Simtgades parāde pārsteidz ar vērienu un jaunumiem

Taivo Trams

Foto — Ēriks Kukutis un Armīns Janiks.

Latvijas simtgades gadā gan 11. novembra, gan valsts lielās jubilejas dienas parādi komandē Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš. Dažas dienas pirms 18. novembra viņš intervijā «Tēvijas Sargam» stāsta par gatavošanos 18. novembra parādei, par ieguldīto darbu, izaicinājumiem un izjūtām, kas ar to saistās.

— Ar kādām izjūtām uzņēmāt ziņu, ka būsiet Latvijas simtgades svarīgāko militāro parāžu komandieris?
— Šo faktu es uzzināju jau pagājušajā gadā, jo biju parādes rezerves komandieris. Tā ir tradīcija — ja vienā gadā esi parādes rezerves komandieris, tas nozīmē, ka nākamajā gadā jākomandē parāde, tātad priekšā ir vesels gads, lai sagatavotos un atbilstoši noskaņotos. Parādes komandieri tiek izvēlēti pēc rotācijas principa — katra spēka veida komandieris pēc kārtas komandē parādi. Šogad šis gods ticis Zemessardzes komandierim, kas arī nodrošina Latvijas Armijas karoga vienību gan 11. novembra parādē, gan 18. novembrī.

Runājot par 11. novembra parādi, jāteic, ka mums bija daži jauninājumi — šogad pie Brīvības pieminekļa startēja tikai Rīgas garnizona vienības. Ir izveidota Rīgas brigāde, un tās pakļautībā ir visi bataljoni, kas piedalījās parādē. Šogad no 350 cilvēkiem, kas soļoja parādē, vairāk nekā 100 bija zemessargi — tas ir rekordliels skaits, un tam ir ļoti dziļa simboliska un emocionāla nozīme. Starp zemessargiem pat bija konkurence, lai tiktu parādē un soļotu ar savas vienības karogu.

— Vai šis pienākums vienlaikus nav arī milzīgs izaicinājums?
— Protams, man ir liels prieks un gandarījums, bet tā ir arī milzīga atbildība. Šāda iespēja ir reizi mūžā. Tieši tādēļ mēs ieguldījām pamatīgu darbu, lai sagatavotos parādēm. Tagad jau shēma ir skaidra, tas, kā viss izskatīsies, cik liels būs dalībnieku skaits un kāds būs ierindas sastāvs. Mēs zinām par militāro tehniku un gaisakuģiem, par Jūras spēku kuģiem, kas atradīsies piestātnē, taču tas viss prasīja ļoti lielu laika un spēku ieguldījumu.

Ja runājam par parādes apjomu — tā patiešām ir simtgades parāde. Tajā piedalīsies 2000 cilvēku — tas ir trīs reizes vairāk nekā iepriekšējā gadā. Katrs bruņoto spēku bataljons, katra vienība būs pārstāvēta kopējā ierindā. Iepriekšējos gados soļoja tikai pārstāvji no katras brigādes, šogad būs 1700 soļotāju, vairāk nekā 77 vienības, no tām — 21 Zemessardzes bataljons, 700 zemessargu. Tie ir gandrīz 10% no visas Zemessardzes…

Esam gatavojušies gan mājās, savās vienībās, gan arī parādes priekšvakarā — to norises vietās. 17. novembra vakarā notiek parādes ģenerālmēģinājums, un, kamēr nebūs noslīpēts katrs solis un viss nebūs skaidrs līdz pēdējam sīkumam, to nebeigsim. Ir viena problēma, ko es konstatēju 11. novembra parādē — ieraksts un dzīvā mūzika atšķiras, un parādes dalībnieki uz to reaģē dažādi. Pie orķestra pavadījuma ir jāpierod, jāsaprot, kā likt kāju. Bet treniņos to var iemācīties.

— Ar ko šī parāde atšķirsies no iepriekš piedzīvotajām?
— Parāde būs ļoti daudzpusīga. Protams, piedalīsies jaunsargi, būs arī citu valstu karogu grupas — pavisam kopā 22 valstis. Pats par sevi, būs deviņu nāciju karogi no NATO paplašinātās klātbūtnes kaujas grupas. Pirmo reizi mums spēlēs trīs orķestri — NBS štāba orķestris, Zemessardzes orķestris, kam tā būs debija, un orķestris no ASV. Liels pārsteigums skatītājiem noteikti būs fanfaru grupa no Itālijas, kas muzicēs ļoti neparastā veidā — skrienot. Šogad pirmo reizi parāžu vēsturē kā pirmie ar saviem karogiem soļos pārstāvji no studentu korporācijām, kuru biedri bija pulkveža Oskara Kalpaka bataljona Studentu rotas karavīri. Jo — kas pirmie aizgāja kaujā? Tie bija studenti, Studentu rota. Tādēļ mēs simboliski dodam viņiem iespēju atklāt simtgades parādi.

Mēģināsim arī parādīt Latvijas karavīra vēsturisko tērpu un ieročus — Štāba bataljona karavīri soļos formās, kādas valkāja Brīvības cīņu karotāji. Tas ir interesants vēsturisks akcents, parādot, kādi mēs bijām un kā esam attīstījušies šajos simt gados.

