«Segvārds Vientulis» — filma, kas jāredz

Ieva Anševica

filma-1

Filmas pamatā ir katoļu priestera Antona Juhņeviča pēdējie dzīves gadi pēckara Latvijā. A. Juhņevičs iesaistījās nacionālo partizānu cīņā Latgalē. Sekojot viņa dzīves notikumiem, tiek parādīta arī Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības vēsture. Vēsturisko notikumu rekonstrukcijas ir filmētas autentiskajās vietās Latgalē un Rīgā.

Filmas «Segvārds Vientulis» scenārija autors un režisors ir Normunds Pucis, kam šī ir pirmā pilnmetrāžas filma. Cerams, autors turpinās darbu iesāktajā virzienā, un nākotnē Latvijai būs vēl citas vēsturiskās rekonstrukcijas filmas, ar ko papildināt izglītības programmas un aizpildīt padomju skolās nemācītās vēstures robus vidējās paaudzes zināšanās.

Iztēloties reālu karadarbību Latvijas brikšņainajos mežos ir bijis pagrūti. Ja vien sēņojot negadās uzskriet kādai bumbu bedrei vai pusaizgruvušiem ierakumiem, kas liecina par notikušajām cīņām. Parasti domājam, ka īstās kaujas ir norisinājušās kaut kur citur — lauku malās, grāvjos, gar ceļiem. Šajā filmā visi notikumi notiek Latvijas mežos un lauku sētās. Mūsdienās filmētie kadri ir pārsteidzoši tuvi vēsturiskajam dokumentālajam materiālam. Izraisa apbrīnu arī filmas komandas spēja atrast daudz autentisku,1945. gadam atbilstoša izskata lauku sētu.

Filma ir melnbalta — gluži kā dokumenti, kas kalpojuši par liecību pagājušā gadsimta notikumiem. Ar melnu uz balta rakstīti vēstījumi, kas pastāsta notikumu detaļas. Tikpat ieturēta ir arī pati filma. Izņemot pāris epizodes, tās radītāji necenšas aizpildīt vēsturiskajos materiālos trūkstošo informāciju par to, kā cilvēki jutās, ko viņi domāja un kāds bija notikumu emocionālais fons. Tā visa vietā ir klusums. Tāds pats klusums kā muzejos saglabātajās vēstulēs un piezīmēs. Starp rindām uz laika gaitā apdzeltējuša papīra lapām klusi guļ vēsture, pilna cilvēcīgu uztraukumu, baiļu, sāpju, ticības un arī ticības zuduma.

Pieklusinātās balsis, apslāpētās emocijas varoņu sarunās ir šīs filmas lielākais trumpis. Līdz šim redzētajās vēsturiskajās liecībās par padomju laika notikumiem emocionālā ir bijis ļoti daudz. Lai arī labi saprotams, kāpēc tā, tomēr brīžiem jau par daudz. Tas reizē ir gan uzjundījis latviešus, gan arī veicinājis aizvainojumu, kurš savukārt apmiglojis prātu un traucējis paskatīties uz notikumiem ar skaidru galvu. Protams, spēja paskatīties ar skaidru skatu uz seniem notikumiem ir individuāla, taču daudz iespējamāka, ja filmas veidotāji saglabājuši neitrālu vēstījumu. Nav nedz kādu centušies attaisnot, nedz arī tiesāt.

«Segvārds Vientulis» būtu jānoskatās katram jaunietim Latvijā, katram cilvēkam, kam nav vienaldzīga Latvijas nākotne, lai, izzinot vēsturi, mācītos no tās. Mācītos, cik nozīmīgs ir gara stiprums. Un cik ļoti ir jārēķinās ar to, ka arī cīņu biedri ir tikai cilvēki. Par kangaru nepiedzimst, ļaunums un nodevīgums parasti cilvēkā netiek ieaudzināts. Taču katram no mums ir savs iekšējais kritiskais punkts, kuru sasniedzot zūd ticība, mainās vērtību mērs. Dažiem šī robeža ir tik tālu, ka viņi nekad nezaudē savu ticību, nesalūst, bet citus ir ļoti viegli iedragāt. Mācoties no savas valsts vēstures, atcerēsimies, ka ticības un gara spēka nekad nevar būt par daudz.

