Terorisma cēloņi: mīti un realitāte

Mārtiņš Hiršs,
LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks.

Foto — no autora personiskā arhīva.

Par terorismu ir izplatīti daudzi mīti, stereotipi un aizspriedumi. Imigrāciju un islāmu, bezdarbu un psiholoģiskas pro­blēmas bieži vien Latvijā un citur Eiropā nepatiesi dēvē par terorisma cēloņiem. Bieži var dzirdēt apgalvojumus, ka teroristi veic uzbrukumus, jo it kā ienīst mūsu demokrātiskās brīvības un tiesības. Tomēr terorisms ir komplekss fenomens, kurš rodas dažādu, sarežģītu faktoru mijiedarbībā. Šādi vienkāršoti skaidrojumi novērš uzmanību no reālajiem terorisma cēloņiem — «Islāma valsts» internetā izplatītajām džihādisma idejām, aizvainojumu pret rietumvalstu ārpolitiku Tuvajos Austrumos un citiem.

Apkopojot datus par terorismu pēdējās desmitgadēs, pieaugošai imigrācijai nav korelācijas ar pieaugošu terora aktu daudzumu.1 Imigrantu veikti terora akti ir ļoti reti izņēmumi kopējā terorisma statistikā. Piemēram, 2015. gadā Eiropā ieradās aptuveni miljons bēgļu, no kuriem tikai 26 bija kaut kāda saistība ar terorismu, tātad tikai 0,003% no visiem bēgļiem.2 Lielākā daļa no cilvēkiem, kuri kopš 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV un Eiropā ir veikuši ar džihādismu saistītus terora aktus, ir vietējās sabiedrībās integrējušies cilvēki. Būtiski, ka tie nav nedz bēgļi, nedz arī nesen imigrējuši cilvēki, bet gan Eiropā vai ASV dzimuši vai gadu desmitiem Rietumos dzīvojoši cilvēki. Piemēram, ASV 85% ar džihādismu saistītu terora aktu veicēju ir dzimuši ASV. Tikai 15% ir bez legāla ilgtermiņa uzturēšanās statusa, no tiem 1% terora aktu veicēju ir bijuši nelegālie imigranti, 4% — bēgļi vai patvēruma meklētāji.3

Imigranti var būt salīdzinoši atvērtāki radikalizācijai ilgtermiņā, jo, ļoti iespējams, pēc imigrācijas daudzi no viņiem nonāks marginalizētā situācijā ar grūtībām atrast dzīves vietu, darbu, iekļauties Rietumu sabiedrībās. Tieši sociālā atstumtība un diskriminācija, ar ko imigrantiem un viņu bērniem ir lielāka iespēja saskarties, padara dažus indivīdus no šīs grupas ilgtermiņā atvērtākus terorismam. Tomēr viņu radikalizācijas procesu ietekmē arī Rietumu sabiedrības daļas nevēlēšanās uzņemt imigrantus un pret viņiem vērsti aizspriedumi, rasisms un vardarbība.4 Protams, imigrantus ir nepieciešams pakļaut drošības pārbaudēm, lai novērstu potenciālos riskus, bet terorisms būtu problēma Eiropā pat bez imigrācijas. Atsevišķi džihāda teroristi var izmantot bēgļu plūsmu ieceļošanai ES vai ASV, tomēr tas ir mīts, ka bēgļu un imigrantu pieplūdums automātiski novedīs pie terorisma.

Tieši tāpat arī islāms nav viennozīmīgi saistīts ar džihāda terorismu. Islāms un tā 1,8 miljardi sekotāju nav vienota un homogēna grupa. Pastāv dažādas islāma interpretācijas, tai skaitā pavisam liberālas un saderīgas ar cilvēktiesībām. Musulmaņi ir dažādi, tāpat kā kristieši vai jebkura cita reliģiska grupa. Ir ļoti konservatīvas, autoritāras musulmaņu valstis kā Saūda Arābija, bet ir arī demokrātiskas, piemēram, Malaizija, Indonēzija un Tunisija. Viss islāms nav cieši saistīts ar džihādistu ideoloģiju, bet tieši salafisms — specifisks, konservatīvs islāma novirziens, kura islāma interpretācija atšķiras no lielākās daļas musulmaņu islāma interpretācijas. Šis konservatīvais islāma novirziens vēlas atgriezties pie islāma pirmsākumiem: sekot pravieša Muhameda vārdiem un darbiem, pakļaut dzīvi īpaši konservatīvai Korāna un šariāta likumu interpretācijai.5 Tomēr arī pats salafisms nav amorfa, viendabīga islāma interpretācija. Salafisms ietver dažādus novirzienus. Lai gan lielākā daļa džihādistu pieder salafisma islāma novirzienam, ne visi salafisti ir džihādisti. Precīzāk būtu teikt, ka daudzi džihādisti pievēršas salafismam. Turklāt visvairāk no džihāda terorisma cieš tieši paši musulmaņi, jo vislielākais terorisma upuru skaits ir musulmaņu valstīs: Irākā, Nigērijā, Afganistānā, Pakistānā un Sīrijā. Savā ziņā var teikt, ka musulmaņu sabiedrības un islāms atrodas kara stāvoklī ar džihādismu daudz lielākā mērā nekā rietumvalstis.

