Militārais žurnāls skaitļos un faktos

Gluži nemanot ir paskrējis gadsimta ceturksnis, un šogad militārais izdevums «Tēvijas Sargs» svin savas pastāvēšanas 25. gadskārtu. Izdevumam ir mainījušās formas un veidols, mainījušies veidotāji, bet tas ir bijis klāt mūsu aizsardzības sistēmas pirmsākumos, bijis mūsu bruņoto spēku veidošanas liecinieks un dokumentētājs, un tie, kas nākotnē rakstīs mūsu valsts karavīru vēsturi, darīs to, lūkojoties «Tēvijas Sarga» lappusēs, kuras jau tagad ir nenovērtējams vēstures avots.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šoreiz — retrospektīvs pārskats par notikumiem izdevuma dzīvē šajā laika posmā.

1992. gada jūnijs Iznāk Aizsardzības ministrijas laikraksta «Tēvijas Sargs» pirmais numurs. Papīrs blāvs, poligrāfiskā kvalitāte zema, foto­grāfijas miglainas. Pirmos eksemplārus drukāja turpat, kur savulaik iespieda padomju armijas Baltijas Kara apgabala laikrakstu «Za roģinu!». Jaunā laikraksta pirmais redaktors — Gaitis Grūtups, metiens — 16 000 eksemplāru (nākamajam numuram — 10 000, vēlāk — 7000 eksemplāru). Iznākšanas periodiskums — reizi mēnesī.

1993. gada janvāris «Tēvijas Sargam» jauns redaktors — Bruno Ozoliņš.

1993. gada maijs Laikrakstā pirmo reizi atspoguļotas triju Baltijas valstu (Lietuvas, Latvijas un Igaunijas) bruņoto spēku strēlnieku rotu kopējās taktiskās mācības.

1993. gada jūnijs  Par galvenā redaktora vietas izpildītāju atkal kļūst Gaitis Grūtups.

1995. gada jūnijs  Laikrakstam «Tēvijas Sargs» ir jauna galvenā redaktore — Līga Lakuča. Jau nākamajam numuram ir arī citāds vizuālais noformējums, tāds tas paliek līdz «Tēvijas Sarga» pārtapšanai par žurnālu. «Šo laikraksta numuru Jūs saņemat, jau pilnībā jaunās redakcijas veidotu! Līdz ar to avīzē gaidāmas pārmaiņas, svarīgākās no tām: avīzes logo maiņa, kā arī tas, ka turpmāk laikrakstu varēsiet lasīt divas reizes mēnesī,» — tā ievadrakstā raksta jaunā galvenā redaktore. Parādās jaunas rubrikas: «Vadības viedoklis», «Apbruņojums», «Apmācības» un «Psiholoģija».

1996. gada janvāris Laikrakstā parādās jauninājums — vēlāk tik pierastie pielikumi, pagaidām vēl meln­­balti, kopā četras lappuses.

1996. gada jūnijs  Pirmā reportāža no Latvijas karavīru pirmās starptautiskās misijas Bosnijā un Hercegovinā.

1997. gada jūnijs  Laikrakstam piecu gadu jubileja.

1997. gada septembris Laikrakstā pirmo reizi parādās krāsains pielikums.

1998. gada marts Iznāk laikraksta 100. numurs.

1998. gada septembris Laikraksts kļūst krāsains.

1999. gada jūlijs  Beidz pastāvēt laikraksts «Tēvijas Sargs», bet savu gaitu sāk militārais žurnāls «Tēvijas Sargs». Iznākšanas regularitāte nemainās — reizi mēnesī. Jaunā žurnāla devīze: «Tiem, kas gatavi iet caur uguni un ūdeni!». Par neatņemamu žurnāla sastāvdaļu kļūst plakāti ielikumā.

2000. gads  Žurnāla «Tēvijas Sarga» redakcijai mainās juridiskais statuss — tā tiek pārveidota par Aizsardzības ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošu bezpeļņas organizāciju valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību «Tēvijas sargs» (BOV SIA «Tēvijas sargs»).

2001. gada augusts Pirmo reizi žurnāls pilnībā veltīts vienai bruņoto spēku vienībai — Latvijas Republikas Zemessardzei tās 10 gadu jubilejā.

2002. gada jūnijs «Tēvijas Sarga» iznākšanas 10. gadadienas jubilejas izdevums.

2004. gada marts Latvija kļūst par pilntiesīgu NATO dalībvalsti.

2004. gada novembris BOV SIA «Tēvijas sargs» reorganizācijas rezultātā pārtop par valsts aģentūru «Tēvijas sargs». Cita starpā aģentūra veidoja TV raidījumu «Laiks vīriem?» un kopā ar nevalstiskajām organizācijām īstenoja dažādus ar valsts aizsardzības jomu saistītus projektus.

2009. gads Valsts aģentūra «Tēvijas sargs» sāka sadarbību ar NATO TV.

2009. gada 31. decembris Reorganizācijas gaitā likvidēta valsts aģentūra «Tēvijas sargs», tās funkcijas un militārā žurnāla izdošanu pārņemot Rekrutēšanas un jaunsardzes centram.

2011. gads Militārā žurnāla «Tēvijas Sargs» galvenā redaktore Līga Lakuča ievēlēta par Eiropas Militārās preses asociācijas (The European Military Press Association — EMPA) prezidenti uz četriem gadiem.

2016. gada 1. janvāris Militārais žurnāls «Tēvijas Sargs» kļūst par Jaunsardzes un informācijas centra struktūrvienību.

Sagatavojis Juris Ciganovs.

Jubilāra godā «Tēvijas Sargs»

Edīte Sondoviča

Foto — no «Tēvijas Sarga» arhīva.

Jā, divdesmit pieci gadi arī avīzei, vēlāk ­— žurnālam «Tēvijas Sargs». Mūsu armijas vienību gadsimta ceturkšņa jubilejas notikumi šogad it plaši atspoguļoti žurnāla lapaspusēs. 

1992. gada 20. jūnijā iznāca avīzes «Tēvijas Sargs» pirmais numurs.

Daudzo darbu virpulī radās un nostiprinājās doma par speciālu izdevumu karavīriem. Tā kā maijā izveidotajā Kultūras nodaļā strādāja bijušās darbinieces no Latviešu strēlnieku muzeja — Inga Peika, Maija Līne un Edīte Sondoviča, tad padoms tika meklēts latviešu strēlnieku laika preses izdevumos un strēlnieku atstātajās atmiņās. Strēlnieki reizēm mēdza jokot, ka katrā pulkā bijuši savi rīmju kalēji un rakstnieki. Atceroties reiz lasītos žurnālus, kas iznāca kauju laukos zem šāviņu uguns, varēja vien apbrīnot vēlmi pārdzīvoto izteikt dzejas rindās, tēlojumos, nenosūtītās vēstulēs māmuļai vai līgavai. Toreiz rakstītajam nenoliedzami ir vērtība kā liecinājumam par karavīru dzīvi, par viņu pārliecību taisnības uzvarai. No atmiņas neizgaist rindas: «Un saļima nākotnes vārtos/ Zēns ar ziediņu zilu pie krūts…» Drosmīgi un tomēr romantiķi — tādi bija latviešu strēlnieki. Tādi bija arī Brīvības cīņu dalībnieki. Arī viņu vidū bija dzejnieki, kas atstāja savas pārdomas dzejā un prozā.

1992. gada pavasarī Kultūras nodaļā ciemojās Ēriks Priedītis no ASV, kam kā kara lietu pārzinātājam bija padoms, kas atbalstīja mūsu ieceri par savu avīzi armijai. Viņš iedeva izlasīt Aleksandra Plensnera atmiņu grāmatu «Pret vētrām un negaisiem» (Grāmatu draugs, 1982.). Piebildīšu, ka lasītais bija kārtējais atklājums mūsu valsts vēsturē.

Šoreiz par to, kā tapa laikraksts «Latvijas Kareivis», kas iznāca, līdz valsti okupēja sarkanā armija. Atgādināšu, ka laikraksta izdošanas iniciators toreiz bija pieredzējušais un izglītotais pulkvedis Pēteris Radziņš. Laikraksta pirmais numurs iznāca ar viņa ievadvārdiem, kas nav zaudējuši nozīmību arī šodien, 21. gadsimtā: «[..] neviena tauta nav nākusi pie brīvības bez karaspēka, un neviena tauta nav varējusi paturēt savu brīvību bez karaspēka. Karaspēks ir tautas spēks. No tā, kāds ir tautas karaspēks, vieglāk zināt, kāda ir pati tauta. Trīs ceturtdaļas armijas sekmju atkarājas no morāliskiem un tikai viena ceturtdaļa no materiāliem spēkiem. Armijas morālo spēku pavairošanā liela loma ir laikrakstam. Tādēļ «Latvijas Kareivja» galvenam mērķim jābūt morālo spēku pavairošana kā armijā, tā visā tautā.»

Ar laiku «Latvijas Kareivis» kļuva populārs ne tikai armijā, bet to lasīja tauta. Tur bija vispusīgi atspoguļotas arī kultūras dzīves norises, sasniegumi zinātnē un ražošanā. Un, protams, tas, kas interesēja karavīrus.

Arī pirms 25 gadiem ceļu pie lasītājiem uzsākušais laikraksts, vēlāk žurnāls «Tēvijas Sargs», savās slejās atspoguļojis pamatā to, kas notiek bruņotajos spēkos, neaizmirstot savus lasītājus iepazīstināt ar jaunākajām grāmatām, īpašu vērību veltot notikumiem Pirmajā un Otrajā pasaules karā. Laba sadarbība gadu gaitā izveidojusies ar Dailes teātri, kas regulāri informē par savu repertuāru un diezgan bieži aicina uz izrādēm, turpinot to tradīciju, ko pirms 25 gadiem aizsāka toreizējais teātra direktors Bērtulis Pizičs.

Kopš 1995. gada jūnija laikraksta, vēlāk žurnāla galvenā redaktore ir Līga Lakuča, kas pratusi izveidot labu komandu. Ik mēnesi iznāk interesants žurnāls ar labām fotogrāfijām un plašu informatīvo materiālu.

Nākotne esot elektroniskajai presei… Neesmu pārliecināta, vai vajadzētu žurnālu izdot tikai elektroniski, sevišķi tagad, kad internetā ieplūst nepārbaudāma informācija par visu ko. Nesen kāds paziņa atzina, ka joprojām izlasot «Tēvijas Sargu» no vāka līdz vākam. «Tur atrodu visu, kas mani interesē par bruņotajiem spēkiem, par vēsturi.»

Ir steidzīgais IT laikmets. Bet kurp tad mēs steidzamies? Izlasīsim kārtējo «Tēvijas Sargu» un padomāsim. Es palieku pie pārliecības, ka cilvēkam ir svarīgi turēt rokās vienu no lielākajām vērtībām — grāmatu, žurnālu un arī avīzi — attiecīgā laikmeta liecību apkopojumu.

Lai nu kā, bet pirms 25 gadiem Raiņa bulvārī 4, kur strādāja Aizsardzības ministrija un Aizsardzības spēku štābs, bija svētki, jo uz vienkārša avīžu papīra ar ne visai kvalitatīvām fotogrāfijām bija iznācis pirmais «Tēvijas Sarga» numurs. Pēc tam tapa buklets par Jūras spēkiem, jo Latvijā ieradās pirmie ārvalstu karakuģi. Darbs turpinājās, un jau nākamajos «Tēvijas Sarga» numuros karavīrs, sargājot savu valsti, brīvajā brīdī lasīja par augsto ārvalstu viesu vizītēm, par Varoņu piemiņas dienu 22. jūnijā un citiem aktuālajiem notikumiem.

 

Vidzemes jaunsargi izcīna kausu Jaunsardzes sporta spēlēs

Diāna Selecka,
virsseržante.

Foto — vsrž. Gatis Indrēvics.

Četras dienas — no 14. līdz 17. jūnijam — Mālpils sporta centrā septiņās komandu disciplīnās un arī individuālajos sporta veidos sacentās gandrīz 500 jaunsargi vecumā no 12 līdz 19 gadiem no visām Jaunsardzes vienībām Latvijā. 

Sporta spēles organizēja Jaunsardzes un informācijas centrs sadarbībā ar Mālpils novada pašvaldību. To mērķis ir veicināt fiziskās sagatavotības un sporta attīstību Jaunsardzē, noskaidrot labākās komandas un noteikt spēcīgākos sportistus jaunsargu vidū.

Sports veido raksturu un iemāca strādāt komandā

Atklājot sporta spēles, Jaunsardzes un informācijas centra direktors majors Aivis Mirbahs atgādināja, ka sports ir nozīmīga veiksmīgas personības veidošanas daļa: «Fiziskā sagatavotība ir viens no Jaunsardzes stūrakmeņiem, sports ir tas, kas veido raksturu, iemāca jaunieti strādāt komandā.»

