Mazs Namejs gāž lielu… naidnieku

Toms Sadovskis

Foto — Normunds Mežiņš.

Oktobra izskaņā norisinājās šī gada nozīmīgākās Zemessardzes mācības — «Mazais Namejs 2017», taču neļaujiet nosaukumam samulsināt. Ne velti tiek teikts, ka mazs cinītis var lielu vezumu gāzt. Ar šīm mācībām ir līdzīgi — zemessargi pierādīja, ka spēj gāzt kalnus.

Lietderīgi izmantota katra minūte
Zemgaļu virsaiša Nameja vārdā nosauktajās mācībās šogad piedalījās vairāk nekā 2700 dalībnieku — zemessargi un karavīri no visām Zemessardzes vienībām, rezerves karavīri, Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīri, kā arī zemessargi un karavīri no Lietuvas, Dānijas, ASV un Igaunijas. Aktīvākā mācību daļa norisinājās Skrundas militārajā pilsētiņā, tādēļ tieši šo daļu aplūkosim plašāk.

Skrundas mācību posms norisinājās no 19. līdz 22. oktobrim, tātad kopā četras dienas. Protams, ņemot vērā Zemessardzes specifiku, ka ikvienam zemessargam ir arī pamatdarbs, ne visi varēja ierasties jau mācību pirmajā dienā, kas bija ceturtdiena. Tomēr līdz piektdienas vakaram mācību norises vietā bija ieradušies gandrīz visi 300 cīnītāji.

Jau no ierašanās brīža zemessargiem bija jāiejūtas lomā — viņi tika instruēti, ka šajā teritorijā pastāv reāls apdraudējums, tādēļ jāievēro īpaša piesardzība, jo apkārt ir naidnieka izlūki un viņu drošību apdraud arī snaiperi. Un naidnieki patiešām bija, taču arī viņu lomu pildīja daļa zemessargu. «Sadzīvi mēs nedaudz sarežģījām — bija arī izlūki sagatavojušies. Līdz ar to, dzīvojot šeit, bija jāievēro visa procedūra — kur naktī drīksti vai nedrīksti ugunskuru kurināt, kur drīksti uzsmēķēt. Jārēķinās, ka jebkurā brīdī snaiperis var izšaut. Lai nav tā, ka atnāc un vienkārši gaidi izšaudīšanos svētdienā,» skaidro Zemessardzes 4. brigādes komandieris Andris Rieksts, kurš šajā amatā stājies šā gada jūnijā.

Ārpus komforta zonas
Šogad ne tikai vasara bija auksta, bet arī rudens padevies nemīlīgs — septembris un oktobra pirmā puse iezīmējās ar pamatīgām lietavām, savukārt oktobra otrajā pusē temperatūras stabiņš noslīdēja zem nulles. Apmācību periodā arī laikap­stākļi zemessargiem lika atcerēties, ka dzīvojam ziemeļu puslodē, kas nakšņošanu jau tāpat neomulīgajās Skrundas pilsētiņas ēkās padarīja vēl nepatīkamāku.

«Tā ir daļa no mācībām — tiklīdz ir konflikts, reālajā dzīvē jebkāds komforts zūd. Šeit diskomforts tika radīts, un arī tas bija viens no mērķiem,» stāsta komandieris Rieksts, uzsverot, ka šāda veida mācībām ir jābūt pēc iespējas pietuvinātām reālai konfliktsituācijai. Lai gan lielākoties zemessargiem ir pamatdarbs, kas parasti nekādā veidā nav saistīts ar militārajām struktūrām, izrādījās, ka arī ar diskomfortu visi tika galā veiksmīgi. No 300 mācību dalībniekiem tikai viens pēc pirmās nakts vērsās pēc medicīniskās palīdzības, jo viņam bija paaugstināta temperatūra. Lazaretē viņš tika aprūpēts, taču, ņemot vērā, ka temperatūra nekritās, komandieris pieņēma lēmumu, ka drošāk būs, ja arī mācību kulminācijā zemessargs nepiedalīsies. Jaunais vīrietis gan labprātāk ar visu temperatūru būtu skrējis, lēcis un šāvis, tomēr drošības pasākumi ir jāievēro, lai maza ķibele nepārvērstos lielā ķezā.

Vēl viens faktors, kas tika izmantots, lai mācības vēl vairāk pietuvinātu realitātei, bija ēdināšana. Mācību laikā zemessargi tika nodrošināti ar sauso uzturdevu, kas latvietim nevar aizstāt tik ļoti iecienītos kartupeļus ar karbonādi, taču dod iespēju labāk iejusties radītajā situācijā.

Konflikta gadījumā zemessargi visefektīvākie būs pilsētvidē
Pēc vairāku dienu gatavošanās mācības kulmināciju sasniedza svētdienas rītā, kad vienlaikus tika izspēlēta ēku ieņem­šana trīs atsevišķās vietās. Šajās mācībās piedalījās visi Zemessardzes 4. brigādes kājnieku bataljoni, izņemot 51. bataljonu, kas tajā laikā bija starptautiskajās mācībās Lietuvā. Bataljoni tika sadalīti trijās grupās un izvietoti trijās dažādās vietās. Katrā no dislokācijas vietām bija jānosargā divas ēkas, kuras pretinieks mēģināja ieņemt vienu pēc otras.

«Kas pret ko? Tas nav būtiski — ir vienkārši naidnieks, kas nav ne sarkanais, ne zaļais vai zilais. Ja mēs paskatāmies pēdējos pasaules konfliktus, visas kaujas notiek apdzīvotās vietās. Tieši tādēļ arī šajās mācībās tiek inscenēta kauja apdzīvotā vietā,» stāsta Andris Rieksts, uzsverot, ka speciāli mācībām leģendā nav obligāti jāizdomā konkrēts pretinieks, jo galvenais ir noslīpēt tās zināšanas, kas iegūtas visa gada garumā mācoties.

«Mēs esam militāristi. Mums ir jāgatavojas konfliktam. Es lūdzu Dievu, lai tas nenotiktu, bet mums, militāristiem, ir jābūt sagatavotiem,» piebilst komandieris. Viņš arī uzsver, ka, organizējot mācības, ir jākoncentrējas uz to, kas zemessargiem būs jādara reālā apdraudējuma laikā. Proti, viņš kā komandieris redzot zemessargus efektīvi darbojamies tieši pilsētvidē.

Skrundas stratēģiskais nozīmīgums
Mācību kulmināciju vēroja arī Skrundas novada domes priekšsēdētāja Loreta Robežniece, kas pēc mācībām pauda gandarījumu, ka militārā pilsētiņa attīstās un tiek izmantota. Atbildot uz jautājumu par izaicinājumiem, ar kuriem nākas saskarties, kad pašvaldības teritorijā regulāri notiek militāras mācības, domes priekšsēdētāja sacīja: «Es domāju, ka tas nav izaicinājums, bet tā ir drošība. Šis objekts ir viens no pieejamākajiem Baltijas valstīs. Un es ļoti priecājos, ka šis objekts ir pārgājis Aizsardzības ministrijai. Tātad šī vieta dzīvos. Te nebūs drupu.»

Arī Kurzemes brigādes komandieris Andris Rieksts uzteic vietas nozīmīgumu, norādot, ka 42 hektāru teritorija ir unikāla, jo ir tālu no civilajiem iedzīvotājiem.

«Jebkurās mācībās būs troksnis, un tas var radīt neērtības iedzīvotājiem. Bet te… Skrunda mūs nedzird, turklāt teritorija ir tāda, ka mēs to viegli varam apsargāt.» Pēc viņa aplēsēm, primāros darbus teritorijas uzlabošanā var izdarīt samērā ātri, proti, jāuzliek vaļējām lūkām vāki un jāparūpējas, lai arī tumsā mācības varētu rīkot droši.

Modrības nezaudēšana un gatavošanās mācībām «Namejs 2018»
Valsts mēroga militārās mācības «Namejs» tiek rīkotas reizi četros gados, un katra gada izskaņā šīs mācības ir ne tikai kā eksāmens, bet arī kā gatavošanās nākamajām, šoreiz — «Namejam 2018».  Nākamajā gadā «Namejs» būs lielākās militārās mācības, kādas Latvijā ir piedzīvotas, un tajās piedalīsies ne tikai Latvijas bruņotie spēki, bet arī visas pārējās struktūras, kurām reāla apdraudējuma gadījumā būs jāstrādā. Tas nozīmē, ka mācībās tiks iesaistīti ne vien zemessargi un karavīri, bet arī pašvaldības un ministriju pakļautībā esošās iestādes.

«Mazais Namejs» Limbažos

No 19. līdz 29. oktobrim notika Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes gada lielākās mācības «Mazais Namejs 2017», kurās brigādes štābs Valmierā no 19. līdz 26. oktobrim trenējās štāba procedūrās un plānošanā. Savukārt mācības lauka apstākļos notika no 27. līdz 29. oktobrim Limbažu un Alojas novados, un tajās piedalījās vairāk nekā 500 zemessargu un karavīru no Zemessardzes 17., 19., 22., 27. un 54. bataljona, kā arī rezerves karavīri un zemessargi un karavīri no Dānijas, Igaunijas un ASV.

Mācību laikā zemessargi un karavīri uzlaboja apakšvienību personālsastāva sadarbību, lēmuma pieņemšanas procesa iemaņas un reaģēšanas spējas, kā arī pilnveidoja bataljona kaujas grupu prasmes aizkavēšanas operāciju veikšanā, komandpunktu izvēršanā un komandvadības nodrošināšanā. Mācību aktīvā fāze notika gan dienā, gan naktī, to dalībnieki divas diennaktis pavadīja gandrīz bez miega, skaudros laika apstākļos, lai mācītos darboties noguruma un paaugstināta stresa situācijā.

