Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums 2014. gada novembra un šā gada iepriekšējos numuros.

Pirmajā brīdī, kad uzsākām gājienu, likās, ka uz takas ir ļoti daudz svētceļnieku, šerpu, jaku un zirgu, bet jau pēc brīža šis garais ceļinieku pavediens izstiepās garā virtenē, kura aizvijās aiz attālāko klinšu stāvajām sienām. Es gāju viens pats, gāju ne­- steidzīgi, vērojot kalnus, upes vijīgo gultni, garām ejošos tibetiešu svētceļniekus, kuru iešanas temps bija apbrīnojami ātrs. Zināju, ka daudzi tibetieši apiet koru vienas dienas laikā, rīta agrumā startējot no Darčenas un vēlā vakarā atgriežoties tur jau no otras puses. Šie svētceļnieki nes līdzi tikai nelielu somu, kurā ir ūdens pudele un  ēdamais, jo vairāk jau neko nevajadzēs. Šie ļaudis ir raduši pie skarbiem sadzīves apstākļiem, pie pieticīgas pārtikas un garu distanču veikšanas augstkalnu apstākļos, tādēļ nav jābrīnās par to, cik veikli viņi pārvietojas pa kalnu taku. Var arī droši teikt, ka svētceļojums ir vadošais spēks tibetieša dzīvē.

Kailasa panorāma ar stūpu rindu priekšplānā.
Kailasa panorāma ar stūpu rindu priekšplānā.

Nupat man garām pasteidza pāris tibetieši, kas jau pēc brīža bija pagaisuši skatienam tālu priekšā. Es nesteidzos. Gāju, baudot šo mirkli. Ar interesi vērojot stāvo kalnu formas, mēģināju pat saskatīt tajās kādus mistiskus tēlus vai veidojumus, tāpat kā mākoņos, kas lielā ātrumā traucās pāri ielejai. Interesanti bija izjust lielo temperatūras atšķirību, kas strauji mainījās atkarībā no tā, vai uzspīdēja saule vai debesis aizsedza mākoņi. Saulē uzreiz kļuva karsti un biezā jaka bija jāpogā vaļīgāk, jo organisms tomēr strādāja forsētā režīmā, un retinātā gaisa apstākļos mugura bija slapja. Protams, spējas vēja brāzmas atkal lika aizpogāties un pat uzvilkt cimdus. Gāju lēnām, taču neapstājoties. Kādā brīdī pamanīju, ka šai ceļa posmā uz takas atrados viens. Taka bija pārredzama vismaz četrsimt metrus uz priekšu un atpakaļ, bet uz tās nemanīja neviena cilvēka. Virs galvas mākoņi pavēra žilbinoši zilu debesjumu, un saule veltīja man siltu glāstu. Citi svētceļnieki, kas soļoja naskāk, pa reizēm apstājās atpūsties, lai atvilktu elpu un padzertos ūdeni, tad es viņiem pagāju garām, bet drīz jau atkal viņi mani apsteidza.

Satikšanās.
Satikšanās.
Murkšķis vēro svētceļniekus.
Murkšķis vēro svētceļniekus.

 

 

 

 

 

 