Spēļu atklāšanas dienā, 14. jūnijā, jaunsargi devās uz Sauleskalnu, kur notika piemiņas brīdis, lai godinātu Komunistiskā genocīda upuru piemiņu.

15. jūnijā jaunsargi kārtoja vispārējās fiziskās sagatavotības testus, startējot tādās disciplīnās kā roku saliekšana un iztaisnošana, pievilkšanās pie vingrošanas stieņa, bumbiņas vai granātas mešana, sprints un kross. Vienlaikus ar testiem ikvienam bija pieejamas alternatīvās aktivitātes. Pēc spraigās dienas jauniešiem Mālpils kultūras centrā bija iespēja noskatīties mākslas filmu «Sapņu komanda 1935».

 

  

16. jūnijā jaunsargi startēja komandu un individuālajās sacensībās — strītbolā, pludmales volejbolā, minifutbolā, florbolā, orientējās, piedalījās vasaras biatlona stafetē un spēka izturības testā. Diena noslēdzās ar diskotēku stadionā.

Noslēgumā tie jaunsargi, kuri nokārtoja vispārējās fiziskās sagatavotības testus, saņēma nozīmītes, bet spēļu uzvarētāji — kausus. Komandu kopvērtējumā trešo vietu ieguva Jaunsardzes 2. novada nodaļa, otro vietu — 1. novada nodaļas sportisti, bet pirmo — Jaunsardzes 3. novada nodaļa.

Jaunsargi tiekas ar prezidentu, ministru un olimpiešiem

Jaunsardzes sporta spēļu noslēguma pasākums 17. jūnijā noteikti paliks atmiņā visiem jaunsargiem, jo ne jau katru dienu viņiem ir iespēja tikties ar valsts pirmajām personām un olimpisko spēļu dalībniekiem. Sporta spēļu dalībniekus sveica Valsts prezidents Jaunsardzes patrons Raimonds Vējonis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente Ineta Radēviča, Latvijas Volejbola federācijas prezidents Atis Sausnītis, modernās pieccīņas sportists Deniss Čerkovskis un spēkavīrs Dainis Zāģeris.

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis savā uzrunā sacīja:

«Lai kaut ko dzīvē sasniegtu, no daudz kā jāatsakās, un tas reizēm ir ļoti grūti. Izvēle iestāties Jaunsardzē parāda jūsu nopietno attieksmi, jo izdarīt izvēli šādā vecumā nav viegli. Paldies jums, jūsu vecākiem, instruktoriem, videi, kurā jūs dzīvojat. Novēlu jums rūpēties par sevi, pilnveidot ne tikai ķermeni, bet arī garu, apgūstot zināšanas. Aizsardzības nozare strauji attīstās, tāpēc mums vajadzīgi zinoši cilvēki. Es lepojos ar to, ko jūs jau esat sasnieguši, jūs pārstāvējāt ne tikai sevi, bet savu komandu, savu novadu. Ar šo vēlēšanos būt labākiem jūs rādāt paraugu arī visiem pārējiem.»

Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente Ineta Radēviča intervijā žurnālam «Tēvijas Sargs» atzina, ka Jaunsardzi vērtē ļoti pozitīvi: «Man ļoti patīk tas, ka šiem jau­niešiem dzīvē parādās ideja, tā ir iespēja izvirzīt mērķus un tiekties, lai tos izpildītu. Šādu iespēju sniedz arī sports, bet Jaunsardze dod iespēju domāt ne tikai par sevi, bet arī par savu komandu un savu valsti. Šādā veidā Jaunsardze audzina labus savas valsts pilsoņus.»

Arī spēkavīrs Dainis Zāģeris bija priecīgs par iespēju tikties ar sportiskajiem jaun­sargiem. «Ļoti pozitīvi, ka jaunieši tik daudz sporto, dara to svaigā gaisā un labā kolektīvā, jo aizraušanās ar mūsdienu tehnoloģiskajām ierīcēm un mazkustīgs dzīvesveids ir ļoti liela problēma.»

Jaunieši bija patiesi priecīgi un nelaida garām iespēju saņemt autogrāfu un nofotografēties kopā ar viesiem.

Atjaunota tradīcija organizēt sporta spēles

Nometnes vadītāja Judīte Suharevska pastāstīja: «Krīzes laiks ieviesa savas korekcijas, bet tagad tradīcija organizēt sporta spēles ir atjaunota. Pērn Gulbenē mēs bijām 390, šogad jau 492. Bērni bija sajūsmā par to, kas notiek, jo nometne nav tikai sporta spēles. Katru vakaru tika organizēta atpūtas programma, bet vienlaikus ar vispārējās fiziskās sagatavotības testiem notika arī alternatīvās aktivitātes.

Organizējot nometni tik lielam dalībnieku skaitam, ļoti svarīga ir infrastruktūra — lai var izmitināt bērnus telpās, nodrošināt ēdināšanu, lai būtu pietiekami daudz vietas sporta aktivitātēm. Kad meklējām iespējas, kur organizēt sacensības, Mālpils bija viena no tām vietām, kas varēja nodrošināt visas šīs prasības. Mālpilieši bija sajūsmā, jo nometnes ar lielu jauniešu skaitu redzot pirmo reizi.

Jaunsardzes darbība notiek četros novados, un nometnes ir lieliska iespēja visu novadu jaunsargiem un arī darbiniekiem sabraukt kopā, satikties, iepazīties, sadraudzēties. Protams, mums ir citi republikas līmeņa pasākumi, piemēram, 4. līmeņa testu nometnes, bet tajās netiek organizēta atpūtas un kultūras programma.

Lai organizētu nometni, tiek ieguldīts liels darbs. Kā pērn spēles beidzās, tā sākām plānot nākamo nometni. Lai nodrošinātu visu vajadzīgo, strādāja liels cilvēku skaits — 77 darbinieki no JIC, kā arī  tiesneši, mediķi un ēdināšanas firmas pārstāvji.»

Jaunsargi — sportiski aktīvāki par saviem vienaudžiem

Sacensību galvenais tiesnesis Gatis Berdinskis secina, ka jaunsargi noteikti ir sportiski aktīvāki par saviem vienaudžiem. «Vispārējās sagatavotības testi parādīja, ka jaunsargi ir fiziski labi sagatavoti, lielākā daļa no viņiem ikdienā aktīvi sporto. Vērtīgākais, ko jaunieši iegūst šādās sporta spēlēs, ir pieredze, savstarpēji komunicējot, iepazīstot draugus citos novados. Tāpat viņi mācās, kā sadalīt savus spēkus, lai tie pietiktu aktivitātēm četru dienu garumā, sportojot karstā laikā. Sporta veidi tika izvēlēti, lai saliedētu jauniešus un lai stiprinātu komandas garu.»

Jaunsardzes sporta spēles ir ļoti foršs pasākums, kurā var iepazīt jaunus draugus un labi pavadīt savu brīvo laiku, saka Viktorija Leščinska no Ludzas, kura Jaunsardzē darbojas jau septiņus gadus. «Atnācu uz Jaunsardzi pēc vecākā brāļa ieteikuma un drīz vien sapratu, ka šeit mani viss ļoti interesē. Pērn piedalījos sporta spēlēs Gulbenē, bet tagad — Mālpilī.»

Kristers Kalniņš no Ērgļu Jaunsardzes vienības Jaunsardzē darbojas jau trīs gadus un domā par militāro karjeru. «Jaunsardzē apgūtās iemaņas ir ļoti noderīgas dzīvē. Jaunsardze — tā ir iespēja iegūt jaunus draugus un labi pavadīt laiku.»

Arī Monta Simona Štrāle no Ērgļiem Jaunsardzē ir trīs gadus. «Apsveru domu par militārās karjeras izvēli. Jebkuram jaunietim vajadzētu pamēģināt iestāties Jaunsardzē, jo viss, ko šeit var apgūt, dzīvē noderēs, nebūs jānožēlo ne mirkli. Sporta spēles bija interesantas, man patika. Ērgļu novada jaunieši ir ļoti spēcīgi sportisti, tā ka mūsu uzvara nebija pārsteigums. Protams, tas ir mūsu instruktores Kristīnes Puziņas nopelns.»

Mums visiem jāaizstāv sava zeme

Diāna Selecka,
virsseržante.

Foto — Armīns Janiks, Diāna Selecka un no ZS 31. AMII BN arhīva.

Zemessardzes 31. kājnieku bataljons ir dibināts 1991. gada decembrī Balvos. 2003. gadā tas tika  apvienots ar Alūksnes 24. kājnieku bataljonu, līdz ar to bataljona atbildības teritorija aptver gan Balvu, gan Alūksnes novadu. 2005. gada janvārī bataljonam tika pievienota Aizsardzības pret masveida iznīcināšanas ieročiem (AMII) rota, izveidojot Zemessardzes 31. AMII bataljonu. 

2009. gada decembrī bataljona štābs tika pārvietots no Balviem uz Alūksni, un šobrīd tam ir vienas telpas ar NBS (Nacionālo bruņoto spēku) Kājnieku skolu. Tuvākajā laikā atkal gaidāmas pārmaiņas, jo vienības štābs tiks pārvietots uz Strautiņiem, bet bataljons atkal kļūs par kājnieku vienību. 

Šobrīd bataljonam ir divi galvenie uzdevumi. Tas sniedz aizsardzības no MII atbalstu citām NBS vienībām gan apmācību, gan operāciju jomā, kā arī pilda Zemessardzes vispārējās funkcijas savā atbildības teritorijā. Bataljons ir vienīgā NBS vienība, kas nodarbojas ar aizsardzības no MII jautājumiem. Vienības karavīri un zemessargi aktīvi piedalās gan vietējā mēroga, gan starptautiskajās mācībās — «Summer Shield», «Brave Beduin», «Agile Spirit» un «Orange Knight». Tāpat tiek organizētas kolektīvās apmācības, pamatapmācība, speciālistu — zentītlielgabalu un bezatgrūdes lielgabalu apkalpju — apmācība.

Bataljona komandieris pulkvežleitnants Jānis Ritenis stāsta, ka jau trīs gadus vienībā norit ļoti aktīvs rekrutēšanas darbs. «Pirms tam bija zināma stagnācija, bet 2015. gadā tika uzņemti 116 zemessargi, 2016. gadā — 81 zemessargs. Šogad uzņemti jau 33 un 30 kandidātiem uzsākts rekrutēšanas process.  Šobrīd vienībā ir 350 zemessargi. Lielais jaunuzņemto zemessargu skaits ir pēdējo gadu rekrutēšanas darba rezultāts. Diemžēl bataljona atbildības teritorijā ir maz skolu, tāpēc mēs cenšamies potenciālos zemessargus uzrunāt dažādos pasākumos, piemēram, pilsētas svētkos.

Tā kā vienība atrodas pie robežas ar Igauniju un Krieviju, notiek aktīva sadarbība ar Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldi. Robežsargi apmāca zemessargus par robežas nostiprināšanu, robežpārkāpēju aizturēšanu, bet mēs apmācām robežsargus — stāstām par mūsu ieročiem. Pierobežā sadarbība ar Valsts robežsardzi  ir ļoti svarīga.

Kā jau katrā vienībā mums ir aktīvāko zemessargu kodols, kas iesaistās visos pasākumos. Mums ir arī daudz tādu zemessargu, kas aktīvi darbojas Zemessardzē kopš tās izveidošanas. Jaunajiem zemessargiem dzīves plāni ne vienmēr sakrīt ar sākotnējām iecerēm, un tie, kas dodas mācīties uz augstskolām Rīgā vai atrod darbu citos novados vai ārzemēs, spiesti apturēt savu darbību Zemessardzē.»

Pirms 25 gadiem bija vairāk patriotisma
Seržants Vilnis Stradiņš, kas Alsviķu bērnudārzā atbild par saimnieciskajiem jautājumiem, ir zemessargs kopš 1992. gada sākuma, kad viens no pirmajiem iestājās 24. Alūksnes kājnieku bataljonā. «Uzskatu, ka toreiz domājošam cilvēkam, latvietim, nebija cita varianta kā stāties Zemessardzē. Pirms 25 gadiem bija vairāk patriotisma, bija jāaizstāv sava valsts. Zemessardzē pavadītie 25 gadi bijuši ļoti interesanti, ir, ko atcerēties. Nevar salīdzināt progresu apgādes jomā, jo tagad mums ir formas, teltis, transports — apgāde ir lieliska.»

