Paliek vēsturē

Juris Ciganovs,
Dr. hist.

Foto — no JIC MIN arhīva.

Kopā ar kolēģiem no Eiropas Militārās preses asociācijas un toreizējo NBS komandieri ģmaj. Juri Maklakovu, 2008.

Vēstures didaktika vēsta, ka visam ir savs sākums un beigas. Impērijas rodas un iet bojā. Valstis apvienojas un sadalās. Bet vēstures rats rit savu gaitu. Beidzas arī militārā izdevuma «Tēvijas Sargs» stāsts. Stāsts 26 gadu garumā — it kā niecīgs laika sprīdis, tomēr šajā vēstures nogrieznī panākts daudz. 

Izdevumam ir mainījušās formas un veidols, mainījušies veidotāji. «Tēvijas Sargs» ir bijis klāt mūsu pēc padomju okupācijas beigām atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības sistēmas pirmsākumos, bijis mūsu valsts bruņoto spēku veidošanas liecinieks un dokumentētājs, un pētnieki, kuri nākotnē rakstīs mūsu valsts karavīru vēsturi, darīs to, lūkojoties «Tēvijas Sarga» lappusēs. Jo, raugi, mūsdienu Latvijas bruņoto spēku vēsture bez «Tēvijas Sarga» nu jau nav iedomājama. 

1992. gada jūnijā iznāca Aizsardzības ministrijas laikraksta «Tēvijas Sargs» pirmais numurs. Laikrakstam sākumā ir vien dažas lappuses. Tas izdots uz blāva papīra, poligrāfiskā kvalitāte vēl zema, fotogrāfijas miglainas. Pirmie kucēni esot jāslīcina, vēsta sens tautas teiciens. 

Laikraksta «Tēvijas Sargs» pirmos numurus drukāja turpat, kur savulaik iespieda padomju okupācijas armijas Baltijas Kara apgabala laikrakstu «Za Roģinu!» — okupācijas armijas nesen atstātajās telpās. Par laikraksta pirmo redaktoru kļūst žurnālists un publicists Gaitis Grūtups. Laikraksta pirmā numura metiens 20. gadsimta 90. gadiem bija visai cienīgs — 16 000 eksemplāru. Otrais numurs iznāca 10 000 eksemplāru skaitā, vēlāk tirāža nostabilizējās — 7000 eksemplāru. Sākumā laikraksts iznāca reizi mēnesī.

Neatkarība bija tikko atjaunota, bruņotos spēkus jaunā Aizsardzības mini­strija nupat bija sākusi veidot. To, kā mūsu bruņotie spēki tapa, var redzēt, ielūkojoties «Tēvijas Sarga» materiālos pirmajā iznākšanas gadā. Intervijas, diskusijas, viedokļu dažādība — armiju vajag vai nevajag, kam vajag, cik lielu. «Tēvijas Sargs» raksta par atsevišķām vienībām, to tapšanu. Šodien tā jau ir vēsture un pirmos «Tēvijas Sarga» numurus var izmantot kā avotu, pētot mūsdienu NBS rašanās un evolūcijas gaitu. Pirmajā numurā — intervija ar toreizējo Drošības dienesta priekšnieku Juri Vectirānu. Daudz informācijas par notikumiem uz robežām, par to, kā Latvijā rīkojās šeit vēl esošais Krievijas karaspēks, par visām negācijām, kuras saistītas ar šī militārā spēka izvešanu — tās ir  tēmas, kuras 1992. gadā bija aktuālas visai jaunās valsts sabiedrībai. «Tēvijas Sargs» tobrīd ir vienīgais laikraksts, kas publicē tik plašu informāciju par Krievijas karaspēka klātesamību, un visiem interesentiem, kuri pētīs šos gadus, tas ir nenovērtējams materiāls.

1992. gadā vēl dzīvojam spilgtās atmiņās par neatkarības atgūšanu un ar to saistītiem notikumiem. Barikāžu un augusta puča notikumu atbalsis dzirdamas intervijās, dažādu notikumu aprakstos, dzīvesstāstu apcerējumos. 

