Sports palīdz sasniegt kopīgos mērķus

Ieva Anševica

Foto — no komandas «Patria» arhīva.

Arvien biežāk interneta vidē manāma stilizēta militāra zīmējuma apģērbā tērptā amatieru sporta komanda «Patria», kuru veido bijušās un esošās militārpersonas, zemessargi un jaunsargi. Pagājušajā gadā par komandu vairāk vēstīja pašu čakli uzturētie sociālie profili, bet šogad ziņas par «Patria» sasniegumiem parādās arī sportam veltītos rakstos presē un
internetā. Lai uzzinātu vairāk par «Patria», aicināju uz sarunu vienu no tās dibinātājiem — Nacionālo bruņoto spēku 2. kājnieku bataljona 2. kājnieku vada 2. nodaļas komandieri kaprāli Jāni Avotiņu.

Augšējā rindā: Rolands Zarītis, Gints Rozenbergs, Lauris Morovskis, Jānis Avotiņš un Vladimirs Misāns (visi no NBS). Apakšējā rindā: Edgars Sijāts, ZS, Lāsma Ozola, Sandris Jaunzems un Mārtiņš Puriņš no NBS.

— Kā radās «Patria»?
— Sākums meklējams 2012. gada misijā Afganistānā. Dienesta biedrs, kurš jau brauca sacensībās, ļoti intriģējoši stāstīja par to, cik tas ir interesanti, mudināja arī mani piedalīties. Es ļoti ieinteresējos. Kad atgriezos no Afganistānas, bija līdzekļi, lai nopirktu savu pirmo divriteni. Nopirku, atstūmos mājā un pateicu Elīnai — šis dzīvos kopā ar mums.  Sieva nebija priecīga. Tieši tajā pašā dienā uzzināju, ka mums ir pieteicies dēls. Pirmajā gadā no rīta iedevu ģimenei bučas un braucu viens pats, kur vien Latvijā notika sacensības.

— Uzreiz sacensībās? Bez treniņiem pirms tam?
— Nē. Es vienkārši sāku braukt. Treniņš bija sacensības un braukšana uz darbu un mājās.

— No Pārdaugavas uz Kadagu ar divriteni?
— Jā, tagad tas man sanāk vienīgais treniņš. Cenšos trīs reizes nedēļā braukt. Iznāk ātrāk nekā ar autobusu. Ceļā aiziet stunda un desmit minūtes, braucot agri no rīta normālā tempā. Stunda divdesmit, ja ir jāpastāv pie sarkanās gaismas. Pēc dienas poligonā gan ir grūtāk piespiest sevi.

Gadu nobraucu kā pilnīgs amatieris, un tad mani uzaicināja iesaistīties vienā komandā. Tur man pavērās cits skats, kā jau komandā — bija cita motivācija, mērķi. Sacensībās satiku citus armijas puišus. Viņi brauca individuāli, tāpat kā es sākumā. Reiz braucu mājās kopā ar vienu karavīru no džeitakiem [JTAC, tuvā gaisa atbalsta koordinētāji], runājām, cik forši būtu, ja armija uztaisītu savu komandu. Toreiz viss tādā sapņu līmenī palika.

2014. gadā radās ideja pašiem kaut ko izveidot, izdomāt savas formas. Toreiz bija iespēja piesaistīt biedrībām līdzekļus darbības uzsākšanai. Mums tas izdevās. Izdomājām, uzrunājām, mūs atbalstīja. Nodibinājām sporta biedrību, iesniedzām pieteikumu, un mēnesi pēc tam apstiprināja līdzekļu piešķiršanu. Tā mēs tikām pie pirmajām formām. Biedrības «Forti Patria» statuss tika apstiprināts Lāčplēša dienā.

Sākumā jau mums mērķu bija daudz. Doma bija, ka es vairāk ar sportu nodarbojos, bet Elīna darbojas projektos, kas dod pievienoto vērtību, gandarījumu. Jo tas sniedz garīgo sātu. Dievam es īsti neticu, bet ir  svarīgi, kāds tu esi, kā jūties. Sākotnēji nebija domāts, ka mēs gribēsim tik profesionāli izaugt. Domājām — vienkārši mina­mies, un viss. Bet līdz ar rezultātiem ambīcijas auga arvien lielākas.

