Uz Pasaules jumta. Tibeta

Ed­munds Vī­tols,
NBS re­zer­ves kap­tei­nis.

Fo­to — no au­to­ra per­so­nis­kā ar­hī­va.

Sā­kums 2014. ga­da no­vem­bra un šā ga­da ie­priek­šē­jos nu­mu­ros.

Skats uz ieleju, kur sākas ceļš.
Skats uz ieleju, kur sākas ceļš.

Kad no šo­die­nas ga­rās past­ai­gas at­grie­zās ma­ni is­ta­bas bied­ri, tie tik tik­ko vil­ka kā­jas, jo ce­ļa posms bi­ja sa­rež­ģīts, ar stā­viem kā­pu­miem un kri­tu­miem, la­vie­rē­jot pa šau­ru kal­nu ta­ku, ku­ra daudz­viet bi­ju­si no­bru­ku­mu no­pos­tī­ta. Arī tas, ka, sa­snie­dzot ie­ce­rē­to piec­tūk­stoš met­ru at­zī­mi, vi­siem bi­ja jū­ta­ma pār­slo­dze un gal­vas rei­bo­nis, at­stā­ja sa­vu ie­tek­mi uz ma­nu ce­ļa­bied­ru fi­zis­ko paš­sa­jū­tu. Ie­nā­ku­ši mū­su is­ta­bā, tie pē­dē­jiem spē­kiem no­vil­ka mu­gur­so­mas un virs­ja­kas, ie­gā­zās sa­vās guļ­vie­tās un pus­mie­gā, pus­no­mo­dā mur­mi­nā­ja kaut ko par lie­lo no­gu­ru­mu un ne­spē­ku. Vi­ņu gau­du­lī­go no­ska­ņo­ju­mu kā vē­ja brāz­ma aiz­dzi­na ma­nis paus­tā zi­ņa, ka viens džips ar čet­riem in­die­šiem, di­viem pa­va­do­ņiem un mū­su gru­pai pa­re­dzē­ta­jiem skā­bek­ļa ba­lo­niem de­vies for­sē­tā pār­brau­cie­nā uz Ne­pā­las pus­i. Ak­sels gul­tā uz­reiz pie­slē­jās sē­dus un, iz­mi­su­ma pil­nu ska­tie­nu pa­vēr­sis uz mums vi­siem, iz­dve­sa: «Kā tad mēs kāp­sim bez skā­bek­ļa ba­lo­nu re­zer­ves!? Kas no­tiks, ja mums trūks skā­bek­ļa Dol­mas pār­ejā, piec­ar­pus kilo­met­ru augs­tu­mā?! Kā tā va­rē­ja at­dot vi­sus ba­lo­nus in­die­šiem?!» Ak­sels un Pro­zols sa­ska­tī­jās, tad pa­raus­tī­ja ple­cus, pa­užot, ka jā­pie­ņem si­tu­āci­ja tā­da, kā­da tā ir. Es gan bil­du, ka in­die­ši, kas tiek trans­por­tē­ti uz Ne­pā­las pie­ro­be­žu, jau ta­gad ir nā­ves bries­mās un vi­ņu dzī­vī­bas ir at­ka­rī­gas no tā, cik ātr­i vi­ņi sa­sniegs zem­āku vie­tu, ka mū­su gru­pas skā­bek­ļa ba­lo­ni ir vie­nī­gais glā­biņš, ja plau­šu vai sma­dze­ņu tūs­ka tos pār­steigs ce­ļā. Tei­cu, ka mums paš­reiz viss ir nor­mā­li, ne­vie­nam ne­kā­du kri­tis­ku ve­se­lī­bas pro­blē­mu nav. Ta­ču ne­viens ma­nis teik­to ne­ko­men­tē­ja.