Ceturtajā numurā pēdējā lappuse veltīta Dzejas dienām — jaunie dzejnieki mēģina savus garadarbus izrādīt militārai lasītāju auditorijai. Rezultāts ir dīvains: nevar teikt, ka dzejoļi ir izdevumam atbilstoši — «Meditācija uz atspulgu ūdenī, tikai žagas pārtrauc klusumu», apmēram tā. 

Jau no paša pirmā numura «Tēvijas Sargs» publicē daudz materiālu par vēsturi — viena no tā labajām tradīcijām, kas saglabājusies, ejot cauri pirmajai desmitgadei. Publicējās toreiz un arī tagad pazīstamie vēsturnieki Aivars Stranga un Ainārs Bambals. Vēlākajos gados vēstures tematika ieņem ievērojamu vietu gan laikraksta, gan pēc tam žurnāla lappusēs, un bez minētajiem vēsturniekiem šajā izdevumā savus pētījumus un pārdomas par dažādām nozīmīgām norisēm Latvijas militārajā vēsturē publicējuši daudzi pazīstami un atzīti mūsu valsts militāri politiskās vēstures eksperti (Ēriks Jēkabsons, Uldis Neiburgs u.c.). Absolūtajā vairākumā šīs publikācijas bija pirmavotu izpētes vai jaunu pētījumu rezultāts.

Laikrakstā var atrast daudz veco karavīru atmiņu, informāciju par dažādiem piemiņas pasākumiem. Pārējo rubriku vēl nav, taču tendence materiālus kārtot kaut kādā vienotā secībā jau ir vērojama. Sākot no piektā numura, parādās «Robežsardzes hronika» un «Zemessardzes hronika», arī Iekšlietu ministrijas informācija.

Kopš 1993. gada janvāra laikrakstam «Tēvijas Sargs» ir  jauns redaktors — Bruno Ozoliņš. 1993. gada maijs — laikrakstā pirmo reizi aprakstītas triju Baltijas valstu (Lietuvas, Latvijas un Igaunijas) bruņoto spēku strēlnieku rotu kopējās taktiskās mācības. 1993. gada jūnijā  par galvenā redaktora vietas izpildītāju atkal kļūst Gaitis Grūtups.

Izdevumam ir mainījušās formas un veidols, mainījušies veidotāji. «Tēvijas Sargs» ir bijis klāt mūsu pēc padomju okupācijas beigām atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības sistēmas pirmsākumos.

Savukārt vēl pēc diviem gadiem — 1995. gada jūnijā — laikrakstam «Tēvijas Sargs» ir jauna galvenā redaktore — Līga Lakuča. Jau nākamajam numuram ir arī citādāks vizuālais noformējums, tāds tas paliek līdz pat «Tēvijas Sarga» pārtapšanai par žurnālu. «Šo laikraksta numuru Jūs saņemat, jau pilnībā jaunās redakcijas veidotu! Līdz ar to avīzē gaidāmas pārmaiņas, svarīgākās no tām avīzes logo maiņa, kā arī tas, ka turpmāk laikrakstu varēsiet lasīt divas reizes mēnesī,» — tā ievadrakstā pauž jaunā galvenā redaktore. Tiek ieviestas jaunas rubrikas: «Vadības viedoklis», «Apbruņojums», «Apmācības» un «Psiholoģija».

1996. gada janvāris — laikrakstā parādās jauninājums — vēlāk tik pierastie pielikumi, pagaidām vēl melnbalti, kopā četras lappuses. Pirmajā pielikumā intervija ar toreiz plašākai publikai vēl ne pārāk labi pazīstamo žurnālistu Ati Kļimoviču pēc viņa jau septītās atgriešanās no kara izpostītās Čečenijas. Vēl šis gads ir iezīmīgs ar to, ka mūsu valsts karavīri atgriežas Eiropā — tā tēlaini var nosaukt Latvijas karavīru līdzdalības uzsākšanu dažādās starptautiskās miera uzturēšanas un humānisma operācijās: jūnijā laikraksta lappusēs ievietota pirmā reportāža no Latvijas karavīru pirmās starptautiskās misijas Bosnijā un Hercegovinā.

