Uz Pasaules jumta. Tibeta

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Sākums 2014. gada novembra un šā gada iepriekšējos numuros.

Sena stūpa uz Kailasa fona.
Sena stūpa uz Kailasa fona.

Sēdēju uz akmens, ar ūdens pudeli rokās, vēroju apkārt notiekošo, svētceļniekus, vējā plandošās lūgšanu karodziņu virtenes, sniegiem klāto Dolma La pāreju un stāvās klinšu sienas visapkārt.  Šī ceļojuma laikā, pārvarot tikai fiziskas grūtības un telpu, biju nokļuvis kādā citā dimensijā, kur laiks ritēja savādāk. Patiesībā laika jēdziens neeksistēja, bija tikai diennakts gaišais un tumšais periods. Pulkstenī te neviens neskatijās, un tibetiešiem tādu nemaz nav. Viņi  no bērnības ir iemācījušies orientēties pēc saules, bet, ja to aizklāj mākoņi, tad pēc gaismas intensitātes apkārtējā vidē. Man šīs nianses bija grūti aptvert, tādēļ nemaz neiedziļinājos un nemēģināju izzināt šos procesus detalizēti un ar rietumnieka prātam saprotamu zinātnisku pamatojumu. Apzinājos, ka esmu zaudējis laika izjūtu arī nedaudz plašākā nozīmē, proti, nezinu, kāds šodien ir datums. Bet tam šeit un tagad nebija nekādas nozīmes. Skatījos uz kalnu siluetiem, kurus ik pa brīdim apspīdēja saules stari, kas izlauzās cauri mākoņiem, kuri neaptverami ātri nesās tepat virs galvas.

Lūkoju, vai kādā kalnu ielokā nepavīdēs kādas pazīmes, ka tieši šeit atrodas ieeja teiksmainajā Šambalā. Varbūt tieši šais mirkļos biju tai vistuvāk, bet nevarēju saskatīt ieeju mahatmu valstībā. Budisti stāsta, ka Šambalā cilvēks var nokļūt tikai pēc īpaša uzaicinājuma, bet arī piebilst, ka tie, kam tomēr laimējies tur nokļūt, nekad no turienes neatgriežas laicīgajā pasaulē. Atmiņā atausa frāze: «Aicināto ir daudz, bet maz izredzēto…» No šīs apceres mani izrāva garām ejošu tibetiešu bariņš, kas, raiti soļojot pa kalnu taku, skaļi dziedāja dziesmu savā valodā. Saģērbušies noplukušos vamžos, rokā turot mazās lūgšanu dzirnaviņas, vēja appūstiem un saules noplaucētiem sārtiem vaigiem — viņi noraudzījās uz mani un sirsnīgi smaidīja. Tie bija laimīgu cilvēku smaidi, un tajos viss bija vienkārši un patiesi. Gan sievietēm, gan vīriešiem melno matu cirtās bija iepīti tirkīza akmentiņi, kas Tibetā ir visizplatītākā rotaslieta, jo sastopama šeit brīvā dabā, pat neveicot izrakumus kalnu iežos. Es rausos kājās, sapogāju savu jaku, uzvilku mugursomu plecos un devos pa taku tālāk. Vēl atskatījos uz Dolma La pāreju, kur bija uzkāpuši jau nākamie svētceļnieki, kas gavilēja par paveikto. Dolma La, tāpat kā pirmā tikšanās ar leģendāro Manosarovara ezeru un Kailasu, tās visas būtībā bija tikai ceļojuma epizodes. Jā, ļoti spilgtas un atmiņā paliekošas epizodes, bet ceļš joprojām turpinājās, un bija lieliski apzināties, ka viss turpinās!

Kailasa panorāma no Manosarovara ezera.
Kailasa panorāma no Manosarovara ezera.