Kad sā­ka krēs­lot, iz­gā­ju no ēkas, lai pa­rau­dzī­tos, kas no­tiek uz ie­las Dar­če­nā. Te bi­ja gai­sot­ne kā ka­ra lau­ka no­met­nē, vi­sap­kārt tel­tis, dū­mu vēr­pe­tes no ma­za­jām krās­ni­ņām, ku­ras ku­ri­nā­ja gan bū­dās, gan tel­tīs, un dū­mu iz­va­des cau­ru­les bi­ja iz­bāz­tas pa sprau­gām ne augst­āk kā di­vus met­rus virs ze­mes. Te bi­ja no da­žā­dām pus­ēm sa­brau­ku­šas svēt­ceļ­nie­ku gru­pas un gru­pi­ņas, ti­be­tie­šu ģi­me­nes no at­tā­liem re­ģi­oniem, kas bi­ja ie­ra­du­šās, pār­va­rot ga­ro ce­ļu pa­jū­gos, rie­tum­nie­ki un in­die­ši. Vi­si ro­sī­jās, ga­ta­vo­jo­ties Kai­la­sa pa­ri­kar­mai. Ci­ti jau po­sās prom pēc veik­smī­gi pa­veik­tās Kai­la­sa kal­na ko­ras. Tie­ši šā­dus cil­vē­kus es gri­bē­ju sa­stapt, lai ie­ska­tī­tos acīs vi­ņiem, ku­ri jau bi­ja pa­vei­ku­ši to, kas bi­ja arī mū­su mēr­ķis. Pa­ma­nī­ju di­vus kal­snus ne­lie­la augu­ma vī­re­ļus, kas bi­ja ģēr­bu­šies spil­gtas krā­su gam­mas drē­bēs, ie­de­gu­šām, krun­kai­nām se­jām. Lau­zī­tā an­gļu va­lo­dā ar iz­teik­tu fran­ču ak­cen­tu vi­ņi kaut ko skaid­ro­ja kā­dam ti­be­tie­tim. Es fran­cis­ki ne­pro­tu, bet ju­tu, ka tie di­vi bi­ja īs­tie, kas jā­uz­ru­nā, un — ne­kļū­dī­jos. Sa­svei­ci­nā­jos un, ne­gai­dot vi­ņu re­ak­ci­ju, tei­cu, ka es­mu nu­pat ie­ra­dies, lai rīt no rī­ta do­tos pa­ri­kar­mā, ka bū­šu pa­tei­cīgs, ja vi­ņi sniegs kā­du ko­men­tā­ru vai ie­tei­ku­mu par to, kā ir tur — augš­ā. Abi fran­cū­ži iz­ra­dī­jās ļo­ti at­sau­cī­gi un sir­snī­gi, lab­prāt ie­sais­tī­jās sa­ru­nā ar ma­ni. Tu­vu­mā ie­rau­dzī­ju, ka brū­nās se­jas ir sau­lē no­ce­pi­nā­tas, vie­tām pār­klā­tas ar kre­ve­lēm, ka lū­pas abiem ir sa­sprē­gā­ju­šas un āda lo­bās no de­gu­na un ausīm. Abi fran­či stās­tī­ja, ka esot šeit jau kā­du lai­ku un ar di­vu die­nu at­pū­tas pau­zēm ap­gā­ju­ši ap­kārt Kai­la­sa kal­nam jau trīs rei­zes. Abi esot ie­ce­rē­ju­ši ko­pu­mā veikt vien­pa­dsmit gā­jie­nus ap­kārt kal­nam, kā to da­ra ti­be­tie­ši. Bi­ju pār­steigts par tā­du ap­ņē­mī­bu. No tre­šā kā­pie­na at­grie­zu­šies ti­kai šo­dien pus­dien­lai­kā. Vai­cā­ju, vai Dol­ma