Pa taku man tuvojās jaku bars, kas bija nogādājuši līdz pirmajai nometnei savus nesamos un tagad ganu pavadībā nāca atpakaļ. Kaut kas šajā jaku karavānā piesaistīja uzmanību. Tie bija divi indiešu svētceļnieki, kas sakumpuši sēdēja jaka mugurā, bet viņiem blakus ejošajam jakam šķērsām pāri mugurai bija pārlikts segā ietīts miruša cilvēka ķermenis. Šis brīdis mani pārsteidza ar savu skarbo vienkāršību. Svētceļnieks vēl vakar, varbūt aizvakar bija gājis pa šo pašu taku, un nu viņa mirstīgās atliekas tika nogādātas atpakaļ, jo viņa ceļš bija aprāvies. Pagāju garām šai skumjajai procesijai, taču, saskatoties ar tibetiešu ganiem, kuri pavadīja jakus, nemanīju viņu skatienos kaut kādu sēru vai skumju izpausmi. Tas bija ikdienišķi, un šajās norisēs neviens nesaskatīja neko pārdabisku, jo viņi ar to saskarās biežāk, nekā mēs varētu iedomāties. Dzīve un nāve eksistē blakus vienmēr un visur. Indieši, kas arī bija atceļā no Dirapukas, izskatījās kā sastinguši, un viņu skatieni bija vienaldzīgi nofiksēti kaut kur tālu priekšā. Par šo faktu mēs visi, kas devās šajā ekstremālajā ceļojumā, tikām brīdināti. Vislielākais bojāgājušo skaits Kailasa koras laikā ir tieši indiešu svētceļnieku vidū, īpaši to, kas ieradušies no siltajiem Indijas zemienes reģioniem. Viņu adaptācija un izturības līmenis augstkalnu vidē ir viszemākais. Un tomēr viņi šurp dodas veselām grupām kopš neatminamiem laikiem, lai arī daudziem šis kļūst par pēdējo ceļojumu. Neviļus  iedomājos  par mūsu grupas biedru, veco Deivu, kas divu pavadoņu sabiedrībā arī mēroja šo ceļu. Nez, kā viņam tagad bija?

Šai dienā ceļa pirmais posms nebija grūts, drīzāk — pastaiga ar lēzenākiem un straujākiem pacēlumiem.

Ceļa laikā vēroju putnus, kas staigāja pa upes krastu, arī murkšķus, kuru šeit bija ļoti daudz. Acīmredzot šie mazie dzīvnieki bija lieliski pielāgojušies dzīvei šādā vidē. Murkšķu alas visapkārt takai bija redzamas desmitiem.

Arī es piestāju pie kāda liela akmens bluķa takas malā, lai padzertos un uz brīdi atvilktu elpu. Garām man pasteidza četras tibetietes, kuras skaļi murmināja mantru «Om mani padme hum» un rokās grieza mazu ratiņu, kas bija nostiprināts kāta galā. Ratiņu grieza piekabināts atsvariņš. Uzskata, ka uzrakstītās mantru virtenes, ratiņam griežoties, pastiprina skandētās mantras izraisīto vibrāciju. Tibetietes naski aizsoļoja pa taku un drīz jau pagaisa skatienam.

Tipiska ceļa ainava koras pirmajā dienā.
Tipiska ceļa ainava koras pirmajā dienā.

Pāris reizes uz takas redzēju arī tibetiešus, kas koru veica lēnām, visu ceļu mērojot kjančagos, proti, metoties garšļaukus uz takas. Šo cilvēku apņēmība ir apbrīnojama. Apzinājos, ka viņiem ir ļoti spēcīga motivācija to darīt tieši šādā veidā, jo saskaņā ar budismu tas ir saistīts ar karmiskiem nopelniem.

Varētu teikt, ka ar laika apstākļiem mums visiem šodien bija paveicies, jo vēl vakar pēcpusdienā visā ielejā esot stipri snidzis un putinājis. Vējš un saule visu bija ātri izžāvējuši, un nekas neliecināja par neseno sniega klātbūtni ielejā.

Es soļoju uz priekšu, domādams par Tibetu, par Kailasa kalnu un šo sakrālo vidi, par šiem ļaudīm, kas veic milzīgus attālumus, lai nokļūtu šeit un godinātu kalnu, pārvarot daudzas grūtības. Viņi vēlas pabūt iekšējā klusumā, nolaisties savas dvēseles dzīlēs. Diemžēl ikdienas skrējienā, atrodoties ierastajā vidē, mums neizdodas apstāties un izbaudīt pašiem savu sakrālo klusumu, kas nenoliedzami ir pieejams ikkatram. Mums vienkārši nav laika, jo katru reizi atrodam sevī atrunas. Pārsteidzoši ir arī tas, ka Rietumu cilvēki baidās no klusuma, baidās būt vieni paši ar sevi. Mēs nemitīgi meklējam savā ikdienā aktivitātes, uzsverot un pat lepojoties ar to, ka nespējam nosēdēt bezdarbībā! Tā ir neziņa un pilnīgi maldīgs priekšstats, apzīmējot klusumu un mieru ar vārdu «bezdarbība». Tajos retajos brīžos, kad gadās apstāties un ieraudzīt saulrietu, stārķus pļavā rīta miglā vai pavērties rudenīgi pelēkajās debesīs un pavērot gājputnu kāsi, tad gan, izdzirdot viņu atvadu dziesmu aizejošajai vasarai, mēs jūtam kaut ko tādu, ko racionālais prāts nespēj izskaidrot… Bet vai vajag izskaidrot?! Esam taču sajutuši, ka šādos brīžos sirds sāk pukstēt vienā ritmā ar visu esību.