Iebāzu mutē kārtējo ķiploka daiviņu un, uzvilcis cimdus, raitāk soļoju uz nogāzes pusi, kur taka jau vedīs lejā no Dolma La pār­ejas. Joprojām būdams pacilātā garastāvoklī par nupat pavadītajiem mirkļiem kalnu pār­ejā, es pietuvojos vietai, kur sākās ceļš uz leju. Spēja ledaina vēja brāzma no lejas ietriecās man sejā. Patiesībā to varētu apzīmēt ar pietuvošanos baisa bezdibeņa malai, jo skats, kas man pavērās, bija pārsteigums, bet pārsteigums ne tai labākajā nozīmē. Apzinājos, ka mani psiholoģiski pievīla eiforiskā sajūta, ka smagākais nu jau ir garām un tagad atliek tikai viegla pastaiga lejup. Šī atslābināšanās, ka smagākais jau ir aiz muguras, pirms uzsākat ceļu lejup no kalniem, var izrādīties liktenīga, jo ļoti daudzi kalnos kāpēji un alpīnisti dzīvību ir zaudējuši tieši lejupceļā. Kāpjot augšā, mans skatiens bija saistīts pārsvarā ar objektiem un taku, kas atradās trīs līdz septiņu metru attālumā man priekšā, bet tagad manas acis nemitīgi vērās uz visu ceļu, kas bija jānoiet lejup. Milzīgas un stāvas akmens kaskādes veidoja šo ceļu lejup. Pēc kādiem trīssimt metriem visu skatu aizsedza mākonis, kas bija apakšā, bet tur jau gaidīja nākamais «pārsteigums». Izrādās, tur nemaz nebija takas un nācās ekstrēmi lavierēt pa ļoti stāvu nogāzi lejup pāri apledojušiem akmeņiem, starp kuriem bija slidena sniega un dubļu masa un kūstošo sniegāju ūdeņi straumēm nesās lejup. Nebrīnījos un nevilcinājos, bet kāpu lejā, ar abiem ceļa spieķiem lavierējot starp slapjajiem un apledojušajiem akmeņiem, meklēdams atbalsta punktu. Jāatzīmē, ka svētceļnieku kustība šai ceļa posmā bija ļoti aktīva un dažs labs vietējais svētceļnieks, lēkādams pa slapjajiem akmeņiem kā tāda kalnu kaza,  apdzina citus un izgaisa miglā, kas pletās lejā. Pārsteidzoša pārgalvība — es nodomāju, bet tai pašā brīdī skaidroju sev, ka šie cilvēki, iespējams, veic šo maršrutu jau vairākas reizes un jūtas šajā vidē kā zivis ūdenī. Pārdomas acumirklī izgaisa un bija tikai realitāte, kurā pilnīgi koncentrējos katram nākamajam solim. Skaidri atceros tās izjūtas un pat to brīdi, kad paslīdēju. Nenokritu, tikai pateicoties sekundei, kad varēju atbalstīties uz vienu no diviem ceļa  spieķiem, kurš pārlūza uz pusēm zem mana svara. Taču ar šo mirkli pietika, lai savu smaguma centru pārnestu stabilā pozīcijā. Jā, sajūta bija baiga, jo acu priekšā bija tas, kur es varēju krist, ja nenoturētos. No salūzušā spieķa uzreiz atbrīvojos, atstājot to starp akmeņiem. Tagad balansam varēju izmantot tikai vienu spieķi un atbalstījos, ar tukšo roku slīdot starp akmeņiem. Zābaki izmirka jau pirmajā ceļa posmā, bet tam nebija nekādas nozīmes, es kāpu tālāk. Atceros, ka mani jau no pilnīga saspringuma un koncentrēšanās atkal izrāva dziedoša tibetiešu sieviete, kas tuvojās man no aizmugures. Es apstājos, atskatījos un palaidu viņu garām, apzinoties, ka šoreiz es smaidu pa visu ģīmi. Pēc šīs tikšanās ar dziedošo tibetieti, kaut kas krasi mainījās manā iekšējā stāvoklī, jo nupat bijušais saspringums pazuda. Lai gan mugura bija slapja un kājas trīcēja no vienveidīgās slodzes, bija sajūta, ka dziedošā sieviete, paejot man garām, ar neredzamu pavedienu paņēma sev līdzi manu saspringumu. Tas bija izgaisis. Sajutu dziļu mieru un uzticēšanos situācijai, ka viss ir lieliski un notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Tālāk kāpu jau mierīgs, pat brīžiem apstājoties, lai palūkotos apkārt, vai nav kur manāms kāds no manas grupas biedriem. Atceros, ka ar bažām padomāju par to, kā vecais indietis Deivs veiks šo sarežģīto ceļa posmu. Labi, ka viņam bija līdzi divi pavadoņi.

