Par jūsu un mūsu brīvību

Edīte Sondoviča

Foto — no A. Melnalkšņa grāmatas «Zvaigznei tikai stunda».

Šos poļu dzejnieka Mečislava Romanovska vārdus Latvijas Trešajā atmodā ienesa Ita Kozakeviča — 1988. gadā izveidotās Latvijas Poļu biedrības priekšsēdētāja, Latvijas Nacionālo kultūras biedrību priekšsēdētāja, Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētāja vietniece, LR Augstākās padomes deputāte, «Sieviete — Latvija». Ar šiem vārdiem viņa ienāca un palika arī manā dzīvē. Izcila personība! To sapratu, jau pirmo reizi tiekoties ar Itu, kad viņa lietišķi un mīļi pajautāja, vai varētu muzejā noturēt kārtējo poļu biedrības sapulci. Protams, var. Es pat aizmirsu šo jautājumu saskaņot ar muzeja vadītāju. Tā nu Rīgas poļi vairākkārt muzejā rada vietu, kur pulcēties. Visspilgtāk atmiņā tomēr palicis 1989. gada 1. septembris, kad kopā ar strēlniekiem sagaidījām poļu bērnus un viņu vecākus, lai pavadītu uz 3. vidusskolu. Ar Itas teiktajiem ceļa vārdiem «Par jūsu un mūsu brīvību» — devāmies uz skolu. Bet tā bija īpaša skola, kur strādāja gudri skolotāji. Tur, svinot kārtējo skolas jubileju, nebaidījās nodziedāt aizliegto «Nevis slinkojot un pūstot». Poļu bērnus, viņu skolotājus, arī no Polijas atbraukušos uzņēma kā savējos. Tā nu iznāca, ka pirms 40 gadiem (1949) likvidēto pēdējo poļu skolu Rīgā atjaunoja Ita Kozakeviča. 2001. gada jūnijā toreizējie pirmklasnieki beidza 12. klasi savā skolā Purvciemā, Nīcgales ielā — Itas Kozakevičas poļu vidusskolā. Viņiem tagad nedaudz pāri trīsdesmit. Vai viņi atceras 1989. gada 1. septembra rītu un Itu? Šogad 3. jūlijā bija Itas 60. dzimšanas diena. Rīgas Miķeļa kapos, kur 25 gadus ir Itas mūža mājvieta, viss bija mīļu roku saposts. Viskrāšņākā ziedu velte Polijas karoga krāsās ar veltījumu poļu valodā no Itas Kozakevičas Rīgas poļu vidusskolas. Vai Latvija atceras Itu? Nezinu, jo citi Itas piemiņas godinātāji varbūt vēl posās ceļam.

Esmu daudz domājusi par fenomenu, ko divos sava 35 gadu mūža gados paveica poliete no senas dzimtas, kas Latvijā — Rīgā — mājvietu atrada pēc kārtējās poļu sacelšanās 1863./64. gadā pret carisko Krieviju. Ita pārstāvēja sesto paaudzi. Liela pateicība  pienākas grāmatas «Zvaigznei tikai stunda» autoram Armandam Melnalksnim. To pārlasīju arī šajās jūlija dienās. Arī to runu, ko 1990. gada 4. maijā sacīja no Jēkabpils 129. vēlēšanu apgabala ievēlētā Ita Kozakeviča: «Dārgie kolēģi! Mēs šeit esam ievēlēti tāpēc, lai visas Latvijas problēmas risinātu saprātīgā, izsvērtā un pirmām kārtām parlamentārā ceļā. [..] Šī deklarācija nav tikai parlamentārā vairākuma frakcijas griba, tā nav arī tikai to vēlētāju griba, kas stāv aiz mums. Vērīgi ieskatieties vēstures procesos pēdējo gadu laikā, un jūs saskatīsiet šeit objektīvu vēstures gaitu. Demokrātijas attīstības pilnīgi likumsakarīgas un neizbēgamas sekas ir tās, ka Austrumeiropas valstis ir beidzot ieguvušas reālu valstisku suverenitāti, tāpat kā vēstures nepieciešamība ir tā, ka līdz ar demokrātiju palielinās tautas tieksme pēc neatkarīga valstiskuma. Šie procesi turpinās Baltijā, šie procesi ir aizsākušies un spēcīgi attīstās citās savienotajās republikās. Tādēļ, dārgie kolēģi, iebilzdami pret šo dokumentu, padomājiet, vai jūs neiebilstat pret pašu objektīvo vēstures gaitu. Es iestājos par to, lai mēs šo deklarāciju pieņemtu — šodien, šeit, tagad un tādā veidā, kādā tā mums tiek piedāvāta.»