Vēsturiski noticis tā, ka Rietumu pasaule ir veikusi milzīgu darbu, vēršot savas pūles un radošos centienus uz āru, pētot un atklājot mūsu pasaules ārējo telpu, gan tālas zemes, gan okeāna dzīles, attīstot zinātnes par pasaules uzbūvi, par matēriju un citām jomām. Taču iekšējā pasaule palikusi neizzināta.
Senajos austrumos cilvēki gāja tieši pretējā izpētes virzienā, iedziļinoties iekšējā pasaulē, kas izrādījās tikpat neaptverami plaša kā ārējā. Tā joprojām ir galvenā atšķirība starp rietumnieku un austrumnieku skatījumu uz esību un dzīves jēgu. Rietumos nenovēršami dominē ES un MANS koncep­- cija, bet Austrumi uz to atbild vienkārši un lakoniski: «Laime ir nevis tas, kas tev pieder, bet tas, kas esi tu pats.»

Dirapukas kalnu nometni sasniedzu kā otrais no mūsu grupas. Aksels sēdēja uz akmens un māja man ar roku. Tuvojoties neredzēju, kādā rakursā bija vērsts Aksela skatiens, jo stāva klinšu siena bija priekšā. Piegājis tuvāk, no klints aizsega es ieraudzīju Kailasu visā krāšņumā. Šo skatu biju redzējis fotogrāfijās un filmās, taču redzēt to savām acīm bija kas cits. Novilcis mugursomu, es metos četrrāpus un sveicu kalnu budistu sveicienā, trīs reizes paklanoties. Aizkustinājums bija vienreizējs, es skatījos kā apburts. Vēlāk jau varēju novērtēt, ka šī bija vislabākā vieta, kur Kailasu varēja vērot tik tuvu.

Dirapukas nometne atradās 5090 metru augstumā. Šeit nemitīgi pūta auksts vējš. Vairākās lielās armijas tipa brezenta teltīs, kur mīt tibetieši, kas uztur šo nometni kārtībā, piedāvāja naktsmītni un pieticīgu, bet siltu pārtiku svētceļniekiem. Šeit bija uzmeistarota pat vienstāva ēka no akmeņiem, kurā iekārtotas nakšņošanas telpas svētceļniekiem. To greznoja ar krāsu uzmālēts uzraksts «Tibetan Restaurant». Pieļāvu, ka sniega vētras vai spēcīga vēja un lietus apstākļos šī bija visoptimālākā mājvieta salīdzinājumā ar teltīm, kas šeit bija saceltas vairumā. Diemžēl visas telpas akmens ēkā jau bija aizņēmuši indiešu svētceļnieki, kas bija pārsaluši teltīs, sēžot bariņos ap pavardu.

