Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums 2014. gada novembra un šā gada iepriekšējos numuros.

Izkaru lūgšanu karodziņus Dolma La pārejā 5650 m augstumā.
Izkaru lūgšanu karodziņus Dolma La pārejā 5650 m augstumā.

Cēlāmies piecos. Atkal manas guļvietas galvgalī atstātā ūdens pudele bija sasalusi, bet šoreiz pilnībā. Izlīdis no telts, pacēlu galvu pret debesīm, tur valdīja klusējošs, zaigojošs izplatījums. «Labrīt!» teicu visai esībai. «Es esmu laimīgs!» un šie vārdi nāca no sirds, es smaidīju. Bija pamatīgs aukstums, un mani biedri apstiprināja, ka ir slikti gulējuši. Visa Dirapukas nometne rosījās rīta tumsā. Kodīgu dūmu smarža jaucās ar jaku un zirgu mēslu smaku, bet tas piederējās pie lietas. Krieviem norisinājās kārtējā rīta pudža ar mantru skaitīšanu, ko vadīja viņu hindu priesteris. Bija skaidrs, ka viņam nav lāgā ar veselību — ik pa laikam viņš kāsēja un no plaušām viņam nāca sēcošas skaņas. Bijām pārsteigti, uzzinot no Hiroši un Jukas, ka mūsu indiešu seniors Deivs kopā ar abiem pavadoņiem devušies ceļā jau pirms pusstundas. Arī mēs, padzēruši karstu sviesta tēju, rosīgi posāmies ceļā, negaidot, kad pārējie no mūsu grupas piebiedrosies, jo parikarmas laikā katrs ir atbildīgs pats par sevi un visā ceļa posmā virzās pilnīgi individuāli, pielāgojoties sev pieņemamam ritmam un izjūtām. Rudigers, Aksels un Prozols iedzēra tabletes, kas augstkalnu apstākļos sekmējot asinsriti, bet es pārbaudīju, vai man kabatā ir pietiekams daudzums nolobītu ķiploka daiviņu, kuras košļāju visa ceļojuma laikā, tādējādi palīdzot asinsritei, aktivizējot gremošanu un veicot iekšējo dezinfekciju.

Pēc pusstundas startējām no Dirapukas nometnes, ieplūstot vienmērīgi ejošo svētceļnieku ķēdē. No Dirapukas nometnes augšup jaki un zirgi vairs negāja, lai gan parasti maija sākumā kalnu takas jau esot atbrīvojušās no sniega un ledus. Šogad aukstums bija ieildzis, tāpēc dzīvnieki augstāk netika vadīti. Mēs attālinājāmies no Dirapukas nometnes. Atskatoties redzēju, ka lejup devās tie, kuri bija nolēmuši neriskēt ar kāpšanu augstāk. Pārsvarā tie bija indiešu svētceļnieki, kuriem jau bija gana no šurpceļā izciestā aukstuma un augstuma straujās maiņas. Kā jau minēju iepriekš, hinduisti šo momentu uztver ļoti pragmatiski, saprotot to tā, ka kalns un karma viņus nelaiž augstāk. Ar to ir jāsamierinās, citādi nāksies samaksāt augstāko likmi — dzīvību. Taka vijās strauji augšup starp klintīm un akmeņiem. Zeme bija sastingusi ledū, akmeņi apsarmojuši balti. Izteikti skaļi skanēja svētceļnieku soļi apdullinošajā kalnu klusumā. Smagā elpa dažbrīd trāpīja vienā taktī ar priekšā un aizmugurē ejošo, garaiņu mutuļi virmoja virs svētceļnieku galvām.

Rīta vējš vēl nebija modies, un klusībā droši vien katrs neviļus padomāja par to, ko tas atnesīs mums visatbildīgākajā un smagākajā parikarmas ceļa posmā — negaidītu sniegputeni, lietu vai žilbinošu sauli. Man nebija zināms, kā šai brīdī jutās mani ceļabiedri, ko viņi domāja. Taču atskārtu, ka par maniem ceļabiedriem tagad bija kļuvuši visi, kuri gāja šo ceļu, un es jutu neizsakāmu prieku un svinīgumu.