Laikā, kad jaunieši lasa maz un dīvainā kārtā vairāk notic filmās redzētajam nekā vēstures grāmatās rakstītajam, šis, iespējams, ir pats piemērotākais formāts, kādā nodot zināšanas par Latvijai būtiskiem vēsturiskiem notikumiem jaunajai paaudzei. Protams, pastāv risks, vai pie action pieradušie prāti pieņems filmas rāmo, nesteidzīgo plūdumu, kurā nekas netiek ieliets ar karoti mutē, netiek pateikts priekšā. Toties tā pavērtu iespēju nopietnai, vēsturnieka prasmīgi vadītai diskusijai, ļaujot jauniešiem izvērtēt vēstures sniegtās mācības un apdomāt, kāda ir viņu pozīcija šobrīd un kādu viņi to redz, ja paši nokļūtu līdzīgā situācijā.

Apzināti vairījos aprakstīt filmā atainotos notikumus: vēstures entuziasti tos pārzina, bet pārējiem būs vērtīgi pašiem ielūkoties ne pārāk senajā mūsu valsts vēsturē, kas filmā tiek pragmatiski un skaudri atsegta, parādot tās neviendabīgo saturu. Filmā nav labā un sliktā pretstatījuma. Parādīta ir vēsturiskā patiesība, balstīta uz notikumu rekonstruēšanai pieejamām lie­cībām — atmiņu pierakstiem, stāstījumiem, arhīvu materiāliem. Bez izskaistināšanas, bez lieka jutekliskuma.

Izmantoti filmas prezentācijas materiāli.

normundsSaruna ar Normundu Puci, filmas «Segvārds Vientulis» režisoru un scenārija autoru

 

— Kā izvēlējāties šo tēmu?
— Latvijas kinematogrāfā šī tēma nav daudz risināta, jo pēdējā filma par nacionālajiem partizāniem, kur būtu arī vēsturisks inscenējums, tika uzņemta 1967. gadā, padomju laikā. Tā ir Aloiza Brenča filma «Kad lietus un vēji sitas logā» par Kurzemes nacionālajiem partizāniem, par čekas spēli ar britu, zviedru un amerikāņu izlūkdienestiem, kuri izmantoja nacionālos partizānus savām vajadzībām. Padomju laikam tā bija ļoti ticama filma, uzņemta pēc Andreja Griguļa tāda paša nosaukuma romāna motīviem. Protams, padomju ideoloģiskajā mērcē, taču tā partizānus parādīja kā nopietnu spēku. Viņi nav kariķēti, nav vāji vai stulbi, viņi ir parādīti kā vīri, kas cīnījās pret. Stilistiski ļoti līdzīga ir Rolanda Kalniņa filma par leģionāriem «Es visu atceros, Ričard». Dažreiz cilvēki pat jauc šīs filmas, jo tās uzņemtas ar viena gada starpību.

Kopš tā laika latviešu kino nav uzņemta neviena nopietna filma par partizānu cīņām, kur būtu reāls inscenējums. Es par to daudz esmu domājis, jo vēstures tēma ir ļoti aktuāla.

— Kāpēc tieši Antons Juhņevičs?
— Tādu varoņu bija ļoti daudz, un ļoti daudz līdzīgu situāciju. Bet Antons Juhņevičs bija ļoti neparasts priesteris. Arī no dramaturģiskā viedokļa ir interesanti, jo ir pretruna — garīga persona kļūst par militāras organizācijas vadītāju. Te ir gan iekšējās pretrunas, gan ārējās. Šis cilvēks stāv smagu izvēļu priekšā, sākumā nezina, kā rīkoties. Šī ir starpžanru filma — starp dokumentālu spēlfilmu un inscenētu dokumentālo filmu, jo es šos varoņus negribēju rādīt kā tādas plakanas ilustrācijas, bet veidot arī apjomu — raksturus. Ja es būtu vēlējies uzņemt spēlfilmu, būtu jāatsakās no ļoti liela informācijas apjoma, kas tagad filmā ir ietverts. Tas arī bija kā uzdevums — atrast niansi starp abiem šiem žanriem.

filma-2

— Man radās iespaids, ka aktieri ataino gandrīz tikai to, kas ir dokumentēts vēsturē.
— Jā, es negribēju faktus interpretēt vai dzejot klāt.

— Manā skatījumā tā ir «vīriešu filma» — tajā vīriešiem viss ir skaidrs, nekas netiek pateikts priekšā, ko tieši viņi domāja, kāpēc viņi pieņēma tādus lēmumus.
— Jā, aktieri tiešām runā tādiem tekstiem, kas ir atrodami dokumentos, uzsaukumos, pavēlēs un protokolos.

