Pārvietošanas koordinācijas centrs — loģistika armijā

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš.

Armijas klātbūtne Latvijā ir jūtama arvien vairāk — tāds laiks. Pa ceļiem pārvietojas mūsu pašu bruņoto spēku tehnika, Ādažu poligonu apmeklē arvien vairāk partnervalstu karavīru. Taču, lai šis process noritētu ātri un pareizi, tiek ieguldīts liels darbs. Ar tā saukto armijas loģistiku, kas praksē gan ir daudz plašāks jēdziens, nodarbojas Pārvietošanas koordinācijas centrs, kas aprīlī svin savu piekto jubileju.

BALTOPS 2010

Pieaug pārvadājumi — pieaug atbildība
Pieci gadi salīdzinoši nav liels laika posms, taču Pārvietošanas koordinācijas centram (PKC) īpaši pēdējā laikā ir bijusi ļoti liela nozīme mūsu bruņoto spēku un partneru kopīgo plānu īstenošanā un valsts drošības stiprināšanā. Un, protams, arī darba nav trūcis.

Majors Didzis Veidenbaums vada PKC kopš tā izveidošanas brīža.
Majors Didzis Veidenbaums vada PKC kopš tā izveidošanas brīža.

Nav jau tā, ka pirms PKC izveides viss notika pašplūsmā, saka PKC komandieris majors Didzis Veidenbaums. Ar šiem jautājumiem nodarbojās speciālisti, atrodoties dažādās bruņoto spēku vienībās. «Piemēram, Nodrošinājuma pavēlniecībā divi virsnieki, kuri nodarbojās ar pārvadājumu plānošanu. Bija Pārvietošanas kontroles nodaļa, muitnieki atradās šeit, kur tagad ir izvietojies viss PKC, bet vienotas vadības nebija,» atceras D. Veidenbaums. Jautājums par procesa koordināciju aktualizējās 2010. gadā, kad caur Latviju sāka plūst NATO kravu tranzīts uz Afganistānu. Būtiski pieaugot kravu apjomam, kļuva skaidrs, ka bruņotajos spēkos ir jāveido viens centrs, viena vienība, kas veiks šo procesu koordinēšanu, kārtos visas dokumentācijas lietas, organizēs iepirkumus utt. Tā diezgan operatīvi tapa PKC. «Neviena jauna štata vieta gan netika radīta — vienkārši no visām NBS vienībām, kas tā vai citādi bija saistītas ar pārvietošanu, tur strādājošos cilvēkus pārcēla uz jauno centru,» saka D. Veidenbaums.

Pavēle par PKC izveidi dienas gaismu ieraudzīja 2010. gada 1. aprīlī, bet reāls darbs sākās ap maija vidu. D. Veidenbaumam gan tūlīt pēc PKC izveides nācies doties pusgadu ilgā misijā uz Afganistānu, kur viņš dienējis par muitas virsnieku NATO kravu tranzītam Kabulā.

Dara visu, kas saistīts ar pārvietošanu un robežas šķērsošanu
PKC ir tā Nacionālo bruņoto spēku vienība, kas koordinē NATO kravu piegādes uz Afganistānu pa dzelzceļu, nodrošina bruņoto spēku vienību pārvietošanas koordināciju, koordinē un organizē mūsu armijas personāla, ekipējuma un tehnikas transportēšanu uz un no starptautisko operāciju un mācību norises rajoniem, kā arī koordinē, kontrolē un vada visa veida muitas operāciju izpildi saistībā ar bruņoto spēku pārvietošanos vai pārvadājumiem. «Mēs esam tā vienība, kas nodrošina, lai visi mūsu sabiedrotie varētu iebraukt Latvijā — vienalga, vai viņi dodas uz mācībām vai brauc cauri valstij tranzītā. Mēs palīdzam kārtot gan muitas formalitātes, gan koordinējam viņu eskortēšanu — būtībā darām visu, lai viņi nonāktu līdz gala mērķim Latvijā. Izbraucot no valsts, šis gala mērķis ir robeža — sauszemes robeža, osta vai lidosta,» skaidro PKC komandieris.