Atnāk vesela dinastija
Bērzpilietis Aldis Odumiņš Zemessardzē dien 10 gadus, un tagad uz mācībām kopā ar tēti dodas arī dēls Mareks un meita Linda. «Rotas komandieris piezvana vienam Odumiņam, atnāk vesela dinastija — es, bērni, brālēns. Meitas bērnam, manam mazbērnam, ir gadiņš, vecmamma pieskata, lai meita arī var tikt uz mācībām. Esam gatavi sakārtot sadzīvi, atrast, kas pieskatīs mazbērnu un kops saimniecību, lai varētu doties uz mācībām.  Zemessargi mūsu pusē aktīvi apmeklē mācības. Cilvēki stājas Zemessardzē, patriotisma vadīti. Pats esmu daudzus rekrutējis. Runāju ar sava pagasta cilvēkiem, skaidroju, pārliecinu, kādus desmit esmu atvedis.»

Dot padomu jaunajiem
Virsseržants Andris Keiselis ar militārajām struktūrām saistīts kopš 1992. gada, gan kā zemessargs, gan kā karavīrs. «Iesākumā stā-
jāmies Zemessardzē, patriotisku jūtu vadīti, jo apzinājāmies, ka blakus ir «lielais brālis». Toreiz valdīja patriotisms, bet apmācības nebija tik intensīvas un interesantas, ekipējums bija nabadzīgs. Lai mežā maskētos, izmantojām plēvi, virsū likām egļu zarus.

Arī tagad aktīvi apmeklēju mācības, dodos uz tām kopā ar dēlu Ediju. Motivācija — lai nezaudētu iegūtās iemaņas, turklāt gribas dot padomu jaunajiem. Attiecības ar jaunajiem ir ļoti labas, viņi ar interesi un cieņu uzklausa pieredzējušos zemessargus, savukārt es uztveru jaunos zemessargus kā bērnus, gribas balstīt un palīdzēt.»

Būtu kauns atteikties doties uz mācībām
Virsseržants Imants Jurkāns Zemessardzē dien jau 25 gadus. «Pirmie zemessargu zvēresti norisinājās pagastos, uz ceremonijām brauca bataljona vadība. Zvēresta ceremonijas bija ļoti svinīgs un nozīmīgs notikums visa pagasta dzīvē, atceros, ka vecākas kundzes pat nāca ar puķēm, sveica mūs ar iestāšanos Zemessardzē.

Stājāmies Zemessardzē, jo gribējās palīdzēt sargāt tikko atgūto neatkarību. Apgāde kliboja, zābakus pirkām par savu naudu. Dežurējām uz meža ceļiem, uz robežas Vientuļos, uz 10 cilvēkiem bija viens ierocis, bet bijām gatavi rīkoties.

Aizvadīto gadu laikā esmu piedalījies 90% mācību. Uzskatu — ja reiz esmu iestājies, tad vajag dienēt. Domāju, ka Zemessardzē pavadītais laiks man devis disciplīnu. Mācības, kas visvairāk palikušas atmiņā, ir vadu komandiera kurss Ančupānos. Bija smagi — dziļa ziema, ar lielu daudzumu sniega. Taču es spēju uzdevumus izpildīt, neskatoties uz grūtībām. Arī tagad apmeklēju mācības.

Žēl, ka zemessargu skaits Bērzpilī kļūst mazāks — agrāk bija 30, tagad tikai desmit zemessargi.

Uzskatu, ka zemessargu aktivitāte ļoti lielā mērā atkarīga no rotas komandiera darba, tāpēc gribu uzteikt mūsu rotas komandieri Guntaru Mežalu, kurš ir sasniedzams jebkurā diennakts laikā — viss ir atkarīgs tieši no viņa. Citās rotās uz mācībām atnāk 30—40 cilvēki, bet mūsu rotas komandieris mūs motivē un savāc 100 zemessargus. Būtu kauns atteikties doties uz mācībām, ja Guntars prasa.»

Lai neatkārtotos pagātnes notikumi
Vecākais zemessargs Jānis Zvejnieks Zemessardzē dien kopš 1995. gada, bet viņa brālis pulkvežleitnants Pēteris Zvejnieks dien jau kopš pašiem pirmsākumiem. Ģimenes tradīcijas turpina Jāņa dēls kaprālis Artis Zvejnieks, kas ir 1. kājnieku rotas nodaļas komandieris. Sasniedzot 55 gadu vecumu, Jānis devās uz medicīnas komisiju Rīgā un pagarināja līgumu līdz 60 gadiem. «Tā ir mana ideja, tik daudz iets un darīts, Zemessardzi izveidoja paši cilvēki, jo vēlējās aizstāvēt savu zemi, neviens viņus nespieda to darīt. Manu vectēvu nobendēja komunisti, tāpēc ir jāaizstāv sava zeme, lai neatkārtotos pagātnes notikumi. Zemessardzes prestižs pēdēja laikā ir palielinājies, tādēļ jaunieši aizvien vairāk izrāda vēlmi pievienoties brīvprātīgajiem dzimtenes aizstāvjiem.

Agrāk nebija tādu skaistu formastērpu un ekipējuma, kāds ir tagad. Uz apmācībām gājām kedās, paši savā apģērbā. Pirmos gadus paši pirkām zābakus, tagad viss ir lieliski, ir formas, transports. Kad esam mācībās Alūksnē, Kājnieku skolā, ēdināšana ir ļoti labā līmenī, tiek nodrošinātas teltis. Salīdzinot ar pirmsākumiem, viss mainījies uz labo pusi. Mācības ir ļoti daudzveidīgas un interesantas, pēc mācībām seko ieskaites, tā ka jābūt aktīviem, jāgatavojas.

Jaunie un vecie — sadzīvojam labi. Palīdzam jaunajiem, meitenēm reizēm ir ļoti grūti tikt galā ar automātiem, tie ir smagi. Komunicējam arī saliedēšanas pasākumos.

Iespējams, ka mana dzīve būtu veidojusies savādāk, ja es nebūtu Zemessardzē, tas disciplinē, zinu, kas man jādara.»

Zemessargi ir labākie mūsu novada iedzīvotāji
Kājnieku rotas komandieris kapteinis Guntars Mežals sāka savas militārās gaitas kā zemessargs, tagad jau četrus gadus ir rotas komandieris. Bieži tiek uzteikts kā viens no labākajiem rotu komandieriem, jo rotā ir ļoti labi rādītāji — gandrīz 100 procentu aizpildījums, no jauna noslēgti līgumi ar visiem zemessargiem.

«Rota ir ļoti aktīva, cenšamies piedalīties visās aktivitātēs — gan mācībās, gan kursos, gan sporta sacensībās,» stāsta kapteinis Guntars Mežals. «Sazinos ar zemessargiem arī brīvdienās, mājās esot. Ja visu laiku nebūšu iesaistīts darba procesā, nebūs atdeves, rota nebūs tik aktīva.

Pēc manām domām, vislabākie zemessargi, kurus rekrutēt, ir 35—40 gadus veci, ģimenes cilvēki, kam ir stabila mājvieta šajā teritorijā. Viņi, visticamāk, nekur prom nebrauks, arī aktīvāk nāks uz mācībām. Mēs, protams, priecājamies par katru jaunieti, kurš izvēlas kļūt par zemessargu, taču gadās arī problēmas. Jaunieši iestājas Zemessardzē, bet pēc tam aptur savu dalību, jo dodas studēt vai arī strādāt uz ārzemēm. Jauniešus interesē arī dažādi citi pasākumi, tāpēc ne vienmēr atliek laiks dalībai mācībās.

Būdams rotas komandiera amatā, pirmos gadus pat īsti neatļāvos doties atvaļinājumā, jo zemessargiem nebija kontakta ar aizvietotāju — cilvēku, kuru viņi redzēja tikai mēnesi, tāpēc viss iepriekš paveiktais darbs ar zemessargiem varēja iet zudumā. Tagad ir rotas virsseržants Guntis Pauliņš un varu viņam uzticēt rotu.

Esam izveidojuši tradīciju, kas visiem ļoti patīk, — rotas saliedēšanas pasākumus. Sanākam kopā, parunājam brīvā atmosfērā par to, kas patīk, kas nepatīk. Organizējam vismaz četrus pasākumus gadā — katrā no mūsu administratīvajiem novadiem, zālē, ar dzīvo mūziku, kopā ar ģimenēm. Telpas mums piešķir pašvaldības, mūzikai savācam naudu, galdus klājam paši. Vecākie zemessargi iepazīstas ar jaunākiem, parunājas, viens otru motivē aktīvāk apmeklēt mācības. Šādi pasākumi satuvina cilvēkus, arī dzīvesbiedri nāk un iepazīstas. Cenšos aicināt augstākas amatpersonas. Nesen pie mums bija mūsu bijušais rotas komandieris pulkvedis Jānis Gailis. Viņam bija prieks satikties ar saviem bijušajiem zemessargiem, bet zemessargiem bija ļoti patīkami, ka bijušais rotas komandieris, kas tagad ir Zemessardzes 4. brigādes komandieris, atceras viņus.

Vismaz reizi gadā cenšamies organizēt ekskursijas, bijām Līgatnes bunkurā, Līgatnes dabas takās, iegriežamies arī kādā alus darītavā. Cilvēki, īpaši laukos, reizēm ir iestiguši ikdienas rutīnā, un izrauties nav viegli. Pateicoties labajai sadarbībai, transportu mums piešķir pašvaldība, mēs tikai apmaksājam degvielu.

Zemessargi ir ļoti motivēti, patriotiski, īpaši Bērzpils apkaimē, varbūt tāpēc, ka esam pie robežas. Disciplinēti. Katram ir sava profesija, darbu dara ar atdevi. Domāju, ka zemessargi ir labākie mūsu novada iedzīvotāji. Vairs nav tādu, kas apsola ierasties uz mācībām, bet neatnāk. Ļoti draudzīgi, paši piedāvā palīdzēt, rekrutē cilvēkus.»

«Nacionālā sardze» Stūra mājā

Uldis Neiburgs,
Dr. hist., Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks.

Foto — no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma.

1940.—1941. gadā Padomju Savienības okupācijas varas represijās tika arestēti, nogalināti vai izsūtīti ap 26 000 Latvijas pilsoņu. Politiskām apsūdzībām izmantoja KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantu par «kontrrevolucionāriem noziegumiem», un Latvijas pilsoņiem inkriminēja «Dzimtenes nodevību» — pret Padomju Savienību vērstas darbības neatkarīgajā Latvijas Republikā. Apcietināto 3353 cilvēku vidū bija liela daļa bijušo Latvijas Republikas amatpersonu, arī Valsts prezidents un citi valdības locekļi. Represijas savu kulmināciju sasniedza 1941. gada 13. un 14. jūnijā, kad vienas nakts laikā uz PSRS aizveda 15 443 Latvijas iedzīvotājus: vīriešus, sievietes un bērnus. No viņiem 5263 tika arestēti un ieslodzīti nometnēs, bet pārējie — nometināti Krasnojarskas, Tomskas, kā arī citos Krievijas ziemeļu apgabalos. Represijas skāra arī daudzus bijušās Latvijas armijas karavīrus un virsniekus. Ap 550 latviešu militārpersonu 14. jūnijā apcietināja 24. teritoriālā strēlnieku korpusa vasaras nometnēs Litenē, «Ostroviešos» un citur, no kurienes viņus pirms tam speciāli sagatavotos vilcienu vagonos deportēja uz ieslodzījuma vietām Krievijā, kur vai nu noslepkavoja, vai lēma nāvei necilvēcisko darba un sadzīves apstākļu dēļ. Cilvēku masveida slepkavības notika Rīgas centrālcietumā, Dreiliņos, Stopiņos, Balt-
ezerā, Katlakalnā un citās Latvijas vietās.

Čekas nams Brīvības un Stabu ielas stūrī Rīgā. 1940. gada oktobris.

Stūra māja
Par komunistiskā režīma noziegumu simbolu kļuva t.s. Stūra māja — ēka Rīgā, Brīvības ielā 61, kur PSRS okupācijas laikā atradās galvenā padomju represīvā organizācija — tautā pazīstama kā čeka (saīsinājums no tās sākotnējā nosaukuma krievu valodā — Чрезвычайная комиссия) jeb PSRS Iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) un Valsts drošības tautas komisariāta (NKGB) iestādes. Arhitekta Aleksandra Vanaga projektētajā un 1912. gadā uzbūvētajā ēkā sākotnēji atradās īres nams ar veikaliem, bet 20. gadsimta 30. gados tajā izvietojās Latvijas Robežsardzes brigādes štābs un dažādas nevalstiskas organizācijas. Pēc padomju okupācijas šo namu 1940. gada rudenī sāka piemērot čekas vajadzībām. Ēkas pagrabā izbūvēja kameras un pagalma vārtos ielika masīvas dzelzs durvis. Vienai no sētas puses ieejām paplašināja durvju aili un iekštelpu, lai tur varētu iebraukt kravas automašīna. Namā ierīkoja autonomu elektrības centrāli, bet augšējos stāvos izbūvēja vairākas privātas telpas čekas vadošajiem darbiniekiem. Lielākajai daļai ēkas logu pielika restes, lai novērstu apcietināto bēgšanas un pašnāvības iespējas. 1940. gada 9. novembrī čekas namu oficiāli nodeva ekspluatācijā.