Dirapukai pretējā kalna nogāzē atradās neliels budistu templis un vairākas stūpas. Zinātāji teica, ka arī tur par simbolisku samaksu varot sarunāt naktsmītni. Man bija doma, ka varētu turp doties, taču noguruma dēļ es nolēmu palikt nakšņot teltī kopā ar Akselu, Prozolu un Rudigeru. Telts vieta maksāja 3,50 eiro katram no mums. Drīzumā parādījās arī daži no mūsu pavadoņiem, kas ātri ķērās pie telšu uzsliešanas un ēdiena gatavošanas. Nolicis savas mantas nupat uzceltajā teltī, novilku sasvīdušās drēbes un izkāru tās stiprajā vējā uz akmeņiem. Uzvilcis sausas drēbes, devos iepretim Kailasam. Pilns cieņas apsēdos uz akmens bluķa un klusu runājos ar kalnu. Stāstīju, kā man gāja ceļā, kā nonācu līdz lēmumam šurp doties, kā ilgojos un kā atnācu. Pateicos Kailasam, ka esmu šeit un palūdzu spēku turpināt savu izvēlēto ceļu. Sirsnīgi stāstīju kalnam arī ļoti personīgas lietas, par ģimeni, par sapņiem un iecerēm.

«Tibetiešu restorāns» pirmajā nometnē.
«Tibetiešu restorāns» pirmajā nometnē.
Teltis Dirapukas nometnē.
Teltis Dirapukas nometnē.

Kailass uz rietošās saules fona izskatījās tik cēli. Kādā brīdī es pēkšņi apklusu, es runāju, bet ne vārdos, turpināja runāt mana sirds, un tas bija tik dziļi un patiesi. Es jutos laimīgs šai brīdī, laimīgs bezgalīgi! Bet tad apklusa arī šis iekšējais dialogs, un iestājās svētīts klusums. Es skatījos uz kalnu, un kalns skatījās uz mani. Pētīju kalna vaibstus, liekas, ka saskatīju pat acis, tādas, kā redzēju uz tempļiem, uz budistu stūpām. Pat pamēģināju nofotografēt  šīs acis.

Cilvēki nāca, un jaku karavānas, zvaniņiem zvanot, pieskandināja visu nometni. Arī mūsu grupas japāņi Joka un Hiroši atnāca tīri spriganā gaitā. Viktors, Ļena un viņus pavadošais indiešu priesteris ieradās līdz ar krēslu. Viktors teica, ka no rīta izlems, vai viņš turpinās kāpt augšup vai kopā ar Ļenu un indieti dosies atpakaļ. Sapratu, ka viņu indietis jau tagad jutās novārdzis un cieta no sliktas dūšas. Ļena pat gribēja doties atceļā nakts melnumā, bet šo domu viņai lūdza atmest mūsu grupas tibetiešu līderis, skaidrojot, ka naktī kalnos nevar iet pat pieredzējuši šerpas. Visi rosīgi gatavojās nakšņošanai, jo teltis un guļamvietas vajadzēja sagatavot līdz tumsai. Satumsa spēji, un aukstums bija klāt. Teltī iededzām dažas sveces, un to gaismā padzērām karstu tēju ar saldinātu rīsu putru. Izgāju tumsā palūkoties uz Kailasu, kurš slējās augšup nesatricināmā mierā, vizuļodams mēnesgaismā. Apvaicājos Rudigeram, vai viņš uz takas nemanīja, cik tālu tikuši mūsu indiešu seniori. Rudigers teica, ka esot pirms stundas divus redzējis lēnām ejam pa taku. Divarpus stundu vēlāk uz takas pamanīju lukturīšu ugunis un cerīgi pagājos pretī nācējiem. Jā, tie bija mūsu grupas indieši, kas slāja lēniem soļiem, bet nāca lepni un apņēmības pilni rīt turpināt ceļu uz augšu.

Viņiem līdzās vairāki indiešu svētceļnieki no citām grupām pauda saviem biedriem, ka rīt no rīta dosies atpakaļ uz Darčenu, jo nejūtoties labi. Kāds bija ārkārtīgi pārsalis un nevarēja sasildīties, pat sēžot pie pavarda teltī, citiem bija noberztas kājas, citiem slikta dūša un galvassāpes, bet citi apsprieda šurpceļā sastapto jaku karavānu, kas veda mirušā indieša mirstīgās atliekas. Tie, kas no indiešu grupas paziņoja, ka rīt dosies atpakaļ uz Darčenu, bija tikai vīrieši. Sievietes un meitenes no viņu grupas apņēmīgi  paziņoja, ka nākamajā dienā turpinās ceļu augšup. Visi skaidri apzinājās, ka rītdien paredzētais kāpiens būs smagāks par šodienas ceļa posmu. Būs jākāpj 500 metrus augstāk uz Dolma La pāreju, pa stāvu nogāzi augšup un otrā pusē pārejai — pa tādu pašu stāvumu lejā.