PKC nodrošina visu procesu sekmīgu norisi arī gadījumos, kad kāda mūsu bruņoto spēku vienība izbrauc ārpus Latvijas — tiek pildītas muitas deklarācijas un kārtota kravas dokumentācija, nodrošināta koordinācija ar citām valstīm, lai mūsu karavīri varētu netraucēti šķērsot to robežas utt. Tad vēl, protams, PKC ziņā ir visu starptautisko operāciju, kur piedalās Latvijas karavīri, loģistikas nodrošināšana. «Esam strādājuši gan Afganistānā, gan Mali un Centrālāfrikas Republikā. Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar citu valstu kolēģiem, un arī pašiem uzkrāta pamatīga pieredze, tādēļ katras valsts specifiku un iespējas pārzinām gana labi,» saka D. Veidenbaums.

Vēl viens liels darba lauks ir muita — PKC ir divi cilvēki, kas nodarbojas ar visu preču atmuitošanu un dara to ne tikai gadījumos, kad tās paredzētas transportēšanai, bet kārto muitas procedūras arī faktiski visiem NBS un Aizsardzības ministrijas iepirkumiem.

Brīvdienas un svētki bieži jāaizmirst
PKC speciālistu darba grafiks diezgan būtiski atšķiras no citām NBS vienībām. Pirmkārt, viņiem ikdienas darbs neatšķiras no tā, ar ko būtu jānodarbojas arī reālas karadarbības apstākļos. Otrkārt, brīvdienas un valsts svētki bieži vien jāaizmirst. «Citām vienībām ir mācību periods un pēc tam nosacīti klusais periods, bet mums PKC ir otrādi — mēs nosacīti atpūšamies laikā, kad citiem ir mācības,» atzīst D. Veidenbaums. Savukārt svētku bieži vien nav, jo tad parasti sanāk vai nu kādu mācību noslēgums, vai vienkārši iekrīt kādi iepriekš neplānoti pārvadājumi.

ASV tehnika

Mūsu saruna notiek dažas dienas pirms Lieldienām — mācību «Summer Shield XII» pēdējā norises dienā, bet PKC speciālisti jau zina, ka šos svētkus ģimenes lokā tikpat kā neizdosies pavadīt — visas svētku dienas jau aizņemtas, jo Latvijā ierodas lidmašīnas un vilcienu sastāvi, lai aizvestu uz partnervalstīm vērienīgo mācību dalībniekus, tehniku un ekipējumu. Visbiežāk ļoti līdzīga situācija ir arī Jāņos, jo pirms tiem beidzas ikgadējās mācības «Saber Strike». «Igauņi ar lietuviešiem parasti vēl paspēj aizbraukt darba dienās, bet, piemēram, amerikāņiem Jāņu nav, nekur nav jāsteidzas…» rezumē PKC komandieris.

Improvizācija — būtiska darba sastāvdaļa
Neskatoties uz lielo darba apjomu, PKC ir samērā kompakta vienība — tajā pēc štatu saraksta ir 22 cilvēki, bet faktiski — 18. No tiem šobrīd tikai viens ir virsnieks — pats komandieris. «Vispār mēs esam divi, bet Plānošanas daļas priekšnieks pašlaik ir misijā. Kopumā mums ir četras virsnieku štata vietas, kuras nekad nav izdevies aizpildīt, jo mūsu darbā ir nepieciešamas diezgan specifiskas zināšanas.»

PKC darbinieki kopš 2010. gada regulāri piedalās misijās. «Tas nozīmē, ka visu laiku divi no 18 cilvēkiem ir misijā, vēl divi gatavojas, un divi ir pēc misijas. Seši cilvēki, var teikt, ir ārā no parastā darba ritma. Un vēl līdztekus darbam ir jāpaspēj veikt apmācības, jo uz vietas stāvēt nevar, ir jāattīstās. Viegli nav,» atzīst D. Veidenbaums.

HaubicesVarētu šķist, ka PKC ikdienas darbs ir diezgan rutinēts, taču realitātē tā ir nemitīga improvizācija. Standarta operācijas aprakstu, protams, uzrakstīt var, taču dzīvē pēc tā nekas nenotiks, saka PKC komandieris. Vienmēr ir situācijas un nianses, ko tu nekad nevarēsi ne paredzēt, ne aprakstīt. Piemēram, it kā šķietami vienkāršs uzdevums — jānogādā kādas partnervalsts karavīri Ādažos. «Ir jāpasūta autobusi un kravas mašīnas ieroču un ekipējuma pārvadāšanai — to visu var ideāli salikt pa laikiem uz papīra. Bet pirmās izmaiņas sākas, ja, piemēram, lidmašīna aizkavējas par stundu vai pat četrām. Ja ir nomāti autobusi, tad līgums ir noslēgts uz noteiktu laiku, un lidmašīnas kavēšanās tur nav plānota. Vēl var izrādīties, ka gaidāmā krava nav iepakota tā, kā bijis norādīts dokumentācijā — tad uzreiz ir jāmeklē, ar ko to izkrāmēt; vēl var gadīties, ka pasūtītajās mašīnās to nemaz nevarēs iekraut. Visu laiku ir jābūt gatavam improvizēt un daudzas lietas jātur galvā,» stāsta D. Veidenbaums. Vismazāk pro-blēmu esot ar igauņiem, lietuviešiem un angļiem — pēdējiem patiešām viss ir pedan­- ­tiskā kārtībā.