Lai gan džihādisti izmanto islāmu savās runās un propagandā, radikalizācija nav obligāti saistīta ar reliģiozitāti. Ir ļoti reliģiozi musulmaņi, kuriem nav saistības ar terorismu, un var būt absolūti nereliģiozi džihādisti, kurus motivē, piemēram, ASV iejaukšanās Tuvajos Austrumos. Džihādisms ir politiska alternatīva Rietumu kapitālismam, Rietumu ārpolitikai Tuvajos Austrumos un globalizācijai. Džihādisma sekotājiem nav jābūt īpaši reliģiskiem vai vispār reliģiskiem, lai piekristu minētajām idejām. Piemēram, viens no 11. septembra uzbrukumu plānotājiem un ideologiem Hālids Šaihs Muhammads nebija īpaši reliģiozs. Viņš vēlējās sodīt ASV par tās atbalstu Izraēlai.6 Bieži vien teroristi iepriekš ir dzīvojuši izteikti sekulāru dzīvi, nav bijuši iesaistīti tradicionālajās vietējās musulmaņu kopienās līdz brīdim, kad sasaistījušies ar džihādisma idejām, un tikai pēc tam pārgājuši islāmticībā vai arī no jauna atklājuši sev šo reliģiju. Nenoliedzami, ka musulmaņu veikto teror­aktu skaits rietumvalstīs pēdējos gados ir pieaudzis, tomēr tam cēloņi vairāk ir politiskā nestabilitāte Tuvajos Austrumos, «Islāma valsts» nostiprināšanās un tās ieguldītie resursi džihādisma propagandā internetā, nevis imigrācija vai islāms.

Skatoties uz vērtībām, kas piemīt teroristiem, bieži teroristu organizācijas uzrunā cilvēkus, kurus atbaida liberālas idejas, jo viņi jūt nostalģiju pēc pagātnes, atbalsta tradīciju uzturēšanu, kārtību un hierarhiju sabiedrībā, kā arī iestājas par izteiktu, nemainīgu identitāti. Teroristiskas ideoloģijas uzrunā šādus cilvēkus, kritizējot morālo pagrimumu, aizstāvot seksuālu un sociālu konservatīvismu, kā arī kritizējot liberālās demokrātijas normas, kas tiek atspoguļotas kā pretīgas, pastāvošo vai pareizo kārtību iznīcinošas. Teroristi cenšas atspoguļot sevi vai kopienu, kuru tie aizstāv kā morāli pārāku pār visiem citiem. Vienlaikus šīs organizācijas piedāvā skaidru, konservatīvu pasaules skatījumu ar skaidru hierarhiju un sociālo kārtību, kas ir vērsta pret izmaiņām un parasti balstīta mītiskā vēsturē.8 Šo ideju iedvesmoti, teroristi bieži cenšas cīnīties pret viņu uztverē dekadentas modernitātes pazemojumu, no kuras jūtas atstumti. Viņi var uztvert sevi kā varoņus, kuri aizstāv pareizo pasaules kārtību.

Vēl vairāk, terorisms ir atšķirīgs no parastas noziedzības. Teroristu vidū ir sastopama neproporcionāli augsta nelielu noziegumu vēsture, kam sekojusi džihādisma radikalizācija cietumā.9 Tomēr, lai gan daudzi teroristi ir bijuši policijas redzeslokā jau iepriekš, terorisms ir fundamentāli atšķirīgs no parastas noziedzības. Piemēram, parasti ģimene vai bērni mazina noziedzības potenciālu indivīdiem. Tomēr teroristu vidū ir salīdzinoši daudz precētu teroristu. Par atšķirību starp teroristiem un noziedzniekiem liecina arī tas, ka iepriekšēja militāra pieredze parasti samazina noziedzīgas tendences indivīdos, tomēr terorisma gadījumā iepriekšēja militāra pieredze palielina iespēju, ka indivīds pievienosies teroristu organizācijai. Šīs atšķirības no parastas noziedzības var tikt skaidrotas ar to, ka daudzi teroristi sevi uztver kā altruistus, kuri caur teroraktu dara pakalpojumu citiem: cīnās, aizstāvot citus, kuri ir cietuši, piemēram, palestīniešus.10 Altruisms — vēlme aizstāvēt citus, palīdzēt kādai kopienai, valstij, kas ir tuvāka karavīru, nevis noziedznieku motivācijai nogalināt, — var būt viena no teroristu motivācijām veikt terora aktus.