Jau iepriekšējā komandā radās pārliecība par to, kādu vēlos redzēt veidojamo komandu, arī tas, ka ar daudz mazākiem līdzekļiem var sasniegt pat trīs reizes vairāk. Un galvenais — amatieriem nauda nevar būt motivators.

Sākumā uzaicinājām labākos braucējus no NBS. Likām informāciju savā Facebook lapā, karavīri pieteicās un veidojās braucēju loks. Pārsvarā visi bija pazīstami, vairākums kājnieki, kuri ikdienā skrien poligonā un visu dienu ir aktīvi. Sākām braukt uz sacensībām. Kājnieku brigāde mūs atbalstīja ar transportu. Tas bija ļoti liels atbalsts, jo varējām braukt ar visām ģimenēm, tā šis laiks netika zaudēts arī savējiem. Bieži vien gan bija tā, ka mācību dēļ nevarējām salasīt komandu atsevišķiem posmiem. It kā mūsu ir daudz, bet jāņem vērā, ka kāds ir mācībās, cits misijā, cits slims. Šajā ziņā mums ir ļoti grūti salīdzinājumā ar citām komandām. Par spīti darba specifikai, sezonu beidzām un pēc rezultātiem bijām vidusmēra komanda ar tādu mazu kvalitātes zīmi.

Tomēr pirms sezonas beigām bija jāsāk domāt par nākamo sezonu, jo ambīcijas auga. Tad jau zinājām, ka arī citās komandās brauc spēcīgi karavīri. Sapratām, ka vajag apvienoties, ja gribam kļūt par konkurējošu komandu. Aicinājām, un viņi labprāt pievienojās.

Komandu izveidot bija viegli, bet kas cits ir to noturēt. Izstrādāju budžetu, kas nepieciešams komandas pastāvēšanai. Budžetu plānoju — ar treniņnometnēm, uztura bagātinātājiem visai sezonai, riteņu remontiem.  Doma bija, lai tam karavīram, kurš brauc sacensībās, par izdevumiem
vispār nebūtu jādomā. Tā kā tas iekrita manā atvaļinājumā, apmēram mēnesi man bija kārtība — no rīta e-pasti, un pusdienlaikā braucu uz sarunām. Es gāju uz priekšu kā Krišjānis Barons — man bija viens mērķis, proti, dabūt komandai līdzekļus.Neskaitāmi aplauzieni, jo neviens jau nepasaka skaidri «nē», pasaka «nāc pēc nedēļas», tad «vēl pēc nedēļas». Sapratu, ka jāatsakās no treniņnometnēm un uztura bagātinātājiem, palika tikai pats minimums, lai komanda var labi startēt.

Līdz pat rudenim nebijām ieguvuši nevienu atbalstītāju, bet tieši tad, kad vismazāk gaidījām, ieguvām savus pirmos īstos atbalstītājus. Tad izdevās piesaistīt SIA «Sportland», kas mums nodrošina riteņus. Latvijā vispār nav tādas prakses amatieru sportā, ka nodrošinātu riteņus. Tas ir milzīgs atbalsts, jo viens ritenis maksā tikpat cik laba lietota mašīna. Sākumā bija domāts, ka viņi būs tikai «Patria» atbalstītāji.  Bet «Sportland» vēlējās savu komandu, un tagad paši spēcīgākie armijas puiši no «Patria» ir «Sportland» komandā.

Ik pa laikam Facebook cilvēki rakstīja — kā var tikt komandā? Tad man nācās paskaidrot, ka komandā nevar tikt, jo nav budžeta. Sanāca toreiz atteikt, taču visas vēstules saglabāju.

Skatoties internetā amerikāņu un vācu militāristu sporta komandas, kurām ir dažādi virzieni (riteņbraukšana, skriešana, orientēšanās, invalīdu sports), radās doma likt klāt citas disciplīnas, jo bija arī daudz skrējēju, kuri gribēja pievienoties komandai. Ielikām ziņu, un īsā laikā atnāca kādas 15 vēstules. Īsti vēl nebija ko piedāvāt, vienīgi tas, ka sponsors nosedz dalības maksu sacensībās un komandas biedri saņem iespēju ievērojami lētāk iegādāties ekipējumu.

— Vai šie karavīri skrien maratonā?
— Mēs skrienam septiņus posmus pa meža takām «Stirnu bukā». Piedalāmies arī «Skrien Latvijai». Kopā sanāk 14 sacensības.