Ita Kozakeviča Augstākās  padomes 1. sesijas tribīnē. 1990. gada 4. maijs.
Ita Kozakeviča Augstākās padomes 1. sesijas tribīnē. 1990. gada 4. maijs.

Runu, kas divkārt pārsniedza atļautās piecas minūtes, nepārtrauca allaž precīzais A. Gorbunovs, to bez replikām noklausījās interfrontieši. Ita to nobeidza, nolasot telegrammu: «Krimas tatāru nacionālās kustības VI vissavienības apspriedes delegāti sveic Latvijas tautas deputātus, kas pirmo reizi pēdējo 50 gadu laikā ievēlēti demokrātiskās vēlēšanās, un novēl stingru apņēmību, sasniedzot nosprausto mērķi: atjaunot neatkarīgu un brīvu Latviju. Par jūsu un mūsu brīvību!» Šī telegramma bija apliecinājums izcilas politiķes prātam, kad viņa savas kandidatūras vietā par Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētaju 1989. gadā ieteica Krimas tatāru pārstāvi Refatu Čubarovu. Ita precīzi pamatoja šo izvēli: «Rafats ir vistraģiskāk piemeklētās tautas — Krimas tatāru — pārstāvis. Tā ir tauta, kas ar varu padzīta no savas zemes un izkaisīta pa visu Padomju Savienību.» Čubarova izvirzīšanai bija simboliska jēga — tā bija gan solidaritātes, gan protesta demonstrācija pret esošo padomju nacionālo politiku. Viņa toreiz runāja par nepieciešamību atjaunot un kopt visu Latvijā mītošo tautību tradīcijas un kultūru un piekrita būt par R. Čubarova vietnieci. Tā, lūk, tika iegūts vēl viens sabiedrotais cīņā par Latvijas neatkarību. Atbalsts pienāca īstajā brīdī — 1990. gada 4. maijā. Bet pēc 24 gadiem, 2014. gada martā, Krimas tatāru traģēdija atkārtojās visas pasaules acu priekšā un turpinās šodien.

Ita Kozakeviča bija to 138 deputātu skaitā, kas nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Tautas mīlestība un  prieks izpaudās pavasara ziedu klēpjos, ko saņēma arī Ita. Saule, ziedi un absolūta laimes izjūta bija vienojoša un neaizmirstama.

Armands Melnalksnis, Itas draugs un uzticības persona 1990. gada Augstākās padomes vēlēšanās, raksta: «Popularitāte, slava, tautas mīlestība, kas spēji nāca pār Itu, nesa sev līdzi milzīgu darba un atbildības slodzi. Pie esošajiem pienākumiem nāca klāt darbs aiz austrumu robežas dzīvojošo poļu koordinācijas komitejā. Viņa brauca uz Maskavu, kur no augstām  tribīnēm gudri un nosvērti izskaidroja situāciju, kāda tobrīd valdīja Latvijā starpnacionālo attiecību jomā. Viņa strikti nostājās pret komunistisko propagandu, kas izplatīja melus par latviešu tautu, kura it kā apspiežot nacionālās minoritātes Latvijā. Dziļi pārdzīvoja aso konfliktu starp lietuviešiem un Lietuvas poļiem, kuri bija noticējuši padomju propagandai un agresīvi nostājušies pret pamatnācijas centieniem atgūt neatkarību. Ita brauca uz Lietuvu, skaidroja, centās samierināt. Brauca uz Baltkrieviju, uz Katiņu, lai godinātu staļiniskā režīma upuru — nobendēto Polijas virsnieku un inteliģences pārstāvju — piemiņu. [..] Brauca uz Poliju, kur, neviena nepilnvarota, faktiski pildīja Latvijas vēstnieka funkciju. «Man sāp Polijas liktenis, un man sāp Latvijas liktenis,» pauda Ita kādā intervijā. Apbrīnojama ir viņas patiesā divmīlestība — uz Tēviju un uz Dzimteni vien­- laikus.»