Čekas mērķis bija izolēt reālus un potenciālus pretošanās organizētājus un ar jauno režīmu neapmierinātos, kā arī iebiedēt sabiedrību. Vadošos amatos Iekšlietu un Dro­šības komisariātā, Prokuratūrā un Augstākajā tiesā bija uzticami vietējie pagrīdes komunisti vai arī no PSRS atsūtīti pieredzējuši darbinieki (arī Krievijas latvieši), kas prasmīgi izmantoja 20. gadsimta 30. gados PSRS attīstītās efektīvās izsekošanas un spīdzināšanas metodes. Būtisku ieguldījumu represīvajā sistēmā sniedza slepeno aģentu darbība un iedzīvotāju denunciācijas. Pēc Vācijas un PSRS kara sākuma un okupācijas varu maiņas Rīgā 1941. gada 1. jūlijā čekas ēkā sāka ierasties cilvēki, kas meklēja savus piederīgos. Vienā no kamerām atrada kādu ievainotu un noasiņojošu cilvēku bezsamaņā, citā kamerā — kādu vīrieti sarkanarmieša formā, kurš bija sajucis prātā un atkārtoja tikai to, ka drīz tiks nošauts. Bēgošie čekisti steigā šo baiso namu biju pametuši, iznīcinot vai aizvedot līdzi arī lielāko daļu savu dokumentu. Tomēr ēkā palika liecības par padomju okupācijas režīma noziegumiem.

Čekas noziegumu izpēte nacistu okupācijas laikā
Gan padomju, gan nacistu okupācijas varu kopīga iezīme bija savu noziegumu noklusēšana, tā vietā nekautrējoties izmantot bojāgājušo un represēto cilvēku ciešanas propagandā, kas bija vērsta uz pretējās puses veikto noziegumu atklāšanu un nereti arī pārspīlēšanu. Sistemātiska padomju okupācijas laika, t.sk. represiju dokumentēšana Latvijā sākās pēc okupēto austrumu apgabalu reihsministra Alfrēda Rozenberga ierosmes, kurš uzskatīja par nepieciešamu savākt materiālus viņa pārvaldītās teritorijas vēstures rakstīšanai. Saskaņā ar nacistu direktīvām 1941. gada 21. novembrī topošās Latvijas Zemes pašpārvaldes Iekšējās pārvaldes un personāllietu ģenerāldirektorija izdeva oficiālu paziņojumu, ka visām Latvijas pilsētām un pagastiem jāraksta boļševiku valdīšanas gada vēsture un jāvāc oriģināldokumenti. Vēlāk šīs akcijas īstenošana nonāca Iekšlietu ģenerāldirekcijas Sabiedrisko lietu departamenta Informācijas nodaļas pārziņā.

Jau 1941. gada jūlija otrajā pusē Latvijā tika uzsākta arī parakstu vākšanas akcija, kuras mērķis bija informēt ASV dzīvojošos latviešus par padomju okupācijas varas noziegumiem 1940.—1941. gadā un aicināt Franklina D. Rūzvelta valdību neatbalstīt Padomju Savienību. Jau kara laikā šis vēstījums spēja radīt zināmu satraukumu Latvijas PSR valdībā Krievijā, bet Amerikas latviešus sasniedza tikai pēc Otrā pasaules kara beigām. Vispirms savāktie 200 000 parakstu nonāca Zviedrijā, bet 1953. gadā kā dokumentāra liecība tika iesniegti Čārlza Dž. Kerstena vadītajai ASV Kongresa izmeklēšanas komisijai. Vēlāk ilgus gadus tie glabājās Latvijas sūtniecībā Vašingtonā. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas astoņi biezi sējumi ar parakstiem un Baigā gada upuru fotogrāfijām atgriezās dzimtenē un nonāca Latvijas Valsts vēstures arhīva krājumā.

«Nacionālās sardzes» dalībnieki bijušā čekas nama pagalmā Rīgā. 1943. gada 19. aprīlis. 1. rindā vidū — Jūlijs Bračs.

Ar padomju režīma dokumentu apzināšanu, izpēti un izmantošanu propagandā nacistu okupētajā Latvijā nodarbojās vairākas institūcijas. Pēc vācu civilās pārvaldes ieviešanas šī darba izpildei tikai nozīmēts speciāls vācu ierēdnis Ostlandes reihskomisāra galvenajā mītnē Rīgā. Līdzīgas funkcijas pildīja arī Ģenerālkomisāra Rīgā kultūras un propagandas nodaļu vadītāji. No latviešu iestādēm ar padomju okupācijas gada pētniecību visnopietnāk nodarbojās Vēstures krātuve, kuras paspārnē kara gados tapa trīs darbi «Latvijas padomju republikas valsts institūciju iekšējā struktūra», «Latvijas PSR tiesu sistēma» un «Latvijas PSR valsts iekārtas izveidošanās. Īss vēsturisks pārskats». Svarīgu komunistu upuru apzināšanas darbu kara gados veica Latvijas Statistikas pārvalde un Latvijas Sarkanais Krusts (vēlāk — organizācija «Tautas palīdzība»). Tās savāktie dati 1943. gadā iznāca grāmatā «Lielā sāpju draudze». Mazāk ar pētniecību, bet vairāk ar propagandu nodarbojās šim nolūkam speciāli izveidotais Antisemītisma institūts. Daļēji propagandiskas, daļēji faktos balstītas bija arī kopskaitā deviņas grāmatas un brošūras, kas iznāca nacistu okupētajā Latvijā un bija veltītas komunistu valdīšanas laikam Latvijā 1940.—1941. gadā.

«Nacionālās sardzes» darbība
Čekas pamesto dokumentu apzināšanā un izpētē, kā arī komunistiskā režīma represijās cietušo un viņu ģimenes locekļu sniegto liecību pierakstīšanā 1942.—1944. gadā bija iesaistīta arī jauniešu patriotiskā organizācija «Nacionālā sardze». Šo 16 un nedaudz vecāku ģimnāzistu un studentu vadītājs bija skolotājs Jūlijs Bračs, kurš sākotnēji atradās vācu Drošības policijas un SD dienestā, bet 1943. gada vasarā kļuva par Sabiedrisko lietu departamenta informācijas nozares vadītāju. «Nacionālās sardzes» dalībnieki veica 1940.—1941. gada padomju terora upuru apzināšanu un ar to saistītu liecību vākšanu un eksponēšanu bijušajā čekas namā Stabu un Brīvības ielas stūrī Rīgā. Laikā no 1941. gada decembra līdz 1943. gada aprīlim bijušās čekas telpās Stūra mājā notika vairākas vēsturisko liecību skates, kuras, pēc aptuvenām aplēsēm, apmeklēja ap 12 000 cilvēku. Mūsdienās apzinātie dokumenti liecina, ka «Nacionālās sardzes» darbības galvenie virzieni bija: «1. Cīņa pret boļševismu, savācot sarkanā terora liecības un darot tās pazīstamas, reizē noskaidrojot arī tos mūsu tautas locekļus, kas bija izrādījušies raksturā vāji. 2. Cīņa par nacionālismu, saliedējot konfidenciālu organizāciju, brīvu no vācu kontroles, audzinot jaunatni tīrā nacionālisma garā, apmācot to disciplīnā un organizatoriskā darbībā, kā arī izsargājot to no vācu politiskās ietekmes un provokācijām.»

Organizācijas struktūra un uzbūve laika gaitā mainījās, taču pamatā tā aptvēra vēsturiskās, kriminālās, idejiskās un aktuālās informācijas darba nozares. 1942.—1943. gadā darba labākai organizācijai papildus vēl izveidoja komandanta, sardzes, instrukciju un vispārējo darbu nozares. Līdz mūsdienām saglabātajā «Nacionālās sardzes» dokumentu kolekcijā ir atrodami dažādi LPSR Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta dienesta dokumenti un oficiālā sarakste, ziņojumi par iedzīvotāju pretpadomju izpausmēm (it īpaši 1941. gada 12. janvāra PSRS Augstākās padomes vēlēšanu laikā), padomju drošības iestāžu dokumenti par represētajiem Latvijas iedzīvotājiem un iedzīvotāju vēstules padomju okupācijas varas institūcijām. To papildina vācu okupācijas laikā «Nacionālās sardzes» dalībnieku pierakstītās bijušo ieslodzīto atmiņas, represēto un izsūtīto cilvēku tuvinieku sniegtās liecības, čekas struktūras un Stūra mājas telpu shēmas un zīmējumi, 1940.—1941. gadā čekas pagrabos ieslodzīto uz sienām atstāto uzrakstu noraksti, ekshumācijas apraksti un citi vērtīgi materiāli.

«Nacionālās sardzes» dalībnieki savās pēc kara rakstītajās atmiņās ir uzsvēruši savu pakļautību Latvijas Zemes pašpārvaldei. Viņi uzskatījuši, ka dokumentējuši Baigā gada liecības paši pēc savas ierosmes, jo vācu okupācijas varas iestādes sākotnēji par tām nav izrādījušas nekādu interesi. Tas darīts, «saprotot, kāda nozīme šiem materiāliem būs vēlākos laikos Latvijas aneksijas apstākļu noskaidrošanai un apsūdzībai pret Padomju Savienību un komunistisko režīmu». Citādās domās ir vēsturnieks Kārlis Kangeris, kurš uzskata, ka bez vācu augstāko iestāžu akcepta nekāda šāda veida darbība nebūtu bijusi iespējama. Vācu okupācijas varas klātbūtni netieši apliecina arī tas, ka čekas dokumentu apzināšana Stabu ielas pagrabos un pagalmā tika uzsākta tikai 1941. gada decembrī, un arī pašu «Nacionālās sardzes» dalībnieku kara laikā rakstītajās piezīmēs ir atrodami ieraksti, ka «drusku jau «spēlējām zaldātiņus», taču tajos apstākļos tas likās nepieciešami». Turklāt atsevišķos pēc Otrā pasaules kara izdotajos memuāros ne visai glaimojoši ir vērtēta arī «Nacionālās sardzes» vadītāja J. Brača persona un viņa sakari ar vācu drošības iestādēm. Pazīstamais publicists Oļģerts Liepiņš viņu raksturo kā cilvēku, kurš «pārzinājis» čekas spīdzināšanas pagrabus vācu laikā un bijis labi ieredzēts no vāciešiem kā antiboļševiks, kuram vēlāk Berlīnē bijis savs «centrs». Bijušais Noiengammas koncentrācijas nometnes ieslodzītais Manfreds Zichmanis pat izsakās, ka par nacionālu darbību vācu okupācijas laikā vācu drošības iestādēm viņu denuncējis neviens cits kā J. Bračs. Tomēr bijušo «Nacionālās sardzes» dalībnieku sniegtās liecības apliecina arī vācu okupācijas varas vēršanos pret šo organizāciju. Ir zināms, ka 1943. gada 15. aprīlī «Nacionālās sardzes» telpās ieradās grupa vācu drošības policijas darbinieku, kas arestēja J. Braču, Romānu Braču, Nikolaju Namnieku, Jāni Bērziņu, kā arī L. Kuzinu, V. Popovu un Edgaru Rutkovski un nogādāja viņus Drošības policijas un SD galvenajā mītnē Reimersa ielā. «Nacionālās sardzes» vadībai inkriminētie pārkāpumi bija: «1. Pretestības kadru organizācijas nodibināšana, kuras mērķis ir Latvijas suverenitāte. 2. Aktuālās informācijas vākšana latviešu vadošiem centriem. 3. Kriminālās informācijas vākšana par kolaborantiem abās okupācijās». Pēc trim dienām apcietinātos atbrīvoja, taču «Nacionālās sardzes» darbību daļēji ierobežoja. Novērst tās pilnīgu aizliegšanu izdevās, pamatojot tās darbību kā pretboļševistisku un vācu propagandai noderīgu.