Bezdarbs un psiholoģiskas problēmas arī nav terorisma cēloņi. Bezdarbs bieži ir saistīts ar noziedzību, bet nav tiešu pierādījumu, ka bezdarbs ir saistīts arī ar terorismu. Teroristi parasti nenāk no sabiedrības zemākajiem slāņiem, bet gan no izglītotajiem slāņiem ar salīdzinoši ­labākiem sociālekonomiskajiem apstākļiem. Tomēr pastāv saikne starp terorismu un relatīvu trūkumu. Ja cilvēks jūtas mazāk turīgs par citiem vai arī jūtas, ka ar viņa izglītību vai statusu viņam būtu jābūt turīgākam — tas var motivēt pievienoties teroristu organizācijām.11 Pievēršoties teroristu psiholoģiskajam profilam, nepastāv korelācija, ka teroristi būtu ar lielākām psiholoģiskām problēmām nekā vidusmēra sabiedrība.12 Aptuveni vienam no desmit teroristiem ir psiholoģiska rakstura problēmas.

Vairākums teroristu nav psihiski slimi, viņiem nav daudz kopīga ar pašnāvniekiem, bieži vien viņi ir pavisam normāli sabiedrības locekļi. Tomēr psiholoģiska trauma, it īpaši tuva cilvēka zaudēšana, var būt kā spēcīgs motivējošs faktors terorakta veikšanai.13 Tas ir mīts, ka teroristi būtu psiholoģiski slimi vai ka terorisms rodas tikai sliktu dzīves apstākļu rezultātā.

Šis ir tikai neliels ieskats terorisma cēloņos un mītos par terorisma cēloņiem — tie ir daudz plašāki un sarežģītāki. Terorisma cēloņus ir svarīgi izprast, tomēr vienlaikus lielākā daļa indivīdu, kuri saskaras ar cēloņiem, kas saistīti ar terorismu, nekļūst par teroristiem. Daudzi no tiem, kuri nesaskaras, — kļūst. Tādēļ šādiem cēloņu uzskaitījumiem būtu jāpieiet piesardzīgi.

1 lobal Terrorism Index 2016. (2016). Institute for Economics & Peace. 70. lpp.
2Mullins, S. (2016). Terrorism and Mass Migration. per Concordiam. Vol 7 Issue 1. 26. lpp.
3 n Depth Terrorism in America After 9/11. (n.d.) New America. No: https://www.newamerica.org/in-depth/terrorism-in-america/who-are-terrorists/.
4 Paulussen, Nijman, Lismont, 2017, 22.) (LaFree, Ackerman, 2009, 350.; Bergen, 2017, 283.). (Roy, 2017).
5 arch, A., F. (2015). Political Islam: Theory. Annu. Rev. Polit. Sci. Vol. 18. 104. lpp.
6 adowski, Y. (2006). Political Islam: Asking theWrong Questions? Annu. Rev. Polit. Sci. Vol. 9. 215. lpp.
7 oy, O., (13 April 2017). Who are the new Jihadis? The Guardian. No:  https://www.theguardian.com/news/2017/apr/13/who-are-the-new-jihadis.
8 ambetta, D., Hertog, S. (2016). Engineers of Jihad : The Curious Connection Between Violent Extremism and Education. Princeton University Press. 162.—163., 165. lpp.
9 oy, O., (13 April 2017). Who are the new Jihadis? The Guardian. No:  https://www.theguardian.com/news/2017/apr/13/who-are-the-new-jihadis.’
10 aFree, G., Ackerman G. (2009). The Empirical Study of Terrorism: Social and Legal Research. Annu. Rev. Law Soc. Sci. Vol. 5. 350., 354. lpp.
11 bid. 352.—353. lpp.
12 bid. 349. lpp.
13 ergen, P. (2017). United States of Jihad: Who are America’s Homegrown Terrorists and How Do We Stop Them? Broadway Books. 283. lpp.