La pār­eja nav aiz­sni­gu­si, vai ta­kas augst­āk par piec­iem tūk­sto­šiem met­ru ir caur­eja­mas. Fran­či at­bil­dē­ja ap­stip­ri­no­ši. Tei­ca, ka svēt­ceļ­nie­ki, kas jau ir ko­ras pus­ce­ļā, rī­ta pus­ē vir­zās lē­ni, gai­dī­da­mi, lai tie, kas sāk kā­pie­nu vi­sag­rāk, ie­min ta­ku bie­za­jā snie­gā. Pa­ras­ti pirm­ie ir ti­be­tie­ši, jo vi­ņi aiz­vēr­tām acīm zi­not ta­ku ap­kārt Kai­la­sam. Fran­či stās­tī­ja, ka, uz­spī­dot sau­lei, sniegs un le­dus, kas nak­tīs sa­sni­dzis un sa­sal­dē­jis kal­nu upes, die­nā strau­ji kūst, ka jā­uz­ma­nās no sau­les ap­de­gu­ma, kas plau­cē ne ti­kai tie­šo sta­ru ie­tek­mē, bet arī at­spī­dot pret snie­gu. Tas man bi­ja jau­nums, jo pir­mo rei­zi re­dzē­ju, ka cil­vē­kiem ap­de­gu­ši ro­ku apakš­del­mi, sau­les sta­riem at­spī­dot pret snie­gu. Arī kakls, zods un nā­sis abiem fran­čiem bi­ja ap­svi­lu­ši no apak-    š­as. Pro­tams, spē­cī­gas sau­les bril­les ir ob­li­gātas šā­dos eks­tre­mā­los ap­stāk­ļos, jo žil­bi­no­šā gais­ma, kas nāk no sau­les un tai at­­- spī­dot pret snie­gu, augst­kal­nu vidē var no­piet­ni ap­drau­dēt re­dzi. No­skaid­ro­ju, ka ja­ki nas­tas un cil­vē­kus var trans­por­tēt ti­kai pirm­ās die­nas marš­ru­tā, līdz Di­ra­pu­kas no­met­nei, jo tā­lāk šā­dos lai­ka ap­stāk­ļos dzīv­nie­ki ne­va­rot iet, ta­ka ir šau­ra, aiz­sa­lu­si, aiz­sni­gu­si un sli­de­na. Dau­dzi svēt­ceļ­nie­ki ejot ti­kai ce­ļa pos­mu no Dar­če­nas līdz Di­ra­pu­kai un tad grie­žas at­pa­kaļ. Pēc fran­ču teik­tā, lie­lā­kā da­ļa no in­die­šu svēt­ceļ­nie­kiem vei­cot ti­kai vie­nas die­nas ga­ru kā­pie­nu un tad do­das at­pa­kaļ, jo grū­ti pa­ne­sot augst­kal­nu ap­stāk­ļus, re­ti­nā­to gai­su un auk­s­tu­mu, kas val­da augš­ā, tik­līdz sau­le no­riet. Ko­pu­mā abi fran­či ru­nā­ja jaut­rā in­to­nā­ci­jā, op­ti­mis­tis­ki ie­ski­cē­jot man gal­ve­nās ni­an­ses, ku­ras jā­ņem vē­rā pa­ri­kar­mas lai­kā. Šīs sa­ru­nas ie­tek­mē ju­tos kā pa­dzē­ries no ener­ģi­jas avo­ta un jau iz­tē­lo­jos se­vi kal­nu pār­ejas vir­sot­nē. Pa­tei­cies fran­čiem par sa­ru­nu, ap­ga­rots de­vos at­pa­kaļ pie sa­viem ce­ļa­bied­riem.