Organizācijas turpmāko pastāvēšanu ietekmēja arī frontes līnijas aizvien straujāka tuvošanās Latvijas robežām, jo 1944. gada vasarā daudzus «Nacionālās sardzes» jauniešus skāra mobilizācija latviešu leģionā vai gaisa spēku izpalīgos. 1944. gada 30. septembrī J. Bračs ar saviem darbiniekiem no Rīgas devās uz Liepāju, bet 18. oktobrī uz Berlīni. 1945. gada 8. martā rakstītā pārskatā viņš atzina, ka «svarīgākie Informācijas nodaļas un Čekas kameru pārvaldes vēsturiskie boļševiku laikmeta materiāli» tika pārvesti no Rīgas uz Liepāju, daļa vēlāk uz Berlīni. Daudzi no tiem aizgāja bojā 1945. gada 21. aprīlī, kad Informācijas nodaļas darbinieki steigā centās izkļūt no Sarkanās armijas ielenktās Berlīnes. Tomēr 20. gadsimta 90. gados no Vācijas dzimtenē atgriezās un Latvijas Okupācijas muzeja krājumā nonāca vairāk nekā 1000 savulaik «Nacionālās sardzes» un Sabiedrisko lietu departamenta informācijas nozares savākto liecību par komunistiskā režīma noziegumiem Latvijā. Tikai laimīgas nejaušības dēļ savulaik izdevās atrast arī daļu no 1944. gada 10. oktobrī «Nacionālās sardzes» dalībnieku Liepājā zemē apraktās Latvijas Statistikas pārvaldes un organizācijas «Tautas palīdzība» sastādītās Baigā gada upuru kartotēkas. Jau 1972. gadā Liepājas Centrālajos kapos tika atrastas divas metāla kastes ar padomju okupācijas varas represijās cietušo personu uzskaites kartītēm, ko gan tūlīt konfiscēja LPSR Valsts drošības komitejas darbinieki. Vienu no šīm kastēm 1989. gadā gan izdevās atgūt, un tā nonāca Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā. 1995. gada 11. jūlijā Liepājas Centrālajos kapos tika atrasta un LR SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centram nodota vēl viena cinka kaste ar represēto personu kartītēm, kas, domājams, ir jau iepriekš atrastās kartotēkas sastāvdaļa.

Pēc PSRS sabrukuma un LPSR Valsts drošības komitejas likvidēšanas no 1991. līdz 2008. gadam Stūra mājā saimniekoja Latvijas Valsts policija, bet tad vairākus gadus šī ēka stāvēja tukša. 2003. gada 14. jūnijā, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, pie nama tika atklāta tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidotā piemiņas zīme «Melnais slieksnis». Tās ir puspavērtas tērauda durvis, melns granīts un cauršautiem burtiem veidots uzraksts uz metāla sienas ­— aptuveni desmit metru attālumā no vietas, kur reiz atradās vārti apcietināto un nogalināto cilvēku ievešanai un izvešanai no šīs baisās ēkas. 2014. gadā lielu sabiedrības interesi izraisīja programmas «Rīga — Eiropas kultūras galvaspilsēta» ietvaros Stūra mājā apskatāmās vairāku Latvijas muzeju izstādes. Latvijas Okupācijas muzeja ekskursijas pa čekas kamerām (to laikā gida pavadībā var izstaigāt Stūra mājas iekšējā cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un pagalmu) un izstāde «Čekas vēsture Latvijā» apmeklētājiem ir pieejamas joprojām.

Sagatavoties civilajai dzīvei laikus

Džoanna Eglīte

«Karavīram jāapzinās, ka viņa dienests ir uz ierobežotu laiku. Tas var beigties jebkurā brīdī, tādēļ ir laikus jādomā, ko cilvēks darīs pēc atvaļināšanās,» iesaka Aizsardzības ministrijas Personāla attīstības departamenta Sociālo lietu nodaļas vadītājs Andris Jaško. Jau ceturto gadu viņa nodaļas cilvēki, pieaicinot Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) un Valsts nodarbinātības aģentūras (VNA) speciālistus, ar praktisku semināru viesojas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vienībās, lai klātienē izglītotu karavīrus par viņu tiesībām un iespējām, beidzot dienestu. Vienību personāldaļu pārstāvjiem ir iespēja aicināt Sociālo lietu nodaļas komandu pie saviem karavīriem.

Semināra mērķis ir skaidrot un iztirzāt ikvienu karavīru skarošus praktiskus jautājumus — izdienas pensijas aprēķināšanu, dokumentu iesniegšanas kārtību, nosacījumus, kad pensiju var saņemt, kā arī integrācijas ceļus civilajā darba dzīvē. Karavīriem šādās tikšanās reizēs parasti ir virkne personīgu, savā pieredzē balstītu jautājumu, tādēļ arī Andris Jaško uzsver — tikšanās klātienē, nevis rakstiskā veidā nodota informācija ir visvērtīgākā un produktīvākā.

Ko var darīt jau dienesta laikā?

Pagājušā mēneša nogalē, 30. maijā, Nacionālajā aizsardzības akadēmijā noritēja NBS vienību personāldaļu speciālistu tikšanās, kuras ietvaros vienu no prezentācijām sniedza arī Andris Jaško, īsi izstāstot par iespējām karavīriem un atgādinot personāldaļu cilvēkiem, ka viņi ir laipni aicināti organizēt Sociālo lietu nodaļas tikšanās ar karavīriem savās vienībās.

Andris Jaško norādīja, ka aptuveni 70% atvaļināto karavīru dažu mēnešu laikā uzsāk darbu civilajā sektorā, un vērtēja šo rādītāju kā labu. Tomēr, lai pāreja no ierastās dienesta vides un pienākumiem uz citu darbības jomu noritētu veiksmīgi, viņš iesaka jau laikus interesēties par darba tirgu, domāt par savām iespējām un izglītību un papildināt to vēlamajā virzienā, apmeklējot kursus, vai apgūt jaunu specialitāti.

Vērtīgi ir būt informētam

Kad Sociālo lietu nodaļa tiekas ar karavīriem, līdzi dodas arī VSAA un VNA pārstāvji, kuri no sava skatpunkta un pieredzes iezīmē raksturīgas tendences valstī un palīdzības iespējas, ko var piedāvāt atvaļinātu karavīru atbalstam. Pieprasītākie speciālisti Latvijā pašreiz ir būvniecības sektorā, IT nozarē un veselības aprūpes jomā. Pārpildīts darba tirgus savukārt ir humanitāro zinātņu specialitātēs. Lai modelētu savu nākotni civilajā sektorā, iespējams, ir vērtīgi izvēlēties karjeras konsultanta palīdzību, ko piedāvā VNA.

«Starp labu karavīru un labu civilo speciālistu automātiski nav liekama vienādības zīme. Ārpus dienesta ir atšķirīga pasaule, ar citiem noteikumiem un prasībām. Lai tajā iekļautos, ir jāpielāgojas un jāmeklē savs ceļš,» uzsver Arnis Jaško.

Viena no vienībām, kur nesen viesojās Sociālo lietu nodaļas cilvēki kopā ar VSAA un VNA pārstāvjiem, bija Latvijas Jūras spēku flotile Liepājā.

«Tikšanās izvērtās ļoti izzinoša, bagātīga un praktiska. Tā atklāja risinājumus un iespējas, kuras nezinātājs neizmantos, bet kuras zinātājam ir ļoti noderīgas. Plānojam organizēt šādu tikšanos rudenī arī Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienestā, un iesaku šo semināru kā vērtīgu arī saviem kolēģiem citās vienībās,» ar gūto pieredzi dalās kapteiņleitnante Rima Zaka, Jūras spēku flotiles Krasta apsardzes dienesta vecākā juriste.

Ārzemju ziņas

Jauns sabiedriskā viedokļa pētījums drošības jomā

Pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma socioloģisko pētījumu kompānijas «Turu-uuringute» jaunākajā pētījumā ir noskaidrots sabiedrības viedoklis pavisam 12 jomās. Respondenti iztaujāti arī par drošības riskiem, valsts aizsardzības spējām, NATO lomu un sākotnējo militāro apmācību skolās. Šāds sabiedrības vispārējās drošības uztveres monitorings tika veikts jau 41. reizi, bet pirmais notika 2000. gadā.

Starptautiska mēroga miera un drošības draudu uztvere Igaunijas iedzīvotāju vidū 2016.—2017. gada pētījumos. Tumši un gaiši zaļā krāsa atspoguļo visvairāk paustās raizes.

Respondentu vidū bija gan igauniski, gan krieviski runājošie iedzīvotāji, kuru viedokļi būtiski atšķīrās vairākos jautājumos. Apkopojot igauņu valodā runājošo nostāju, tika konstatēts, ka policijai pilnībā vai gandrīz pilnībā uzticas 85%, Aizsardzības spēkiem — 92%, NATO — 78%. Jautāti par kopējo drošības situāciju pasaulē, 58% pauda viedokli, ka drošība pasaulē, visticamāk, pasliktināsies. Par drošību Igaunijā — 28% respondentu pauda pārliecību, ka pēc 10 gadiem igauņi dzīvos drošākā valstī, 26% — nedrošākā, bet 32% uzskata — drošības situācija palikšot nemainīga. Respondenti tika aicināti sarindot pašlaik aktuālos drošības draudus pasaulē. 64% igauņu drošības apdraudējumu saraksta pirmajā vietā minēja teroristiskā grupējuma ISIS aktivitātes, 61% — teroristu tīklu draudus, 57% — bēgļu straumes un patvēruma meklētājus, 43% — militāro konfliktu Sīrijā. Krievijas agresīvos centienus atjaunot lielvaras statusu un ieilgušo konfliktu Ukrainā respondenti šogad visbiežāk ievietoja sestajā un septītajā vietā drošības risku sarakstā.

67% aptaujas dalībnieku atzina, ka Igauniju apdraud plānots uzbrukums valsts informācijas tīkliem, bet 61% norādīja, ka kāda naidīga valsts savu interešu īstenošanai varētu iejaukties Igaunijas politiskajos un ekonomiskajos procesos.

Aptaujas ietvaros respondenti varēja saviem vārdiem izteikt viedokli par drošības jomā viņiem aktuāliem izaicinājumiem. 48% pauda vēlmi laikus iegūt informāciju, kad valsts nokļūs reāla apdraudējuma apstākļos, 36% vēlējās būt informēti, kā civilpersonām pareizi rīkoties apdraudētajos rajonos uzbrukuma gadījumā; 36% vēlējās, lai tiktu informēti, kā notiks civiliedzīvotāju evakuācija no konflikta zonām. Liela daļa aptaujā iesaistīto vīriešu vēlējās zināt, kā notiks mobilizācijas pasākumi, kāda būs viņu atbildība un uzdevumi aktīvai dalībai valsts aizsardzībā.

88% igauniski runājošo respondentu pauda pilnīgu atbalstu tam, ka nacionālā aizsardzība nav tikai militāro struktūru atbildība, bet gan visu valsts institūciju un sabiedrības kopumā solidāra atbildība. 85% aptaujāto izteica atbalstu idejai, ka pamatizglītības un vidējās izglītības valsts programmās ir nepieciešams iekļaut arī militārās pamatapmācības kursu.

NATO bataljons Lietuvā gatavs aizsardzības uzdevumu izpildei 

No 12. līdz 24. jūnijam Lietuvā norisinājās starptautiskās militārās mācības «Iron Wolf 2017», kurās piedalījās 5300 karavīru no Lietuvas un deviņām citām NATO dalībvalstīm — ASV, Beļģijas, Lielbritānijas, Luksemburgas, Norvēģijas, Nīderlandes, Portugāles, Polijas un Vācijas. Divos BS poligonos — Ruklā un Pabradē, kā arī visā valsts teritorijā (arī apdzīvotajās vietās) mācību dalībnieki veica aizsardzības un uzbrukuma operāciju dažādas fāzes, iesaistot arī militāro tehniku. Galvenais mācību mērķis bija novērtēt Vācijas vadībā izveidotā NATO starptautiskā bataljona (NATO enhanced Forward Presence (eFP) Battalion Battle Group) kopējo kaujas gatavības līmeni Lietuvas aizsardzības pastiprināšanai, kā arī testēt sabiedroto valstu vienību savstarpējo savietojamību. Vienlaikus tika testētas Lietuvas bruņoto spēku apakšvienību sadarbības spējas ar Polijas kolēģiem, risinot drošības izaicinājumus, kas saistīti ar Suvalku koridoru.

Mācību «Iron Wolf 2017» logo.

Mācības «Iron Wolf 2017» vadīja ASV BS pavēlniecības štābs Eiropā (United States European Command). «Iron Wolf 2017» ir daļa no ikgadējām Baltijas valstu un Polijas militārajām mācībām «Saber Strike».

Kā zināms, NATO multinacionālo bataljonu izvietošana Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Polijā ir daļa no ASV un NATO veiktajiem atbalsta pasākumiem agresijas atturēšanai Eiropā. Šo multinacionālo NATO spēku operāciju komandvadības (command and control, C2) elements ir nodots Ščecinā (Polija) dislocētajai Ziemeļaustrumu pavēlniecībai — The Multinational Corps North East (MNC-NE).