Mācību praktisko norises daļu Limbažu novadā organizēja Zemessardzes 27. kājnieku bataljons, kas mācību vietas izvēlas tā, lai aptvertu visu Vidzemi. Piemēram, pagājušajā gadā šāda veida mācības noritēja bijušā Cēsu rajona teritorijā, un, lai pēc iespējas labāk iepazītu brigādes atbildības teritoriju, šogad par mācību norises vietu izvēlēts Limbažu un Alojas novads. Ar šo novadu pašvaldībām jau iepriekš ir bijusi veiksmīga sadarbība, arī iedzīvotāji jau ir raduši savos novados redzēt karavīrus, zemessargus un militāro tehniku.

Mācību noslēguma pasākums 29. oktobrī notika Limbažu stadionā, un to apmeklēja arī desmitiem vietējo iedzīvotāju — ģimenes ar bērniem, kuri labprāt izmantoja iespēju apskatīt militāro tehniku, ieročus un ekipējumu.

Lauka taktiskās mācības «Mazais Namejs 2017» notika visā Latvijā no 19. līdz 29. oktobrim, un tajās piedalījās vairāk nekā 2700 zemessargu un karavīru no visām Zemessardzes vienībām, rezerves karavīri, Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīri, kā arī zemessargi un karavīri no Lietuvas, Dānijas, ASV un Igaunijas. Mācības organizē Zemessardze, un tajās tiek pilnveidotas bataljona kaujas grupu prasmes aizkavēšanas un aizsardzības operāciju veikšanā, komandpunktu izvēršanā un komandvadības nodrošināšanā.

Sagatavots pēc ZS preses materiāliem.
Foto — Kristaps Liepa.

«Mazais Namejs 2017» pilnveido aizsardzības spējas un sadarbību

Ruta Surovcova,
dižkareive,  ZS 3. brigādes civilmilitārās sadarbības speciāliste.

Foto — no Zemessardzes 31. kājnieku bataljona arhīva.

Oktobra beigās notika Zemessardzes 3. Latgales brigādes lauka taktiskais vingrinājums «Mazais Namejs 2017», kurā piedalījās vairāk nekā 1000 karavīri un zemessargi no visiem septiņiem Zemessardzes 3. Latgales brigādes bataljoniem. Mācībās piedalījās arī rezerves karavīri, Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes karavīri, kā arī karavīri un zemessargi no Lietuvas un Igaunijas, Valsts policijas un Valsts robežsardzes pārstāvji.

Mācību «Mazais Namejs 2017» aktīvā fāze norisinājās Alūksnes un Dagdas novadā no 27. līdz 29. oktobrim, un tās bija lielākās Zemessardzes 3. Latgales brigādes mācības šī gada laikā. Laika posmā no 9. līdz 26. oktobrim brigādes štābs un bataljoni gatavojās mācībām, trenējot štāba procedūras un plānošanu.

Lauka taktiskā vingrinājuma «Mazais Namejs 2017» mērķis bija trenēt bataljona kaujas grupas apakšvienību prasmes aizkavēšanas un aizsardzības operāciju veikšanā, paaugstinot brigādes vienību sagatavotības līmeni, kā arī pilnveidojot apakšvienību personālsastāva sadarbību un reaģēšanas spējas. Tāpat mācību laikā karavīriem un zemessargiem bija iespēja pilnveidot lēmuma pieņemšanas procesa iemaņas, trenēt iemaņas komandpunktu izvēršanā un komandvadības nodrošināšanā.

Zemessardzes 3. Latgales brigādes komandieris pulkvežleitnants Māris Simsons jūtas gandarīts par paveikto un sasniegtajiem rezultātiem. Katru gadu tiek izvirzīti jauni un daudz augstāki mērķi, tādā veidā mēs neapstājamies pie sasniegtā, bet paceļam latiņu vēl augstāk. Tieši tāpēc ir jāizsaka pateicība katram, kas iesaistījās lauka taktiskā vingrinājuma «Mazais Namejs 2017» organizēšanā un īstenošanā, jo kopā mēs esam liels spēks. Pulkvežleitnants Māris Simsons uzsver to, cik nozīmīga ir sadarbība ar Baltijas valstīm, sakot, ka ir jābūt spējīgiem nodrošināt taktiskā līmeņa vienību efektīvu sadarbību gan apgādes, gan kaujas nodrošinājuma jomā. Šāda veida mācības ir lieliska iespēja strādāt pie minētajiem elementiem un pilnveidot tos.

Intervijā Latgales reģionālajai televīzijai līdzīgu uzskatu pauda arī Lietuvas Nacionālo brīvprātīgo spēku «Vytis» apga­bala 5. teritoriālās vienības komandieris pulkvežleitnants Vids Zabjela, sakot, ka šāda veida mācības ir lieliska iespēja Lietuvas karavīriem trenēties kopā ar Latvijas karavīriem. Pulkvežleitnants Vids Zabjela atzina, ka mācības norisinās veiksmīgi un ka karavīri kaujas laukā cits citu saprot, jo lieto tādu pašu tehniku un ieročus.

Zemessardzes 3. Latgales brigādes komandieris pulkvežleitnants Māris Simsons atzīst, ka veiksmīga sadarbība tiek attīstīta arī ar Iekšlietu ministrijas struktūrām. Šajās mācībās tika iesaistīti vairāk nekā 60 Valsts robežsardzes pārstāvji — gan kājnieku uzdevumu izpildē, gan izlūkinformācijas nodrošināšanā. Tā bija iespēja integrēt Valsts robežsardzes pārstāvjus mūsu uzdevumu izpildē. Valsts policija savukārt nodrošināja sabiedrisko kārtību un drošību uz valsts ceļiem. Liels atbalsts mācību organizēšanā un īstenošanā ir arī zemes īpašnieku atsaucība un pretimnākšana, saskaņojot viņiem piederošo teritoriju izmantošanu mācību nolūkos.

Karavīru un zemessargu zināšanas veiksmīgi tika izmantotas lauka taktiskajā vingrinājumā «Mazais Namejs 2017», tādējādi stiprinot aizsardzības spējas un pilnveidojot iekšējo sadarbību starp Zemessardzes vienībām, kā arī sadarbību ar Nacionālo bruņoto spēku vienībām, sabiedroto spēku vienībām un Iekšlietu ministrijas struktūrvienībām.

No 16. līdz 27. oktobrim Zemessardzes 3. Latgales brigādē notika rezerves karavīru apmācība.

Mācību «Mazais Namejs 2017» aktīvajā fāzē rezerves karavīri tika integrēti bataljona kaujas grupas štābā atbilstoši savai kompetencei un dienesta pieredzei.

Alūksnes novadā vingrinājumu organizēja Zemessardzes 31. kājnieku bataljons sadarbībā ar Zemessardzes 35. nodrošinājuma bataljonu un Zemessardzes 25. kājnieku bataljonu, savukārt Dagdas novadā — Zemessardzes 55. kājnieku bataljons sadarbībā ar Zemessardzes 56. kājnieku bataljonu un Zemessardzes 32. kājnieku bataljonu. Zemessardzes 34. artilērijas bataljons atbalstīja abas bataljona kaujas grupas.

Viesu dienā mācības apmeklēja un ar to dalībniekiem tikās Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons, NBS Apvienotā štāba priekšnieka vietnieks atbalsta jautājumos pulkvedis Imants Ziediņš, Zemessardzes štāba priekšnieks pulkvežleitnants Ervīns Kopeika, kā arī Lietuvas Nacionālo brīvprātīgo spēku «Vytis» apgabala 5. teritoriālās vienības komandieris pulkvežleitnants Vids Zabjela un citi aicinātie viesi. Viesu dienas dalībnieki tika informēti par mācību norisi un viņiem bija iespēja vērot arī paraug­demonstrējumus.

Zemessardzes 1. Rīgas brigādes atjaunošana

ZS 1. Rīgas brigādes komandieris pulkvežleitnants Sandris Gaugers saņem karogu no Valsts prezidenta un dod svinīgo zvērestu.

Šī gada 2. novembrī norisinājās svinīgā Zemessardzes (ZS) 1. Rīgas brigādes karoga pasniegšanas ceremonija, kurā piedalījās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš un Zemessardzes vienību komandieri, karavīri un zemessargi. Zemessardzes 1. Rīgas brigādes karogu no Valsts prezidenta rokām saņēma un svinīgo zvērestu deva jaunās vienības komandieris — pulkvežleitnants Sandris Gaugers.

Zemessardzes 1. Rīgas brigāde ir izveidota papildus jau esošajām trīs brigādēm (Vidzemē, Kurzemē un Latgalē), lai nodrošinātu Zemessardzes uzdevumu efektīvāku izpildi, kā arī veicinātu Zemessardzes un Nacionālo bruņoto spēku operacionālu un funkcionālu integrēšanu kopīgu uzdevumu izpildei.

Svinīgā parāde 2. novembrī. ZS 1. Rīgas brigādes apvienotā apakšvienība ar tikko saņemto karogu un brigādes komandieri priekšgalā.