— Vai tad, kad izlēmāt taisīt filmu, bija skaidrs, ka tā būs par Antonu Juhņeviču?
— Portālā «Diena» bija Annas Rancānes raksts par dzejnieci Martu Skuju, kura arī bija iesaistīta nacionālajā pagrīdē. Tajā minēts arī Antons Juhņevičs. Tā es uzzināju viņa dzīvesstāstu. Tas ieinteresēja visus, kam es to izstāstīju. Tā man kā debitantam ir liela veiksme. Gan aktieri, gan operatori bija gatavi iesaistīties, pat neprasot samaksu vai honorāru, ko citās filmās prasītu. Ja taisi pirmo filmu, neviens uzreiz nedos lielu naudu, un tā ir projekta grūtākā darba daļa. Ideju realizēt nebija vienkārši, tas ir vēstures inscenējums — formas, ieroči, vide un priekšmeti — visa tā anturāža. Man bija uzstādījums — ar minimāliem līdzekļiem šo stāstu izstāstīt, tātad nācās atrast naudu, lai tas izdotos.

— Vai ir arī ieceres turpināt strādāt šajā žanrā?
— Mani interesē ļoti dažādi žanri. Tagad gribētu veidot kaut ko pilnīgi citu, jo esmu trīs gadus veltījis šai filmai. Vispirms bija pētniecības darbs. Kopā ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzēju virsnieku Jāni Viļumu, kas ir specializējies Dienvidlatgales partizānu vēstures izpētē, braucām ekspedīcijās, meklējām fotogrāfijas, dokumentus, iepazinām historiogrāfijas materiālus. Arī daudzas jaunas, pilnīgi neatklātas lietas mums izdevās atrast par nacionālajiem partizāniem. Viens gads pagāja pētniecībā, materiālu vākšanā, scenārija rakstīšanā, arī līdzekļu piesaistē, notika sagatavošanās filmēšanai.

filma-3

— Kāds ir jūsu vēstījums ar šo filmu skatītājiem?
— Man īsti nepatīk uz šādiem jautājumiem atbildēt. Katram skatītājam veidojas savas attiecības ar filmu — atbilstoši viņa pieredzei, zināšanām un emocijām. Filmai ir vairāki līmeņi. Protams, tā ir veltījums šiem nezināmajiem varoņiem. Partizāni ziedoja savu dzīvību — viņus nošāva, sameta grāvjos, un tikai tagad varbūt viņu mirstīgās atliekas ir pārbedītas, bet tāpat neviens par viņiem nezina. Kino ir spēcīgs mākslas veids. Ja šis stāsts būtu uzrakstīts grāmatā, šaubos, vai daudzi to izlasītu. Taču, noskatoties filmu, cilvēks pusotras stundas laikā iegūst zināšanas par veselu vēsturisku laikposmu, kāds bija arī viens no šīs filmas uzdevumiem. Un filma arī rosina domāt un runāt par būtiskiem vispārcilvēciskiem jautājumiem — par robežšķirtnēm, par dzīvības un nāves jautājumiem. Grūti ir izsvērt, kurš ir varonis, kurš nodevējs, jo tik ātri viss var mainīties tādās situācijās, kādas pieredz šie cilvēki. Kāpēc dzīvē ir tik daudz neskaidra, kāpēc tik traģiski veidojas cilvēku likteņi — caur priestera personību šo jautājumu var uzdot arī Dievam. Ir Antona Juhņeviča pasaules redzējums, ir čekista skatpunkts, ir partizāna pārliecība. Un priesteris tā kā pa vidu. Vēl ir kopskats, ko reprezentē kadrs, kurā Juhņevičs kā mazs cilvēciņš iet un fonā skan mūzika.

— Filmas mūziku gribas ļoti uzteikt.
— Tas ir milzīgs ieguvums, ka izcilais latviešu komponists Rihards Dubra piekrita uzrakstīt filmai mūziku. Arī viņam ir bijušas savas attiecības ar čeku jaunībā, kad, studējot konservatorijā, viņš tika vajāts.

Antons Juhņēvičs bija cilvēks sarežģītā situācijā. Ļoti pretrunīga personība. Viņam vienmēr ar visiem bijušas problēmas, ar visām varām. Viņš salecies ar aizsargiem, visus nolamājis no kanceles. Viņu ielika cietumā, tad viņi tiesājās. Antons Juhņevičs teica to, ko domāja. Arī baznīcā viņš visu laiku bijis persona non grata, līdz pat šodienai. Būtībā — kas tad Juhņevičs bija? Viņš bija kapelāns, partizānu kapelāns. Tagad, kad nav karadarbības un padomju okupācijas, armijā kalpo baznīcas izvirzīti kapelāni. Toreiz bija kritiska situācija un Antons Juhņevičs varonīgi uzņēmās pildīt kapelāna pienākumus vīriem, kuri cīnījās par Latvijas Republikas atjaunošanu.