Skaistākais vaļasprieks — aizsargāt savu valsti

Diāna Selecka,
virsseržante.

Foto — Armīns Janiks, Māris Buholcs un no ZS 27. KB arhīva.

Zemessardzes 27. kājnieku bataljons ir dibināts 1991. gada 25. septembrī, un 2003. gada 1. aprīlī tas tika apvienots ar Zemessardzes 21. kājnieku bataljonu. Bataljona atbildības teritorijā atrodas Cēsu pilsēta un Amatas, Cēsu, Jaunpiebalgas, Līgatnes, Pārgaujas, Priekuļu, Raunas, Vecpiebalgas, Alojas, Limbažu, Krimuldas un Salacgrīvas novads. 

Vienības galvenie uzdevumi — uzturēt pastāvīgu kaujas gatavību un paaugstināt kaujasspēju, aizsargāt valsts stratēģiski nozīmīgus objektus, iesaistīties cīņā pret dabas un tehnogēno katastrofu postošo darbību, nodrošināt sabiedrisko kārtību masu pasākumos, palīdzēt policijai pazudušu cilvēku meklēšanā, piedalīties kopīgos reidos ar Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes inspektoriem nārstojošo zivju aizsardzības pasākumos. 

Lai veiktu šos uzdevumus, notiek karavīru un zemessargu militārā apmācība un patriotiskā audzināšana, iesaistīšanās piemiņas un atceres pasākumos, kā arī jaunatnes patriotiskajā audzināšanā un militārajā izglītošanā, prezentējot Nacionālos bruņoto spēkus un Zemessardzi dažādos informatīvajos pasākumos. 

Svarīgākie vingrinājumi — «Wenden» un «Orkaan»
«Viens no svarīgākajiem mūsu vienībai ir vingrinājums «Wenden», kas notiek katru gadu vasaras otrajā pusē pilsētvidē,» stāsta Zemessardzes (ZS) 27. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Rolands Moļņiks. «Mācībās piedalās mūsu zemessargi, citu brigāžu pārstāvji, kā arī igauņu un dāņu vienības. Tās notikušas Raunā, Alojā, Cēsīs, Jaunpiebalgā un Vecpiebalgā. Pirms mācībām jāveic milzīgs saskaņošanas darbs, reizēm pat ar 300 privāt­īpašumu saimniekiem. Vietējiem iedzīvotājiem mūsu mācības ir liels notikums, viņi tās vēro un izsaka viedokli, kuru mēs uzklausām. Mēs sniedzam plašu informāciju par mācību aktivitātēm, vietējie iedzīvotāji tās vēro pat trīs dienu garumā. Alojā mēs inscenējām hibrīdkaru, alojieši dzīvoja līdzi visas trīs dienas, teica, lai mēs braucam citu gadu atkal. Raunā pēc mācībām mums sacīja, ka tagad viņi pa īstam izjuta, kā tās varētu notikt, ja būtu karš. Cilvēki brauca no pagastiem kopā ar bērniem un skatījās mūsu mācības, un varēja redzēt, ka viņiem arī kļūst tuvāks valsts aizsardzības jautājums.

Katru gadu piedalāmies Igaunijas brīvprātīgās Aizsardzības līgas «Kaitseliit» rīkotajās starptautiskajās mācībās «Orkaan».

Mūsu zemessargiem tā ir iespēja izbaudīt tālu ceļu uz kaimiņvalsti, arī pārcelšanos ar prāmi. Mācību dalībniekiem paliek ļoti spilgti iespaidi, jo mācības norit dinamiskā gaisotnē, nepieturoties pie viena scenārija. Dalībnieki, kam šīs ir jau trešās mācības, saņem krūšu zīmi. Vēl mēs sadarbojamies ar dāņiem. Vienu gadu viņi brauc pie mums, citu gadu mēs pie viņiem, tās ir ne tikai mācības, bet arī draudzības saišu stiprināšana.

Piedalāmies Igaunijas Uzvaras dienas pasākumos, kura tiek svinēta par godu Igaunijas vienību uzvarai, kas notikusi Latvijas teritorijā 22. jūnijā. Cēsu kaujas bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas un Igaunijas Atbrīvošanas cīņās, kad 1919. gada jūnijā apvienotais latviešu un igauņu karaspēks sakāva vācu landesvēru, kas apdraudēja Baltijas valstu pastāvēšanu. Vietas, kur izvietota vienība, ir pilnas ar vēsturisko auru un tradīcijām, šeit ir karoga dzimtene, tas viss caurvij bataljona dzīvi, ceļ pašapziņu zemessargiem un karavīriem, jo viņi ir piederīgi pie šīs vietas un lepni nes bataljona nosaukumu.»