Nebaidās no Krievijas, bet uzlabo drošību

Norvēģijai tuvākajā laikā būs jāpieņem lēmums, kādā veidā atbalstīt NATO pretraķešu aizsardzības (PRA) sistēmas izveidi Eiropā. Drošības situācijas kontekstā Norvēģijas premjerministre Erna Sūlberga nesen sniedza interviju TV kanālam «Deutsche Welle». E.  Sūlberga uzsvēra, ka Norvēģija nebaidās no Krievijas, taču, atrodoties NATO ziemeļu flangā, Norvēģijai ir jāstiprina aizsardzības spējas pret potenciāliem konfliktiem. NATO pretraķešu aizsardzības sistēma varētu garantēt Norvēģijas militāro bāzu aizsardzību, ņemot vērā Krievijas ģeogrāfisko tuvumu un šīs valsts militārā potenciāla pārspēku. Intervijā premjerministre vairākkārt atzīmēja, ka Norvēģija neuzskata, ka Krievijai ir nodomi uzbrukt karalistei.

Visas Eiropas mēroga PRA shēma — ar sarkanu krasu atzīmēta pretinieka palaistās raķetes trajektorija. PRA sensoru un pārtveršanas elementu sinhronas darbības rezultātā tā tiek laikus atklāta un iznīcināta lidojumā.

Jautāta, vai Norvēģijā jau tiek apspriesta dalība NATO PRA sistēmā, E. Sūlberga paziņoja, ka konkrētu lēmumu vēl nav, bet turpinās iespējamo scenāriju izvērtēšana. Pēc premjeres teiktā, Norvēģija, iespējams, neizvietos alianses PRA elementus savā teritorijā, bet nodrošinās cita veida atbalstu. Pašlaik Norvēģija veido nacionāla līmeņa pretgaisa aizsardzību ap savām militārajām bāzēm, it sevišķi ziemeļos.

«Deutsche Welle» intervijā tika lūgts komentēt Krievijas puses izteiktos brīdinājumus Norvēģijai atturēties no pievienošanās NATO PRA sistēmai. «Norvēģija pirms vairākiem gadiem nolēma atbalstīt NATO projektu par jaunas PRA izveidi, un Oslo nostāja netiks mainīta. Tas nenozīmē NATO PRA sistēmas aktīvu elementu dislocēšanu karalistē, bet gan Norvēģijas Karalisko bruņoto spēku pretraķešu elementu iespējamu integrēšanu kopējā alianses sistēmā. NATO PRA sistēmai ir vienīgi aizsardzības raksturs, tā nav vērsta pret Krieviju, un lēmums par šādas sistēmas izveides nepieciešamību Briselē tika pieņemts jau pirms vairāk nekā 10 gadiem.»

Intervijas noslēgumā E. Sūlberga pauda, ka, no vienas puses, Krievija nerada tiešus draudus Norvēģijai, taču, no otras puses, nevarot noliegt, ka Maskavas politika ir kļuvusi neprognozējamāka. Pret Krieviju ieviesto sankciju jautājumā Norvēģija pilnībā atbalsta visu Eiropu, jo nav pieļaujama citas valsts teritorijas okupēšana un nepakļaušanās starptautiskajām tiesību normām.

Pirks modernākos iznīcinātājus F-35

Aizsardzības ministra vietnieks Tomašs Šatkovskis paziņojis par Varšavas plāniem aptuveni 2025. gadā uzsākt piektās paaudzes iznīcinātāju F-35 «Lightning II» iegādi. Jaunos iznīcinātājus pirks un vairākas citas iegādes notiks programmā «Harpia», tās atsevišķu punktu izpildi uzsākot jau 2018. gadā. Maija beigās Polija publiskoja militārā resora izstrādāto jauno aizsardzības attīstības koncepciju, kā arī paziņoja, ka notiek darbs pie militāro iegāžu plāna 2017.—2026. gadam. F-35 iegāde ir iekļauta šajos plānos, un tas kļuvis iespējams sakarā ar Polijas nodomiem tuvākajos gados palielināt nacionālo militāro budžetu līdz 2,5% no iekšzemes kopprodukta.
Saskaņā ar pašreizējiem plāniem Polija varētu pasūtīt divas F-35 eskadriļas (32 lidaparāti).

Polijas GS F-16.

Iepriekš Polija ilgstoši plānoja pirkt aptuveni 100 lietotus iznīcinātājus F-16 no ASV BS krājumiem, lai aizvietotu novecojušos Polijas Gaisa spēku (GS) iznīcinātājus Su-22 un Mig-29. Lietoto F-16 remontu un modernizāciju bija iecerēts veikt Polijā. Pēc kompleksas izdevumu pozīciju analīzes militārais resors atzina, ka F-16» modernizācija izmaksās ļoti dārgi, turklāt šo lidaparātu kaujas spējas nebūs pietiekamas. Zināmos apstākļos lietoto F-16 modernizācija un ekspluatācija varot izmaksāt pat dārgāk nekā jaunas kaujas aviācijas iegāde, tāpēc Varšava ir pilnībā atteikusies no sākotnējiem plāniem.

Tagad aizsardzības jomas eksperti izvērtē tikai jaunu iznīcinātāju (F-35 vai F-16) iegādes nianses. Polijas GS ierindā pašlaik ir 48 iznīcinātāji F-16 «Block.52 C» (vienvietīgs) un F-16 «Block.52 D» (divvietīgs).

Neatteiksies no padomju ražojuma militārās aviācijas

Bulgārijas premjerministrs Boiko Borisovs paziņojis, ka Gaisa spēki pēc nepieciešamo remontdarbu veikšanas turpinās ekspluatēt iznīcinātājus Mig-29 un Su-25 vismaz vēl 11 gadus. Tādējādi jaunu iznīcinātāju iegāde tiek atlikta, kaut gan iepriekš izsludinātajā konkursā par jaunu iznīcinātāju piegādi jau bija pasludināts uzvarētājs — zviedru kompānija «Saab», kas ražo JAS-39 «Gripen». Ar Zviedriju šajā konkursā konkurēja Portugāle un Itālija, kuru piedāvājumi atzīti par mazāk izdevīgiem. Jāatzīmē, ka jautājumu par Gaisa spēku tuvināšanu NATO standartiem un jaunu iznīcinātāju iegādes nepieciešamību vērtēja vairāku pēdējo valdību laikā, taču neviens no līdzšinējiem Ministru kabineta sasaukumiem nepieņēma pozitīvu lēmumu. Aprīļa beigās izveidotais pagaidu Ministru kabinets nobalsoja par potenciālā sadarbības partnera — kompānijas «Saab» atzīšanu par uzvarētāju konkursā.

Bulgārijas GS Su-25.

Pēc B. Borisova teiktā, patlaban augstāka prioritāte ir piešķirta bruņutehnikas un patruļkuteru iegādēm Sauszemes un Jūras spēku modernizācijai. Komentējot NATO prasību līdz 2021. gadam Eiropas valstīm palielināt nacionālos militāros budžetus līdz 2% no IKP, B. Borisovs norādīja, ka laika vēl ir pietiekami, lai konsolidētu nacionālo budžetu un attiecīgi pārdalītu līdzekļus par labu nacionālajai aizsardzībai.

Līdzīgi Bulgārijai Krievijas ražojuma aviācijas tehniku turpinās ekspluatēt arī Ungārija. Nesen Ungārijas valdība pieņēmusi lēmumu piešķirt līdzekļus novecojušo un lidojumiem jau vairākus gadus nederīgo Gaisa spēku triecienhelikopteru Mi-24 remontam, atsakoties no līdzšinējiem plāniem pirkt jaunus helikopterus. Izpildot valdības lēmumu, ekonomikas ministrs Mihajs Varga ieviesis izmaiņas nacionālajā budžetā, novirzot 36 miljonus dolāru Mi-24 remontam.

Ungārijas GS Mi-24.

Turklāt maija beigās Ungārija saņēma atpakaļ četrus modernizētus daudzmērķu helikopterus Mi-17. Modernizācija un ekspluatācijas resursa pagarināšana par 10 gadiem notika Krievijā, kas par veiktajiem darbiem no Ungārijas saņēma 14 miljonus dolāru.

Pirms Eiropa ieviesa sankcijas pret Maskavu, Ungārija bija plānojusi iegādāties 30 jaunus Krievijas ražojuma helikopterus.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://www.kaitseministeerium.ee; www.lka.lt;
http://www.nato.int; http://far-maroc.forumpro.fr;
http://www.czechairspotters.com; http://www.aviator.nl.

Globālais miera indekss — 11. pētījums

Globālais miera indekss (GMI) ir izstrādāts Sidnejas universitātes paspārnē, sadarbojoties  socioloģijas un ekonomikas ekspertiem miera izpētes jomā. GMI ir zinātnieku un ekspertu kopīgs projekts, lai sarindotu pasaules valstis pēc iedzīvotāju dzīves drošības līmeņa kritērijiem. Starptautiskās bezpeļņas organizācijas Ekonomikas un miera institūta pirmais pētījums tika publiskots 2007. gada maijā, aptverot 163 neatkarīgas valstis un teritorijas un analizējot 23 dažādus kvantitatīvus un kvalitatīvus rādītājus, tostarp sabiedrības drošību, aktuālos iekšējos un ārējos konfliktus, kā arī valstu militarizācijas pakāpi.

GMI 2016. gada datu karte — tumši zaļās ir 20 mierīgākās, sarkanās — nemierīgākās valstis.

Šogad Ekonomikas un miera institūts publicējis GMI jau 11. gadu pēc kārtas. Pētījuma autori uzsver, ka ilgtspējīgu mieru nevar vērtēt vienīgi pēc vardarbības rādītājiem kādā no valstīm. Svarīgi priekšnoteikumi ilgtspējīgam mieram ir saistīti ar iedzīvotāju attieksmi, kā arī institūciju un dažādu struktūru darbības rādītājiem, kas spēj nodrošināt vai tieši otrādi apdraudēt miermīlīgu sabiedrību eksistenci ilgtermiņā. Kopumā pēdējo 10 gadu laikā globālie pasaules miera rādītāji liecina, ka situācija ir pasliktinājusies par vidēji 2,14%, galvenokārt saistībā ar Tuvo Austrumu konfliktu, saspīlējumu Ziemeļāfrikas reģionā, kā arī iedzīvotāju piespiedu pārvietošanas dēļ. Pētot globālā terorisma tendences, pētījumā atzīts, ka 60% no visām reitingā iekļautajām valstīm šogad fiksēts augstākais terorisma draudu līmenis pēdējo 10 gadu laikā. Tuvo Austru-mu reģions jau piekto gadu pēc kārtas atzīts par kopumā nemierīgāko reģionu pasaulē.

2017. gada GMI pētījumā galvenās atziņas liecina, ka Sīrija jau otro gadu ir ierindojama visnemierīgāko valstu vidū. Turklāt Sīrijas kritums valstu miera reitinga tabulā ir vislielākais (par 64 pozīcijām) no visām 163 valstīm, aptverot pēdējo desmitgadi. 2017. gada GMI pētījumā par vismiermīlīgāko valsti joprojām atzīta Islande. Zīmīgi, ka šī valsts spējusi saglabāt pirmo vietu reitingā visus gadus, kopš GMI tiek apkopots. Vislielākās ilgtermiņa indeksa izmaiņas ir fiksētas Āfrikā, kur Etiopija ir noslīdējusi 16 pozīcijas uz leju (vērtējot 134 valstis).

GMI 2017. gada dati — 93 valstis kļuvušas mierīgākas, 68 — nemierīgākas.

Attiecībā uz trim Baltijas republikām 2017. gada GMI pētījums liecina, ka Latvijai ir piešķirta 32. vieta, Lietuvai  36., bet Igaunijai  37. vieta reitingā. Šīs pozīcijas ir saglabājušās nemainīgas kopš 2016. gada.

Aiz Islandes mierīgāko valstu vidū šogad ir Jaunzēlande un Portugāle (abas pakāpušās par divām pozīcijām), Austrija (vienu pozīciju zemāk nekā pērn), Dānija (noslīdējusi par trim vietām salīdzinājumā ar 2016. gadu). Pirmajā GMI desmitniekā ir arī Čehija, Slovēnija, Kanāda, Šveice, Īrija un Japāna (tumši zaļā krāsā kartē ir pirmās 20 valstis reitinga tabulā).

Nemierīgāko valstu vidū aiz Sīrijas šogad seko Afganistāna, Irāka, Dienvidsudāna, Jemena, Somālija un Lībija (vietas reitingā starp 162. un 157.). Būtiskas reitinga izmaiņas (kritums par 11 pozīcijām) piedzīvojušas ASV, kur situācija kopumā saasinājusies rasu saspīlējuma un ienākumu nevienlīdzības dēļ, kā arī sakarā ar sabiedrības sašķeltību 2016. gada prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā un pēc Donalda Trampa ievēlēšanas.