Top karsts padzēriens.
Top karsts padzēriens.

Lejā nonācu pēc pusotras stundas nepārtraukta kāpiena un sajutos kā atgriezies uz Zemes. Laikam jau stāvais kāpiens strauji samazināja to augstumu, kas bija Dolma La pārejā, jo nu elpot bija viegli. Taču viss ir nosacīti, jo tagad es atgriezos no vides, kur skābekļa saturs gaisā bija atšķirīgs no tā, kur atrados tagad, un vēl aizvakar man šis retinātais gaiss likās apgrūtinošs. Stāvēju uz zemes, ko klāja reti augoša un īsa zālīte. Kājas izteikti trīcēja. Skatiens sastapās ar vēl dažiem svētceļniekiem, kuri nupat bija nokāpuši un arī stāvēja ar tādām pašām izjūtām un trīcošām kājām. Saskatoties pasmaidījām viens otram. Redzēju arī to indiešu pusaudzi, kurai biju šorīt pasniedzis palīdzīgu roku uz aizsalušās upes. Arī viņa nupat bija nokāpusi un, atsēdusies zālītē, smagi elpoja. Šai vietā, stāvā kāpiena pakājē bija pat uzslieta būda, kur varēja kaut ko padzerties un uzkost. Par ēšanu es gan nedomāju, bet siltu sviesta tēju iedzert neatteiktos.

Iegāju būdā. Telpā ar nokvēpušiem griestiem bija milzīgs pavards, uz tā liesmu mēlēm apņemtajā katlā kaut kas vārījās. Skats bija jau pazīstams, arī saimnieces tēls šai interjerā — tipiskais. Siltums manī ielija ar pirmo tējas malku un sniedza enerģijas lādiņu nomocītajam ķermenim.

Jau pēc brīža saposos un sāku atlikušo ceļu, īsti neapzinoties, cik garš un monotons tas būs. Redzēju pāris tibetiešus, kas sāka kāpt pa stāvo taku augšup, tātad viņi gāja parikarmu pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam. Acīmredzot šie cilvēki piederēja Bona reliģijas adeptiem, jo tikai viņu tradīcija apkārt Kailasam liek iet šajā virzienā.

Tiešām jutos kā atgriezies, jo kājas juta atšķirību, soļojot pa zemi, nevis pa cietu, akmeņainu virsmu. Protams, augsnes slānis šeit bija niecīgs, bet vietām pat akmeņi bija apsūnojuši. Kailasa kalns slējās pret debesīm tepat netālu, aiz garās kalnu grēdas no manis pa labi, taču to vairs nevarēja redzēt. Mans ceļš tagad veda pa ieleju, kurā šalcoša un mutuļojoša upe nesa savus dzidros un ledainos ūdeņus. Desmitiem mazākas un lielākas attekas un ietekas atzarojās uz visām pusēm. Pieļauju, ka agrā rīta stundā, kad es tikai tuvojos Dolma La pārejai, arī šī ieleja bija iekalta ledū. Tagad saules stari visu apkārtni bija atdzīvinājuši: upe šalca un burbuļoja, putni čivināja, un vējš pārmaiņus nesa lietus brāzmas, arī slapju sniegu, kas atkal mijās ar sildošu sauli.

Edm-3

Svētceļnieki.
Svētceļnieki.

Ceļš veda tikai vienā virzienā — uz priekšu pa ieleju, bet ceļinieks varēja izvēlēties, vai nu iet upei pa labo, vai kreiso krastu. Ietekas un attekas bija gan pavisam mazas, gan palielas, tāpēc nācās lavierēt, vietām brist pāri, vietām pārlēkt pāri lielākiem akmeņiem, vietām žļukstināt pa dubļiem. Pēc neilga laika es pazaudēju acīm saredzamu iemītu taku. Brīžiem kādi vietējie svētceļnieki aiztraucās man garām, ejot pa vienu vai otru krastu, bet ielejas vidū mutuļojošā upe mani atturēja pāriet uz tās labo krastu. Tā nu visu laiku virzījos gar upes kreiso krastu, mēģinādams uzminēt, no kura krasta taka vedīs uz Zutrulpukas nometni, kura bija jāsasniedz līdz tumsai. Pāris reižu skaļi uzsaucu pretējā krastā ejošajiem tibetiešiem: «Zutrulpuk!» — cerēdams sagaidīt kādu konkrētāku žestu vai norādi, kas apliecinātu, kurā krastā atrodas tā apmetne. Diemžēl mani saucieni un žestikulācija tika uztverti kā gaviļu apliecinājums, un man pretī māja ar rokām un sauca dažādus saukļus, arī «Zutrulpuk!», un vienīgā norāde bija — uz priekšu.