Zemessardze kā nākamās profesijas izvēle
«Zemessardze ir kļuvusi krietni jaunāka, piemēram, 1. rotu varam droši saukt par jauniešu rotu. Daudz kas atkarīgs no komandiera, ja viņš ieinteresē zemessargus, tad lieta aiziet. Svarīgi arī, lai tā uguntiņa nepazūd. 1. rotas virsseržants virsseržants Arnolds Bahmanis prot ieinteresēt. Komandierim jābūt harismai, ja tās nebūs, nebūs zemessargu. Jaunieši, kas ir iesaistīti Zemessardzes aktivitātēs, kļūst patstāvīgāki, parādās valstiskā domāšana. Daudziem tas ir pamats nākamās profesijas izvēlei. Savukārt no jaunsargiem lielākā daļa iestājas Zemessardzē, kur jaunieši izvērtē, vai vēlas kļūt par karavīriem vai turpināt būt zemessargi. Katru gadu vairāki mūsu zemessargi izvēlas kļūt par virsniekiem un iestājas Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā.

Mums ir arī zemessargi lielākā vecumā, taču viņu skaits ir krietni mazāks. Nobriedušāks cilvēks vairāk domās par patriotismu, taču viņam noteikti būs lielāks uztraukums, vai pietiks spēka izpildīt visus uzdevumus. Nesen bataljonā iestājās 54 gadus vecs autovadītājs, kam ir tiesības vadīt arī kravas autotransportu. Viņam mēs līgumu varēsim pagarināt arī līdz 60 gadiem. Speciālistus varam iesaistīt arī līdz 65 gadiem, jo sakarnieku, mediķu un autovadītāju trūkst.»

No ierakumiem uz izlaidumu
«Strādājam, lai uzlabotu rekrutēšanu, jo ar vienkāršu armijas popularizēšanu skolās ir par maz. Jauniešus interesē piedzīvojums, aktīva darbība, tehnika, marši, šaušana! Mums bija mācības Ādažos kopā ar sabiedrotajiem, ložmetēji, smagā un bruņutehnika, dūmi un uguņi! Trešajā dienā viens no jaunajiem zemessargiem man teica — ja būtu zinājis, ka varēšu realitātē spēlēt «Call of Duty», es jau sen būtu bijis šeit! Kāda jauna kautrīga meitene, sakarniece, vēja appūstu seju, sasprēgājušām lūpām, pēc mācībām pienāca man klāt un jautāja, vai drīkstot izmantot vienu brīvu dienu. Pēc trim dienām ierakumos Ādažu poligonā, ne gulējusi, ne atpūtusies, viņa izskatījās samocīta. Prasu, kas par iemeslu, — vidusskolā esot izlaidums! Cits droši vien būtu atteicies doties uz mācībām, jo izlaidums tomēr ir svarīgs iemesls, bet viņa izvēlējās mācības. Tagad meitene mācās augstskolā un turpina apmeklēt mācības. Meitenes mums ir ļoti aktīvas. Arī puiši saņemas, ja meitenes ir blakus. Nesaku, ka visām meitenēm jābūt ierakumos, aktīvi jādarbojas. Ja viņas to vēlas, es to nodrošināšu, bet ir ļoti daudz citu iespēju — mediķiem, sakarniekiem, izlūkiem nav jāveic kaujas aktivitātes. Pavāru vienību komandē Edīte Kūķe, kas ar saviem pienākumiem lieliski tiek galā, un es viņu ļoti augstu vērtēju.»