Svētceļnieki koras sākumā.
Svētceļnieki koras sākumā.
Vējainais rīts Darčenā.
Vējainais rīts Darčenā.

Va­ka­ri­ņas no­ri­tē­ja diez­gan no­spies­tā gai­sot­nē, jo vi­si gru­pas da­līb­nie­ki bi­ja uz­zi­nā­ju­ši, ka esam pa­li­ku­ši par čet­riem ce­ļo­tā­jiem un di­viem pa­lī­giem ma­zāk. Ēda klu­sē­jot, rei­zēm pa­ska­to­ties uz pā­rē­jiem gru­pas bied­riem, ta­ču tā vien li­kās, katrs pie­do­mā par to, ka jeb­ku­rā brī­dī kāds no mums arī var no­kļūt ne­ap­skau­ža­mā si­tu­āci­jā, kad nā­ves ēna pa­rā­dās pār ple­cu. Pe­si­mis­tis­ku no­ska­ņo­ju­mu ce­ļa­bied­ros rai­sī­ja tas, ka me­di­ķu mū­su vi­dū vairs ne­bi­ja un ne­bi­ja arī ne­vie­na skā­bek­ļa ba­lo­na. Šo ko­pē­jās no­spies­tī­bas un jau­ša­mās ne­zi­ņas gai­sot­ni no­lē­ma iz­man­tot mū­su gru­pas pa­va­do­ņu lī­de­ris, kurš bi­ja gal­ve­nais at­bil­dī­gais par vi­siem or­ga­ni­za­to­ris­ka­jiem pa­sā­ku­miem un ko­man­dē­ja šo­fe­rus, pa­vā­rus un pa­va­do­ņus. Skar­bā sa­ru­nā viņš par kat­ru ce­nu cen­tās ie­spai­dot gru­pu, ap­gal­vo­jot, ka ceļš esot bīs­tams, ka viņš ne­va­rot uz­ņem­ties at­bil­dī­bu tik sa­rež­ģī­tos lai­ka ap­stāk­ļos, ka da­žiem gru­pas bied­riem cie­nī­ja­mais ve­cums un fi­zis­kā sa­ga­ta­vo­tī­ba var iz­rā­dī­ties par ne­pār­va­ra­mu šķēr­sli ie­ce­rē­tā kā­pie­na re­ali­zē­ša­nai, ka Dol­ma La pār­eja nav iz­eja­ma, ka ne­var iz­man­tot ja­kus kra­vas un cil­vē­ku trans­por­tē­ša­nai, ka uz­nāks sniegs un vējš, tā­pēc ne­va­rot do­ties pa­ri­kar­mā ap­kārt Kai­la­sam. Re­dzot, ka uz mū­su klu­sē­jo­šās, šķie­ta­mi pa­klau­sī­gās gru­pas fo­na ti­be­tie­šu lī­de­ra ru­na uz­ņem ap­grie­zie­nus, es piec­ēlos un ap­rā­vu «mū­su bē­dī­gā lik­te­ņa» spil­gto iz­klās­tu un ātr­i at­vē­si­nā­ju bra­šo ru­nas vī­ru, kurš jau sā­ka iz­bau­dīt sa­vas efek­tī­gās ru­nas uz­va­ru. Pēc brī­ža iz­rā­dī­jās, ka gan vā­cie­ši, gan in­die­ši, gan ja­pā­ņi un krie­vi man pil­nī­bā pie­krīt, ta­ču ne­esot sa­dū­šo­ju­šies ie­bilst, jo ne­spē­tu for­mu­lēt sa­vu vie­dok­li gi­dam sa­pro­ta­mā an­gļu va­lo­das ver­si­jā. Jā, es vi­ņu no­li­ku pie vie­tas, lie­to­jot vi­siem sa­pro­ta­mu itin skar­bu an­gļu va­lo­das slen­gu, ku­ru bi­ju la­bi ap­gu­vis die­nes­ta lai­kā NBS, bū­dams ap­mā­cī­bās ko­pā ar ār­zem­ju ko­lē­ģiem no NA­TO val­stīm. Es ar vi­ņu ru­nā­ju kā ar­mi­jas virs­nieks ar pa­do­to, kurš nav iz­pil­dī­jis vai iz­pra­tis pa­vē­li. Tas no­strā­dā­ja tā, ka pēc ma­nas ru­nas ie­stā­jās ka­pa klu­sums, un vi­si sa­pra­ta, ka mēs rīt do­da­mies ce­ļā, kā ie­ce­rēts. Pa­va­do­ņu lī­de­ris pie­krī­to­ši kra­tī­ja gal­vu un ne­ska­tī­jās man acīs, jo iz­tei­cu spē­cī­gus ar­gu­men­tus, ne­aiz­mir­stot pie­bilst, ka es­mu lie­lis­ki in­for­mēts par paš­rei­zē­jo stā­vok­li kal­nu tra­sē un per­so­nī­gi ru­nā­jis ar svēt­ceļ­nie­kiem, kas vēl šo­rīt nā­ku­ši no kal­na.

Tibetieši pārvietojas, veicot kjančagus.
Tibetieši pārvietojas, veicot kjančagus.