Zemessardzes 1. Rīgas brigādes sastāvā būs Zemessardzes Studentu bataljons, Zemessardzes 17. kaujas atbalsta bataljons un Zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljons. Zemessardzes 1. Rīgas brigādes pastiprināšanai tiks izveidoti vēl divi jauni bataljoni — Bauskā un Rīgā. Zemessardzes struktūra ar sadalījumu brigādēs (aizvietojot Zemessardzes novadus) tika izveidota jau 2016. gadā, lai aktualizētu Zemessardzes nozīmi valsts aizsardzības sistēmā. Galvenais Zemessardzes strukturālās uzbūves izmaiņu mērķis ir panākt Zemessardzes maksimāli efektīvu sadarbību ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, pildot Valsts aizsardzības operatīvajā plānā noteiktos uzdevumus.

Jaunā Zemessardzes struktūra atbilst NATO pieņemtajam strukturālajam sadalījumam militārajās vienībās. Nākotnē tiek plānots turpināt pilnveidot Zemessardzi, uzlabojot arī tās operacionālās spējas.

ZS 1. Rīgas brigādes apvienotā apakšvienība ar valsts augstākajām amatpersonām un goda viesiem. Priekšplānā: otrais no kreisāsZS kapelāns R. Krasinskis, bijušais NBS komandieris R. Graube, 1. Rīgas brigādes jaunais komandieris S. Gaugers, 1. Rīgas brigādes pirmaiskomandieris J. Paļevskis, aizsardzības ministrs R. Bergmanis, Valsts prezidents R. Vējonis, NBS komandieris L. Kalniņš, ZS komandieris
A. Ozoliņš, ZS 1. Rīgas brigādes pēdējais komandieris V. Supe, ZS 1. brigādes trešais komandieris I. Baikovs, aiz V. Supes: ZS veterāns J. Reķeun Rīgas domes pārstāvis D. Turlais. Aiz Valsts prezidenta: Zemessardzes karogs un 1. Rīgas brigādes karoga grupa.

Aicinājums!

Katrs Latvijas pilsonis pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas var dot savu artavu Latvijas aizsardzībā, kļūstot par zemessargu vai profesionālā militārā dienesta karavīru.

Pirmais solis ieskaitīšanai Zemessardzes rindās — pieteikšanās savai dzīvesvietai vistuvākajā Zemessardzes bataljonā (detalizēta informācija: http://www.zs.mil.lv).

Ja esi profesionālā militārā dienesta karavīrs, izvērtē iespēju turpināt savu militāro karjeru jaunizveidotajā Zemessardzes 1. Rīgas brigādes štābā vai kādā no brigādes bataljoniem (Rīgā un Rīgas apkaimē).

Pēc AM preses relīzes sagatavojusi majore Vizma Kaļčeva.
Foto — Gatis Dieziņš. 

Zemessardzes komandieris: Mūsu ambīcijas ir lielas, bet reālas

Taivo Trams

Foto — Normunds Mežiņš.

Nesen aizvadītas bruņoto spēku ikgadējās mācības «Namejs», kurās bija integrētas Zemessardzes mācības «Zobens» jeb «Mazais Namejs». Par to rezultātiem un Zemessardzes tuvākas un tālākas attīstības perspektīvām stāsta Zemessardzes komandieris brigādes ģenerālis Ainārs Ozoliņš.

— Kā noritēja mācības, un vai esat apmierināts ar to rezultātiem?
— Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mācību mērķi esam sasnieguši, rezultāti bija ļoti, ļoti labi. Mācībās piedalījās visas Zemessardzes brigādes, strādājām visos Latvijas novados. Izmantojām iespēju un paeksperimentējām, izmēģinājām dažas novitātes, ko pēc tam ieviesīsim kā pastāvīgus dienesta elementus.

— Kādi secinājumi izdarāmi pēc mācībām?
— Tādēļ jau mācības ir domātas, lai mēs varētu testēt savas spējas un saprast, kur un kas vēl jāpilnveido. Arī šīs nebija izņēmums. Esam izanalizējuši rezultātus un izdarījuši secinājumus. Ir skaidrs, ka mums jāturpina pilnveidot darbs ar komandvadības, sakaru un netiešā kaujas atbalsta sistēmām. Ir uzlabojamas lietas arī sadarbībā ar civiliedzīvotājiem.

— Šogad esat eksperimentējuši — kādas jaunas spējas testējāt?
— Viens no būtiskākajiem jauninājumiem bija tas, ka mācību norisē varējām integrēt līdzīgu citu valstu vienību dalību. Divi Igaunijas «Kaitseliit» vadi darbojās divās mūsu Zemessardzes brigādēs, kopā ar viņiem strādāja arī viens vads no Dānijas. Savukārt Lietuvas zemessargu jeb Lietuvas Nacionālās aizsardzības brīvprātīgo spēku vads darbojās 3. brigādes sastāvā Latgalē. Es domāju, ka tā mums visiem bija ļoti lietderīga pieredze, kas Zemessardzes mācības «Mazais Namejs» pacēlusi starptautiskā līmenī.

Protams, daudziem zemessargiem jau ir starptautiskās sadarbības pieredze gan misijās, gan multinacionālos vingrinājumos, taču pašu mācībās to līdz šim vēl nebijām mēģinājuši.

Vēl viena būtiska novitāte bija paralēli mācībām notiekošās rezerves karavīru un virsnieku apmācības. «Mazā Nameja» laikā mēs integrējām rezerves karavīrus un virsniekus Zemessardzes štābu darbā, iesaistot pavisam konkrētu uzdevumu izpildē. Arī šeit rezultāti bija ļoti labi — pārliecinājāmies, ka integrācija norisēja veiksmīgi un ar saviem uzdevumiem viņi tika galā bez grūtībām.

Testēja gan konvencionālās, gan nekonvencionālās karadarbības iespējas, tostarp arī pretdarbību hibrīdkara metodēm. Vēl viens jaunums bija sadarbība ar Valsts robežsardzi — Zemessardzes 3. brigāde ar robežsargiem sadarbojās konkrētu mācību uzdevumu izpildē, kopīgi veidoja mobilizācijas punktus un nodrošināja to darbību.

— Droši vien jaunums bija arī darbība visā Latvijā un ne tikai poligonos?
— Jā, šoreiz zemessargiem nācās darboties, ja tā var teikt, ne savā komforta zonā, jo visas mācību norises vietas bija ārpus jau zināmajām mācību vietām — ierastajiem poligoniem un treniņu vietām. Mācībās galvenokārt izmantojām civilo infrastruktūru, sabiedriskajā un privātīpašumā esošās zemes un ceļus. Tas, protams, rada problēmas arī civiliedzīvotājiem, tāpat mūsu pārvietošanās pa koplietošanas ceļiem. Tomēr es uzskatu, ka kopumā sadarbību var dēvēt par veiksmes stāstu — visos gadījumos, kur tas bija nepieciešams, mums izdevās vienoties par abpusēji pieņemamiem risinājumiem. Izmantojot iespēju, gribu teikt lielu paldies pašvaldībām un civiliedzīvotājiem par izrādīto atsaucību un sapratni.

— Kādi ir lielākie ieguvumi no mācībām?
— Liels ieguvums no aizvadītajām mācībām ir pārliecība, ka Zemessardze ir spējīga patstāvīgi vadīt kaujas operācijas. Var uzsvērt arī mācību uzdevumu dažādību. Piemēram, 4. brigāde organizēja mācības «Skrunda», kas imitēja kaujas operāciju pilsētvidē, protams, vingrinājumā izmantojot salūtmunīciju. Arī tas mums bija savā ziņā eksperiments, ko darījām pirmo reizi. Man pašam bija izdevība būt klāt un vērot kaujas elementus pilsētvidē nelielā ciematā pie Limbažiem. Arī šeit man jāuzteic iedzīvotāju atsaucība. Vingrinājuma laikā šis ciemats faktiski bija paralizēts kādas trīs stundas, taču pilnīgi visi iedzīvotāji tam bija piekrituši. Mani ļoti priecē, ka cilvēki nav vienaldzīgi pret šo ļoti nopietno darbu, ko mēs darām.

— Vai ir vēl kādi secinājumi par mācību rezultātiem?
— Ko vēl varētu uzlabot? Noteikti — laika apstākļus, taču tos mēs diemžēl nevaram ietekmēt. Šogad biežo lietavu un augsnes slapjuma dēļ nācās pārplānot mūsu manevrēšanas vingrinājumus, lai nepadarītu neizmantojamas privātīpašumā esošās zemes.

Kopumā tas noteikti bija labs treniņš pirms lielajām Nacionālo bruņoto spēku mācībām «Namejs 2018» nākamgad. Uzdevumus esam izpildījuši un arī guvuši pārliecību par saviem spēkiem.

— Runājot par Zemessardzes attīstību kopumā — kādi pašlaik ir paši aktuālākie uzdevumi?
— Pirmais un galvenais uzdevums mums ir Zemessardzes vienību spēju un kapacitātes attīstīšana. Mums ir skaidrs rīcības plāns, ir finansējums tā realizēšanai un pārliecība, ka ejam pareizajā virzienā. Esmu pārliecināts, ka jau nākamgad visi redzēsim šīs virzības rezultātus.

Konkrētu uzdevumu ir ļoti daudz, bet, ja runājam par būtiskākajiem, noteikti jāmin izlūkošanas, sakaru un netiešā uguns atbalsta spēju tālāka attīstīšana. Paralēli gatavojam arī 120 mm mīnmetēju apkalpes — tas būs ļoti labs atbalsta instruments kaujas uzdevumu izpildei. Procesā ir arī prettanku un pretgaisa aizsardzības spēju, kā arī inženieru resursa tālāka attīstīšana. Bet bez visa tā noteikti ir jāstrādā, lai sakārtotu un uzlabotu infrastruktūru — ja tās nebūs pietiekamā daudzumā un kvalitātē, mēs gluži vienkārši nevarēsim pilnā apmērā izmantot un uzglabāt savā rīcībā esošo tehniku un apbruņojumu. Tāpat arī treniņiem ir nepieciešami jauni poligoni un šautuves. To izveides vietas jau ir atrastas un apstiprinātas, tagad jāsāk iekārtošanas darbi.