Stāstām par armiju ne tikai mērķauditorijai
«Mēs sadarbojamies ar visām mūsu atbildības teritorijā esošajām pašvaldībām. Valsts svētkos mūs aicina uz ļoti daudzām vietām, bet ir vairākas mācību iestādes, kuras mums ir īpašas. Esam uzņēmušies šefību pār Drabešu internātpamatskolu, Spāres speciālo internātpamatskolu, kur mācās bērni ar dažādām problēmām. Katru gadu 10. novembrī mēs esam pie viņiem un strādājam pēc pilnas programmas — ar komandieri, salūta grupu, mūziku un kapelānu. Arī bērnudārzi vēlas ar mums draudzēties, un tad mūsu karavīrs veic popularizēšanas darbu, nolasot bērniem pasaku. Tai ir jābūt ar labām beigām, un ideālā variantā arī tur jābūt varonim — karavīram vai vienkārši pozitīvam tēlam. Reiz mums bija gandrīz neiespējamā misija — mūs lūdza organizēt popularizēšanas pasākumu redzes invalīdiem! Tikām galā, pat organizējām šaušanu ar pneimatiskajiem ieročiem. Katru virzījām uz mērķi, pie kura bija baloniņš. Katrs spieda gaili, trāpot balonam, un tas raisīja viņos milzu sajūsmu. Devām iespēju iepazīties ar formas tērpu, neredzīgie izstādē tos iepazina, aptaustot katru vīlīti. Organizējām viņiem šķēršļu joslu. Mūsu karavīri tajā piedalījās ar aizsietām acīm, bet uzvarēja mūsu viesi.»

Bataljona komandieris — maratonists
«Nodarbojos ar skriešanu, piedalos sporta pasākumos, seriālā «Skrien, Latvija»,  Rīgas maratonā. Vērojot mani, arī bataljona karavīri un zemessargi ir sākuši skriet. Pagaidām gan neviens nav saņēmies kopā ar mani skriet maratonu (42,195 km), bet pusmaratonu (21,097 km) skrēja astoņi cilvēki, mazākas distances skrēja pat ģimenes.

Mans novēlējums Latvijas iedzīvotājiem — iesaistīties Zemessardzē, jo tā ir atvērta jebkuram, nevajag baidīties par fiziskajām spējām, amati ir ļoti dažādi, katrs atradīs atbilstošu vietu, galvenais ir vēlme. Šī lieta aizrauj! Skaistākais vaļasprieks, kas var būt, ir aizsargāt savu valsti!»

Zemessargus piesaista interesantas mācības

1. kājnieku rotas virsseržants virsseržants Arnolds Bahmanis: «Organizējam nestandarta mācības, piemēram, ziemas izdzīvošanu ar peldēšanu āliņģī, apmācības ar virvēm, alpīnismu, laišanos lejā no tilta. Zemessargiem tas patīk, viņi iesaka mūsu rotu saviem draugiem, un mūsu skaits kļūst lielāks, zemessargi brauc uz mācībām pat no Rīgas. Katras nākamās mācības organizējam sarežģītākas. Cenšos darīt tā, lai zemessargs mācībās visu laiku būtu nodarbināts, lai viņam būtu interesanti.

Strādāju arī pusslodzi par jaunsargu instruktoru, un šis darbs ir devis ļoti daudz, jo katram bērnam ir vajadzīga individuāla pieeja. Reizēm organizēju mācības vecākajiem jaunsargiem kopā ar zemessargiem. Jaunsargs redz, ka Zemessardzē tā lieta jau ir nopietnāka, ir darbs ar salūtmunīciju, notiek kaujas šaušana, un tad nu viens otrs nespēj sagaidīt savu pilngadību, lai varētu iestāties Zemessardzē.»

Īsti savas zemes un novada patrioti
Viens no pieredzes bagātākajiem virsniekiem bataljonā ir 2. kājnieku rotas komandieris virsleitnants Juris Pētersons. «Manā rotā ir Salacgrīvas, Rūjienas un Limbažu zemessargi. Viņi ir īsti savas zemes un novada patrioti, nežēlo ne savu laiku, ne savu naudu, lai ar privāto transportu atbrauktu uz mācībām. Kādreiz militārā pieredze bija krietni lielākam cilvēku skaitam, ar viņiem bija vieglāk strādāt. Patriotisms bija augstāks, par mācībām nemaksāja, un daudzas lietas formai un ekipējumam tika pirktas par savu naudu, bet mācību apmeklējums bija augsts.

Tagad pieredze ir tikai jaunsargiem, bet ar pārējiem nav viegli, kamēr tiek apgūti militārie pamati, labi, ka to kompakti var paveikt pamatapmācības nometnēs. Daļa mūsu zemessargu, tie labākie un spēcīgākie, turpina savu karjeru, kļūstot par karavīriem.