Indiešu vīrs Deivs kopā ar abiem tibetiešu pavadoņiem no nakts melnuma atnāca pēdējie. Piegāju pie Deiva apvaicāties, kā viņš jūtas. Atbilde bija pārliecinoša, ka rīt jāiet uz priekšu.

Interesanti, ka līdz ar tumsas iestāšanos Kailasa apkārtnē mēdzot notikt neizskaidrojamas un mistiskas lietas. Paši tibetieši ir pārliecināti, ka naktīs šai apvidū valda dēmoniskie  gari, kas izlien no savām klinšu alām. Mums stāstīja arī par kapulauku, kurš rīt būšot mūsu ceļā. Tur esot miruši daudzi svētceļnieki jau kopš senseniem laikiem, kad Tibetas teritorijā valdošā bijusi Jungdrung bona šamaniskā reliģija, kas tiek uzskatīta par vienu no senākajām pasaulē. Bona reliģija veidojusies  Kailasa apkārtnē, kur reiz bijusi senā Šang Šung valsts. Bona reliģijas galvenais simbols ir svastika jeb ugunskrusts, un tieši milzīga ugunskrusta formā ir vērojamas dziļas ieplakas Kailasa kalna akmens ķermenī.

Kapulaukā šamaņi veicot arī senus rituālus, kuru laikā tiekot piesaukti visi nebeidzamās pārdzimšanas jeb Samsāras pasaulēs mītošie briesmoņi un ļaunie gari. Klausoties pie ugunskura šos kapeņu stāstiņus, neviļus atcerējos bērnību, kad ar draugiem pārgājienu laikā nakšņojām teltī. Tad šādiem stāstiņiem bija liela piekrišana, un, jo briesmīgāki tie bija, jo labāki šķita. Var jau būt, ka šādiem nostāstiem ir savs racionāls pamats, jo, kā mēdz teikt — nav dūmu bez uguns.

Man galvā rosījās pārdomas par pētnieka Ernsta Muldašova grāmatās lasīto, proti, Kailasa kalns esot milzīga piramīda, kas veidota mākslīgi, un kalnā esot vārti uz Šambalu — senās teiksmās minēto mistisko pazemes pilsētu jeb mahatmu valstību. Šambalu dažādos laikos ir meklējuši un eks­- pedīcijas uz Tibetu sūtījuši daudzu lielvaru vadītāji, arī Staļins un Hitlers. Par Šambalu jau pirms 20. gadsimta runājis arī gleznotājs, ceļotājs un rakstnieks Nikolajs Rērihs, kā arī teozofijas pārstāve Helēna Blavatska. Bet varbūt Šambala ir tikai metafora, simbolisks apzīmējums tam, ko varam atrast nevis fiziskajā pasaulē, bet katrs savā dvēselē? Turklāt nav jābūt budistam, lai, apmeklējot Tibetu, ieraudzītu pasauli gluži citā gaismā. Varbūt galvenais nav sasniegt nosprausto mērķi vai kādu objektu fiziskajā pasaulē, bet pacelties pāri savām iegribām, piesaistēm un ierobežojošajiem ieradumiem, komforta videi, kas aizsedz īstenās  būtības uztveri?!

Saģērbāmies, sasedzāmies ar pavadoņu sarūpētajām vates segām, kuras tie bija aizlienējuši no nometnes īpašniekiem. Pēc skata un īpatnējās smakas bija skaidrs, ka segas nav mazgātas veselu mūžību, bet nežēlīgais aukstums lika par to nedomāt.

Turpinājums sekos.