Savienoties ar mūžam jauno daļu sevī

Džoanna Eglīte
Foto — Normunds Mežiņš.

Maijas Dambes-Kollinsas dzīve ir apmetusi savādu apli. Glābjoties no kara un vēl lielākiem zaudējumiem, kādi jau piedzīvoti, apglabājot nogalinātus radiniekus, Dambju ģimene ar diviem maziem bērniem 1944. gadā atstāja savu dzīvokli Rīgā, Hospitāļu ielā, lai dotos nezināmā, tālā ceļā, kas piecus gadus vēlāk cauri DP nometnēm Vācijā aizvedis ģimeni uz Ameriku. Dzīves laikā vienmēr apzinoties un izjūtot savas dzimtas traģēdiju, Maija tomēr auga jaunā vidē. Ģimene reti tikās ar trimdas latviešu sabiedrību, un pieaugušai viņai nebija pat domas, ka kādreiz būs iespēja atgriezties uz dzīvi neatkarīgā Latvijā. Bet nu jau četrus gadus Maijas mājas ir tikai dažus kvartālus no Hospitāļu ielas — Rīgā, Latvijā. 

Daļu no saviem mūža iekrājumiem, kuri pelnīti Amerikā, Maija ir ziedojusi Zemessardzei un Jaunsardzei. Savā ziņā tas nav pārsteidzoši, jo ir saskaņā ar Maijas būtību — savu pieauguša cilvēka mūžu Maija ir rūpējusies, lai cilvēkiem šai pasaulē būtu mazliet vieglāk dzīvot, lai viņi justos vajadzīgi, spētu atrast veidus, kā piemēroties esošās pasaules noteikumiem. 

«Kara laikā pieaugušajiem nav laika apsēsties un skaidrot bērniem notiekošo,» saka Maija Dambe-Kollinsa. Arī pametot Latviju, vecāki tik daudz strādājuši, ka nav bijis piemērotu brīžu pārrunāt notikušo un daudz apspriest jaunās pārmaiņas. Vecāki vēlējās tikai vienu — lai viņu bērnus nelaimes neskar, lai viņi aug laimīgi.

Maija uzauga kopā ar savu sešus gadus vecāko brāli. Klusa, gudra un vientuļa. Tomēr viņa jutās vienmēr mazliet sveša īstu amerikāņu vidē. Ar savu zaudējumu pieredzi. «Gandrīz neticami, ka aukstā kara dēļ līdz 1965. gadam mēs nezinājām neko par Latvijas radiem, un viņi neko nezināja par mums,» saka Maija. Vēlāk viņa vēroja, kā vecāki sūta uz Lat­viju paciņas, arī zāles, atsacīdamies pirkt tās sev un līdz pat 1965. gadam droši nezinot, vai tās sasniedz adresātu — sirgstošos radiniekus. «Uz Ameriku bija pārcēlušies Maijas krusttēvs, tante un māsīca. Vecāki, brālis un šie radinieki bija visa viņas ģimene. Viņa ļoti ilgojās pēc lielas dzimtas, kur kopā var sanākt vairākas paaudzes, bet bērnībā svešumā savējo bija niecīga saujiņa.

«Ja es būtu jauna, ļoti gribētu pati būt jaunsardze. Man šķiet, ir būtiski iemācīties pašaizsardzības un izdzīvošanas pamatus. Nav jābūt kara darbībai, bet dažādu likstu brīdī šī pieredze palīdz nekrist panikā, tā attīsta spēju mierīgi rīkoties un pieņemt lēmumus,» ir pārliecināta Maija.

Darbs, attiecības un kaķi
Iespējams, šī ilgošanās, zaudēto māju sajūta un nekad skaļi neapspriestās vecāku sēras, noteica Maijas izvēli — rūpēties par cilvēkiem, kuri savā ziņā ir neiederīgi esošajā sabiedrībā. Aptuveni 20 gadus Maija strādāja ar grūti audzināmiem jauniešiem, kuriem bija problēmas ar atkarībām, vecākiem, attiecībām, mācībām, emociju paušanu. «Tie bija jauni cilvēki, kuriem ļoti trūka atbalsta,» saka Maija. «Citi kolēģi no tāda darba vairījās. Man tas padevās un bija sajūta, ka varu palīdzēt. Es ļoti mīlēju savu darbu.»

