Pilsoniskais patriotisms Latvijas attīstībai un drošībai

Ieva Bērziņa,
Dr. sc. pol., LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.

Foto — Gatis Dieziņš,  Modris Vēbersts, Vilnis Bērziņš.

Patriotisms ir sarežģīts un pretrunīgs jēdziens. No vienas puses, mīlestība pret valsti ir viens no priekšnoteikumiem stiprām valsts un sabiedrības attiecībām, bet, no otras puses, patriotismu var izmantot arī kā sabiedrības manipulācijas instrumentu savtīgās interesēs. Tā kā pastāv dažādi patriotisma veidi, šī raksta mērķis ir attīstīt ideju par pilsonisko patriotismu kā konstruktīvi kritisku un aktīvu sabiedrības līdzdalību politiskajos procesos, kas var mazināt plaisu starp valsti un sabiedrību, kā arī stiprināt iedzīvotāju motivāciju aizstāvēt savu valsti un paaugstināt psiholoģisko aizsardzību pret naidīgām aktivitātēm informatīvajā telpā.

Vai Latvija ir īpašs gadījums?
Runājot par tādām problēmām valsts un sabiedrības attiecībās Latvijā kā zema uzticēšanās valsts institūcijām un zema sabiedrības līdzdalība politiskajos procesos, nereti tiek minēts arguments, ka šajā ziņā Latvija nav unikāla, jo līdzīgas problēmas ir arī citās valstīs, tai skaitā vecajās demokrātijās. Savā ziņā tā tas patiešām ir, jo saskaņā ar «Eirobarometra 88» (2017. gada novembris) standarta apsekojuma datiem Eiropas Savienībā (ES) kopumā uzticēšanās rādītāji institūcijām ir salīdzinoši ­zemi —  ES uzticas 41%, savas valsts valdībai — 36%, bet savas valsts parlamentam — 35% respondentu. Atbilstoši šī pētījuma datiem uzticēšanās līmenis ES Latvijā ir nedaudz augstāks nekā vidēji ES — 45%, bet uzticēšanās valdībai un parlamentam ir zemāka, attiecīgi 27% un 20%. Tajā pašā laikā ir citas valstis, kurās uzticēšanās, piemēram, savas valsts parlamentam 2017. gada rudenī bija vēl zemāka — Bulgārija, Čehija, Grieķija, Horvātija, Lietuva, Rumānija un Slovēnija.

Zinātniskajā literatūrā ir arī plaši aprakstīti procesi demokrātiskajās valstīs, kad pieaugošās mediju un politiskā mārketinga lomas rezultātā pilsoņi savu līdzdalību politikā aizvien vairāk realizē kā mediju auditorija, nevis aktīvā līdzdalībā.  Uzskatāms šīs tendences indikators ir vēlētāju aktivitātes samazināšanās ilgtermiņā. Piemēram, pēc Starptautiskā demokrātijas un vēlēšanu institūta (IDEA) datiem, ASV prezidenta vēlēšanās 1964. gadā piedalījās 96% vēlētāju, bet 2016. gadā — 65%; parlamenta vēlēšanās Vācijā 1972. gadā piedalījās 91% vēlētāju, bet 2017. gadā — 76%. Latvijā tendence ir līdzīga — 1993. gadā parlamenta vēlēšanās piedalījās 90% vēlētāju, bet 2014. gadā — 59%.

2012. gadā publicētais politologu I. van Bīcenas, P. Maira un
T. Poguntkes (I. van Biezen, P. Mair, T. Poguntke) pētījums  arī uzrāda ilgtermiņa tendenci samazināties politisko partiju biedru skaitam daudzās Eiropas valstīs, tai skaitā tādās demokrātijās kā Norvēģija, Zviedrija, Šveice, Lielbritānija, Vācija un citās.  Pēc šī pētījuma datiem, Latvijā bija vismazākais politisko partiju biedru skaits procentuāli no kopējā elektorāta 27 Eiropas valstīs. Arī Baltijas valstu griezumā Latvijā šis politiskās līdzdalības rādītājs ir četras reizes zemāks. Kā liecina 2018. gada 2. janvāra publikācija portālā LSM.LV, politisko partiju biedru skaits 2017. gadā Igaunijā bija 4,3% no iedzīvotāju skaita, Lietuvā — 4,1%, bet Latvijā — tikai 1,1%. Tas vedina domāt, ka Latvijas gadījumā ir vēl kādi citi īpaši faktori, kurus nedrīkst ignorēt, aizbildinoties ar kopējām negatīvām tendencēm demokrātisku valstu attīstībā.