Vērtējot ES valstis, kā visnemierīgākā valsts šogad atzīta Grieķija (73. vieta), kas pērn atradās astoņas pozīcijas augstāk reitingā. Kopumā Eiropa joprojām tiek uzskatīta par mierīgāko reģionu pasaulē, kaut gan ir pasliktinājusies situācija Turcijā, kā arī notikuši upuru skaita ziņā lieli terorakti (Briselē, Nicā, Parīzē u.c.).

Savukārt lielvalstis Ķīna un Krievija ierindotas attiecīgi 116. un 151. vietā. Ukraina noslīdējusi par divām pozīcijām un atzīta par 154. mierīgāko valsti pasaulē iekļūstot pasaules 10 visnemierīgāko valstu vidū.

Kopumā miera rādītāji pasaulē salīdzinājumā ar 2016. gadu šogad uzlabojušies par 0,28%. GMI autori secinājuši, ka no 163 izpētītajām valstīm 93 ir novērota situācijas uzlabošanās, bet 68 tā pasliktinājusies.

Pēc ārvalstu preses materiāliem sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — http://visionofhumanity.org.

Ģenerālis Nikolajs Dūze

11. Dobeles kājnieku pulka komandieris pulkvedis Nikolajs Dūze. 20. gs. 30. gadu sākums.

Viens no mazāk zināmajiem Latvijas ģenerāļiem, kurš izgājis cauri padomju soda iestādēm un atgriezies reālajā dzīvē, ir Nikolajs Dūze. Viņš dzimis 1891. gada 1. augustā Rīgā, amatnieka ģimenē. Beidzis Rīgas pilsētas reālskolu. 1911. gadā sācis dienēt cariskās Krievijas armijā — 27. artilērijas brigādē Viļņā. 1913. gadā nokārtojis rezerves praporšcika pārbaudījumus.

Pirmajam pasaules karam sākoties, tika mobilizēts, dienējis kā virsnieks 259. kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās Galīcijā un Karpatos. Divas reizes ievainots. Par kaujās izrādīto varonību apbalvots ar Sv. Jura ordeni un Sv. Jura zobenu. Bijis rotas komandieris. Pakāpeniski viņam uzticēta bataljona komandēšana, pulka komandiera palīga pienākumi un arī pulka komandiera vietas izpildītāja pienākumi. Tā viņš ticis līdz kapteiņa dienesta pakāpei. 1918. gada februārī atvaļinājies no armijas. Tā paša gada martā sācis dienestu Ukrainas hetmaņa armijā. Mācījies Kijevas virsnieku instruktoru skolā, kuru gan nav beidzis. Iecelts par rotas komandieri.

1919. gadā N. Dūze atgriezies Latvijā un piedalījies Latvijas Brīvības cīņās. Kā labs militārais speciālists jūlijā tiek iecelts par jaundibinātās Liepājas karaskolas priekšnieku, bet no 1919. gada 8. oktobra — par Rīgas Instruktoru bataljona komandieri. 1919. gada decembrī sāk dienestu kā pulka komandieris Grobiņas kājnieku pulkā (1920. gadā pulku nosauc par 11. Dobeles kājnieku pulku). 1920. gada martā N. Dūzi paaugstina par pulkvežleitnantu. 1924. gadā N. Dūze beidz vecāko virsnieku kursus un 1925. gadā tiek paaugstināts par pulkvedi. 1929. gadā viņš beidz kara akadēmiskos kursus, bet 1936. gadā tiek paaugstināts par ģenerāli un iecelts par Zemgales divīzijas komandiera palīgu, 1939. gadā — par Kurzemes divīzijas komandiera palīgu.

Nikolajs Dūze bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks. Dienot Daugavpils garnizonā, bijis Daugavpils Latviešu biedrības valdes loceklis un Hipotēku bankas padomes loceklis. Likvidējoties Latvijas armijai 1940. gada oktobrī, atvaļināts. Vācu okupācijas laikā ģenerālis Dūze bija Latvijas Invalīdu kooperācijas savienības priekšsēdētājs. Otrā pasaules kara beigās nonācis Čehoslovākijā, no kuras brīvprātīgi 1945. gada vasarā atgriezies Latvijā. 1946. gada janvārī apcietināts. Rīgas kara tribunāls piesprieda Nikolajam Dūzem sešus gadus ieslodzījumā. Viņš spriedumu pārsūdzēja augstākai tiesu instancei Maskavā, kura Dūzi attaisnoja, un viņš tika atbrīvots 1946. gada 30. decembrī. N. Dūze miris samērā jauns, tikko sasniedzis pensijas vecumu, — 1951. gada 14. decembrī, apbedīts Rīgas II Meža kapos. Latvijas valdība augstu novērtēja N. Dūzes militāro darbību. Viņš ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa II, III un IV šķiru.

Sagatavojis Gunārs Kušķis.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma. 

Latvijas ziņas

Aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, 26.—27. aprīlī, piedaloties neformālajā Eiropas Savienības aizsardzības ministru sanāksmē Maltā, tikās ar Austrijas aizsardzības ministru Hansu Pēteru Doskocilu, lai pārrunātu līdzšinējo sadarbību aizsardzības jomā, arī veiksmīgi noslēgtos līgumus par M109A5Oe tipa pašgājējhaubiču sistēmu iegādi, tai skaitā uguns vadības un apmācības platformu iegādi.

«Mēs augsti novērtējam veiksmīgo sadarbību ar Austriju netiešās uguns atbalsta spēju stiprināšanā. Vēlos izteikt pateicību Austrijas Aizsardzības ministrijai un Bruņotajiem spēkiem par nenovērtējamo atbalstu un ieguldījumu visā mūsu divpusējās līgumiskās sadarbības attīstībā un Latvijas karavīru apmācībā. Ir pagājis tikai gads, kopš manas vizītes Austrijā un sarunas par pašgājējhaubiču iegādi, un nu jau varam teikt, ka iecerētais ir paveikts,» sarunā ar Austrijas aizsardzības ministru pauda R. Bergmanis. Viņš uzsvēra, ka šāda veiksmīga sadarbība ir drošs pamats citiem nākotnes sadarbības plāniem saistībā ar jau iegādātajām pašgājējhaubicēm.

Aizsardzības ministrs R. Bergmanis pauda pārliecību, ka Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kaujas spēju stiprināšanā noslēgtajam līgumam ar Austriju ir liela nozīme, it īpaši šī brīža ģeopolitisko izaicinājumu laikā, kad divpusējas sadarbības starp Eiropas Savienības valstīm nozīme drošības un aizsardzības stiprināšanā strauji pieaug.

3. maijā Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku kājnieku brigādes karavīri viesojās Liepājas skolās, lai iepazīstinātu ar karavīra profesiju un kājnieku brigādes karavīru ekipējumu.

Sauszemes spēku kājnieku brigāde nodrošina valsts sauszemes teritorijas aizsardzību un vienību kaujas gatavību, sagatavo vienības dalībai starptautiskās operācijās, kā arī piedalās avārijas, ugunsdzēsības un glābšanas darbos.

Aizsardzības ministrija sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem Latvijas skolās organizē lekciju ciklu «Kā mēs sargāsim Latviju?». Šī projekta ietvaros Latvijas vidusskolu skolēniem ir iespēja tikties ar aizsardzības nozares civilajiem ekspertiem un Latvijas karavīriem, kuri iepazīstina ar valsts aizsardzības un drošības stiprināšanas pasākumiem, veicinot jauniešu izpratni par Latvijas aizsardzību, dalību NATO un kolektīvo aizsardzību, iedzīvotāju lomu, tiesībām un pienākumiem tās nodrošināšanā. Lekcijas Latvijas skolās tiek organizētas jau vairākus gadus, lai uzturētu karavīru saikni ar sabiedrību.

No 9. līdz 10. maijam Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš piedalījās Ziemeļeiropas valstu bruņoto spēku komandieru ikgadējā konferencē Stokholmā. Šogad konferenci rīkoja Zviedrijas Bruņotie spēki sadarbībā ar ASV Eiropas spēku pavēlniecību, pulcējot Baltijas un Ziemeļeiropas valstu, kā arī Polijas un Vācijas bruņoto spēku komandierus. Konferencē piedalījās arī ASV Eiropas spēku virspavēlnieks ģenerālis Kērtiss M. Skaparoti  un atsevišķu ASV pavalstu Nacionālās gvardes komandieri, kuras sadarbojas ar Eiropas reģiona valstīm.

Konferences gaitā bruņoto spēku komandieri pārrunāja aktuālos starptautiskās un reģionālās drošības jautājumus, īpašu uzmanību pievēršot pārnacionāliem draudiem un ar tiem saistītiem izaicinājumiem. Komandieri diskutēja arī par NATO spēku savietojamību un ciešāku reģionālo sadarbību.

10. maijā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis viesojās Lietuvā, lai kopā ar Lietuvas un Igaunijas aizsardzības ministriem un ASV aizsardzības ministru Džeimsu Matisu pārrunātu sadarbību aizsardzības jomā. Dž. Matiss pirmajā oficiālajā vizītē Baltijas valstīs ar ministriem diskutēja par valstu aizsardzības spēju stiprināšanu, reģionālās drošības izaicinājumiem, kā arī ASV klātbūtni Baltijas reģionā.

«Šobrīd, kad ģeopolitiskā situācija mūsu reģionā turpina būt saspringta, ASV vēlme atbalstīt Latviju un Baltijas valstis ir nenovērtējama. Būtiski ir arī tas, ka starp Latviju un ASV pastāv gan ciešas divpusējās sadarbības saites, gan veiksmīga sadarbība NATO ietvarā,» pirms došanās vizītē uzsvēra R. Bergmanis.

ASV aizsardzības ministrs un Baltijas valstu aizsardzības ministri apmeklēja ģenerāļa Silvestra Žukauska vārdā nosaukto mācību poligonu Pabradē, lai tiktos ar Lietuvas bruņotajiem spēkiem un ASV vadītās daudznacionālās kaujas grupas karavīriem, kas dienesta pienākumus veic Lietuvā, kā arī apskatītu militāro tehniku un ekipējumu.

Sadarbība ar ASV ir viena no Latvijas aizsardzības politikas divpusējo attiecību prioritātēm. Pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas 2014. gada pavasarī un agresijas Ukrainas austrumos, ASV sāka mācību operāciju «Atlantic Resolve», tādējādi apliecinot ASV nepārtraukto ieguldījumu NATO dalībvalstu kolektīvajā drošībā un veicinot mieru un stabilitāti Baltijas valstīs un Polijā.

Arī Baltijas valstu sadarbība aizsardzības jomā vienmēr bijusi ļoti cieša. Līdz ar valstu neatkarības atjaunošanu aizsākās arī to militārā sadarbība starp sauszemes, gaisa un jūras spēkiem, kā arī aizsardzības ministrijām.

10. maijā Rekrutēšanas un atlases centrā vairāk nekā 30 jaunie karavīri, kuri sekmīgi pabeidza atlasi, sāka dienestu bruņotajos spēkos. Sākumā viņi apgūs kareivja pamata iemaņas Kājnieku skolā Alūksnē. Kandidātiem vispirms veica veselības pārbaudi, viņi kārtoja arī psihodiagnostikas un fiziskās sagatavotības pārbaudes testus.

Šis bija piektais no šogad plānotajiem 13 kareivja pamatapmācības kursiem, kurā jaunie karavīri apgūst pamatus darbībai ar ieročiem, taktikā, darbā ar karti un kompasu, kā arī pirmās palīdzības sniegšanu, lauka kaujas iemaņas un vairākus citus militārās apmācības priekšmetus.

Pērn  tika atjaunots Rekrutēšanas un atlases centrs, kurš kandidātu piesaistīšanai dienestam bruņotajos spēkos atbalsta ne tikai regulāro spēku, bet arī Zemessardzes vienības, līdz ar to kandidāts rekrutēšanas procesu var sākt ne vien Rekrutēšanas un atlases centrā Rīgā, bet arī savai dzīvesvietai tuvākajā bruņoto spēku vienībā. Pieteikties dienestam var arī elektroniski, pieteikuma anketu izpildot bruņoto spēku interneta vietnes www.mil.lv sadaļā «Rekrutēšana».

Pērn bruņotajos spēkos pieņēma 607 karavīrus. Šogad bruņotie spēki profesionālajā dienestā plāno pieņemt 828 karavīrus. 120 no viņiem pieņems studijām Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kur viņi kļūs par savas valsts armijas virsniekiem. 345 karavīrus šogad uzņems dienestam Sauszemes spēku kājnieku brigādē, 35 — Gaisa spēku aviācijas bāzē, 30 — Speciālo uzdevumu vienībā, bet pa 20 karavīriem Štāba bataljonā un Jūras spēku flotiles vienībās. Savukārt Zemessardzē plānots pieņemt 148 profesionālā dienesta karavīrus. Šogad plānots rekrutēt arī 110 speciālistus un karavīrus dienestam specializētajās vienībās.