Takas stāvums itin drīz atgādināja, ka vairāk nekā piecu tūkstošu metru augstumā jāseko līdzi tempam un jākāpj lēni. Kā uz burvja mājienu zvaigznes virs galvas izdzisa, un strauji ausa rīta gaisma. Vienmuļajā kāpienā redzēju priekšā ejošā cilvēka apavus, lūkoju, kur lieku savu nākamo soli, jo apsarmojošie akmeņi bija slideni. Pienācu pie naktī aizsalušas kalnu upes, kas pa dienu saules staros atkūst un pārtop par grūti pār­ejamu šķērsli ar mutuļojošu ledaina ūdens straumi. Šķērsojot upi, bija uzmanīgi jā-šļūkā ar kājām pa līdzenā ledus virsmu, balstoties un balansējot pret ceļa nūjām. No priekšā ejošās indiešu grupas kāda pusaudze paslīdēja un nokrita uz līdzenā ledus. Visa garā klusējošā svētceļnieku procesija, ieskaitot viņas mantu nesējus, lēnām soļoja garām, nepievēršot viņai uzmanību. Pa gabalu redzēju, ka viņa mēģināja celties, bet paslīdēja un atkal nokrita uz ceļiem. Kad pietuvojos, paķēru viņas roku, kas jau brīdi, pastiepta augšup, meklēja kādu, kas to satvers. Saķēris meitenes roku virs elkoņa, lēni turpinādams iet, aizstiepu viņu līdz otram krastam, kur ledus beidzās. Atlaidu viņas roku, un tikai tad mūsu acis uz brīdi sastapās. Meitene pazemīgi un sirsnīgi salika plaukstas kopā pie krūtīm un pielieca galvu pateicībā. Es tikai nopūtos un soļoju tālāk. Vēlāk šo indiešu meiteni manīju vairākkārt ceļa laikā. Viņa to paveica.

Dolma La pāreja ir tīta sniega segā.
Dolma La pāreja ir tīta sniega segā.

Gaisma nāca strauji, un pirmie saules stari noglāstīja augstāko virsotni visā apvidū — Kailasu, pēc brīža stari izdūrās caur tuvāko kalnu virsotņu ieliekumiem un apspīdēja šauro ieleju. Jauna diena, jauns cikls, gaisma atkal uzvarēja tumsu.

Nāk jauns rīts.
Nāk jauns rīts.

Nu jau svētceļnieku ķēde bija izstiepusies, un man brīžiem bija jāapstājas, lai ieraudzītu, kur ir kāds priekšā ejošais. Taka bija kļuvusi plata, jo sadalījās vairākās mazākās taciņās, kuras visas vijās vienā virzienā uz augšu, un katrs varēja izvēlēties, pa kuru iet. Pēc nepilnas stundas kāpiena mugura bija slapja un elpot bija grūti. Visu laiku sev atgādināju jau zināmo frāzi — «nesteidzies, tev priekšā ir mūžība». Par mūžību domāšu pēc brīža, bet šobrīd akcentēju sev — nesteigties.

Kādā brīdī ieraudzīju Rudigeru, kas smagi elsa un bija apsēdies uz akmens takas malā. Nenovilcis mugursomu, viņš mēģināja noregulēt elpošanu. Piestāju viņam blakus, noslidināju no pleciem mugursomu un paņēmu ūdens pudeli, lai padzertos. Mēs saskatījāmies, un viņš noliedzoši pakratīja ar galvu, sacīdams: «Vai man to visu vajadzēja darīt? Manā vecumā jāsēž mājās kopā ar mazbērniem, nevis jākāpj kaut kur Tibetā kalnos.» Es pavaicāju, kādu augstumu šai vietā uzrāda viņa superpulkstenis. Rudigers paspaidīja aparāta podziņas un teica, ka tas rādot 5220 metrus virs jūras līmeņa. Tik smagi kāpām, bet bijām tikuši tikai 130 metrus augstāk, nekā atradās Dirapukas nometne. Rudigers gan piebilda, ka esam krietni augstāk par Eiropas augstāko virsotni Monblānu, kas slejas 4810 metru augstumā. Pavaicāju, vai viņš nav manījis veco Deivu pa ceļam, bet Rudigers atbildēja, ka indietis droši vien esot krietnu gabalu mums priekšā.

Sajutām rīta vēja brāzmu, kas spēji sakustināja mākoņus debess jumā. Likās, kāds būtu ieslēdzis karuseli, kas visu nakti bija stāvējis mierā. Un tūdaļ baltu mākoņu plūsma milzīgā ātrumā brāzās pāri apkārt esošajām kalnu virsotnēm, brīžiem aizķeroties aiz kalna un ietinot svētceļniekus biezā miglā. Taču nākamā vēja brāzma šo miglu vienā pūtienā aiznesa tālāk.