Patriotisms ietver tādas emocijas kā mīlestība un lepnums par valsti, uz­ticība un uzticēšanās valstij, piederība dzimtajai vietai, pilsētai, valstij, pat kauns par savas valsts neveiksmēm. 

Gan tā saukto oligarhu sarunu, gan banku krīzes kontekstā ir vērts pievērst uzmanību politoloģes A. Gžimalas-Buses (A. Grzymala-Busse) 2007. gadā publicētam darbam par valsts ekspluatāciju postkomunisma demokrātijās. Valsts ekspluatāciju viņa definē kā tiešu valsts resursu ieguvi, ko politiskās partijas izmanto savam labumam. Viņa izveidoja salīdzinošu valsts ekspluatācijas indeksu, vadoties pēc trīs kritērijiem, tie ir formāls valsts līdzekļu pārraudzības un regulējuma ieviešanas laiks (pirms līdzdalības ES vai kā priekšnoteikums līdzdalībai), valsts administratīvā aparāta pieaugums un politisko partiju finansēšanas noteikumi. Saskaņā ar šīs autores veikto analīzi Bulgārija, bijusī Čehoslovākija un Latvija veido valstu grupu, kur «valdošās partijas guva materiālu labumu no valsts resursiem un apzināti kavēja valsts līdzekļu regulējuma ieviešanu līdztekus ar minimāliem centieniem pārveidot valsti par racionāli birokrātisku organizāciju». Turpretī otrajā valstu grupā, ko veido Igaunija, Ungārija, Slovēnija, Lietuva un Polija, politiskās partijas laikus izveidoja institūcijas, kas ierobežoja savtīgu valsts resursu lietojumu. Politoloģes skatījumā spēcīga politiskā konkurence bija svarīgākais faktors, kas spēja ierobežot valsts ekspluatāciju.

Šis nelielais ieskats dažās politiskās attīstības tendencēs rāda, ka uz kopējā negatīvā fona Latvija vairākos aspektos izceļas īpaši. Neapšaubāmi, arī ārējiem naidīgi noskaņotajiem spēkiem tas dod faktu bāzi, uz kuras pamata būvēt stāstus par Latviju kā neizdevušos valsti. Šādu stāstu efektivitāti nosaka ne tikai meistarīgs propagandas instrumentu lietojums, bet arī tas, ka vismaz kaut kādā mērā tie ir balstīti arī uz objektīvu informāciju. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no globālajām tendencēm mums ir svarīgi pievērsties iekšējām problēmām un meklēt tām risinājumus. Pilsoniskais patriotisms varētu būt viens no ilgtermiņa instrumentiem, jo pilsoniskās sabiedrības spiediens ierobežo ļaunprātīgu politiskās varas izmantošanu un stimulē valsts pārvaldes darbošanos kopējam labumam. Tāpat var pieņemt, ka aktīvai pilsoniskai līdzdalībai ir potenciāls paaugstināt imunitāti pret valsts nomelnošanu, jo tad, ja cilvēks pats piedalās valsts attīstībā, tā vairs nav kaut kas abstrakts un atrauts no cilvēka, bet kļūst par daļu no viņa paša personiskās identitātes. Runājot filozofes S. Benporatas (S. Ben-Porath) vārdiem, valsts kļūst par «kopīgu projektu».