Kolektīvs ir vislielākā vērtība
Līdzīgi daudziem citiem gan militārajiem, gan civilajiem vadītājiem, arī KPC komandieris par lielāko vērtību uzskata savus cilvēkus. «Man ir liels prieks par kolektīvu. Var teikt, ka 80% kolektīva ir tā sauktie vecie speciālisti, kas tika savākti vienkopus no dažādām vietām, veidojot PKC. Viens no mūsu vienības pamatiem noteikti ir seržants Juris Putniņš — viņš ir cilvēks, kurš savulaik būtībā izveidoja Pārvietošanas kontroles grupu, vāca kopā šīs jomas speciālistus jau 2006. gadā,» stāsta D. Veidenbaums. J. Putniņš savā ziņā ir arī vienības «mugurkauls» pašlaik, spējot motivēt labākiem sasniegumiem visu centra kolektīvu.

Būtiski pieaugot pārvadājumu apjomam,  PKC kļuvis ļoti aktuāls kadru jautājums.
Būtiski pieaugot pārvadājumu apjomam, PKC kļuvis ļoti aktuāls kadru jautājums.

«Man šķiet, ka sasniegumi un panākumi ir vairāk atkarīgi no paša cilvēka. Un arī no tā, kā vadītājs nodaļā uzvedīsies, — kā iedvesmos pārējos, tā arī viņi darbosies. Personiskais piemērs ir visvairāk vērā ņemamais faktors,» uzskata J. Putniņš. Runājot par savu komandu, viņš ir pārliecināts — tā ir pati labākā, citādāk nemaz nevarētu būt. «Visi strādā ar milzīgu atdevi, uz visiem var pilnībā paļauties.»

PKC komanda ir ļoti motivēta un mīl savu darbu. «Visiem patīk šeit strādāt. Šis darbs noteikti nav tāds, kas rada rutīnu — tās šeit nav vispār. Mēs no rīta nākam uz darbu un nezinām, kas būs vakarā, kam uz kurieni būs jābrauc,» smej PKC komandieris.

Visi PKC darbinieki ir labi savas jomas speciālisti un uzkrājuši lielu pieredzi, dienot bruņotajos spēkos. Jaunākajai PKC darbiniecei ir sešu gadu stāžs armijā, vecākajam — vairāk nekā divdesmit.

Vajadzīgi cilvēki ar specifiskām zināšanām
Viena no lielākajām problēmām PKC ir kadru trūkums. «Armijā kopumā trūkst virsnieku. Mums turklāt vajadzīgi cilvēki ar specifiskām priekšzināšanām, kuriem ir vismaz kaut kāda sagatavotība un sapratne par loģistiku,» uzsver D. Veidenbaums. Tomēr civilo loģistiku un armijas transportēšanu gluži vienā grozā likt nevar, abām ir visai būtiskas atšķirības. Piemēram, armijai nav sava milzu autoparka ar dažādu speciālo tehniku, ko izmantot kravu pārvietošanai, — tāda nepieciešamības gadījumā tiek nomāta, PKC savukārt organizē, koordinē un kontrolē visu pārvietošanas procesu.

PKC darbiniekiem ir arī citas visai augstas prasības. Piemēram, obligāta ir laba angļu valodas prasme, visiem cilvēkiem nepieciešama arī 2. kategorijas pielaide valsts noslēpumam. «Līdz ar to vienkārši ņemt kādu no jaunajiem instruktoriem uzreiz pēc Alūksnes es nevaru — ir skaidrs, ka viņš nevarēs, piemēram, BALTBAT veterānam mācīt, kā pareizi krāmēt konteineru. Tas praksē nestrādās, turklāt viņš arī pats to vēl nemaz nezinās — nebūs pieredzes. Savukārt labus speciālistus, kas jau ir savās vienībās, es nemūžam nedabūšu — komandieri savus labos kadrus sargā kā acuraugu. Un tad nu veidojas nedaudz tāds kā apburtais loks,» saka D. Veidenbaums.