— Kā sokas ar jauno zemessargu apmācību?
— Personālsastāva rekrutēšana un apmācība mums visiem ir liels izaicinājums. Arī šajā ziņā esam atraduši risinājumu — šogad ļoti veiksmīgi uzsākām strādāt pie nometņu tipa apmācības. Tas nozīmē, ka  šim mērķim mēs no savas puses koncentrējām pieejamos instruktoru un apmācībai nepieciešamā aprīkojuma resursus un 10—20 dienu laikā intensīvi strādājām ar zemessargiem. Sasniedzām ļoti labus rezultātus — apmācījām vairāk nekā 500 cilvēku, un tas ir milzīgs skaits. No viņiem aptuveni 300 pilnībā pabeidza pamatapmācības kursu, un tas arī ir īsts veiksmes stāsts, jo ļoti īsā laikā esam sagatavojuši tik lielu skaitu kaujas spējīgu zemessargu. Manuprāt, zemessargu kvalitāte ir acīm redzami augusi, un galvenokārt tas ir izskaidrojams ar uzsākto instruktoru un pieejamo resursu koncentrēšanu apmācības uzdevumiem. Šāda prakse mums noteikti jāturpina.

Ar labiem panākumiem norisinās Zemessardzes mācību centra izveidošana Dobelē, kur notiek jaunākā komandieru sastāva apmācība. Ap 90 jaunie kaprāļi jau ir apmācīti un saņēmuši nodaļu komandieru kvalifikāciju. Viņu spējas izmantojām arī «Mazajā Namejā», un rezultāti bija ļoti labi.

— Vai interese par stāšanos Zemessardzē saglabājas?
— Protams, interese par iestāšanos Zemessardzē vairs nav tik liela, kā tas bija Ukrainas notikumu sākumā, taču tā saglabājas stabili augsta. Jāņem arī vērā, ka Zemessardzē, tāpat jā jebkurā citā organizācijā, notiek cilvēku maiņa — daļa aiziet vecuma dēļ, vēl daļa pievēršas profesionālajai karjerai vai izlemj nodarboties ar kaut ko citu. Mēs reizēm mēdzam teikt, ka daudziem Zemessardze ir kā tramplīns, kas palīdz cilvēkam novērtēt savas spējas un labāk saprast, ko viņš var un vēlas darīt savā dzīvē. Aptuveni 1000 jaunu cilvēku gadā mums pienāk klāt, tātad intereses līmenis saglabājas stabili augsts.

Vislabākie vēstnieki ir paši zemessargi, jo viņi arī aiznesīs sabiedrībai pareizo vēsti — ka dienēt Zemessardzē ir kļuvis daudz labāk un interesantāk. Viņi noteikti pastāstīs, ka mēs apgūstam arvien jaunas ieroču sistēmas un ekipējumu, ka no gada gadā pieaug arī finansējums, līdz ar to apmācību process kļūst daudz kvalitatīvāks un daudzveidīgāks. Esmu pārliecināts, ka nākamgad situācija kļūs vēl labāka, un līdz ar to pieaugs arī sabiedrības interese par dienestu Zemessardzē. Mums no savas puses ir jāiegulda arī liels komandieru darbs, lai cilvēki uzticētos Zemessardzei, nāktu pie mums un nepieviltos.

— Joprojām laiku pa laikam dzirdam par nepietiekamo ekipējumu.
— Apgādes un nodrošinājuma sistēma mums vēl ir tāda pagausa un smagnēja. Piemēram, Zemessardzē pamatekipējums ir nodrošināts tikai 30% zemessargu. Tomēr perspektīva ir cerīga — Aizsardzības ministrija veic vairākus iepirkumus, vairāki jau ir noslēgušies. Piemēram, mēs ļoti cerīgi skatāmies uz nakts redzamības ierīču iepirkumu. Nākamgad mums vajadzētu sajust praksē šo iepirkumu rezultātus. Arī tas ir pozitīvs impulss, kas mudinās cilvēkus nākt un iesaistīties Zemessardzē. Motivācija sabiedrībā ir liela, tāpēc mums no savas puses ir ļoti cītīgi jāstrādā pie tā, lai spētu šos jaunos zemessargus apgādāt ar pamatlietām.

Ļoti pozitīva ietekme ir arī partnervalstu karavīru klātbūtnei. Zemessargi redz, ka neesam vieni — partnervalstu karavīri piedalās mācībās, plecu pie pleca pilda kopējos uzdevumus —, un to ļoti novērtē. Arī tā ir iedarbīga motivācija izlemt par labu dalībai Zemessardzē.

— Kādu redzat Zemessardzi tuvākajā nākotnē un, piemēram, pēc pieciem gadiem?
— Mēs ne tikai kļūstam spēcīgāki, bet arī paplašināmies. Veidošanās procesā ir 1. Rīgas brigāde, līdz ar to papildus būs vēl divi bataljoni — atjaunosim Bauskas bataljonu un no jauna veidosim Rīgas bataljonu. Protams, tas prasīs ļoti daudz darba, īpaši rekrutēšanas jomā, taču Rīgā un tuvākajā apkārtnē dzīvojošie cilvēki tagad varēs nākt un pieteikties ne tikai Studentu bataljonā.

Attīstās arī profesionālā dienesta rota Latgalē — plānots sasniegt 150 cilvēku skaitlisko sastāvu jau šogad.

Līdz tam, lai mēs varētu attīstīties tā, kā esam iecerējuši, vēl nepieciešams sakārtot infrastruktūru, attīstot noliktavu, transporta novietņu un poligonu tīklu pa visu Latviju. Visādā ziņā esmu pārliecināts, ka pēc pieciem gadiem Zemessardze būs pilnībā ekipēta, bet vismaz 70% zemessargu būs arī nepieciešamie ieroči un tehnika. Kopējais zemessargu skaits varētu sasniegt 12 000 cilvēku. Tas gan, iespējams, būs pagrūti, jo infrastruktūras attīstīšana varētu netikt līdzi šim mērķim, taču šādas ambīcijas mums ir. Finansējuma pieaugums sasniedz jau 80 miljonus eiro, un tas nozīmē, ka zemessargiem būs ļoti kvalitatīvas apmācības, pilnvērtīga un plaša iesaiste kopējā bruņoto spēku mācību procesā. Jā, šie mērķi ir ambiciozi, taču nav nesasniedzami.

Jaunsardzes gadsimta ceturksnis

Juris Ciganovs,
Dr. hist., LKM direktora vietnieks.

Foto —  Gatis Dieziņš.

Gluži vai nemanot, Jaunsardzes vēsturē ir paskrējis gadsimta ceturksnis, un šā gada novembrī šobrīd vislielākā mūsu valsts jaunatnes organizācija atzīmē savas pastāvēšanas 25. gadadienu. 

Starpkaru periodā Latvijas Republikā darbojās valsts atbalstīta liela paramilitāra struktūra — Latvijas Aizsargu organizācija, kurai viens no galvenajiem uzdevumiem bija rezervju gatavošana valsts bruņotajiem spēkiem. Tieši ar tādu mērķi 1928. gadā Latvijas Aizsargu organizācijas struktūrās, proti, pēc teritoriālā principa veidotajos aizsargu pulkos, sāka veidoties jaunatnes nodaļas un to dalībniekus nosauca par jaunsargiem. Toreiz jaunsargos varēja iestāties jaunieši 16 līdz 21 gada vecumā. Lai arī starpkaru laika jaunsargi nav uzskatāmi par mūsdienu līdzīga nosaukuma organizācijas priekštečiem, tomēr dažādu vēsturisko periodu jaunsargiem ir daudz kopīga. Iespējams, par šodienas jaunsargu vēsturi varētu runāt citādāk, ja Latvijas valstiskums 1940. gadā netiktu vardarbīgi pārtraukts.

Pirmskara laika jaunsargu vēsture vēl gaida savu pētnieku. Arī mūsdienu jaunsargu veidošanās gaitas izpēte ir tikai sākusies. Jo gadsimta ceturksnis ir niecīgs laika sprīdis vēstures lielajā ritējumā, taču šī laika aculieciniekiem 25 gadi ir ievērojams vēstures posms.

Mūsdienu Jaunsardzes aizsākumi ir saistāmi ar Latvijas Republikas valstiskuma atjaunošanas procesiem pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. 1991. gada 21. augustā, jau tūlīt pēc valsts faktiskās neatkarības atjaunošanas pasludināšanas, nodibinājās Latvijas Republikas Zemessardze. Jau sākot ar Zemessardzes bataljonu pastāvēšanas pirmajām dienām, zemessargi, nākot uz nodarbībām, ņēma līdzi savus bērnus, kurus nereti iesaistīja dažādās aktivitātēs. Taču pagaidām tā visa bija pašdarbība. Zemessargu bērniem šādas savu vecāku organizētas nodarbes patika, un pamazām radās doma, ka nepieciešama kāda īpaša jauniešiem domāta patriotiska organizācija, kurā konkrētās vietās in­struktoru vadībā un pēc noteiktas pro­grammas varētu apgūt valsts aizsardzības pamatus, iepazīties ar militārajā dienestā noderīgām iemaņām, lai varētu lietderīgi pavadīt laiku dažādās fiziskās aktivitātēs. Tas arī bija aizsākums mūsdienu jaunsargu kustībai. Valstī pēc atsevišķu cilvēku personiskās iniciatīvas jau bija atjaunotas skautu un mazpulku organizācijas, kuras savas darbības programmās paredzēja jauniešu patriotisko audzināšanu, fizisko attīstību un pilnvērtīgu brīvā laika pavadīšanu, taču nepiedāvāja jauniešiem militāro zināšanu pamatu apgūšanu. Arī skolās pārstāja apgūt militāro mācību, tādējādi vairs nebija nevienas organizācijas, kura nodarbotos ar skolu jaunatnes izglītošanu valsts aizsardzības jomā.