Un Dzimtene atbildēja nesavtīgajai mīlestībai — polietei Itai Kozakevičai 1990. gada jūlijā, īsi pirms 20. dziesmu svētkiem, piešķirot godpilno titulu «Sieviete — Latvija».

Kā atceras Armands Melnalksnis: «Ita bija pārsteigta, laimīga un apmulsusi: «Bet es taču esmu poliete, kā tad tā!?» Viņa netēloja  pieticību — pašas, savas varēšanas cenu viņa zināja ļoti labi, viņas galva allaž bija pacelta poliskajā lepnumā. Taču viņas cilvēkmīlestība, piederība ne tikai poļu un latviešu tautai, bet gan cilvēkiem vispār bija tik organiska, ka nevar būt ne mazākās runas par kaut kādu iedomību.»

Pilna darba, pienākumu un rūpju ritēja Itas mūža 35. vasara. Silvija Šimfa, Itas palīdze Augstākajā padomē, atcerējās, ka, «nostrādājusi rīta cēlienu Rīgā, deputāte brauca uz Jēkabpili. [..] viņa pieņēma visus, neviens nepalika neuzklausīts. [..] Itas fenomens sak­ņojās viņas cilvēciskajās īpašībās — tāpēc arī Ita bija pieņemama visdažādākajiem sabiedrības slāņiem — kā latviešiem, tā arī nelatviešiem gan Rīgā, gan tālu ārpus tās, mazpilsētās un laukos. Par Itas personību nebija nekādu diskusiju, cilvēki viņu uztvēra un pieņēma viennozīmīgi. Tāpēc arī šis godpilnais tituls — «Sieviete — Latvija»!»

Nepārspētais Dailes teātra premjers Harijs Liepiņš atzina: «Sievišķība ir maigums, takts, gudrība, stāja, figūra — viss kopā. Viena no tādām sievietēm bija Ita Kozakeviča, un tautas atzinība togad, kad viņu ievēlēja par «Sievieti — Latviju», apliecina, ka manas domas par Sievieti ir pareizas.»

Saņemot augsto titulu «Sieviete — Latvija». Cēsis, 1990. gada jūlijs.
Saņemot augsto titulu «Sieviete — Latvija». Cēsis, 1990. gada jūlijs.

Itu Kozakeviču šajos divos gados intervēja masu saziņas līdzekļi. Ikvienā Itas atbildē jaušams apbrīnojams politiķes talants. Tā, atbildot žurnālistei D. Terzenai («Lauku Avīze») par to, kādiem jābūt deputātiem, viņa sacīja: «Jābūt tādam deputātu sastāvam, kas spēj iedziļināties un analizēt problēmas, [..] izprast tās kopumā, [..] jābūt spējai domāt, analizēt, pieņemt lēmumus. Protams, svarīga ir arī idejiskā pārliecība.»

Uz jautājumu par savu programmu ievēlēšanas gadījumā (1990. gada augustā notika Augstākās padomes vēlēšanas) viņa atbildēja: «Es kā sieviete nevaru palikt vienaldzīga pret tādiem jautājumiem kā bērnu un ģimenes aizsardzība, rūpes par sievietes dzīves un darba apstākļiem. Pats par sevi saprotams — arī nacionālās attiecības Latvijā, mazākumtautību kultūru attīstība. Arī ticības jautājumi. [..] Ir jāapbruņojas ar pacietību un stingrību turpmākajam ikdienas darbam, kam noteikti trūks ārējā spožuma un strauju panākumu. Es pati sevi tā noskaņoju un domāju, ka esmu šim laikam gatava.»