Tū­līt pat pie va­ka­ri­ņu gal­da, lai no­ves­tu sa­ru­nu līdz de­ta­li­zē­tam iz­nā­ku­mam, vi­su klāt­būt­nē kat­ram gru­pas da­līb­nie­kam pār­pra­sī­ju, vai viņš ap­zi­nās grū­tī­bu pa­kā­pi un ir ga­tavs do­ties pa­ri­kar­mā ap­kārt Kai­la­sam. Pro­tams, ti­ka ņem­ti vē­rā un ša­jos no­sa­cī­ju­mos ie­kļau­ti sa­rež­ģī­tie un ne­pa­re­dza­mie lai­ka ap­stāk­ļi. Tas, ka ie­priekš pa­re­dzē­tie piec­i vai se­ši ja­ki mums ne­ne­sīs man­tas, ūde­ni un pro­vī­zi­ju, pa­li­ka uz pa­šu ple­ciem, un tiem, ku­ri plā­no­ja grū­tā­kos kā­pie­na pos­mus veikt ja­ka mu­gu­rā, nu būs jā­iet paš­iem. Sa­vu­kārt jā­sa­ru­nā ne­sē­ji tiem, ku­ri ne­spēs sa­vas mu­gur­so­mas nest pa­ši, utt. Ņe­mot vē­rā vi­su mi­nē­to, vie­no­jā­mies, ka nā­ka­ma­jā rī­tā pa­ri­kar­mā do­sies di­vi ja­pā­ņi Hi­ro­ši un Ju­ka, di­vi vā­cie­ši — Ru­di­gers un Ak­sels, ne­pā­lie­tis Pro­zols, krievs Vik­tors, trīs in­die­ši un viens lat­vie­tis. Mans dži­pa biedrs Deivs bi­ja ap­ņē­mī­bas pilns do­ties ce­ļā, bet vi­ņa sie­va pa­liks Dar­če­nā un gai­dīs vi­ņu at­grie­ža­mies. Krie­vie­te Ļe­na arī no­lē­ma pa­likt Dar­če­nā ko­pā ar sa­viem hin­duis­tiem, bet vi­ņas brā­lis Vik­tors do­sies ce­ļā. Kā­da ap­ņē­mī­ga in­die­šu sie­vie­te no mū­su gru­pas, ku­rai jau bi­ja pār­i piec­des­mit, pa­zi­ņo­ja, ka do­sies ce­ļā. Vie­no­jā­mies, ka pār­ti­ka, ko ņem­sim līdz­i, būs mi­ni­mā­lās de­vās un pie­ti­cī­ga, ka rīt­va­kar, kad sa­snieg­sim Di­ra­pu­kas no­met­ni, tie, ku­ri ju­tīs, ka ne­spēj tur­pi­nāt ce­ļu, va­rēs at­griez­ties un ne­tur­pi­nāt kā­pie­nu vēl di­vas die­nas. Tiem, kas ce­ļu tur­pi­nās, pa­rīt būs vi­sat­bil­dī­gā­kais un sma­gā­kais ce­ļa posms, kad ag­rā rīt­aus­mā būs jā­kāpj ap­mē­ram trīs četr­as stun­das uz Dol­ma La pār­eju, kas ir 5650 met­ru augs­tu­mā. To klāj bie­za snie­ga kār­ta, un ne­viens ne­var pro-  g­no­zēt, vai nak­tī ne­sa­snigs vēl vai­rāk. Kā­piens no Dol­ma La pār­ejas būs stāvs un bīs­tams, jo ta­ka ir sli­de­na, ar le­du un dub­ļiem. Pēc Dol­ma La pār­ejas šķēr­so­ša­nas līdz sau­l­rie­tam būs jā­sas­niedz no­met­ne, līdz ku­rai jā­iet te­ju div­des­mit kilo­met­ru. Tre­ša­jā die­nā ceļš būs vieg­lāks, jo ta­ka ve­dīs le­jup.

Vie­no­jā­mies, ka pa­ri­kar­mā jā­ņem līdz­i ti­kai pa­šas ne­pie­cie­ša­mā­kās lie­tas, ne­kā lie­ka, ti­kai dze­ra­mo ūde­ni katrs var ņemt tik, cik ap­ņe­mas nest pats. Vie­no­jā­mies, ka mū­su pa­va­do­ņus — sep­ti­ņus ne­sē­jus — trīs die­nu kā­pie­na lai­kā va­dīs ti­be­tie­tis, kas kaut cik ru­nā an­glis­ki un iz­ska­tās tī­ri sa­ka­rīgs at­šķi­rī­bā no nu­pat sa­kā­vi cie­tu­šā lī­de­ra, kurš ne­maz ne­po­sās sev uz­ti­cē­to gru­pu pa­va­dīt Kai­la­sa ko­ras lai­kā.

Kad mū­su ie­il­gu­šais va­ka­ri­ņu pa­sā­kums bi­ja ga­lā, li­kās, ne ti­kai es, bet arī vi­si pā­rē­jie sa­ju­ta lie­lu at­slā­bu­mu un mie­ru. Lai arī sa­gu­ru­ši, bet ar ap­ņē­mī­bā sta­ro­jo­šu ska­tie­nu vi­si de­vās uz sa­vām gu­ļas vie­tām, lai rīt sāk­tu svēt­ce­ļo­ju­ma at­bil­dī­gā­ko pos­mu.