— Tagad biedrībai ir divi virzieni?
— Jā, oficiāli ir divi virzieni, taču ir vēl trešais — orientēšanās sacensības, kurās karavīri startē individuāli, bet «Patria» kreklos. Jāpiemin, ka orientēšanās virzieni ir divi. MTBO ir velo orientēšanās, kur pašreiz mums ir divi braucēji. Savukārt skriešanas orientēšanās komandā mums ir trīs skrējēji.

— Vai orientēšanās ir tāds kā aizmetnis nākamajam virzienam?
— Jā, tas ir plāns nākamajam gadam. Pati orientēšanās mums šogad ir ārpus
komandas interesēm, bet nākamgad gribam tieši šos sporta veidus nostiprināt mūsu komandā. Ņemot vērā to cilvēku aktivitāti, kuri vēlējās iesaistīties komandā, bija vairāk jādomā, kā saglabāt profesionālo izskatu, kā sevi pasniegsim. Jau otro gadu mūsu ideju atbalsta bijušais zemessargs Aleksandrs Sokolovs. Būdams profesionāls fotogrāfs, viņš ir sagatavojis materiālu komandas mājaslapai, kura top. Aleksandrs startē arī mūsu skriešanas komandā.

Pašreiz pavisam esam ap 40 sportisti, katram ir savs sagatavotības un spēju līmenis. Izveidojām gan riteņbraukšanai, gan skriešanai divas komandas, lai katrs varētu atrast savu disciplīnu — vienam svarīgs ir rezultāts, citam piedalīšanās. Pagājušogad vislielākais mērķis bija saliedēt komandu, tagad tā ir ļoti cieša. Skrējēju komanda veidojas līdzīgi — it kā nekādu bonusu nav, bet viņiem patīk paveiktais, un ir jūtams liels komandas patriotisms. Ir savi komandas kapteiņi, kas organizē pārējos sacensībām. Riteņbraucēji seko skrējēju panākumiem un otrādi.  Ir milzīgs gandarījums par visiem komandas biedriem, viņos ir redzama liela apņemšanās, un tieši tādēļ bija vērts ieguldīt darbu.

Nākamgad gribam saglabāt riteņbraucēju līmeni un skrējējiem to pacelt, nodrošinot ar apaviem, šortiem, krekliņu un garo kreklu, arī segt dalības maksu.

Vēl ir jauninājums — bērnu komanda. Lai braucot līdzi vecākiem uz sacensībām, arī bērni varētu piedalīties, nobraukt 800 vai 300 metrus. Lai viņiem nav garlaicīgi.

— Vai bērnu komandā ir tikai komandas dalībnieku bērni?
— Ne tikai. Var iesaistīties arī nesportojošu karavīru bērni.

— Kādi ir jūsu sasniegumi?
— Katrs komandas starts jau ir sasniegums. Šajā gadā komanda snieguma ziņā ir pacēlusies pat trīs reizes, jo esam piesaistījuši spēcīgākus sportistus. Ir jauni divriteņi, un nenoliedzami rezultātus ietekmējis arī komandas faktors.

Savā pirmajā skriešanas sezonā «Patria» skrējēji komandu vērtējumā no vairāk nekā 40 komandām ierindojās 12. vietā. Indviduāli nevaru izcelt kādu, jo svarīga ir visa komanda. «Patria Team» komanda, kas tika izveidota vēlāk, arī elpo pakausī.

Mūsu MTB komanda šajā sezonā piedalās pusmaratona distancē, kur ir milzīga konkurence. No vairāk nekā 80 komandām «Patria» komanda cīnās par vietu pirmajā desmitniekā. Attiecīgi pirmajos divos posmos bija 8. un 9. vieta. Jāizceļ mūsu MTB braucēja Lāsma Ozola (dien Mācību vadības pavēlniecībā), kas iegulda milzīgu darbu, lai sasniegtu augstākus rezultātus. Lāsma šobrīd ir pusmaratona distances līdere sieviešu konkurencē.