Koordinācijas darbu uzņēmās Zemessardzes vadība, nolemjot apvienot un organizatoriski noformēt gandrīz pie katra zemessargu bataljona izveidotas jauniešu grupiņas. 1992. gada 25. novembrī toreizējais Zemessardzes štāba priekšnieks Ģirts Valdis Kristovskis parakstīja Jaunsardzes pagaidu nolikumu, kuru 30. novembrī apstiprināja arī izglītības, zinātnes un kultūras ministra vietniece Eiženija Aldermane. Šajā nolikumā bija definēti arī Jaunsardzes galvenie uzdevumi: ieaudzināt, attīstīt un nostiprināt pozitīvās morālās īpašības, gribasspēku, pienākuma apziņu, Tēvijas mīlestību, biedriskumu, drošsirdību un disciplīnu, attīstīt fizisko sagatavotību un stāju, kā arī apgūt zināšanas un iemaņas, kādas nepieciešamas Latvijas Republikas aizsardzībai. Par jaunsargu varēja kļūt ikviens jaunietis vecumā no 12 līdz 18 gadiem, tiesa gan, bija vajadzīga vecāku atļauja.

Par pirmo Jaunsardzes vadītāju kļuva Edgars Zaķis, kam bija jāuzņemas pie Zemessardzes bataljoniem dibināto jauniešu grupu koordinatora loma. Viņš arī izstrādāja pirmos pagaidu reglamentus un aktīvi piedalījās pirmo apmācības programmu tapšanā. Pirmās pie bataljoniem izveidotās jaunsargu vienības vadīja un pirmo apmācību iesākumā sabiedriskā kārtā veica paši zemessargi, galvenokārt tas notika vietējo Zemessardzes bataljonu štābos, bet ar laiku izvērsās sadarbība ar pašvaldībām un skolām, tad daļa no šīm nodarbībām pārcēlās uz skolu telpām.

1993. gadā tika grozīts Zemessardzes likums, un tieši jaunā likuma «Par Latvijas Republikas Zemessardzi» redakcija kļuva par tiesisko pamatu Jaunsardzes pastāvēšanai. Likuma jaunajā redakcijā cita starpā bija teikts, ka jaunsargu kustībā var iesaistīt jauniešus līdz 18 gadu vecumam un Zemessardze uzņemas jaunsargu kustības vadīšanu un koordinēšanu. Zemessardzes komandiera 1993. gada 4. jūlija pavēle apstiprināja jaunsargu organizācijas nolikumu. Cita starpā apstiprināja arī tās nosaukumu — Jaunsardze, jo līdz tam nosaukumam bija, tā teikt, neoficiāls raksturs.  Parādījās arī jaunsarga svinīgā solījuma teksts: «Es, Latvijas Republikas jaunsargs, svinīgi apsolos nežēlot savus spēkus un prātu labākas dzīves veidošanai manas dzimtās zemes un Latvijas tautas labā. Apsolos pēc labākās sirdsapziņas veikt jaunsarga pienākumus.» Jaunsargu devīze — «Augsim Latvijai!».

1994. gadā Jaunsardzes nolikumā tika izdarītas izmaiņas — Jaunsardze tika nodēvēta par «kustību» (agrāk lietotā termina «organizācija» vietā), un Zemessardzei deleģēja jaunsargu materiālā nodrošinājuma risināšanu. 1995. gadā Jaunsardzes nolikumu apstiprināja Aizsardzības ministrijā.

Šajā laikā jaunsargu kustībā iesaistīto jauniešu mācību procesa pilnveidošanai katrā Zemessardzes bataljonā štatu sarakstos iekļāva jaunsarga vadītāja amatu, kura uzdevums bija plānot konkrētā bataljona jaunsargu mācību procesu, organizēt un vadīt jaunsargu nometnes, sacensības un citus pasākumus. 1996. gadā Zemessardzes Apmācību dienests un Jaunsardzes kustības vadība izstrādāja jaunu apmācību programmu. Pirmo reizi parādījās jēdziens «Valsts aizsardzības mācība» — paralēli jaunsargu kustībai Valsts militārā dienesta pārvalde sāka veidot pirmsdienesta apmācības programmu vispārizglītojošajām mācību iestādēm. 1997. gadā pēc brīvprātības principa šādu fakultatīvu priekšmetu sāka piedāvāt vispārējās un profesionālās mācību iestādes visos valsts novados. Tieši jaunsargi izrādījās visaktīvākie valsts aizsardzības mācības stundu apmeklētāji.

2000. gadā Jaunsardzes kustībā darbojās vairāk nekā seši tūkstoši 12 līdz 18 gadus veci jaunieši. 2003. gada 19. decembrī Aizsardzības ministrija apstiprināja jaunu Jaunsardzes attīstības koncepciju, kurā bija paredzēts apvienot visus līdzšinējos skolu jaunatnes pirmsdienesta militārās apmācības veidus vienotā Jaunsardzes ietvaros funkcionējošā sistēmā. Jaunsardzes kustību organizatoriski atdalīja no Zemessardzes, attiecīgi grozot likumu «Par Latvijas Republikas Zemessardzi» un svītrojot tajā pantu par Jaunsardzi. Jaunsardzes vienību vadību turpmāk nodrošināja Aizsardzības ministrijas Jaunatnes militārās izglītības nodaļa.

2004. gadā tika izveidots Jaunsardzes centrs — Aizsardzības ministrijas pakļautības iestāde. Centrs kā jaunsargu vienību koordinējoša iestāde sadarbojās ar mācību iestādēm visā Latvijā un vienlaikus ar Nacionālo bruņoto spēku vienībām. No Zemessardzes štatu sarakstiem izdalīja jaunsargu in­struktorus, kuri pārgāja darbā uz Jaunsardzes centru.

2009. gadā Jaunsardzes patrona pienākumus uzņēmās toreizējais Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers.

2010. gadā aizsardzības sistēmas reorganizācijas rezultātā apvienojās vairākas iestādes un izveidojās Rekrutēšanas un Jaunsardzes centrs, kurā Jaunsardzes departaments bija viena no struktūrvienībām. Šis valstī bija finanšu krīzes laiks, un to pamatīgi izjuta arī Jaunsardze.

«Iedomājieties jaunatnes organizāciju, kas tikko saņēmusi ziņu par vienu no dramatiskākajām resursu samazināšanām, par kādu dzirdēts organizācijas pastāvēšanas vēsturē. Jaunsardzes štatu saraksti samazināti vismaz par 50%; atlikušajiem darbiniekiem atalgojuma fondā naudas pietiek labi ja līdz kalendārā gada vidum, pārredzamā nākotnē budžeta bāzē nereti paredzēti resursi organizācijas normālai funkcionēšanai, ne ekipējuma uzturēšanai, ne attīstībai; nauda organizācijas svarīgākajai sadaļai (pārgājieni, ekskursijas, nometnes u.c.) samazināta septiņkārtīgi un ir ne vairāk kā vidēji pieci lati uz katru organizācijas biedru gadā… Tā nav ab­straktas organizācijas pastardienas fikcija no literatūras — tādu Jaunsardze ieraudzīja pirmo darba dienas rītu 2010. gada janvārī,» — tā situāciju atcerējās vēlākais Jaunsardzes un informācijas centra direktors Druvis Kleins. Tomēr, par spīti dramatiskajiem apstākļiem, Jaunsardze izdzīvoja un turpināja attīstīties.

2011. gadā jaunsargu interešu izglītība tika realizēta 166 mācību vietās, kurās kopā bija 328 mācību grupas. Tomēr ne tuvu katrā skolā bija jaunsargu pulciņi.

2015. gada beigās notika Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra reorganizācija. 2016. gada 1. janvārī nomainījās Jaunsardzi pārraugošās iestādes nosaukums, un tagad tā saucas Jaunsardzes un informācijas centrs. Jaunajā struktūrā vairs nav pārstāvēta rekrutēšanas funkcija. Tagad tās pārziņā ietilpst ne tikai darbs ar jaunatni, bet arī sabiedrības informēšana par dažādām mūsu valsts aizsardzības resora aktivitātēm.

2017. gadā Jaunsardzes kustība ir pārstāvēta visās 110 Latvijas pašvaldībās un deviņās republikas nozīmes pilsētās, Jaunsardzes rindās darbojas vairāk nekā astoņi tūkstoši jaunsargu.

Jaunsardzes vadītāji

Edgars Zaķis 1992.—1994.
Ekberts Imants 1994.—1998.
Pēteris Rudzītis 1998.—1999.
Sergejs Čevers 1999.—2010.
Broņislavs Mačuļskis 2010.—2012.
Ansis Strazdiņš 2013.—2017.
No 2017. gada — Aivis Mirbahs

Pārkāpt interešu izglītības robežas

Taivo Trams

Foto — Gatis Dieziņš un Normunds Mežiņš.