Pēc brīža ievēroju ceļā daudzus akmeņu krāvumus. Lieli akmeņi bija sakrauti piramidālās formās, bet visas šīs piramīdas jeb stūpas bija metru līdz pusotra augstas. Uz daudziem krāvumiem bija nostiprināti apģērba gabali — jakas, šalles, lakati, cepures un pat bikses. Dažviet lupatas bija nenosakāmas izcelsmes, izbalējušas saulē, lietū, sniegā un vējā, jo droši vien atradās te jau sen. Krāvumu bija ļoti daudz, tie nosedza veselu lauku. Atskārtu, ka šis bija tas kapulauks, par kuru vakar stāstīja svētceļnieki pie ugunskura. No dzirdētā varēja spriest, ka katrs krāvums bija apbedījuma vieta kādam svētceļniekam. Mirušā ķermeni vienkārši apkrāva ar akmeņiem, lai to nesaplosītu un neizvazātu dzīvnieki. Šeit nav koku, lai līķi varētu sadedzināt, bet aprakt mirušo nav iespējams, jo augsnes kārtiņa, kas vietām klāj klintis, ir tikai pāris centimetru bieza. Ja nelaiķis bija devies svētceļojumā ar grupu, iespējams, tā parūpējās par mirstīgo atlieku nogādāšanu lejā, lai tur veiktu atbilstošu rituālu.

Pirmie saules stari apspīd Kailasu, kas miglā.
Pirmie saules stari apspīd Kailasu, kas miglā.

Valda uzskats, ka nomirt Kailasa kalna parikarmas laikā un palikt šajā sakrālajā vidē ir liela svētība. Augstkalnu apstākļos, kur skābekļa saturs gaisā ir niecīgs, visi organisko vielu sadalīšanās procesi ir ārkārtīgi lēni, tāpēc arī nav nekādas masu apbedījuma vietai raksturīgas smakas, jo viss ir sasalis. Varētu domāt, ka man kļuva baisi, apzinoties, ka atrodos milzīgā svētceļnieku kapulaukā, bet tā nebija — es jutu vienīgi cieņu un līdzjūtību. Nevis žēlumu, bet tieši līdzjūtību tās gaišajā izpausmē, jo šie ļaudis bija apzinājušies, ko dara, un laikam arī atraduši to, ko meklēja.

Budisti un hinduisti nāvi uztver citādi nekā Rietumu cilvēki. Nāve viņiem nav aiziešana nekurienē vai zūdībā uz visiem laikiem. Nāve viņiem ir pārbaudījums tam, cik pilnvērtīgi ir nodzīvots mūžs, kā ir atstrādāta karma. Mēs savukārt izjūtam šausmas un neziņu nāves priekšā. Budistiem šo baiļu nav. Nāve ir neatņemama eksistences sastāvdaļa, jo viss, kas piedzimst, nenovēršami nomirst — tāds ir cikls. Dzimšana jau sākotnēji ved mūs tikai vienā virzienā — pretī nāvei. Šo patiesību budisti un hinduisti pieņem un ar to mierīgi sadzīvo, jo zina, ka svarīgākais visā procesā ir tieši starpposms starp atnākšanu un aiziešanu. Starpposmā, ko saucam par dzīvi, mēs attīstām savu esību ar labiem darbiem vai arī deģenerējamies, darot sliktu, un tādējādi radām priekš­- nosacījumus nākamajai reinkarnācijai, kura nešaubīgi būs atbilstoša nopelniem šajā dzīvē. Budisti teic — nāve mūs nekad neaizmirsīs, tāpēc neuzvedieties šīs dzīves laikā tā, it kā tā ilgtu mūžīgi. Laiks paskrien ļoti ātri, un, kad mūžs būs galā, tad, pat pārvērtējot visas prioritātes, neko vairs nevarēs mainīt. Svarīgi ir, vai dzīves laikā esam sevi garīgi pilnveidojuši, vai esam apguvuši dzīves skolā vērtības, kas nesamas tikai sirdī.

Man garām, skaļi skaitot mantras, pasteidza dažas tibetiešu sievietes. Tās laikam bija šorīt startējušas no Darčenas, lai jau vēlu vakarā tur atgrieztos no otras puses, paveikušas piecdesmit trīs kilometru garo Kailasa koru vienā dienā.

