka tā man nav mēraukla, lai gan ir ārkārtīgi svarīgs faktors. Viņš nodūra acis un nomurmināja, ka viņam tās nav. Es vērsos pie viņa, vaicājot: «Bet varbūt tas ir tavs faktors, kas dod iespēju ceļot?»

Džipi mūs sagaidīja norunātajā vietā. Es atkal lūkojos, kad uz kalnu nogāzes parādīsies Deivs. Viņa kundzīte stāvēja man blakus un raudāja, es teicu, ka tūlīt jau būs. No visas sirds vēlējos viņu sirsnīgi apskaut, bet hinduisma tradīcijas to nepieļauj. Pamazām apkārt sanāca pārējie grupas biedri, arī krievs Viktors bija pievārējis ceļu. Un tad jau arī nāca Deivs, steberēdams, abu pavadoņu balstīts. Viņa sieva nometās ceļos un piecēlās tikai tad, kad vīrs viņai palīdzēja. Asaras bija uz abu vaigiem, jo šajās trīs dienās, kamēr vīrs bija smagajā ceļā, neiedomājams satraukums plosīja viņu sirdis. Neviens nevarēja zināt, vai viņi vēl redzēsies. Esmu laimīgs par šo pieredzi, kuru piedzīvoju, esot līdzās šiem cilvēkiem un redzot viņu saskaņu, uzticēšanos un sirsnību.

Un tā mūsu kolonna atkal ripoja uz Manosarovara ezera krastu, kur bija paredzēta vēl  viena nakšņošana. Diena bija sau­laina, bet stipri vējaina. Pusdienojām ārā, lai gan dažiem vējš izrāva no rokām plastmasas šķīvi ar ēdienu. Izkrāvām krievu kompānijas mantas, jo viņiem jau sākotnēji bija iecerēts ilgāku laiku pavadīt pie svētā ezera, lai veiktu rituālus.

Kailass un Manosarovars.
Kailass un Manosarovars.

Izrādījās, ka krievu plāni nesaskanēja ar mūsu pavadošo tibetiešu plāniem, jo tibetieši uzskatīja, ka visai grupai ir jābrauc uz Nepālas robežu vienlaikus. Uz krievietes Jeļenas protestiem viņi plātīja rokas un sacīja, ka neko nezinot. Protams, Jeļenas mēģinājumi sazvanīt ofisu Katmandu nedeva nekādus rezultātus. Melnīgsnējie vīreļi vienkārši noklausījās sievietes dusmu izvirdumu, bet neko neņēma vērā. Sapratu, ka plāni, kas tika saskaņoti Katmandu un par kuriem krievi bija samaksājuši vai desmit tūkstošus ASV dolāru, tagad palika karājamies gaisā. Krieviete bija izmisumā un niknie pārmetumi gāzās straumēm, bet ti­- betieši kā jau mierīgi ļaudis zināja, ka dusmas agrāk vai vēlāk pāries un dzīves samsāras ritums turpināsies kā allaž. Tomēr krievi nosprieda palikt, un viņu mantas izkrāva. Vienu džipu nolēma atstāt viņu rīcībā, bet provianta lielāko daļu grupa ņems līdzi. Tā nebija laba zīme — atstāt dažus grupas locekļus Tibetas vidienē, zinot, ka viņiem ēdiena un ūdens rezerves ir tikai divām dienām. Es gāju runāt ar Jeļenu. Runājām atklāti, runājām krieviski. Viņas dusmas vēl nebija rimušas. Mēģināju teikt, ka šajā sakrālajā vidē nevajadzētu tik ļauni izpausties. Lai nu kā, bet divi krievi un trīs indusu priesteri tomēr palika Manosarovara ezera krastā, lai veiktu dieva Šivas godināšanas rituālus. Uztrauca tas, ka hinduistu galvenais priesteris brīžiem atklepoja asinis, bet Jelena to norakstīja uz augstuma zonu, kurā atradāmies. Es sapratu, ka, izņemot Jeļenu, krievu grupā nebija neviena cīnītāja.

Sakāpām džipos un traucāmies un Prajangu. Atvadoties ar cerību un pateicības pilnu skatienu vērāmies pret apvārsni— Kailasu redzēt nevarēja, tas bija ietinies biezos mākoņos.

Atkal ceļā uznāca jau pazīstamais putenis, bija saules apmirdzētas ielejas, bija putekļu mākoņi — tas viss bija jau pieredzēts. Kādā ielejā, apstājoties uz pusdienām, redzēju zirgu. Pagāju tuvāk un iedevu tam maizi. Ieraudzīju, ka zirga saimnieki turpat netālu vēro, kā baroju zirgu. Viņi panācās pretī, un tad es atskārtu, ka arī viņi ir badā. Aizgāju līdz mašīnai un paņēmu maizi. Aiznesu un iedevu.

Mašīna ripoja pāri augstajām pārejām, un es teicu paldies Tibetai!

Ar Rudigeru joprojām sazinos, japāņi Joka un Hiroši neatbild, kopš Japānā notika zemestrīce, lai gan pirms tam mēs regulāri sazinājāmies. Deiva (indieša) sieva atrakstīja, ka dēls bija tēvam nogādājis svēto ūdeni no Manosarovara ezera un pastāstījis, kā veicis parikarmu. Un pats nomiris. Tēvs nodzīvoja vēl trīs gadus. Prozols dzīvo Nepālā, vadot savu tirdzniecības biznesu. Par krieviem neko nezinu.

Katrā gadījumā, ja jūtat sevī potenciālu — nezaudējiet to, dzīvojot vienīgi apcerēs par iespējamiem ceļojumiem, rīkojieties tagad, jo neviens nezina, ko nesīs rītdiena. Pārbaudiet sevi tādā ceļojumā, kuru jūs atcerēsieties visu atlikušo mūžu — tas ir tā vērts! Neticiet nevienam manis uzrakstītajam vārdam — pārbaudiet visu paši! Dzīve paskries ļoti ātri, tāpēc nevajadzētu atlikt savu sapņu īstenošanu, aizbildinoties ar ierastās ikdienas diktētajiem noteikumiem. Izraujieties no rutīnas, tad ieraudzīsiet citus apvāršņus! Speriet tikai pirmo soli, un viss izdosies. Esmu to pārbaudījis uz savas ādas. Vēlu veiksmi un gara stiprumu tagad, jo mistiskā nākotnē diez vai viss realizēsies tā, kā jūs to vēlētos tagad!