Jaunsardze novembrī atzīmē savas pastāvēšanas ceturtdaļgadsimtu. Vienlaikus organizācija ir lielu pārmaiņu priekšvakarā, kuru rezultātā tā pārkāps interešu izglītības robežas un kļūs par teju katra Latvijas vidusskolēna ikdienas daļu. Par gaidāmajām pārmaiņām, izaicinājumiem un sasniegumiem savā darbā stāsta Jaunsardzes un informācijas centra direktors pulkvežleitnants Aivis Mirbahs.

— Jūsu līdzšinējais dienests bijis saistīts tikai ar militāro jomu, tagad esat ienācis nosacīti civilā struktūrā.
— Jaunajā amatā stājos ar divējādām izjūtām — kā tajā slavenajā teātra maskā. No vienas puses, bija zināma nostalģija pēc iepriekšējās dienesta vietas, arī bažas, vai es, cilvēks ar tikai militāru pieredzi, esmu gatavs vadīt tik salīdzinoši civilu struktūru kā Jaunsardzes un informācijas centrs. Bet šai maskai ir arī otra puse — priecīgā. Un, no tās puses skatoties, jauno darbu uztvēru kā jaunu iespēju. Te tomēr vairāk esi pats sev saimnieks, vari pārvaldīt tavā rīcībā esošās finanses, ir ļoti daudz iespēju mainīt lietu kārtību atbilstoši saviem priekšstatiem par to, kā labāk strādāt. Viss ir tavās rokās — gan plānošanas rīki, gan nodrošinājuma koncepcija. Par šo situāciju noteikti var teikt — kāds saimnieks, tāda arī organizācija.

— Kāds ir jūsu redzējums par Jaunsardzi?
— Pats svarīgākais jeb, citējot Kārli fon Klauzevicu, lielākais gravitācijas centrs Jaunsardzē ir mūsu instruktori. Tomēr tas ir tikai viens no centriem. Būtībā var teikt, ka šeit ir gan iekšējais, gan ārējais gravitācijas centrs. Iekšējais centrs ir mūsu pašu instruktori. No tā, cik viņi ir spēcīgi, zinoši, spējīgi aizraut un vest sev līdzi, ir tieši atkarīgs, cik spēcīga un kvalitatīva būs Jaunsardze kopumā. Bet ārējais gravitācijas centrs ir jaunsargu vecāki un viņu uzticība mums kā organizācijai. Ja vecāki jutīs un pārliecināsies, ka Jaunsardze ir uzticama, droša un interesanta — viņi uzticēs mums savus bērnus. Ja tā nebūs, mums radīsies ļoti lielas problēmas. Bet tādu scenāriju es nepieļauju un esmu pārliecināts, ka nākotnē mēs piesaistīsim vēl vairāk bērnu un jauniešu.

— Kādus saskatījāt pašus svarīgākos neatliekamos uzdevumus?
— Būtībā tas arī bija pats pirmais darbs un uzdevums, kam es pieķēros, — Jaunsardzes instruktoru apmācības standartizācija, kvalifikācijas noteikšana un apmācību kvalitātes uzlabošana. Protams, saviem spēkiem vien mēs galā netiktu — te man jāsaka liels paldies Nacionālo bruņoto spēku Mācību vadības pavēlniecībai par sniegto atbalstu, nodrošinot mums nepieciešamos apmācības kursus. Tie ir gan in­struktoru — speciālistu apmācības kursi, gan stacionārās šaušanas nodarbības vadītāju kursi, kas notiek Instruktoru skolā, gan arī sakaru kursi Sakaru skolā. Jebkurā gadījumā — tas ir ļoti liels un būtisks ­atbalsts, ko mēs saņemam no Mācību vadības pavēlniecības skolām. Tajā pašā laikā man ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nevaram iztikt tikai ar Nacionālo bruņoto spēku resursiem vien — mums noteikti jāmāca arī pašiem savi speciālisti tajās specifiskajās jomās, kur bruņotajiem spēkiem nav nepieciešamās kapacitātes vai kvalifikācijas, jo viņi ar šo specifisko jomu nenodarbojas ikdienā.

— Ko tieši varam mācīt paši saviem spēkiem?
— Mēs savas apmācības organizējam divas reizes gadā. Pirmā joma, ko mācījām augustā Jaunsardzes seminārā, bija nodarbību sagatavošana un vadīšana un drošības noteikumi. Esam izstrādājuši šādus drošības noteikumus Jaunsardzei, kurus augusta semināra laikā izskaidrojām in­struktoriem un no septembra ieviesām dzīvē. Nākamie mūsu pašu sagatavotie kursi būs šaušana no nākamā gada janvāra un lauka kaujas iemaņas un sakari, kur apmācību uzsāksim 2018. gada augustā.

Ir vēl arī trešā joma, kur savas zināšanas papildina Jaunsardzes instruktori, — tie ir civilie kursi, piemēram, 72 stundu mācību kurss pedagoģijā vai nometņu vadītāju kursi.

— Un ko no tā visa iegūst Jaunsardzes kustība?
— Lielākais ieguvums no šīm izmaiņām noteikti būs tas, ka Jaunsardzē beidzot būs standartizēta izglītības un arī izglītošanas sistēma — katrs jaunsargs un viņa vecāki varēs būt droši, ka jebkurā Latvijas vietā saņems standartam atbilstošu un drošu ārpusskolas interešu izglītības piedāvājumu. Par šī standarta ieviešanu dzīvē mēs varēsim runāt jau nākamā gada septembrī, kad visi instruktori, kuri būs piedalījušies visos trijos apmācības semināros, būs apguvuši nepieciešamo minimumu, ko ir noteicis Jaunsardzes un informācijas centrs.

— Kā sokas ar iekšējā gravitācijas centra attīstīšanu?
— Jauno instruktoru piesaistīšana nenoliedzami ir liels izaicinājums. Nav noslēpums, ka mēs būtisku daļu jaunsargu instruktoru esam piesaistījuši no bruņoto spēku rindām. Taču Nacionālo bruņoto spēku uzdevumi saistībā ar jaunajiem drošības izaicinājumiem arvien pieaug, tiek veidotas jaunas struktūras, un līdz ar to Jaunsardzes un informācijas centra iespējas rekrutēt instruktorus no bruņotajiem spēkiem samazinās proporcionāli to jauno uzdevumu un ambīciju pieaugumam. Tādēļ ir jāstrādā pie alternatīvām iespējām. Piemēram, pagaidām idejas līmenī mums ir sadarbības projekts ar Sporta un pedagoģijas akadēmiju, kurā varētu ieviest arī militārās apmācības kursu kā atsevišķu moduli. Pēc absolvēšanas šī kursa beidzēji būtu sporta pasniedzēji un vienlaikus arī jaunsargu instruktori. Tādējādi akadēmiju pabeigušais jaunietis pats varētu izvēlēties, kur strādāt, vai arī apvienot abas profesijas.

— Lielas izmaiņas gaidāmas kā jaunsargiem, tā visiem skolēniem.
— Ļoti liels solis uz priekšu jaunatnes patriotiskajā audzināšanā, kas tieši ietekmēs arī Jaunsardzes attīstību, ir valsts aizsardzības mācības ieviešana. Pašlaik mēs prezentējam mācības koncepciju Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai. Atbilstoši mūsu redzējumam piedāvājām to ieviest kā obligāto izvēles priekšmetu. Taču acīmredzot tiešā saistībā ar aizsardzības jomas konjunktūras pieaugumu pēdējā laika notikumu kontekstā Saeimā valda uzskats, ka valsts aizsardzības mācībai ir jākļūst par obligāto priekšmetu. Tad nu līdz decembrim kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju veidosim koncepciju, kā šo mācību pasniegt vidusskolēniem kā obligāto priekšmetu. Es gan nedomāju, ka tas notiks jau no 2019. gada, — mums vienkārši nav tādu resursu, lai vienlaikus uzsāktu 35 000 jauniešu apmācību. Tāpēc valsts aizsardzības mācības ieviešana notiks ļoti pakāpeniski.

— Un cik tālu esam pavirzījušies ar mācību satura izstrādi?
— Mācību programmas izstrāde ir uzsākta, un gribam to pilnībā pabeigt 2018. gada maijā, lai jau septembrī izvēlētajās skolās varētu uzsākt pilotprojektu. Dalībai pilotprojektā katrā reģionā un Rīgā tiks izvēlēta viena vidusskola un viena profesionālās izglītības skola, pavisam kopā desmit mācību iestādes. Pilotprojekta norises laikā mēs pētītu, kā notiek mācības ieviešana, kā skolas un skolēni ar to tiek galā, meklētu iespējamās pilnveidojamās vietas, veiktu nepieciešamos uzlabojumus, un 2019. gadā mācību ieviestu jau daudz plašākā skolu skaitā.

Pašlaik esam izsludinājuši aptauju vidusskolās un profesionālās izglītības mācību iestādēs, meklējot tās skolas, kuras būtu ieinteresētas piedalīties pilotprojektā. Esam saņēmuši jau vairākas apstiprinošas atbildes. Tā soli pa solim virzīsimies uz priekšu, līdz 2020. gadā valsts aizsardzības mācība būs ieviesta visā Latvijā.

— Kādi būs skolēni, kuri pabeigs valsts aizsardzības mācību?
— Gan apmācības līmenis, gan kvalitāte ir visai nopietni — tā ir ekvivalenta militārā izglītība tam, ko apgūst kursanti Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas 1. līmenī, plus vēl arī fiziskā sagatavotība, dzīvesskola un valstiskā audzināšana.