Auguši mēs esam, arī ekipējuma un formu ziņā, tās nav vairs jāpērk pašiem. Svarīgi, lai mēs būtu vienā līmenī ar karavīriem, tāpēc notiek speciālistu — ložmetējnieku, granātšāvēju, mīnmetēju apkal­pju apmācība.

Pieredzes bagātos zemessargus neatstājam malā, jo viņu devums šo gadu laikā ir bijis un turpina būt ļoti nozīmīgs.»

Zemessardzes loma valsts aizsardzībā ir ļoti svarīga
S-3 daļas virsniecei virsleitnantei Marikai Tkačukai pirmā saskare ar Zemessardzi bija, uzsākot darbu bataljonā. «Tikai nonākot bataljonā, sāku saprast, ka tas ir milzīgs darbs tiem 18 karavīriem, kuriem jāizdara viss, lai 400 zemessargi varētu darboties. Operatīvajā nodaļā mēs esam divi cilvēki, kam ir jāorganizē visa bataljona darbs, un tas nepavisam nav viegli. Mani bijušie kolēģi jautā, vai dienests Zemessardzē ir vieglāks, un es saku, nav vieglāk, jo darbu apjoms ir ļoti liels.

Pēc vairāk nekā pusotra gada dienesta zemessargos esmu sapratusi, ka Zemessardzes loma, tās attīstība, īpaši ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, valsts aizsardzībā ir ļoti svarīga. Ja Zemessardze netiks attīstīta, tad ļoti daudzi uzdevumi netiks izpildīti.»

Stāsta par vēsturi un vāc materiālus grāmatai
Ļoti aktīvi un arī atraktīvi ir bataljona veterāni, kuri sociālajos tīklos par savām aktivitātēm vēsta profilā «Gaujas zvirbuļi». «Vanagi un ērgļi augstu lido, lielus kumosus dabū, mēs kā zvirbuļi pa kripatiņai vācam to vēsturi kopā,» smejas bataljona veterānu apvienības priekšnieks seržants Jānis Bahmanis, kura darbs novērtēts ar NBS un ZS komandieru apbalvojumiem, viņš ir arī Priekuļu Goda novadnieks. «Lielos faktus jau visi puslīdz zina, bet mazāk populāras vēstures lietas pārzina sliktāk. Piemēram, kad veterāniem bija tikšanās ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, viņš sacīja, ka zina, kurš pirmais krita par Igaunijas neatkarību, — tas bija Jānis Muižnieks no Raunas. Tad viņam jautājām, vai viņš zina, kurš karavīrs pirmais krita par Latvijas neatkarību? To gandrīz neviens nezina. Lai vēstītu par šo karavīru, pirms kāda laika mēs izveidojām piemiņas plāksni Priekuļu lauksaimniecības skolas audzēknim Kārlim Dambītim, kas gāja bojā Kalpaka bataljona pirmajā kaujā.

Es vācu materiālus grāmatai par pašaizsardzības vienībām, kas veidojās pagastos vēl pirms Zemessardzes, jo pagastos bija liels noziedzības līmenis. Cilvēki pulcējās, lai sargātu savas pašvaldības teritorijā dzīvojošos. Tas notika apmēram tāpat kā pirms 100 gadiem, kad veidojās Cēsu zemessargu rota. Strādājot pie bataljona karoga izveides, pētījām vēsturi.

Bataljona karogā tika nolemts izmantot varonīgā 5. Cēsu kājnieku pulka devīzi «Par Tēviju».

Esmu laimīgs par šiem pieciem gadiem bataljona veterānu apvienības vadītāja amatā, strādāju ļoti intensīvi, lai apkopotu datus un stāstītu par vēsturi jaunajai paaudzei. Tādējādi esmu ieguvis daudz jaunu draugu un paziņu. Laba draudzība izveidojusies ar ZS 19. nodrošinājuma bataljona veterāniem — katru gadu 22. jūnijā viņi brauc pie mums, un kopā mēs vērojam Cēsu kauju rekon­strukciju. Pavasarī braucam uz Pērnavu, kur Svētā Jura dienā, 23. aprīlī, Tori karavīru baznīcā notiek piemiņas dievkalpojums brīvības cīņās kritušajiem. Šajā datumā tiek svinēta Veterānu diena, un mēs pārstāvam Latvijas veterānus. Mūs sēdina pirmajās rindās kopā ar diplomātiem, mēs esam goda viesi.»