Citā intervijā uz jautājumu, ko nozīmē saprast citas tautības cilvēku, AP deputāte, Cilvēktiesību un nacionālo lietu komisijas priekšsēdētāja Ita Kozakeviča atbildēja: «Delikāts jautājums. Lai iejustos dziļi, pie tā ļoti pamatīgi jāstrādā. Absolūti nepieciešamas valodas zināšanas, jo valoda atšifrē tautas mentalitāti. Es vienmēr kā piemēru minu īpatnējos latviskos deminutīvus. Tādus nevar atrast ne poļu, ne arī citās man zināmajās valodās. Tie liecina par tādu elementu kā mīļums. Tas ir tikai viens piemērs. Kā iejusties latvietim krieva mentalitātē, krievam — latvieša vai latvietim — poļa mentalitātē? Lai iejustos ne jau par simt procentiem, bet cilvēcīgas sapratnes līmenī, vajag ļoti daudz labvēlības. Mani biedē tas, ka šīs labvēlības mums bieži pietrūkst.»

Un vēl: «Nicināta bijusi arī krievu kultūra, neraugoties uz plašo rusifikācijas vilni, kas vēlies pāri Latvijai. Jo rusifikācija nav nākusi ar krievu kultūru, tā ir nākusi tikai ar sovjetizāciju. [..] Šīs sistēmas melīgums man nekad nav bijis pieņemams. [..] Man ir bijis dzīvs paraugs tēvzemē, proti, «Solidaritāte». [..] Man ir pilnīgi nepieņemami, ja kādai tautai kāda sistēma bradā pa galvas virsu.»

Un vienā no pēdējām intervijām («Lauku Avīze», 1990. gada augusts) par sievieti
politikā Ita sacījusi: lai sievietē ieklausītos politiķi vīrieši, «ne tikai pieklājības pēc, bet daudzmaz nopietnāk, teiktajam jābūt pietiekami augstā līmenī. Par to īpaši jādomā uzstājoties. [..] Mēs nedrīkstam apgrūtināt citus cilvēkus ar savu slikto omu, jo tā ir gļēvulība un nesavaldība. [..] Sievietei pārvērsties tikai par politiķi ir bīstami, jo tā viņa zaudē ļoti lielu daļu no savas bagātības, kas viņai ir Dieva  dota. Ja to var saskaņot, tad tik ilgi var  nodarboties ar politiku».

Uz jautājumu  par ticību, Itas atbildē bija ietverts viņas dzīves kredo:

«Pēc tradīcijas, esmu katoliete un ticu Dievam, tikai varbūt nedaudz savādāk. Manā ticībā ir mazāk ārējo rituālu. Tas vairāk ir pasaules uzskats, kas visu pasauli savieno tādā ļoti saprotamā veselumā, vien­- kārši sakot, tā ir tāda labvēlīga attieksme pret pasauli. Bet tas ir ne tikai jāaptver ar prātu, bet arī jāizjūt ar sirdi.»

1990. gada vasara un rudens sākums, tāpat kā divi iepriekšējie gadi, aiztrauca kā viens mirklis. Ita Kozakeviča devās uz Romu, lai piedalītos starptautiskajā konferencē par poļu jautājumu pasaulē. Viņa kā vienmēr uzstājoties runāja bez papīra, argumentēti, pārliecinoši, saprotami. «Vai mums poļu savienībās jārisina tikai poļu jautājumi? Jāiet grūtākais ceļš, ievērojami grūtākais, daudz prasīgākais, toties, pēc mūsu domām [Latvijas poļu], vienīgais pareizais, lai līdzsvarotu vairākus principus: būt lojāliem pret mītnes valsti, vienlaikus neatsakoties no savām etniskajām interesēm un tās saskaņojot ar Polijas valsts interesēm. Ja mēs ne reizi vien lietojam saukli «Viens Dievs, viena ticība, viena tauta, viena Tēvija», tad no visas sirds vēlu visiem, kas sanākuši šajā zālē, lai šis sauklis nepaliktu tikai sauklis vien.»

1990. gada oktobra pēdējās dienas no Romas atnesa satriecošu vēsti — mūsu Itas sirds bija stājusi pukstēt. 3. novembrī tauta pavadīja savu «Sievieti — Latviju» uz mūžīgo atdusas vietu Rīgas Miķeļa kapos.

Latvija bija zaudējusi izcilu personību, sirdsskaidru cilvēku, vienu no Trešās atmodas gaišākajiem prātiem.