Īsumā var teikt, ka valsts aizsardzības mācību apguvis skolēns būs ieguvis Kājnieku skolas 1. līmeņa izglītību un īsta savas Dzimtenes patriota zināšanas — izpratni par vēstures notikumiem, līdera īpašības, iemaņas darbam komandā, paš­iniciatīvu un daudzas citas dzīvē nepieciešamas zināšanas un iemaņas. Protams, tam būs vajadzīgs ilgāks laiks, jo, mācot skolēnus, objektīvi būs zemāka mācību procesa intensitāte un strukturētība, vairāk atkārtošanas.

— Vai skolēniem pēc valsts aizsardzības mācības kursa pabeigšanas paredzami vēl kādi ieguvumi?
— Skolēniem, kuri būs apguvuši valsts aizsardzības mācības kursu, būs sava bonusu pakete. Protams, tie būs jau eksistējošie bonusi jaunsargiem plus iespēja bez konkursa iestāties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, Valsts policijas vai Valsts robežsardzes koledžā. Mēs gribam panākt tādu pašu vienošanos arī ar Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu.

Paralēli notiek sarunas par iespējām atvēlēt vietas budžeta grupās augstskolās, ja arī skolēnam vidējā atzīme nedaudz ir zem nepieciešamā minimuma. Jā, tas nav pietiekami, es to apzinos, tādēļ pie bonusu programmas mums vēl ir jāstrādā un tā jāpapildina.

— Un ko no šīm pārmaiņām iegūs valsts?
— Tas ir būtisks ieguvums valsts aizsardzības spējām un valstij kopumā.

Atbilstoši valsts aizsardzības koncepcijai šo mācību apguvušos skolēnus var salīdzināt ar apmācītiem ārrindas zemessargiem. Bet ir vēl vismaz viens aspekts. Man bieži uzdod kādu jautājumu, tostarp arī Valsts kontroli tas interesē — proti, tiek prasīti kvantitatīvie rezultāti: cik jauniešu no Jaun­sardzes ir aizgājuši tālāk dienēt Nacionālajos bruņotajos spēkos? Manuprāt, tas ir ļoti sašaurināts skatījums.

Bijušais jaunsargs dzīvē var izvēlēties  jebkuru profesiju, bet, galvenais, viņš būs savai valstij lojāls pilsonis. Un no šāda aspekta vērtējot, visaptverošās aizsardzības koncepcijai ieguvums būs krietni lielāks, nekā mērķtiecīgi gatavojot tikai nākamos karavīrus.

Turklāt, ja mēs tagad definēsim Jaunsardzi kā tikai un vienīgi jauniešu rekrutēšanas un sagatavošanas instrumentu bruņoto spēku vajadzībām, mums ir skaidri jāapzinās, ka līdz ar to aizbiedēsim ļoti lielu daļu jauniešu. Neskatoties uz to visu, katru gadu apmēram 200 jaunsargu iestājas Nacionālajos bruņotajos spēkos, tāpēc es uzskatu, ka kvantitatīvi Jaunsardze pilda savu funkciju arī no šī redzespunkta.

— Vai valsts aizsardzības mācība savā ziņā nekonkurēs ar līdzšinējo Jaunsardzes sistēmu?
Jā, arī šo jautājumu man bieži uzdod — vai valsts aizsardzības mācības ieviešana skolās nenozīmēs Jaunsardzes beigas. Viennozīmīgi — nē,  drīzāk mēs varam runāt par jaunu attīstības līmeni. Kā zināms, pašlaik Jaunsardze ir interešu izglītības statusā, un pamatskolās tā tas būs arī turpmāk.

Ejot tālāk, faktiski visi skolēni, kas piedalīsies valsts aizsardzības mācības pro­grammā, iekļausies Jaunsardzes apmācības sistēmā, un līdz ar to Jaunsardze tiks vēl vairāk stiprināta. Mēs varēsim atrisināt arī dažas līdz šim pastāvējušās problēmas.

Interešu izglītības mīnuss ir tas, ka apmeklējums nav obligāts, līdz ar to nereti nav iespējama kvalitatīva pro­gresīva apmācība, ejot mācību vielā soli pa solim uz priekšu. Ja jaunsargs kavē apmācību, viņš pēc tam netiek līdzi un nevar apgūt vielu. Visa vienība taču viena vai vairāku jauniešu dēļ neatkārtos divu mēnešu tēmas. Protams, jaunsargu instruktori savu iespēju robežās mēģina to darīt individuāli, taču kvalitāte zūd.

Valsts aizsardzības mācības ieviešanas rezultātā šis brīvprātības princips zudīs, tādēļ skolēniem varēsim nodrošināt kvalitatīvu, strukturizētu, standartizētu, mērķtiecīgu un progresīvu apmācību.

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa novēlējums jaunsargiem

Mūsu valsts izveidošana nav bijusi viegla un vienkārša. Tomēr tā vienmēr ir liecinājusi par tās iedzīvotāju apņēmību aizstāvēt  savu valsti. Dodot svinīgo solījumu, ikviens jaunsargs ir paudis apņemšanos un gatavību aizsargāt mūsu valsts brīvību un neatkarību un kalpot savai tautai. Lai pieņemtie lēmumi un paveiktie darbi, un ticība mūsu valstij un tās tautai dod spēku stipras Latvijas attīstībai nākamajās desmitgadēs!

Aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa novēlējums jaunsargiem

No sirds sveicu ikvienu jaunsargu un ikvienu karavīru, kas palīdz Jaunsardzei augt un attīstīties par vienu no skolu jaunatnes nozīmīgākajām kustībām Latvijā. Jūs esat mūsu valsts lepnums un nākotne, jo jaunsargs ir patiess Latvijas patriots. Kaut arī ne visi no jums kļūs par karavīriem, esmu drošs, ka Jaunsardzē iegūtās zināšanas un apgūtās prasmes lieti noderēs ikvienā citā profesijā. Lai skaisti svētki un lai Jaunsardzes rindas kļūst arvien kuplākas!

«Vilku» ceturtdaļgadsimts

Juris Ciganovs,
Dr. hist. Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — Normunds Mežiņš.

Novembrī pieminam mūsu karavīrus. Šajā mēnesī ir gan Latvijas dzimšanas diena, gan Lāčplēša — mūsu uzvaras — diena. Zīmīgi, ka šis mēnesis ir arī vīru kopas «Vilki» dzimšanas laiks. Sākums bija 1980. gadā, kad vēstures skolotājs 

Māris Ošs izveidoja J. Vācieša vārdā nosaukto Engures folkloras kopu. Darbojās tajā 22 puiši, repertuārs sastāvēja no savāktām un pierakstītām latviešu strēlnieku dziesmām. Pastāvošajai iekārtai šādas aktivitātes likās aizdomīgas, tāpēc nācās iepazīties ar padomju Valsts drošības komitejas darba metodēm. Atmodas laikā daļa no puišiem darbojās folkloras ansamblī «Liepavots», bet 1992. gada novembrī izveidojās vīru kopa «Vilki» tieši tādā veidolā, kāda tā pastāv šodien.
Tātad — «Vilkiem» šogad aprit 25 gadu jubileja. Par «Vilku» vēsturi un darbību izjautājām vienu no kopas dibinātājiem un dalībniekiem Andri Balceru.

— Kāpēc pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā vēlējāties turpināt J. Vācieša Engures folkloras kopas un «Liepavota» iesākto ceļu?
— Engures ansambļa un arī «Liepavota» laikā mēs daudz braucām apkārt, piedaloties dažādos pasākumos, it sevišķi, kad nāca Atmoda un «dziesmotā revolūcija». Piedalījāmies Latvijas Tautas frontes rīkotajos pasākumos, arī citur, piemēram, dziedājām Latvijas Nacionālās neatkarības kustības dibināšanas pasākumā Arkādijas parkā Rīgā. Tad laiki kļuva mierīgāki, bet mums joprojām gribējās darīt to pašu, proti, vākt un dziedāt karavīru dziesmas, tikai, tā teikt, rakt dziļāk un pētīt šos materiālus pamatīgāk. Sākām meklēt un pētīt ne tikai strēlnieku un leģionāru dziesmas, bet pievērsāmies arī latviešu folklorai. Pētījām karavīru tematiku. Gribējām vismaz tuvoties izpratnei par latviešu karavīru mentalitāti un dzīvesziņu — ne tikai caur dziesmu, bet arī mēģinot rekonstruēt ieročus, apģērbu, lai izprastu šo cilvēku dzīvesveidu.

Tā kā folkloras kopa pievērsās ne tikai jaunāko laiku karavīru dziesmām, bet sāka pētīt arī senatni, tad nolēmām, ka jāmaina nosaukums.

Toreiz mūsu mītnes vieta bija Citadeles ielā, «Daugavas vanagu» telpās, domājām nosaukumu: «Bramaņi», «Senči», nē, nav tas…. Tad Uģis Drava, liepavotietis, tā vienkārši pateica: «Sauksimies «Vilki»!» Visiem iepatikās. Vēlāk nosaukumam radām skaidrojumu par vilka atbilstību latviešu karavīru būtībai, totēmiskajām lietām. Par vizuālo tēlu parūpējās vēsturnieks Gints Skutāns. Mēģinājām paši šūt senajam latviešu karavīra ietērpam līdzīgus apģērbus, izmantojām linu, ādas.
— «Vilki» ir tie, kas cenšas lauzt vienu no sabiedrības stereotipiem, proti, par latviešu tautu kā gadsimtu gaitā apspiestu arāju tautu. Jūs to darāt ar dziesmām, ar latviešu karavīra mentalitātes meklēšanu.