— Skatītājus noteikti interesēs arī militārā tehnika.
— Protams, piedalīsies arī daudzveidīga militārā tehnika — mūsu bruņumašīnas, jaunās haubices, kvadrocikli un taktiskie transportlīdzekļi, Spānijas tanki «Leopard», Kanādas bruņutehnika un daudz kas cits. Viena no lielākajām intrigām noteikti ir mūsu pretgaisa aizsardzības spēju demonstrējums — parādē būs gan tuvās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas «Stinger», gan arī pilnīgs jaunums — tālās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmas «Patriot». Tas ir ļoti labs signāls un stratēģiskās komunikācijas veids, demonstrējot, ka mēs neesam vieni un mums ir spēcīgi sabiedrotie.

Runājot par gaisakuģiem — parādē būs visi mūsu helikopteri, piedalīsies arī Valsts robežsardzes helikopteri un iznīcinātāji no Šauļu un Amari gaisa spēku bāzēm, kā arī «airBaltic» jaunā lidmašīna, kas uz Latvijas simtgadi ir izkrāsota mūsu valsts karoga krāsās. Protams, viss atkarīgs no laika apstākļiem — ja būs migla un zemi mākoņi, tad — drošība pirmajā vietā, riskēt nevaram. 

Savukārt Jūras spēku spējas demon­strēs 18 dažādi kuģi no Latvijas, Vācijas, Dānijas, Lielbritānijas, Beļģijas, Kanādas, Igaunijas, Nīderlandes, Lietuvas, Norvēģijas, Zviedrijas un Polijas. Tie atradīsies piestātnē, un visiem būs iespēja tos apciemot svētku dienās. Iespaidīgs pārsteigums noteikti būs Dānijas fregate, kas ir vairāk nekā 138 m gara.

— Cik ilgu laiku prasa sagatavošanās šāda līmeņa pasākumam?
— Gatavošanās 18. novembra parādei sākās pirms diviem mēnešiem — šo darba grupu vadīja NBS Apvienotā štāba priekšnieks. Sākumā pārdomājām, kā tas viss varētu izskatīties, sagatavojām dizainu, tad papildinājām ar detaļām. Nosūtījām piedāvājumus citām valstīm, kas gribētu piedalīties simtgades parādē. Viss ieplānotais, visas mūsu cerības ir īstenojušās.

— Simtgades parādi komandē Zemessardzes komandieris — tas savā ziņā ir arī cieņas apliecinājums mūsu brīvprātīgajiem.
— Jā, tas noteikti ir arī Zemessardzes novērtējums. Zemessardze šajā laikā ir kļuvusi stiprāka un pārliecinātāka par savām spējām. To uzskatāmi parāda fakti. Iepriekšējos gados mēs nevarējām sa­sniegt 8000 cilvēku personālsastāva robežu, bet pašlaik Zemessardzē ir 8280 zemessargi — par 300 vairāk nekā iepriekšējos gados! Tas nozīmē, ka cilvēki mums ir noticējuši, redzot, ka mēs savus solījumus esam izpildījuši. Domāju, ka ļoti liela nozīme bija iespējai nodrošināt zemessargus ar pilnu ekipējumu. Uzreiz ir jūtama pavisam cita atdeve no cilvēka, kurš piedalās mācībās. Otra lieta — mēs esam būtiski uzlabojuši mācību procesa kvalitāti, aktīvi izmantojot nometnes. Šogad dažādās nometnēs piedalījās līdz 700 zemessargu, esam sertificējuši savus paaugstinātas gatavības vadus. Rezultāti ir ļoti labi, un mēs esam gatavi uzsākt nākamo posmu, paaugstinot savu kaujas gatavību.

Darba gan ir ļoti daudz — drīzumā bruņojumā ienāks 120 mm mīnmetēji, kas mums jāapgūst, lai katrā bataljonā būtu viens sagatavots vads. Arī pretgaisa aizsardzības sistēmas «Stinger» jāievieš katrā bataljonā. Tas ir liels darbs un liela atbildība, bet mēs zinām, ka to paveiksim.

Gribu uzsvērt, ka arī zemessargu attieksme pret mācībām ir mainījusies. Piemēram, «Namejā» atsaucība no zemessargiem bija liela. Sākumā gaidījām 2000—2500 zemessargus, bet mācībās piedalījās 3300 zemessargi — gandrīz trešā daļa no kopējā skaita. Viņi visi bija atraduši laiku, speciāli ņēmuši atvaļinājumu un brīvdienas, lai būtu daļa no šīm mācībām. Tas parāda mūsu briedumu un motivāciju, vienotību kopīgam mērķim.

— Kas jums pašam ir šie svētki, un vai ar tiem saistās kādas īpašas tradīcijas arī ģimenē?
— Šie svētki man vienmēr ir bijuši ļoti svarīgi. Katru gadu gan ģimenes lokā, gan militārajā kolektīvā mēs svinam un izvērtējam gada laikā sasniegto. Domāju, ka šajos gados esam sasnieguši ļoti daudz, mums ir jābūt ļoti lepniem par sevi un valsti — jo tā ir galvenā vērtība, kas mums ir. Ar tikpat stingru soli, ar paceltu galvu un lepnumu pašiem par sevi mums vajadzētu iet arī uz priekšu.

Es vairāk laika pavadu dienestā nekā mājās, ģimenei sanāk atvēlēt salīdzinoši maz laika. Protams, mēs ģimenē gatavojam svētku vakariņas un visi kopā sēžamies pie galda, bet tas ir tad, kad visi dienesta uzdevumi jau ir izpildīti. Tāda ir karavīra dzīve — svētkos prioritārās ir sabiedriskās norises. Taču arī svētku dienās esam kopā — mana ģimene svin kopā ar mani attālināti, piedaloties pasākumos kā skatītāji vai arī vērojot tos televīzijā.