Maija ir ieguvusi bakalaura grādu vēsturē un sociālajās zinībās un maģistra grādu angļu valodā. Tomēr mācīties viņa ir turpinājusi visu dzīvi. Arī psihoterapiju, kas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados bija jauna un vēl eksperimentāla nozare. 1969. gadā Maija īpašā sociālajā pro­grammā Ņujorkas štatā kopā ar četriem konsultāciju speciālistiem un daudziem jauniem mācekļiem no skolām un nometnēm aktīvi iesaistījās 10 gadu ilgā darbā, lai  apmācītu un trenētu pieaugušos: skolotājus, administratorus, dažāda līmeņa sociālos darbiniekus, kuri paši nesapratās cits ar citu, jo pārstāvēja dažādas kultūras un rases. Darbinieki tika apmācīti, lai spētu labāk saprasties cits ar citu un dzīves nocietinātajiem minoritāšu jauniešiem, kuri bija viņu atbildībā. Maija ar lielu interesi apguva jauno zinātni un eksperimentālās metodes, izmantojot psihoterapiju savā darbā, un juta lielu iedvesmu, pārliecinoties, ka metodes ir palīdzošas.

Maija ir precējusies un šķīrusies. Jūtot, ka attiecības neveidojās saskanīgas un atbalstošas, viņa nolēma, ka šādā savienībā nevajag bērnus. Bērniem jānāk pasaulē laimīgās attiecībās. Maijai bērnu nav, un viņas uzticamais dzīves kompanjons jau daudzus gadus ir kaķis. Dažreiz divi. Vērojot cilvēkus Latvijā, viņa saka: «Man ir sajūta, ka grūtības, kādām latvieši gājuši cauri, atstājušas arī sekas uz prasmi veidot ģimeni. Dažiem izdodas to radīt stipru, bet dažiem tomēr ne.»

«Bagātā Amerikas kundzīte» mums ir parādā
Uz Latviju Maija pirmo reizi atbrauca 1997. gada vasarā. Viņa iepazina te palikušos radus. Latvijā satikto cilvēku attieksme pret atbraucēju bijusi ļoti atšķirīga. Pārsvarā tie bija sirsnīgi ļaudis, neatkarīgi, bet lojāli, interesanti, ar izcilu humora izjūtu. Tomēr bija arī tādi, kas centušies izrādīties, citi izturējušies ar nenovīdību, vēl citi ar pārliecību, ka «bagātā Amerikas kundzīte» ir parādā «īstajiem» latviešiem. «Latvieši nav tie vienkāršākie cilvēki,» saka Maija. «Bet kā tauta mēs esam gudri, drosmīgi, nenobīstamies grūtību priekšā un ļoti daudz ko spējam, turklāt — labā līmenī.»

Viņai šķiet būtiski, ka latvieši pēdējos gados arvien skaidrāk ­apzinās — savai aizsardzībai jāvelta vairāk naudas un uzmanības. Savukārt izpratne par aizsardzību jāveido skolās — ieviešot īpašu mācību priekšmetu. 

Par Maijas tuvāko cilvēku, sarunu biedru un iedvesmotāju kļuva viens no Latvijas radiniekiem, kurš jau pirmajās reizēs, kad viņa viesojās, mudināja domāt par atgriešanos, apmešanos šeit uz dzīvi. Latvija Maijai piedāvāja iespējas izpausties radoši — šeit viņa sarakstījusi divas grāmatas. «Sveika, Amerika!» — autobiogrāfisku stāstu par savas ģimenes bēgļu gaitām, un «Astroloģija virtuvē», kurā Maija dalās ar lasītāju sev aizraujošā tēmā — zinībās par zvaigžņu ietekmi uz cilvēka dzīvi un labsajūtu.