Ko­pu­mā mans no­ska­ņo­jums bi­ja labs, prie­cā­jos, ka tas brī­dis bi­ja tik tu­vu, ka rīt pa­ri­kar­ma būs sā­ku­sies, kaut gan tā aiz­sā­kās jau pirms ie­priek­šē­jā brau­cie­na uz Ne­pā­lu, vēl Zie­meļ­in­di­jas Hi­ma­la­jos, kad pir­mo rei­zi sa­ju­tu Hi­ma­la­ju bur­vī­bu un ap­zi­nā­jos, ka gai­dāms kaut kas ļo­ti no­zī­mīgs, vi­tā­li sva­rīgs, kas mai­nīs vi­su ma­nu dzī­vi.

No dzi­ļā mie­ga ma­ni iz­rā­va ska­ļa zva­ni­ņu džink­sto­ņa, jo aiz lo­ga ga­rām ēkai, ku­rā bi­jām iz­mi­ti­nā­ti, gā­ja liels ja­ku bars un sim­tiem zva­ni­ņu džink­stē­ja vien­lai­kus. Rīts bi­ja ap­mā­cies, pū­ta stiprs auksts vējš, pa Dar­če­nas šau­ra­jām ie­li­ņām dze­not pu­tek­ļu vēr­pe­tes, kas sa­ju­ka ar krī­to­šām snie­ga pār­slām. Es ju­tos pa­ci­lā­tā ga­ra­stā­vok­lī un tū­daļ cē­los, lai sa­šķi­ro­tu līdz­i ņe­ma­mās man­tas un tās, ku­ras at­stā­sim Dar­če­nā. Vi­sas at­stā­ja­mās lie­tas ti­ka no­gla­bā­tas mū­su kra­vas ma­šī­nā. Ie­tu­rē­ju­ši pie­ti­cī­gas, bet sil­tas bro­kas­tis, at­kal gai­dī­jām, ka­mēr mū­su gru­pas krie­vi un vi­ņus pa­va­do­šie in­die­ši pa­beigs rī­ta pu­džu, bez ku­ras ce­ļā ne­maz ne­va­rot do­ties.