2016. gada 16. jūnijā Saeimas apstiprinātajā Valsts aizsardzības koncepcijā noteikts, ka bruņotie spēki miera laikā uztur 17 500 militāri sagatavotus karavīrus, tai skaitā 6500 profesionālā dienesta karavīrus, 8000 zemessargus un 3000 rezerves karavīrus.

12. maijā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis reģionālajā vizītē Latgalē apmeklēja Zemessardzes 35. nodrošinājuma bataljonu un Zemessardzes 3. novada štābu, kā arī tikās ar Ludzas novada jaunsargu vienību.

R. Bergmanis, tiekoties ar Preiļu novada domes priekšsēdētāju Marutu Plivdu, Ludzas novada domes priekšsēdētāju Alīnu Gendeli un Rēzeknes domes priekšsēdētāju Aleksandru Bartaševiču, pārrunāja aktuālos sadarbības jautājumus.

Zemessardze ir Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa, kuras mērķis ir iesaistīt Latvijas pilsoņus valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā. Zemessardzes galvenie uzdevumi ir veidot un apmācīt specializētos kaujas atbalsta un kaujas nodrošinājuma bataljonus, pildīt valsts aizsardzības uzdevumus, piedalīties starptautiskajās operācijās un ātrās reaģēšanas spēkos, kā arī sagatavot Latvijas pilsoņus dienestam Zemessardzē.

Savukārt  Jaunsardze ir Aizsardzības ministrijas organizēta un vadīta jauniešu interešu izglītības forma, kuras mērķis ir jaunatnes izglītošana valsts aizsardzības jomā, patriotisma, pilsoniskās apziņas, biedriskuma, drošsirdības, fizisko spēju un disciplīnas sekmēšanā. Vienlaikus Jaunsardzes uzdevums ir ieinteresēt jauniešus par militāro dienestu, tādējādi paplašinot motivēta profesionālā dienesta personālsastāva atlases iespējas. Jaunsardzē jaunieši iestājas brīvprātīgi — par jaunsargu var kļūt ikviens Latvijas iedzīvotājs vecumā no 10 līdz 21 gadam.

13. maijā Tukuma novada Sekļa ezera apkārtnē Zemessardze organizēja vingrinājumu lauka šaušanā. Sacensības, kurās piedalījās vairāk nekā 20 komandas, organizēja Zemessardzes štābs sadarbībā ar Zemessardzes 4. brigādi un Zemessardzes 51. kājnieku bataljonu.

Šo sacensību mērķis bija iepazīstināt karavīrus un zemessargus ar zviedru lauka šaušanas tradīcijām, kā arī apzināt labākos šāvējus Zemessardzē. Dalībnieki šāva ar dienesta pistolēm. Katram komandas dalībniekam bija jāšauj 21 vingrinājuma stacijā. Šaušanas attālumi bija dažādi — no 8 līdz 35 metriem. Arī šaušanas laiks bija noteikts atšķirīgs, atbilstošs mērķu grūtības pakāpei — 10 līdz 20 sekundes. Mērķi bija dažāda izmēra, konfigurācijas, krāsas, kustīgi, statiski un īslaicīgi redzami. Punktus skaitīja pēc trāpījumiem.

14. maijā vairāk nekā 350 aizsardzības nozares pārstāvju — karavīri un zemessargi, Aizsardzības ministrijas ierēdņi un darbinieki, kā arī padotības iestāžu darbinieki — piedalījās vienotā komandā 27. «Lattelecom» Rīgas maratonā.

Aizsardzības nozares komanda bija piektā lielākā pēc dalībnieku skaita. Šogad maratonā piedalījās 122 sievietes un 238 vīrieši, no tiem — 34 bērni. Vidējais skrējēju vecums komandā — 30,9 gadi, jaunākajam komandas pārstāvim bija tikai 1 gads un 11 mēneši, savukārt vecākajam dalībniekam — 64 gadi. 19 aizsardzības nozares komandas pārstāvji veica maratona distanci, 77 cilvēki — pusmaratonu, 121 cilvēks — 10 kilometru distanci, bet 143 skrējēji devās 6 kilometru distancē. Aizsardzības nozares pārstāvju krekliņus rotāja uzraksts «Bez cīņas nav uzvaras», kas jau vairākus gadus izvēlēts par komandas saukli. Mugurpusē attēlotais karavīrs un valsts kontūra simbolizē Latvijas aizsardzību, tās spēku un gribu.

Aizsardzības nozares komandas piedalīšanās Rīgas maratonā kļuvusi par ikgadēju tradīciju. Maratona dalībnieku skaits strauji pieauga 2014. gadā, kad aizsardzības nozares pārstāvji apvienojās komandā, lai atzīmētu Latvijas desmitgadi NATO.

No 15. līdz 19. maijam Atvērto debesu līguma ietvaros Latvijas un Vācijas bruņoto spēku pārstāvji ar Zviedrijas bruņoto spēku lidmašīnu SAAB-340 veica novērošanas lidojumus pār Krievijas teritoriju. Lidojumu laikā notika vairāku militāro objektu fotografēšana.

1992. gadā parakstītais Atvērto debesu līgums stājās spēkā 2002. gadā un ietver 34 dalībvalstis Eiroatlantiskajā un Eirāzijas telpā. Atvērto debesu līguma mērķis ir veicināt informācijas apmaiņu, lai palielinātu uzticību un nepieļautu jaunas bruņošanās sacensības veidošanos. Līguma ietvaros ik gadu tiek veikti vairāki desmiti novērošanas lidojumu, kuru laikā tiek fotografēta militārā infrastruktūra.

Līgums paredz iespēju veikt novērošanas un fotografēšanas lidojumus virs tā dalībvalstu teritorijām, lai iegūtu informāciju par to bruņotajiem spēkiem, militārajiem objektiem un aktivitātēm. Tas ir viens no veiksmīgākajiem starptautiskajiem bruņojuma kontroles instrumentiem, kas vērsts uz savstarpējās atvērtības un uzticēšanās veicināšanu.

 

No 16. līdz 17. maijam Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Leonīds Kalniņš piedalījās ES un NATO Militārās komitejas sanāksmē Briselē, Beļģijā.

ES dalībvalstu un partnervalstu bruņoto spēku komandieri, tiekoties ar ES augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jomā Federiku Mogerīni un ASV Eiropas spēku virspavēlnieku ģenerāli Kērtisu M. Skaparoti, pārrunāja starptautiskās un reģionālās drošības un aizsardzības izaicinājumus, tostarp situāciju Ukrainā.

ES Militārās komitejas sanāksmē izskatīja arī ES Kopējās drošības un aizsardzības politikas aktualitātes, tostarp ES vadīto militāro operāciju gaitu.

NATO Militārās komitejas sanāksmē bruņoto spēku komandieri pārrunāja NATO lielāku iesaisti cīņā pret terorismu, stabilitātes veicināšanas pasākumus, NATO vadītās apmācību misijas «Resolute Support» nākotni un apņemšanos turpināt atbalsta sniegšanu Afganistānai, kā arī ar jūnijā gaidāmo NATO ministru sanāksmi saistītus jautājumus.

17. maijā Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis tikās ar Melnkalnes ārlietu ministru prof. Dr. Srdžanu Darmanoviču, kas no 15. līdz 18. maijam uzturējās darba vizītē mūsu valstī. Amatpersonas pārrunāja reģionālās drošības situāciju, Melnkalnes integrā­­cijas procesu NATO, kā arī Latvijas un Melnkalnes turpmākās divpusējās sadarbības iespējas. Līgumu par sadarbību aizsardzības jomā Latvija un Melnkalne noslēdza 2008. gada 6. novembrī.

Līdz ar Spānijas bruņoto spēku pārstāvja ierašanos Spānija kļūst par 12. dalībvalsti, kas ir oficiāli apstiprinājusi savu dalību Latvijā izvietotajā NATO spēku integrācijas vienībā (NSIV). Pievienošanās vienībai ļauj pilnveidot sadarbību starp Spāniju un Latviju kā uzņemošo valsti, kā arī veicina Spānijas karavīru integrāciju Kanādas vadītajā kaujas grupā un Sauszemes spēku brigādē.

«Spānijas lēmums nosūtīt virsnieku darbam NATO spēku integrācijas vienībā ir apsveicams un ļoti nozīmīgs. Tas ļaus pilnveidot sadarbību ar Spānijas bruņotajiem spēkiem un veicinās to jautājumu koordināciju, kas saistīti ar Spānijas dalību NATO daudznacionālajā kaujas grupā,» norādīja NSIV komandieris pulkvedis Ēriks Naglis.

NSIV Latvijā tika izveidota 2015. gada 1. septembrī kā daļa no plašākas NATO atbildes drošības izaicinājumiem reģionā. Tās galvenais uzdevums ir koordinēt alianses paaugstinātas gatavības spēku ātru izvēršanu reģionā, tostarp veicināt sabiedroto spēku izvietošanu Latvijā.

18. maijā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis piedalījās Eiropas Savienības (ES) aizsardzības ministru Ārlietu padomes sanāksmē Briselē, Beļģijā. Sanāksmes ietvaros notika diskusijas par ES sadarbības iniciatīvām Kopējās drošības un aizsardzības politikas ietvaros, ieviešot ES Globālo stratēģiju. ES un NATO amatpersonas sanāksmē informēja par jaunāko ES un NATO sadarbībā.

Aizsardzības ministri uzklausīja ziņojumus par ES Kopējās drošības un aizsardzības politikas militāro misiju un operāciju norisi, tostarp par ES Jūras spēku Vidusjūrā «EUNAVFOR Med» militāro operāciju «Sophia» un ES Apmācības misiju Mali, kurās piedalās arī Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīri. Notika arī kopīga aizsardzības un iekšlietu ministru tikšanās, kā arī tika apspriesti terorisma apkarošanas jautājumi.

27. maijā notiks izlaidums Amerikas Savienoto Valstu Militārajā akadēmijā (USMA) Vestpointā. Akadēmiju absolvēs arī Miķelis Skudra no Latvijas. Viņš savu leitnanta pakāpi saņems Latvijā 16. jūnijā — kopā ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas šī gada absolventiem. Studijas Vestpointā ilga gandrīz četrus gadus.

USMA piedāvā neskaitāmas bakalaura programmas — gan dažādas humanitārās zinātnes (svešvalodas, filozofija, psiholoģija u.c.), gan arī eksaktās zinātnes (fizika, ķīmija, inženierija). M. Skudra studēja būvinženieriju (Civil Engineering).

Kā uzsver Miķelis Skudra, USMA piedāvā dažādās studiju programmas, lai sagatavotu vispusīgi izglītotus virsniekus, kuri vēlāk, karjeras laikā kopā strādājot, spētu piedāvāt jaunas perspektīvas dažādu problēmu risināšanā. Akadēmijas mērķis ir audzināt kadetos interesi par tālāku zināšanu padziļināšanu, lai katrs absolvents kļūtu par «studentu uz mūžu» un nekad neapstātos sava prāta spēju attīstīšanā. Papildus akadēmiskajiem pienākumiem katram kadetam ir «militārais amats» kadetu brigādē. Šis ir vispraktiskākais veids, kā apgūt personāla vadību un organizēšanas prasmes, kā arī attīstīt savas līdera spējas.»

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Zigrīda Krauze.
Foto – Normunds Mežiņš, Gatis Dieziņš.

Rugāju jaunsargi uzvar novada «Vīru spēlēs»

20. maijā Latgalē, Kūku pagastā notika tradicionālās Jaunsardzes 2. novada nodaļas jaunsargu «Vīru spēles 2017», kuras tiek organizētas sadarbībā ar Krustpils novadu. Spēlēs piedalījās jaunsargi vecumā no 15 līdz 19 gadiem, lai mērotos spēkiem divās disciplīnās — militārās šķēršļu joslas pārvarēšanā un jaunsargu patruļā.

17 jaunsargu komandu konkurencē otro un trešo vietu ieguva jaunsargi no Daugavpils (instruktori I. Gaidele-Ivanova un J. Šņukuts), bet pirmie šogad bija Rugāju jaunsargi. «Pārsteidzām paši sevi!» žurnālam «Tēvijas Sargs» atzina komandas kapteinis Egils Lietuvietis. Jaunsargu vienība Rugājos darbojas jau trīs gadus, pirmā instruktore bija Lita Meistare, bet pavisam nesen ar jauniešiem sācis darboties instruktors Jānis Rakstiņš.

2. novada nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs instruktors Juris Gedušs atzina, ka priecājas par uzvarētājiem, jo kausu ieguvuši jaunsargi, kurus vada jaunie instruktori. «Tas ir lielisks stimuls bērniem un pateicība instruktoriem par ieguldīto darbu, ko viņi paveikuši īsā laika posmā.»

Sagatavojusi virsseržante Diāna Selecka.
Foto — Gatis Dieziņš.