Ar laiku Maija brauca uz Latviju biežāk un palika ilgāk. «Tas kļuva arvien sarežģītāk,» stāsta Maija. «Amerikā man bija māja, kaķi, draugi, ietaupījumi, ierastā vide, bet kaut kas man dziļi svarīgs sāka veidoties Latvijā.» Pakāpeniski viņa atskārta, ka jāizdara izvēle. Nav iespējams nemitīgi pārvietoties starp divām savstarpēji ļoti tālām pasaulēm. Palīdzējušas gan sarunas ar tuviem cilvēkiem un draugiem, gan notikumi, kas skāruši ļoti personīgi. «Laiku pa laikam dzīvē piedzīvoju mazus brīnumus. Viens tāds notika 2013. gada dziesmu svētku laikā. Stāvēju ielas malā kopā ar simtiem citu cilvēku, bet svētku dalībnieki man, garām ejot, sāka sniegt ziedus. Neizskaidrojami, nesaprotami. Beigās es stāvēju ar lielu ziedu klēpi rokās. Jutos tik aizkustināta. Un izjutu to kā zīmi, kā aicinājumu, ka Latvija man ir labvēlīga.»

Maija laiku pa laikam dzird kādu sakām: «Tu jau neesi īsta latviete.» Un lai arī parasti viņa atbild ar smaidu, tomēr sirdī ir pārliecināta: «Mūsu ir tik maz, ka nevajag vienam pret otru izturēties vīzdegunīgi un dalīt īstajos un neīstajos. Arī citās kultūrās gūta pieredze Latvijai ir vajadzīga — tā palīdz attīstīties.»

Sajūtas sirds līmenī
Izdarījusi izvēli — pārcelties uz Latviju 2013. gada novembra vidū. Maija pārdeva māju Amerikā, pārvirzīja visus uzkrājumus Latvijas virzienā un iegādājās Rīgā dzīvokli — nu jau uz palikšanu. Apjaušot, ka brieduma gados, turklāt bez dzīves kompanjona, ir grūti uzsākt dzīvi jaunā vidē, vaicāju, kas bija noteicošais, lai pārceltos uz Latviju. Maija atbild: «Es šeit piedzīvoju un jūtu to, ko nekad neesmu jutusi Amerikā — man vienmēr ir trūcis ģimenes. Te šis trūkums ir piepildīts. Es nekad nebūtu ticējusi, ka to ir iespējams piedzīvot. Bet te, Latvijā, es to jūtu. Un to jau cilvēks saprot sirds līmenī.»

Māju un piederības sajūtu Maija veido arī pati, aktīvi iesaistoties Latvijas dzīvē. Viņa ir pasniegusi Latvijas senioriem angļu valodu, izveidojusi nelielu sieviešu diskusiju grupu, uzaicinot iesaistīties Latvijā iepazītas sievietes. Jau divus gadus dāmas regulāri tiekas, pavada kopā laiku, mācās un runā par dzīvi.

Lai arī Maijas mamma pēc divu pārdzīvotu karu pieredzes ar sarūgtinājumu teikusi, ka politika un politiķi bieži ir melīgi un spēj graut tautu un cilvēku dzīves un likteņus, Maija par politiku interesējas — arī Latvijā. Viņai šķiet būtiski, ka latvieši pēdējos gados arvien skaidrāk apzinās — savai aizsardzībai jāvelta vairāk naudas un uzmanības. Savukārt izpratne par aizsardzību jāveido skolās — ieviešot īpašu mācību priekšmetu.

Sarunās ar savu draugu, radinieku, Maija nonāca pie atziņas, ka arī šajā jomā viņa var paust aktīvu atbalstu, tādēļ 2017. gadā vairāk nekā divus tūkstošus eiro Maija ziedoja gan Zemessardzei, gan Jaunsardzei. «Ja es būtu jauna, ļoti gribētu pati būt jaunsardze. Man šķiet, ir būtiski iemācīties pašaizsardzības un izdzīvošanas pamatus. Nav jābūt kara darbībai, bet dažādu likstu brīdī šī pieredze palīdz nekrist panikā, tā attīsta spēju mierīgi rīkoties un pieņemt lēmumus,» ir pārliecināta Maija.

Tomēr ziedojumiem ir arī emocionāla nozīme — Maija atzīst, ka viņas dzimtas locekļi, kas piedzīvoja kara gadus, trimdu un zaudējumus, arī viņa pati, savā ziņā ir arī karavīri, un šī pieredze atstājusi nospiedumus uz visu dzīvi.

«Es negribu atstāt lietas uz «pēc tam». Es gribu dzīvot šobrīd — darīt un palīdzēt, ja vien varu. Gribu piedzīvot, ka tam ir jēga. Man tas ir ļoti svarīgi un ļauj savienoties ar to mūžam jauno daļu, kas cilvēkā nekad nenoveco,» teic Maija Dambe-Kollinsa.