No Dar­če­nas vi­si svēt­ceļ­nie­ki, kas do­das pa­ri­kar­mā ap­kārt Kai­la­sa kal­nam, vir­zās uz no­sa­cī­to star­ta vie­tu — Čag­cel­kan­gu, kur lī­dze­na lau­ku­ma vi­dū de­be­sīs tie­cas ka­ro­ga kārts, pie ku­ras svēt­ceļ­nie­ki pie­sien sa­vus līdz­pa­ņem­tos bu­dis­tu lūg­ša­nu ka­ro­dzi­ņus, tā­dē­jā­di ap­lie­ci­not, ka vi­ņi uz­sāk svē­to ce­ļu ap­kārt Kai­la­sa kal­nam ar pa­ze­mī­bu un tī­rām do­mām. Vi­sap­kārt ļau­dis skan­dē­ja ne­iz­mē­ro­ja­mo tel­pas un Vi­su­ma ska­ņu «Om ma­ni pa­dme hum». Kāds klu­si­ņām, kāds ska­ļi, bet bi­ja re­dzams, ka ļau­dis — gan ti­be­tie­ši, gan in­die­ši, gan rie­tum­nie­ki — pār­slē­gu­šies tā­dā kā ci­tā uz­tve­res re­žī­mā, vairs ne­sa­ru­nā­jās sa­vā star­pā, ne­ap­sprie­dās, bet katrs sa­vā iek­šē­jā pa­sau­lē bi­ja no­ska­ņo­jies uz ce­ļu, kas ejams, uz tik­ša­nos ar sak­rā­lo vi­di, ku­ras cen­trā ir Kai­la­sa kalns. Dzir­dē­ju, kā in­die­ši skai­tī­ja man­tru «Om na­mo Ši­vai­ja». Tie bi­ja ie­ra­du­šies no In­di­jas at­tā­lā­ka­jiem re­ģi­oniem, pār­sva­rā lie­lās or­ga­ni­zē­tās gru­pās. Re­dzē­ju arī vai­rā­kus in­die­šus no svēt­ceļ­nie­ku gru­pas, ku­rus sa­ti­kām pie Ma­no­- ­sa­ro­va­ra eze­ra. In­die­ši bi­ja sa­tun­tu­lē­ju­šies sil­ta­jās drē­bēs, uz­vil­ku­ši gal­vā pū­kai­nu ausai­ni un ro­kās cim­dus. Bi­ja arī ne­sē­ji jeb šer­pas — vie­tē­jie ti­be­tie­ši, kas iz­tiek ti­kai no tā, ko no­pel­na, ne­sot svēt­ceļ­nie­ku gru­pām man­tas un pār­ti­ku. Vi­ņi bi­ja uz­krā­mē­ju­ši mu­gu­rā lie­lus, pie­bāz­tus mai­sus, ku­ru sta­bi­li­zē­jo­šā sai­te tiek no­stip­ri­nā­ta šer­pam uz pie­res, tā­dē­jā­di nas­tas sma­gums gul­stas uz trim pun­ktiem — abiem ple­ciem un uz pie­res. Ti­be­tie­ši ir ma­zi­ņi augu­mā, tā­pēc da­žam la­bam ne­sa­mā kra­va šķi­ta tik­pat lie­la kā viņš pats. Bi­ja arī daudz ti­be­tie­šu svēt­ceļ­nie­ku no vi­sas Ti­be­tas. Dar­če­nā es re­dzē­ju ti­be­tie­šu ģi­me­nes ar pus­au­gu un arī pa­vi­sam ma­ziem bēr­niem, bet šeit bēr­nu ne­bi­ja, jo ceļš ir bīs­tams un ne vi­si to spēs veikt. Re­dzē­ju vai­rā­kas ti­be­tie­šu sie­vie­tes, ku­rām bi­ja biezs ja­ka ādas priekš­auts un ap ce­ļiem ap­sie­tas ādas sai­tes, arī uz ro­kām līdz apakš­del­miem — ādas ap­sē­ji. Šie svēt­ceļ­nie­ki vi­su pa­ri­kar­mas marš­ru­tu (53 km) veic ar kjan­ča­giem — vi­sā augu­mā no­gu­ļas uz ze­mes, iz­stiepj tais­nas ro­kas priekš­ā, tad pie-ceļas, pa­kla­nās un at­kal gu­ļas zem­ē so­lī­ti uz priekš­u no vie­tas, kur ze­mei pie­skā­rās vi­ņu iz­stiep­to ro­ku pirk­sti ie­priek­šē­jā rei­zē. Tā vi­ņi vir­zās ap­kārt kal­nam pār­i vi­siem slap­ja­jiem ta­kas pos­miem, pār­i dub­ļiem un pu­- ­tek­ļiem, pār­i ak­me­ņai­niem lau­kiem, pār­i snie­gam un le­dum. Tie­sa, vē­lāk es re­dzē­ju, ka tas fi­zis­ki nav iz­da­rāms marš­ru­ta di­vos pos­mos — kāp­jot pa šau­ro snie­go­to ta­ku aug-šup uz Dol­ma La pār­eju un le­jā no tās ot­rā pus­ē. Šos pos­mus ti­be­tie­ši iet kā vi­si pā­rē­jie.

Mū­su gru­pas krie­vam Vik­to­ram līdz Di­ra­pu­kas no­met­nei līdz­i do­sies arī Ļe­na un viens no in­die­šu pries­te­riem ši­va­ītiem. Bi­ja ļo­ti aiz­kus­ti­no­ši re­dzēt, ka sir­mo in­die­šu vī­ru Dei­vu bi­ja at­nā­ku­si pa­va­dīt vi­ņa sie­va, kas mir­ka asa­rās un, ie­ķē­ru­sies vī­ra ro­kā, glau­dās ar vai­gu pie tās. Man tas aso­ci­ējās ar at­va­dām, kad vī­rus pa­va­da aize­jam ka­rā. Dei­va ska­tiens bi­ja stingrs un no­teikts, vērsts ie­le­jas vir­zie­nā, kurp mums tū­līt bi­ja jā­sāk vir­zī­ties. Šķi­ta, ka viņš jau ga­ra acīm vie­nā mir­klī bi­ja iz­skrē­jis vi­su marš­ru­tu un tu­vo­jās fi­ni­šam — viņš smai­dī­ja ar acīm, bet ta­jās zai­go­ja asa­ra.