1997. gada septembrī laikrakstam pirmo reizi klajā nāk krāsains pielikums. 1998. gada martā iznāk laikraksta 100. numurs, bet no septembra preses izdevums «Tēvijas Sargs» ir krāsains.

1999. gada jūlijs ir viens no izdevuma lielākajiem pārtapšanas brīžiem, proti, beidz pastāvēt laikraksts «Tēvijas Sargs», bet savu gaitu iesāk militārais žurnāls «Tēvijas Sargs». Iznākšanas regularitāte nemainās — reizi mēnesī. Jaunā žurnāla devīze: «Tiem, kas gatavi iet caur uguni un ūdeni!». Par neatņemamu žurnāla sastāvdaļu kļūst plakāti ielikumā.

2000. gads — žurnāla «Tēvijas Sargs» redakcijai mainās juridiskais statuss — tā tiek pārveidota par Aizsardzības mini­strijas pakļautībā un pārraudzībā esošu bezpeļņas organizāciju valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību «Tēvijas sargs» (jeb kā dažādos papīros rakstīja — BOV SIA «Tēvijas sargs»).

2001. gada augustā notiek eksperiments ar saturu: pirmo reizi žurnāls pilnībā veltīts vienai bruņoto spēku vienībai — Latvijas Republikas Zemessardzei tās 10 gadu jubilejā. Rezultāts ir labs, un vēlāk šajā numurā ievietoto informāciju bieži izmanto Zemessardzes vēsturisko brīžu ilustrēšanai.

2002. gada jūnijs — «Tēvijas Sarga» iznākšanas 10. gadadienas jubilejas izdevums. 2004. gada novembris — BOV SIA «Tēvijas sargs» reorganizācijas rezultātā pārtop par valsts aģentūru «Tēvijas sargs». Cita starpā aģentūra veidoja TV raidījumu «Laiks vīriem?» un kopā ar nevalstiskajām organizācijām īstenoja dažādus ar valsts aizsardzības jomu saistītus projektus.

2009. gadā valsts aģentūra «Tēvijas sargs» sāka sadarbību ar NATO televīzijas kanālu. 

2009. gada 31. decembrī reorganizācijas gaitā tika likvidēta valsts aģentūra «Tēvijas sargs», tās funkcijas un militārā žurnāla izdošanu pārņemot Rekrutēšanas un Jaunsardzes centram.

2011. gads — militārā žurnāla «Tēvijas Sargs» galvenā redaktore Līga Lakuča  tiek ievēlēta par Eiropas Militārās preses asociācijas (The European Military Press Association — EMPA) prezidenti uz četriem gadiem. 

2016. gada 1. janvārī kārtējo reizi notiek reorganizācija, un militārais žurnāls «Tēvijas Sargs» turpmāk ir Jaunsardzes un informācijas centra struktūrvienība. 

Lūk, šāds, notikumiem bagāts un, var teikt, raibs, bijis militārā preses izdevuma «Tēvijas Sargs» liktenis. Nacionālie bruņotie spēki mainījās, vienības pārorganizējās, ieguva jaunu bruņojumu, tehniku un jaunas kaujas spējas, karavīri mācījās, virsnieki pilnveidojās — «Tēvijas Sargs» visur bija līdzās un informēja lasītājus par galvenajiem notikumiem mūsu valsts aizstāvju dzīvē. «Tēvijas Sargs» bija gan tad, kad Latviju uzņēma NATO saimē, gan tad, kad mūsu karavīri piedalījās starptautiskajās operācijās dažādās pasaules malās. Liecības var lasīt «Tēvijas Sarga» lappusēs, un šī informācija paliks tiem, kuri interesējas un interesēsies par to, kā veidojās un attīstījās mūsu valsts aizsardzības spēki un aizsardzības spējas.