Kāpēc pilsoniskais patriotisms?
Pilsoniskais patriotisms ir plašāks un tāpēc potenciāli spēcīgāks risinājums nekā pilsoniskā līdzdalība, jo līdztekus vērtībām, uzskatiem un rīcībai, patriotismam ir arī emocionālā dimensija. Patriotisms ietver tādas emocijas kā mīlestība un lepnums par valsti, uzticība un uzticēšanās valstij, piederība dzimtajai vietai, pilsētai, valstij, pat kauns par savas valsts neveiksmēm. Emociju nozīmi komerciālajā jomā skaidro 20. gs. 80. gados izstrādātais patērētāju uzvedības emocionālais modelis, kas pretstatā citiem modeļiem, kuri galveno akcentu lika uz kognitīvajiem procesiem, parādīja, ka tieši emocijas nosaka cilvēka domāšanu un rīcību. Var pieņemt, ka emocijas ir svarīgs elements arī sabiedrības un valsts attiecībās, jo tieši mīlestība pret valsti, nevis racionāls aprēķins cilvēku var mudināt rīkoties nesavtīgā, pat pašaizliedzīgā veidā attiecībā pret valsti.

Pilsoniskais patriotisms ir būtisks arī tādēļ, lai Latvijas sabiedrība būtu psiholoģiski noturīga šodienas informācijas karā starp Krieviju un Rietumiem, kurā viens no principiāli svarīgiem jautājumiem ir saistīts ar demokrātijas lomu globālajos procesos. Krievija ne tikai mēģina iejaukties rietumvalstu vēlēšanu procesos, bet kā autoritāra valsts tā cenšas apstrīdēt Rietumu liberālo demokrātiju kā universālu politikas etalonu. Tas tiek darīts, attīstot ideju par Krieviju kā īpašu demokrātijas modeli, kas nav mērāms attiecībā pret Rietumu standartiem; izgaismojot un akcentējot trūkumus rietumvalstu, it īpaši ASV, demokrātijās; traktējot demokrātijas veicināšanu kā rietumvalstu, pamatā ASV, ietekmes instrumentu; un argumentējot, ka pasaules kārtībai ir jābūt demokrātiskai vai, citiem vārdiem sakot, daudzpolārai ar autoritārām valstīm kā ietekmīgiem spēka centriem. No šāda viedokļa raugoties, Latvijas valstiskuma saglabāšanas nolūkā principiāli svarīgi ir tas, lai mēs spētu iekļauties un būt piederīgi demokrātiskajam pasaules spēka centram un vienlaikus attālinātos no Krievijas politiskās kultūras ziņā. Pilsoniskajam patriotismam šajā ziņā ir ļoti svarīga loma, jo tā ir demokrātijas attīstība tautas līmenī, kas Latvijā ir nepietiekama.

Pilsoniskā patriotisma būtība
Filozofe P. Kleingelda (P. Kleingeld) raksta, ka pilsoniskais patriotisms izriet no republikānisma tradīcijām, kas paredz valsts darbošanos kopējām labumam, līdz ar to pilsoniskā patriotisma pamats ir mīlestība pret politiskajām brīvībām un institūcijām, kas tās nodrošina. Līdzīgu domu pauž arī politoloģe S. Laborde (C. Laborde), uzsverot, ka pilsoniskajā patriotismā primāra ir brīvības mīlestība, nevis lojalitāte valstij, jo pilsoniskais patriots stāv par savu valsti tāpēc, ka tā reprezentē noteiktas vērtības. Latvijas gadījumā pilsoniskais patriotisms ir nozīmīgs arī tādēļ, ka tas atstāj otrajā plānā nacionālismu, un tādējādi potenciāli varētu vienot kopīgam mērķim arī etniski sašķeltu sabiedrību, kāda pastāv Latvijā. Pilsoniskais patriotisms Latvijā ir jāveido, aptverot četras jomas — vērtības, izglītību, rīcību un emocijas.