Vēl potenciālajiem PKC darbiniekiem noteikti ir vajadzīga vēlme strādāt nevis no 8.30 līdz 17.00, bet tik, cik vajadzīgs. Tas nozīmē būt gatavam jebkad spēt atteikties no brīvdienām un saviem pasākumiem. Ne visi ir tam gatavi, atzīst PKC komandieris.

Par brīvajām instruktoru vietām gan parasti ir liela interese. «Mēs te smejamies — kastings ir sācies. Ja ir kvantitāte, tad var dabūt arī kvalitāti, izvērtēt un atrast piemērotākos kadrus. Tomēr lielākajai daļai citu vienību ir vieglāk atrast personālu,» uzskata D. Veidenbaums.

«Tolaik mēs tikpat kā nestrādājām…»
Šo piecu gadu laikā PKC darbs ir mainījies teju līdz nepazīšanai. «Ja man tagad tā godīgi būtu jāsalīdzina apjomi, es teiktu, ka tolaik, kad PKC bija tikko izveidots, mēs tikpat kā nestrādājām,» atzīst D. Veidenbaums. Pārvadājumu apjoms īpaši būtiski pieaudzis pagājušā gada aprīlī, bet jau novembrī PKC nācās apstrādāt 120 pieprasījumus mēnesī — tas nozīmē 120 dažādas kustības Latvijas teritorijā, kas visas jāmenedžē un jākoordinē. Šis pavasaris apjoma ziņā daudz neatpaliek — notiek vienību rotācija, mācības, ierodas partnervalstis. «Kad taisījām PKC un veidojām štatu sarakstu, mēs pat iedomāties nevarējām par šādiem apjomiem. Un apjoms mazāks nekļūs, tas ir viennozīmīgi,» saka PKC komandieris. PKC gan jūt to, ka vadība novērtē viņu darbu, un saņem nepieciešamo atbalstu no NBS Nodrošinājuma pavēlniecības vadības.

Armijas tehnikas kolonnas pa Latvijas ceļiem cenšas pārvietoties iedzīvotājiem iespējami draudzīgā veidā.
Armijas tehnikas kolonnas pa Latvijas ceļiem cenšas pārvietoties iedzīvotājiem iespējami draudzīgā veidā.

PKC speciālisti ne tikai organizē un vada, bet arī paši piedalās visos pārvadājumos, pilnveidojot darbu izpildi uz savas pieredzes bāzes. Piemēram, PKC cilvēki jau kādu laiku uzsākuši armijas transporta kolonnu pavadīšanu, izmantojot nevis konvoja sarkanzilās bākugunis, bet gan brīdi­- nošās, dzeltenās. «Sākām to darīt, lai lieki nekaitinātu cilvēkus. Lielās armijas kolonnas īpaši nepatīk smago mašīnu šoferiem, kam nākas apstādināt savus braucamos un tērēt laiku un degvielu. Pagājušā gada rudenī sākām izmēģinājuma kārtā pavadīt kolonnas ar dzeltenajām bākugunīm un tikām pie interesantiem rezultātiem. Piemēram, bija jāpavada kolonna no Ādažiem uz Liepāju. Pirmā kolonna ar 30 mašīnām izbrauca Militārās policijas pavadībā, ar sarkanzilajām bākugunīm. Mēs braucām ar 20 mašīnām, izbraucām pusstundu vēlāk un izmantojām dzeltenās ugunis. Liepājā ieradāmies 15 minūtes pēc pirmās kolonnas, tātad pa ceļam viņus panācām,» stāsta D. Veidenbaums.

Visos būtiskākajos pārvadājumos piedalās arī pats PKC komandieris. «Ja es par 100% neesmu pārliecināts, ka viss būs kārtībā, tad negribu citus tramdīt. Labāk pats tieku ar visu skaidrībā,» viņš saka.

«Tomēr visiem vajadzētu zināt un atcerēties, ka visos gadījumos, ja paredzēts veikt kādas pārvietošanās darbības, kas saistītas ar robežas šķērsošanu, tas obligāti jāsa-skaņo ar mums,» uzsver D. Veidenbaums.