Pa ceļam redzēju daudzus akmens krāvumus, kuri budismā tiek uzskatīti kā līdzcietības izpausme, proti, ceļinieks, ejot garām šādai akmeņu kaudzei, paceļ no zemes akmentiņu un novieto to krāvuma augšgalā, vēlot vieglu ceļu, izturību un spēku tiem, kuri vēl ir ceļā, nāk aiz muguras. Es liku akmentiņus šais līdzcietības izpausmes apliecinājumos, vēlot izturību mūsu grupas senioriem un jo īpaši 69 gadus vecajam Deivam.

Sāka krēslot. Manas kājas jau vairākas stundas bija izmirkušas. Aukstumu īpaši nejutu, jo gāju diezgan raitā solī, mugura pat bija sasvīdusi. Pa ceļam jau biju izdzēris trīs litrus ūdens, un dzeramā rezervju man vairs nebija. Taču tepat mutuļoja kalnu upe ar ledainu un kristāldzidru ūdeni. Piepildīju tukšās pudeles un soļoju tālāk.

Izrādās, tomēr biju kļūdījies ar takas izvēli gar upes kreiso krastu, jo vienā vietā, kur upes krasti bija salīdzinoši tuvāk viens otram, ieraudzīju trīs tibetiešu sievas, kas uzmanīgi brida pāri upei no kreisā krasta uz labo. Es piestāju un vaicājoši vēroju viņas. Kad sievietes bija jau otrā krastā un slaucīja kājas, tās ieraudzīja arī mani un uzreiz sāka saukt un žestikulēt, ka man jāiet uz labo krastu, jo Zutrulpukas nometne esot labajā krastā. Es sapratu, ka upe būtu jāšķērso šeit, vietā, kur gultne ir šaurāka. Ar acīm upes dziļumu bija grūti noteikt, jo ūdens bija dzidrs un tā likās gana sekla. Tibetietes, redzot manu nolūku, norādīja uz vietu nedaudz tālāk. Es paļāvos. Balansējot un taustoties pa upes gultni ar savu ceļanūju, spēru pirmos soļus ledainajā un mutuļojošajā straumē. Tā kā neesmu maza un sīka auguma, upes straume mani netraucēja, līdz sasniedzu upes vidu. Te priekšā bija krāce, un nācās to apiet, balansējot uz gludajiem un ar ūdenszālēm apaugušajiem, slidenajiem akmeņiem. Pāris reizes ūdens sniedzās līdz celim, bet kājas jau tāpat bija slapjas, tā ka īpašas nozīmes tam vairs nebija. Līdz otram krastam bija palikuši vēl kādi desmit metri, kad es paslīdēju. Pat galva paslīdēja zem ūdens, bet es uzreiz paspēju izstiept rokas un kājas un jau biju četrrāpus, tā ka ūdens straume mani nevarēja izkustināt. Mugursoma bija sausumā — uz muguras, bet es pats biju ledainajā ūdenī izmircis līdz pēdējai vīlei. Slējos kājās un aizbridu līdz krastam, kur steidzīgi vilku nost slapjās drēbes un meklēju mugursomā ko sausu. Tibetiešu sievas līdzjūtīgi kratīja ar galvu un pacienāja mani ar karstu tēju no sava termosa. Sapratu, ka pēc kilometra vai diviem taka nogriezīsies un vedīs pa labi kalnā uz Zutrulpukas nometni, līdz kurai jāiet vēl mazliet…