Demokrātiskām vērtībām vajadzētu kļūt par galveno motīvu sargāt un aizstāvēt Latvijas valstisko neatkarību, jo vārda un uzskatu brīvība, politiskā tolerance, tiesiskums, atbalsts citādi domājošajiem, politiskā konkurence, neatkarīgi mediji un citas demokrātiskai sabiedrībai raksturīgas iezīmes nodrošina vislabākos apstākļus cilvēka dzīvei. Nostiprinot demokrātiskas vērtības, Latvijas sabiedrības politiskā kultūra norobežotos no Krievijas, kurā pastāv konsolidēts autoritārs režīms. Vienam no galvenajiem motīviem samazināt Krievijas ietekmi Latvijā vajadzētu būt vēlmei nepieļaut Latvijā attīstīties tādām Krievijas politiskajai kultūrai raksturīgām iezīmēm kā tiesiskais nihilisms, kleptokrātija un korupcija, varas un kriminālo struktūru saaugšana, ietekmīgāko mediju satura tieša kontrole, kolektīvā bezatbildība (krugovaya poruka), demokrātijas imitācija, politisko aktīvistu apspiešana un citas. Protams, arī demokrātijas ir nepilnīgas, tajās arī ir korupcija, manipulācija ar sabiedrību, ļaunprātīga varas izmantošana, tomēr demokrātiski valsts pārvaldes principi veido pašregulējošu mehānismu, kas dod iespēju šīs negatīvās tendences ierobežot. Tiesa gan, šīs iespējas ir jāprot izmantot.

Pilsoniskā patriotisma kontekstā ļoti svarīgs ir kopējais sabiedrības izglītības līmenis, jo plašs redzesloks, zināšanas un kritiskā domāšana ir priekšnoteikums, lai pilsoniskā aktivitāte būtu efektīva. Tomēr, lai Latvijā varētu attīstīties pilsoniskais patriotisms, īpaši svarīga ir tieši pilsoniskā izglītība, jo politiskā līdzdalība nav iespējama bez zināšanām par to, kā darbojas demokrātiska politiskā sistēma un kādas ir iedzīvotāju iespējas to ietekmēt un līdzdarboties. Starptautiskais pilsoniskās izglītības pētījums «ICCS 2016» atklāja, ka Latvijas skolēniem ir viszemākais pilsoniskās izglītības līmenis Baltijas jūras reģiona valstu vidū. No pētījumā iegūtajiem datiem var secināt, ka pilsoniskās izglītības jomā skolēni vislabāk ir apguvuši dabas aizsardzību — to atzina 84% aptaujāto skolēnu. Savukārt tādas jomas kā «piedalīšanās vietējās sabiedrības problēmu risināšanā», «pilsoņu tiesību aizsardzība» un «politiskie temati un notikumi citās valstīs» bija apguvuši tikai 43% no aptaujas dalībniekiem.

Pilsoniskās izglītības deficīts ir konstatējams ne tikai jauniešu vidū, bet arī sabiedrībā kopumā. Piemēram, pēc 2010. gadā veiktās SKDS aptaujas datiem, Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka 20. gs. Latvijas vēsturē vispozitīvāk vērtējamā personība ir autoritārais līderis Kārlis Ulmanis. Cita SKDS pētījuma rezultāti rāda, ka 2017. gadā 62% Latvijas iedzīvotāju piekrita apgalvojumam: «Lai uzlabotu situāciju valstī, Latvijai ir nepieciešams viens stingrs līderis ar plašām pilnvarām», kas liecina par Latvijas sabiedrībai raksturīgu vēlmi pēc «stingrās rokas». Tāpat SKDS pētījumu dati rāda, ka 2016. gadā vairāk nekā 70% Latvijas iedzīvotāju piekrita apgalvojumam: «Tādiem cilvēkiem kā Jūs nav nekādas ietekmes uz to, ko un kā dara Latvijas Saeima un valdība». Savukārt to cilvēku skaits, kuri uzskata, ka ar protesta akcijām ir iespējams ietekmēt valdības lēmumu pieņemšanu, ir samazinājies no 55% 2007. gadā līdz 31% 2014. gadā.

