Strēlnieks un Aktieris — Ēvalds Valters

«.. vīrs, kurš, būdams iemīlējies dzīvē, savos līdzcilvēkos, sievietē (vispār — un arī atsevišķi), dabas skaistumā un visā, kas cilvēka roku un domas skaistumā radīts, pāri visam mīlējis dzimto zemi. Kurš gadsimta sākumā nesis savas ļoti jaunās asinis tēv-zemes brīvībai, bet gadsimta beigās pacēlis atkalatbrīvotās Latvijas karogu pāri pilsētai un pasaulei. 

.. vīrs, kurš gājis atsegtu galvu, cepuri rokā turēdams, gar ziedošu druvu un rudenī jaunajai ražai uzartu lauku, sveicinādams, svētīdams un svētību saņemdams. 

.. vīrs kurš, stāvēdams taisni, kad Austrumu un Rietumu vēji lieca lejup un lauza šīs zemes ļaudis, parādījis, ka var arī neliekties un nelūzt. 

.. strēlnieks, kurš kļuva par aktieri, un aktieris, kurš bija un mūžam paliks strēlnieks ..» — tā par viņu rakstīja Mudīte Šneidere. Šis vīrs, strēlnieks, aktieris bija Ēvalds Valters. Atmodas laika tautas tribūns, cilvēks, kuru mēs uzlūkojām kā savas tautas sirdsapziņu. Ēvalds Valters dzimis 1894. gada 2. aprīlī Kuldīgas apriņķa Planīcas «Egleniekos» (tagad Kurmāles pagasts) mežsarga Miķeļa un Annas Šēnbergu ģimenē, 1897. gadā pēc tēva nāves ģimene, kurā auga seši bērni, pārcēlās uz Kuldīgu. Pēc pamatskolas pabeigšanas Ēvalds strādāja par melnstrādnieku sērkociņu fabrikā «Vulkāns». 1912. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur pa dienu strādāja fabrikā, bet vakaros mācījās svešvalodas sociāldemokrātu izveidotajos kursos strādniekiem «Valodnieks». Tad sākās Pirmais pasaules karš, kuru Ē. Valters sagaidīja kā Švābes vīna rūpnīcas strādnieks, 1915. gadā rūpnīcu evakuēja uz Maskavu, un viņš devās līdzi. Tomēr pēc trim mēnešiem, uzzinājis, ka tiek formēti latviešu strēlnieku bataljoni, viņš atgriezās dzimtenē un iestājās 5. Zemgales strēlnieku bataljonā kā brīvprātīgais. «Zemgaliešos» Ē. Valters dienēja izlūku komandā, vēlāk pats stāstīdams, kāpēc gājis strēlniekos: «Tik žēl palika savas tēvu zemes! Kad vēl sadomājos, ka dzimtajā Kuldīgā saimnieko vācieši… Baroni Piektajā gadā nežēlīgi izturējās. Šāva ganiņus un vectēvus. Šāvēji bija krievi, bet viņi to darīja pēc baronu aicinājuma. Mēs neieredzējām ne vienus, ne otrus. Un mūs vienoja dzimtenes mīlestība.»

Tā nu Ē. Valteram liktenis bija lēmis kopā ar savu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku) izstaigāt visus Pirmā pasaules kara kauju ceļus, vēlāk izciest arī Krievijas Pilsoņu kara vētras, 1923. gadā atgriezties Dzimtenē un kļūt par aktieri. Par Ē. Valtera aktiera gaitām var runāt un rakstīt daudz. Viņš bija daudzu teātru aktieris, filmējies ļoti daudzās Rīgas kinostudijas mākslas filmās, daudzas viņa lomas ir kļuvušas par sava laika filmogrāfijas ikonām. Ē. Valters arī nodarbojās ar literāro darbību — rakstīja dzeju, tulkoja no franču valodas, piedalījās literārajos vakaros ar priekšlasī­- jumiem par franču literatūru. 1956. gadā Latviešu Nacionālais fonds Zviedrijā publicēja viņa sarakstīto un pāri robežai slepeni pārsūtīto dzejojumu «Rusiāde».

Tā nu bija sanācis, ka tieši Ē. Valteram bija lemts būt vienam no visredzamākajiem mūsu tautas priekšstāvjiem mūsu garīgajā atmodā pēc piecdesmit padomju okupācijas gadiem. Ē. Valteram kā sabiedrībā pazīstamam un cienījamam cilvēkam bija uzticēts atklāt Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu 1988. gada 8. oktobrī. Un atkal viņa no toreizējā Politiskās izglītības nama (šodien — Kongresu nama) skatuves teiktie vārdi ir kļuvuši par hrestomātiskiem:

Ē. Valters kopā ar dailēniešiem pie Piņķu baznīcas. 1987. gada 9. oktobris.
Ē. Valters kopā ar dailēniešiem pie Piņķu baznīcas. 1987. nada 9. oktobris.

«Mana mīļā, drosmīgā arāju tauta! Drosmīgā, sīkstā, izturīgā — ja tu tāda nebūtu, tad nekāda daina nevēstītu mums tādus vārdus: «Mums pieder tēvu zeme ar visām atmatām, man pašam kungam būt, man pašam arājam.»[..] Pagāja gadu simti, un šos pašus drosmīgos vārdus atkārtoja izcilais mūsu tautas dzejnieks Vilis Plūdonis — «Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē. Mēs gribam še paši sev likumus lemt. Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu. Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt».

Dažas dienas vēlāk — 11. novembrī — tieši Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu Rīgas pils Sv. Gara tornī pacēla pirmo sarkanbaltsarkano karogu pēc 1940. gada. 1992. gada 3. jūlijā Ē. Valters viens no pirmajiem saņēma atjaunotās Latvijas Republikas pilsoņa pasi. Šajā saulē Ē. Valteram bija lemts nodzīvot tieši gadsimtu — 1994. gada 26. septembrī beidzās Aktiera un Strēlnieka mūžs.

«Strādība, secība, savas zemes mīlestība» — tikai šī svētā trīsvienība glābs Latviju, ļaus tai pilnīgi atdzimt tādai, kādu to radīja mūsu senči — zemnieki — īstie zemes saimnieki» (Ēvalds Valters).

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.