Sajutu aukstumu visā ķermenī, bet nebiju satraucies. Noskaņojos uz domu, ka jāpalielina iešanas temps, lai asinis cirkulē un sasilda sastingušos roku un kāju pirkstus. Tibetietes aizsteidzās un jau pēc brīža pagaisa skatienam aiz tuvākā ielejas līkuma. Pāris  svētceļnieki bija manāmi tālumā upes kreisajā un labajā krastā. Es nolēmu tos sagaidīt, lai pabrīdinātu par Zutrulpukas atrašanās vietu. Intensīvi vēzēju rokas un lēkāju upes krastā, lai sasildītos pēc «romantiskās» peldes Tibetas kalnu upē ap piecu kilometru augstumā virs jūras līmeņa. Pirmie man pietuvojās tie, kas nāca pa upes labo krastu, un es tos sveicināju un uzrunāju angliski. Pēc akcenta uzreiz sapratu, ka tie ir krievi. Arī viņi atplauka, kolīdz saprata, ka var nemežģīt mēli, skaid­- rojoties angliski. Es apstāstīju situāciju, un viņi apstiprināja, ka tie, kuri pašreiz tuvojās pa upes otru krastu, arī ir viņu grupas biedri. Man vairs nebija par ko uztraukties, jo zināju, ka savējos biedrus viņi dabūs otrā krastā paši, bez manas palīdzības.

Lai gan nogurums mani jau manāmi sāka pārņemt, tomēr sasparojos un mēģināju soļot ātrāk. Taka strauji nogriezās pa labi, un upe pazuda skatam, lai gan tās krācošo ūdeņu skaņa mani pavadīja vēl kādu brīdi. Tālumā pavīdēja nometnes gaismiņas, un sajutās dūmu smarža. Jutu, ka pāris brīžos mani pārņem tāda kā apātija un iešanas gaita kļūst gausāka. Taisnais gabals ielejā bija atņēmis pēdējos spēkus. Kopumā šodien biju gājis bez apstājas deviņas stundas. Pa stāviem kalniem augšā un pa stāviem kalniem lejā, pa ledainiem ūdeņiem, dubļiem un aizsalušu upju gultnēm. Visas dienas garumā nekas nebija ēsts, tikai rīta agrumā un pusdienlaikā dzerta sviesta tēja.

Sasniedzis šīs dienas galapunktu — Zutrulpukas nometni, es atkritu gultā mazā koka mājelē, kurai pa sienas šķirbām zēģelēja vējš. Kas nāca pēc manis — arī atkrita tāpat kā es. Rudigers un Aksels nometni bija sasnieguši pusstundu pirms manis un atraduši guļvietas nedaudz labvēlīgākos apstākļos. Izrādās, arī viņi bija gājuši gar upes kreiso krastu un dabūjuši šķērsot upi, taču viņiem tas beidzies veiksmīgāk nekā man. Par spīti lielajam nogurumam, galvā nemitīgi malās domas par veco indieti Deivu — kur viņš ir, kā viņam klājas, cik tālu viņš ticis?

Deivs ar saviem pavadoņiem atnāca jau melnā tumsā, taustoties ar lukturīšu gaismu pa šauro taku. Vecajam vīram šodienas gājiens ilga nepilnas piecpadsmit stundas, un, kā jau biju iedomājies, vissmagākais ceļa posms viņa grupai bija kāpšana lejup no Dolma La pārejas. Viens no pavadoņiem, mēģinādams Deivu pabalstīt, pats paslīdējis un neveiksmīgi kritis, gūdams sāpīgus sasitumus un klibu kāju. Biju par viņiem satraucies, tāpēc ļoti priecājos, kad visi atnāca. Sirsnīgi spiezdams roku vecajam Deivam, pateicu, ka viņš ir varonis, ka viņš ir kā Nils Ārmstrongs, ASV astronauts, kas pirmais izkāpa uz Mēness. Nezinu, kāpēc, bet tieši šāda uzslava man ienāca prātā, lai izteiktu savu sajūsmu 69 gadus vecajam vīram, kurš bija paveicis šo ceļu.

Tagad vajadzēja atpūsties, lai rīt veiktu parikarmas noslēdzošo ceļa posmu, kura galā mūs gaidīs džipi un pavadošā komanda.

Nobeigums sekos.