Šīs tendences Latvijas sabiedrībā ir jāmaina, jo aktīva pilsoniskā sabiedrība ir gan priekšnoteikums tam, lai tiktu samazināta plaisa starp valsti un sabiedrību, gan arī sabiedrības iesaistei visaptverošas valsts aizsardzībā. Latvijas sabiedrībai raksturīgā politiskā pasivitāte, no vienas puses, samazina iespējas ārējiem naidīgiem spēkiem destabilizēt sabiedrību, izmantojot protesta akcijas, bet, no otras puses, ir jāuzdod jautājums — vai politiski pasīvu sabiedrību būs iespējams mobilizēt valsts aizsardzībai krīzes situācijā? Var izvirzīt pieņēmumu, ka solidāra un pašorganizēties spējīga sabiedrība padarīs daudz efektīvāku arī visaptverošo valsts aizsardzību, kas paredz visas sabiedrības gatavību un līdzdalību valsts aizsardzībā. Visaptverošas valsts aizsardzības kontekstā kā piemērs nereti tiek minēts tā sauktais Šveices modelis, taču ir vērts atcerēties, ka tas ietver ne tikai to, ka karavīri glabā ieročus mājās un ir gatavi aizstāvēt valsti jebkurā brīdī, bet arī to, ka tā ir īpaša un unikāla pilsoņa karavīra koncepcija, kas integrē demokrātiskas līdzdalības tiesības ar pienākumu sargāt valsti. Veicinot politiski aktīvu rīcību sabiedrības līmenī, Latvijā ilgtermiņā tiks risinātas vismaz divas problēmas — valsts lielākā mērā darbosies kopējam labumam, tādējādi mazinot plaisu starp valsti un sabiedrību, kā arī paaugstināsies sabiedrības izturētspēja dažādās krīzes situācijās, ieskaitot potenciālu militāru agresiju.

Attiecoties pret valsti kā «kopīgu projektu», paredzams, ka ilgtermiņā pieaugs arī pozitīvo emociju spektrs, kas saista valsti ar sabiedrību. Saskaņā ar Starptautiskās sociālo aptauju pro­grammas (ISSP) 2013. gadā veikto nacionālās identitātes pētījumu, 70% Latvijas respondentu ir lepni būt Latvijas pilsoņi, taču 53% nelepojas ar Latvijas sociālās drošības sistēmu, 45% nelepojas ar taisnīgu attieksmi pret visām sabiedrības grupām, 39% nelepojas ar Latvijas ekonomiskajiem sasniegumiem. Tiesa gan, šeit vietā ir vaicāt, cik lielā mērā tas ir objektīvs vērtējums un cik lielā mērā tas atspoguļo mūsu sabiedrībai raksturīgo negatīvismu un uzskatus, kas ir subjektīvi, relatīvi un nereti balstīti maldīgos priekšstatos.

Protams, pilsoniskais patriotisms arī paredz to, ka sabiedrība atklāti runā par negatīvo valstī, tomēr šajā gadījumā akcents tiek likts uz vārdu «konstruktīva» kritika. Proti, pilsoniskais patriots analizē un diskutē par problēmām tādēļ, lai pats piedalītos to risināšanā, nevis noniecinātu savu valsti. Līdz ar to pilsoniskais patriots ir patriots ne tikai vārdos, bet arī darbos. Pilsoniskais patriots pats darbojas valsts labā, negaidot no tās «stingro roku», kas visus jautājumus sakārtos viņa vietā. Tāpēc var pieņemt, ka pilsoniskā patriotisma rezultāts būs Latvijas iedzīvotāju lepnums ne tikai par savas valsts dabu, sportu un kultūru, bet arī par valsts pārvaldi un ekonomiku. Protams, šādas milzīgas pārmaiņas sabiedrības attieksmē un domāšanā nevar notikt vienā dienā, bet tas varētu būt viens no valsts tālākās attīstības ilgtermiņa mērķiem.