Apmēram pēc trīs stundām sasniedzu vietu, no kuras bija redzama taka, kas veda uz Dolma La pāreju. Šaurā taka bija iemīta sniegā un veda augšup bezgalīgā kāpienā pa ļoti stāvu nogāzi. Nogāzes pakājē bija redzams ļaužu pūlis, kas ieturēja atelpu pirms smagākā posma. Taka vijās starp sastingušiem akmeņu nogruvumiem, un tai abās pusēs sniegs sniedzās pāri celim, tā ka pa to varēja iet tikai viens cilvēks. Sniegu klāja vēja nopulēta cieta sērsnas kārta. Viens solis sāņus, un pa šo sērsnu varēja noslīdēt līdz pakājei, kur krītot piezemēties sanāks pret asām, šķautņainām klintīm.

Pa gabalu raugoties uz taku, svētceļnieki izskatījās ka mazas skudriņas, kas lēni virzījās augšup. Tibetieši pie takas nometās četrrāpus un veica trīs paklanīšanās pirms kāpiena pēdējā posma. Indiešu grupa, savukārt, bažīgi vēroja taku un tos, kuri kāpa augšup.

Piegājis pie starta vietas, noņēmu mugursomu, apsēdos uz akmens un padzēros ūdeni no pudeles. Ar cepuri noslaucīju sviedrus no galvas un sejas. Uzspīdēja saule, un tās staros varēja redzēt, ka garaiņi kūp cilvēkiem no galvas un apģērba veseliem mutuļiem, arī es kūpēju. Nodomāju, ka nav ko ilgi gatavoties, citādi atdzisīšu. Rudigers bija jau kaut kur augšā, bet par pārējiem no mūsu grupas man nebija ne jausmas.

Kāpu ļoti, ļoti lēni, uzmanīgi liekot katru soli, jo mazākā neuzmanība — un tu jau slīdēji lejā. Paiet sāņus nebija iespējams, bija tikai šī šaurā taka, pa kuru svētceļnieki virzījās augšup. Arī lejā vairs nevarēja tikt, jo aiz manis nāca nākamie. Mums paveicās, jo saule bija ietinusies mākoņos. Taču acis tikpat žilba no sniega baltuma visapkārt, un grūti bija iedomāties, kā būtu, ja saules stari pret sērsnu atspīdētu kā spogulī.

Viens solis, tad nākamais, tad vēl… Ceļa nūjas šeit nevarēja izmantot kā balstu, jo taka bija pārāk šaura. Arī abās pusēs esošajā sniegā atbalstīties nesanāca, jo sērsnu nevarēja pārdurt, bet, ja izdevās, tad nūja vienkārši iesprūda dziļajā sniegā. Mana sirds dauzījās krūtīs un atbalsojās deniņos. Jutu, kā kakla artērijas pulsē, pumpējot asinis.

Pirms manis ejošais cilvēks apstājās, un arī es ar patiku apstājos, lai atpūstos pāris sekundes un palūkotos apkārt. Pasakaini skaists skats pavērās lejup! Biju patīkami pārsteigts, redzot, ka esmu jau tik augstu uzkāpis un puse no takas drīz būs pievārēta. Lejā joprojām mīņājās indiešu bariņš, bet tālumā nogāzes pakājei kā mazi punktiņi tuvojās citi svētceļnieki. Aiz manis augšā kāpa divi tibetieši. Sākumā manīju tos krietnu gabalu aiz sevis, bet jau drīz tie
elpoja man pakausī. Šeit neviens citus nesteidzināja un visi izrādīja cieņu pārējiem ceļa gājējiem.

Interesanti, ka tieši šī ceļa posma laikā manī raisījās ļoti sirsnīgs dialogs ar mājiniekiem — ar sievu un dēlu. No zemapziņas spēji uzpeldēja dažādas nianses, kuras biju piemirsis vai nogremdējis sevī ikdienas nevaļīgajā skrējienā. Tas viss mani uzrunāja ļoti tieši un patiesi. Pār vaigiem ritēja lielas karstas asaras, kas krita žilbinošajā sniegā, un es skaļi saviem tuviniekiem teicu, ka tos ļoti mīlu.

Saskaņā ar budisma mācību Kailasa koras laikā svētceļnieks tēlaini veic samsāras apli, un šā ceļa posmos zemapziņa viņam sāk rādīt dažādas ainas no augstākajām un zemākajām sfērām, kas izpaužas emocionālo stāvokļu straujā nomaiņā. Varu apgalvot, ka tas tiešām tā notiek, jo pats šo parādību piedzīvoju. Protams, var visu skaidrot ar skābekļa trūkumu, fiziski emocionālo slodzi un tamlīdzīgi, bet — vai vajag kaut ko skaidrot?! Ir tā, kā ir. Es biju šeit, kur viss bija citādi nekā ierastajā komforta vidē, un bija lieliski dzirdēt savu sirdi, kas vērās vaļā kā lotosa zieds.