Abi ja­pā­ņi Hi­ro­ši un Ju­ka ne­bi­ja šķi­ra­mi ne uz brī­di, pat stā­vē­ja sa­de­vu­šies ro­kās. Šo­rīt  vi­ņi bi­ja pie­nā­ku­ši pie ma­nis un iz­tei­ku­ši pa­tei­cī­bu par va­kar iz­cī­nī­to mums vi­siem pel­nī­to un il­gi lo­lo­to svēt­ce­ļo­ju­ma kul­mi­nā­ci­ju.

Čagcelkanga — Kailasa koras starta vieta.
Čagcelkanga — Kailasa koras starta vieta.

Gru­pas pa­va­do­ņi šer­pas cē­la ple­cos ne­sa­mos — tur bi­ja mū­su gu­ļam­mai­si, tel­tis, dze­ra­mais ūdens un pie­ti­cī­ga pro­vī­zi­ja. In­die­tis Deivs bija no­lī­dzis di­vus pa­lī­gus, kas rū­pē­sies par vi­ņu šo tri­ju die­nu lai­kā, gan ne­sot vi­ņa man­tas, gan vi­sā­di pa­lī­dzot pār­va­rēt grū­tā­kos ce­ļa pos­mus. Gri­bē­dams kaut kā­di at­bal­stīt un uz­mun­dri­nāt Dei­vu, es pie­gā­ju pie vi­ņa un, uz­lik­dams ro­ku uz ple­ca, tei­cu: «Mēs do­da­mies, lai at­griez­tos kā va­ro­ņi.» Deivs pa­smai­dī­ja, pa­grie­zās pret sa­vu sie­vu, kas bi­ja pie­glau­du­sies vi­ņa ple­cam, no­glās­tī­ja vi­ņai vai­gu, pa ku­ru te­cē­ja asa­ras, un tei­ca: «Par ga­rī­gā ce­ļa va­ro­ņiem ne­viens ne­zi­na un ne­ru­nā, jo tiem nav va­ja­dzī­ga lai­cī­gās pa­sau­les at­zi­nī­ba, bet vi­ņi sa­vas vir­sot­nes ie­ka­ro svē­tī­tā, iek­šē­jā klu­su­mā.»

Es at­bil­dē­ju ar bu­dis­tu mū­ka reiz teik­to frā­zi: «Ne­stei­dzies, tev priekš­ā ir Mū­žī­ba.» Dei­va sie­va sir­snī­gi pa­smai­dī­ja un ar vie­nu ro­ku pa­ņē­ma ma­ni aiz apakš­del­ma, sa­kot: «Tie­ši tā… ne­stei­dzies.»

Mū­su pa­va­do­ņu boss, pa­jauns ti­be­tie­tis ar vien­kār­šu un sir­snī­gu acu ska­tu, pa­bries­mī­gā an­gļu va­lo­dā de­va zī­mi, ka star­tē­jam. Uz­sā­kām gā­jie­nu pa di­vu stā­vu augs­tu klin­šu sie­nu ie­skau­tu ie­le­ju, ku­rā te­cē­ja upe. Ātr­i vien gā­jē­ji iz­stie­pās ga­rā strī­pā uz ta­kas, sa­jau­co­ties ar at­se­viš­ķi ejo­ša­jiem ti­be­tie­šiem un rie­tum­nie­kiem. Ta­ka bi­ja pār­re­dza­ma diez­gan tā­lu uz priekš­u. Kā ma­zi pun­kti­ņi uz tās tā­lu­mā vī­dē­ja svēt­ceļ­nie­ki un arī ap­krau­tu ja­ku ka­ra­vā­nas. Vi­si iet pa vie­nu ta­ku, šeit nav, kur no­klīst, jo vis­- ­ap­kārt ir stā­vas kal­nu grē­das. Pēc­pus­die­nā mēs no­nāk­sim Di­ra­pu­kas no­met­nē, kur būs jā­nak­šņo. Es ap­zi­nā­jos, ka so­ļo­ju pa ta­ku, kas ma­ni ved, ie­spē­jams, ma­nas dzī­ves vis­mis­tis­kā­ka­jā ce­ļo­ju­mā.

Turpinājums sekos.