Ziemā «Patria» piedalījās ziemas triatlonā, kur sīvā cīņā ieguva pirmo vietu. Gints Rozenbergs ir bijušais biatlonists, trenējies kopā ar Andreju Rastorgujevu, tagad dien Militārajā policijā. Mārtiņš Puriņš no Instruktoru skolas iepriekš braucis sporta kluba «Virsotne» komandā. Riteņbraucējs un skrējējs mums ir Andris Veiss, viņš dien NBS Apvienotajā štābā. Viņš ir skriešanas komandas kapteinis.

— Vai «Patria» komandās pārsvarā ir aktīvā dienesta karavīri?

— Tagad nāk arī zemessargi. Ir jaunsargi. Ir arī bijušie zemessargi. Varbūt kāds uzzskata, ka tas ir principu pārkāpums, bet es tā nedomāju. Turklāt mēs savā pastāvēšanas laikā esam iedrošinājuši trīs sportistus iestāties armijā. Cik zinu, viņi ir labi karavīri.

— Kādi ir jūsu biedrības mērķi?
— Biedrības nosaukums ir «Forti
Patria»
— «Par stipru Tēvzemi». Un no biedrības nosaukuma radās «Patria». Mūsu darbībā tiek ievēroti pienākumi pret valsti, armiju, cenšamies būt atbildīgi par tiem, kas ir mūsējie.

Biedrības mērķi ir veicināt sportu, vienlaikus sportā atbalstot esošās un bijušās militārpersonas, zemessargus un jaunsargus. Veicināt viņu integrāciju komandā, lai ir mazāki izdevumi ikdienā un tēriņi sacensībās. Lai, apvienojoties komandā, no sirds varētu pārstāvēt mūs, armijniekus. Parādīt, ka mēs braucam ne tikai misijās, bet arī sportā neesam zemē metami, jo īpaši tāpēc, ka mēs labus rezultātus sasniedzam, ikdienā aktīvi strādājot poligonā.

— Cik sacensību jums ir paredzēts šogad?
— Riteņbraukšanā šajā gadā paredzētas 15 oficiālās sacensības, kur mēs kā komanda piedalīsimies. Ir vēl arī neoficiālās, kurās startē individuāli. Arī skrējējiem ir 15 sacensības. Sezona mums sākās aprīļa vidū un beigsies oktobrī. Mēs ar sievu parēķinājām, ka tikai Jāņi ir brīvi un vēl viena sestdiena un svētdiena, kad nekas nenotiek. Visas pārējās brīvdienas ir kaut kur jāsporto.

— Vai arī abi jūsu bērni jau piedalās sacensībās?
— Viens ir iesaistījies skriešanā, otrs riteņbraukšanā. Neko neuzspiežam, galvenais pašreiz ir piedalīties.

— Visu laiku tiek uzsvērts — mēs. Kas ir tie, kuri nodibināja «Forti Patria»
— Tas nav tikai mans, bet arī manas sievas Elīnas projekts, jo mēs visu darām kopā. Viņa vairāk atbild par finansēm. Visas organizatoriskās lietas patērē milzīgu enerģiju, jo ir ļoti daudz šķietamu sīkumu, kas prasa daudz laika. Bieži ir tā, ka telefonā sarakstēs vienlaikus apspriežam pa septiņām tēmām un kopā ir jāizlasa kādas 40 ziņas. Arī līgumi ir jāsagatavo, ja kādam kaut kas nepatīk, jāmaina. Un tas viss kopā veido milzīgu apjomu.

Mana ikdiena paiet tā — no rīta pieceļos, aizbraucu uz darbu, vakarā atbraucu, divas stundas atvēlu tikai ģimenei, nolieku bērnus gulēt, un tad sākas telefonsarunas līdz desmitiem vakarā. Arī pēc desmitiem sanāk sazvanīties par kādām korekcijām, tad vēl 30 minūtes pie datora, ne ilgāk. Tādā režīmā paiet pilnīgi visas dienas.

— Daudz laika un enerģijas esat ieguldījuši.
— Viss, ko esam paveikuši un vēl paveiksim, ir liels ieguvums NBS, jo pulcē tos karavīrus, kuri papildus saviem pienākumiem sporto un ir aktīvi. Domāju, esam iedvesmojuši arī topošos karavīrus. Protams, pats svarīgākais ir spēt aizsargāt savu valsti, sports ir sekundārs. Taču sports, jo īpaši misijās, ļauj izvēdināt galvu un saglabāt fizisko formu. Sports mums palīdz sasniegt kopīgos mērķus.