Sasniedzu Dolma La pāreju pēc pusotras stundas gara kāpiena. 5650 metru augstumā vējā plandījās tūkstošiem budistu lūgšanu karodziņu virteņu, gan jaunu un krāsainu, gan vecu un izbalējušu, iesalušu ledū un sniegā. Visapkārt milzīgas sniega kupenas. Sirds neganti dauzījās krūtīs, jutu nelielu reiboni, bet visam pāri — laimes un piepildījuma sajūta! Sēdēju uz akmens, ar muguru atbalstījies pret klints sienu, kājas trīcēja no slodzes, un bija jūtams skābekļa trūkums.

Pa gabalu ieraudzīju arī Rudigeru un Akseli, Prozolu un japāņus Joku un Hiroši, kas bija sastājušies vienviet un draudzīgi runājās. Pēc tradīcijas, katrs, gan mani ceļabiedri, gan es, piesēja savu atnesto lūgšanu karodziņu virteni pie pārējām, kas plandījās vējā un nesa Budam lūgsnas un vēstījumus no ikvienas dvēseles, kas šeit bija bijusi. Joka un Hiroši no Japānas bija atveduši krāsainas papīra lapiņas, sauktas par lungtām, un gavilēdami meta tās gaisā, kur tās uzķēra vēja brāzma un aiznesa pa gaisu. Arī šīs lapiņas bija apdrukātas ar mantrām un veica tādu pašu funkciju kā lūgšanu karodziņi. Uz saviem karodziņiem ceļojuma laikā biju uzrakstījis arī vēstījumus latviešu valodā, pateicoties un lūdzot par sevi un citiem, par Latviju. Cilvēki bija ārkārtīgi noguruši pēc smagā kāpiena, bet visi smaidīja, visiem sirdis bija vaļā, un tās gavilēja. Tibetieši tagad nāca nepārtrauktā plūsmā, jo tie, kas uzsāka parikarmu šorīt no Darčenas, tagad panāca tos, kas bija veselu dienu gājuši pa priekšu. Tibetieši nāca, metās ceļos, klanīdamies apledojušajai klintij jeb Dolmas tornim, sveica ar gaviļu saucieniem, skaitīja mantras, grieza savas lūgšanu dzirnas un aizsteidzās tālāk pa sniegoto taku, kas aizvijās gar klinšaino kalnu virsotnēm.

Dolma La pāreja budistiem asociējas ar lūzuma punktu, ar dzimšanas un miršanas mistēriju, jo šajā vietā svētceļnieks simboliski mirst, atstājot augstajā kalnu pārejā savu iepriekšējo dzīvi ar visiem tās laikā gūtajiem karmiskajiem nopelniem, un tālāk viņš dodas kā atdzimis — jaunā kvalitātē. Skaists ticējums, es nodomāju, vēl nezinādams, ka mana dzīve tiešām kardināli mainīsies pēc neilga laika. Taču arī es šajā ceļojumā kaut ko uz visiem laikiem atstāju Tibetas akmens tuksnešos un Dolma La pārejā, lai dotos tālāk pilnīgi citā kvalitātē. Pavisam apzināti jutu, ka stāvēju kā spoguļa priekšā, kurā redzēju to pasauli, no kuras biju atnācis uz šejieni. Es redzēju līdzšinējo dzīvi kā no malas, kā skatoties kino. Redzēju Rīgu, mājas, draugus, ģimeni, radus — visus spoguļa otrajā pusē. Pat sevi tur redzēju, bet apzinājos, ka manis tur vairs nebija, jo tās bija pagātnes ainas. Un sajūta bija laba, jutos stabils un drošs, jo uzticējos savai sirdij un zināju, ka ar mani viss būs kārtībā, ka nekas ļauns nevar notikt. Šī vīzija ar spoguli mani pārsteidza ar to, ka, skatot «tās» pasaules dzīvi un tēlus, es redzēju atspulgā arī garām ejošos tibetiešus un citus svētceļniekus, kas bija šajā pusē, bet — atspulgā es vairs neredzēju sevi, lai gan stāvēju spogulim priekšā!?

Turpinājums sekos.