— Latvietis, protams, bija arājs, bet cauri gadsimtiem viņš bijis arī karavīrs. Mēs mēģinām šo domu popularizēt sabiedrībā, īpaši jaunatnes vidū.

Jau Engures kopas koncertos mēs centāmies auditorijai pateikt, ka latvietis bija ne tikai arājs, ne tikai kalps svešiem kungiem, bet bija arī saimnieks un savas zemes aizstāvis grūtos laikos, tātad — karavīrs. Padomju gados to darījām caur strēlnieku tēmu.

Centāmies pateikt, ka grūtos laikos latvietis ņēma izkapts vietā ieroci, aizstāvēja savu zemi un darīja to labi. Jau pirms krustnešu iebrukuma mūsu senčiem bija sava karavīru kārta. Protams, vēsturnieki to var pastāstīt labāk, bet mēs šo domu popularizējam ar dziesmu.

— «Vilki» citu folkloras ansambļu un kopu vidū vienmēr ir izcēlušies.
— Mēs centāmies lauzt vēl vienu stereotipu, to, ka folkloras mantojuma vākšana un darbošanās folkloras ansambļos ir sieviešu darīšana. Mēs gribējām pateikt — arī vīrieši nav sliktāki un var to darīt. Turklāt karavīru folklora ir vīru darbalauks. No mūsu sievām un draudzenēm vēlāk radās «Vilceņu» ansamblis, bet viņas darbojas patstāvīgi. Koncertos esam tikai «Vilki» jeb vīri, jo pasniedzam karavīru dziesmu mantojumu. «Vilcenēm» ir savs repertuārs — karavīru līgavu dziesmas.

— Kā redzat savu turpinājumu?
— Mūsu galvenā auditorija ir skolēni, braucam uz dažādām mācību iestādēm Latvijā, aicina mūs arī uz ārzemēm. Skolās cenšamies iepazīstināt klausītājus ne tikai ar savām dziesmām — strēlnieku, leģionāru, nacionālo partizānu, seno laiku karavīru dziesmām, bet rādām arī citu mūsu savākto materiālu: attēlus, ieročus, karavīru atribūtiku, stāstām par mūsu karavīru gaitām. Būtībā tā ir skolēniem domāta koncertlekcija par latviešu karavīru vēsturi. Mūsu iespaidā dibinās jauni ansambļi, piemēram, «Vilkači». «Vilku» repertuāru veido visu laiku latviešu karavīru dziesmas. Mūsu sastāvs ir ļoti stabils. «Vilkos» šobrīd esam septiņi, ilgu laiku bijām seši, un šie seši ir kopš «Vilku» dibināšanas.

— Divdesmit pieci gadi muzicējošam kolektīvam ir liels vecums. Kā ir izdevies saglabāt šādu sastāva uzticību?
— Mūsu mērķis nav tikai koncertēt, mums ir sava misijas apziņa — popularizēt latviešu karavīru kultūras mantojumu. Tieši tāpēc mēs joprojām turamies kopā, un šis mērķis mūs dara atšķirīgus no citām muzikālajām apvienībām.

— Kā sokas ar vēsturisko dziesmu vākšanu? Vai vēl ir kas interesants atrodams?
— Ir gan! Muzikālo materiālu vācam kopš Engures kopas laikiem, ne visu no apkopotā esam apguvuši, bet arī šodien ir iespējams atrast jaunu materiālu. Tagad cenšamies apzināt vēl dzīvos nacionālos partizānus un noskaidrot, vai šiem cilvēkiem nav kaut kas mūsu muzikālās krātuves papildināšanai. Izrādās, vēl var atrast tādas lietas.

Nesen mums izdevās iegūt vairākas dzies­mas, intervējot kādu bijušo nacionālo partizānu. Vēl iemantojām sešas leģionāru dziesmas — kādas karavīru grupas lokālu vēstures apdziedājumu poļu sādžā Laušenā. Par šādām lietām esam pateicīgi liktenim.

Eiropas Savienības ekonomisko sankciju pret Krieviju ilgtspēja

Toms Rostoks,
LNAA Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks

 

Nobeigums. Sākums žurnāla oktobra numurā.

Virknē Eiropas valstu pēdējo gadu laikā slepenie dienesti savos ikgadējos pārskatos daudz atklātāk sākuši runāt par Krievijas radītajiem apdraudējumiem. Piemēram, Zviedrijas Drošības dienests (Swedish Security Service, SÄPO) 2016. gada ziņojumā Krievijas specdienestu darbības un izmantotās metodes novērtējis kā agresīvas. Tiek uzskatīts, ka no Zviedrijā akreditētajiem 37 diplomātiem 10 ir Krievijas drošības dienestu darbinieki. Arī Čehijas Drošības informācijas dienests (Security Information Service, BIS) 2016. gada pārskatā ir atzinis, ka tieši Krievijas izlūkdienesti ir bijuši paši aktīvākie Čehijā. Igaunijas Iekšējās drošības dienests (Estonian Internal Security Service, KAPO) lielu daļu 2016. gada ziņojuma ir veltījis Krievijas mērķu un aktivitāšu analīzei. Tomēr Krievijas izlūkdienestu radītie apdraudējumi Eiropas drošībai neaprobežojas tikai ar aktivitātēm Baltijas valstīs un Centrāleiropā. Marks Galeoti 2016. gada publikācijā par Krievijas izlūkdienestu darbību Eiropā secina, ka Krievijas izlūkdienesti un drošības dienesti Eiropas valstīs ne tikai ievāc informāciju, bet arī nodarbojas ar politisko destabilizāciju, apkalpo Krievijas ekonomiskās intereses un vēršas pret Krievijas skatījumā nedraudzīgiem politiķiem.

Krievijas rīcība pret rietumvalstīm neaprobežojas tikai ar militārā spēka demonstrēšanu, dezinformācijas kampaņām un slepeno dienestu aktivitātes pieaugumu. Par ļoti nopietnu apdraudējumu rietumvalstu politiskajai stabilitātei uzskatāmi Krievijas centieni destabilizēt vairāku valstu politiskās sistēmas un sniegt atbalstu galēji labējām un galēji kreisām opozīcijā esošām politiskajām kustībām. Raugoties no rietumvalstu politisko elitu perspektīvas, šāda Krievijas rīcība ir vērtējama negatīvi, jo tādējādi Krievija atbalsta pie varas esošo lēmumu pieņēmēju politiskos konkurentus, kuru popularitāte dažādu faktoru — piemēram, bēgļu un starptautiskās migrācijas — iespaidā pēdējo gadu laikā ir pieaugusi. Kā raksta Sūzija Dennisone un Dina Pardijs, identificēt saikni starp Eiropas galēji labējām un galēji kreisajām partijām (no vienas puses) un Krieviju (no otras puses) ir sarežģīti, tomēr vairākums šāda veida partiju ir paudušas simpātijas Krievijas īstenotajai ārpolitikai. Turklāt šāda veida politiskās partijas pastāv lielākajā daļā ES dalībvalstu.

Krievijas veiktā ārējā iejaukšanās rietumvalstu iekšpolitikā neaprobežojas ar dziļā opozīcijā esošu politisko spēku atbalstīšanu. Krievija ir sistemātiski (taču ar mainīgām sekmēm) centusies vājināt tai netīkamus politiķus, tādus kā Hilarija Klintone (ASV), Angela Merkele (Vācija) un Emanuels Makrons (Francija). Šāda stratēģija ir riskanta un var radīt pilnīgi pretēju efektu iecerētajam. Kristīgie demokrāti Angelas Merkeles vadībā guva uzvaru parlamenta vēlēšanās Vācijā 2017. gada septembrī, savukārt 2017. gada maijā notikušajās Francijas prezidenta vēlēšanās uzvarēja Emanuels Makrons, kurš dažus mēnešus vēlāk preses konferencē pēc tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu izteicās, ka Krievijas masu medijus uzskata par ietekmes aģentiem, nevis masu medijiem. Krievijas iejaukšanās ASV prezidenta vēlēšanu norisē 2016. gadā ir kļuvusi par vispārzināmu faktu. 2017. gada janvārī publicētajā ASV drošības dienestu ziņojumā par Krievijas iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanu norisē secināts, ka Krievija ir centusies sasniegt vairākus mērķus: mazināt sabiedrības uzticēšanos demokrātiskajam procesam ASV, vājināt prezidenta amata kandidāti Hilariju Klintoni un palīdzēt prezidenta amata kandidātam Donaldam Trampam. 2017. gada laikā klajā ir nākuši vēl citi fakti par Krievijas iejaukšanos ASV 2016. gada vēlēšanās, piemēram, par Krievijas visnotaļ sekmīgajiem centieniem izmantot sociālo mediju platformas Facebook un Twitter, lai veicinātu sabiedrības šķelšanos ASV. 2016. gada vēlēšanas ASV arī norāda uz Krievijas gatavību izmantot kiberinstrumentus pret rietumvalstīm, lai tās vājinātu.

Secinājumi
Galvenais iemesls, kāpēc 2014. gadā ieviestās ekonomiskās sankcijas pret Krieviju nav atceltas, ir tas, ka Krievija nav izpildījusi Minskas vienošanās prasības attiecībā uz militāro konfliktu Ukrainā. Šajā rakstā ir norādīti vēl vairāki iemesli, kāpēc sankcijas nav atceltas. Galvenais iemesls ir pašas Krievijas rīcība attiecībā pret valstīm, kuras ieviesa sankcijas. Kopš Krimas aneksijas Krievijas rīcībai ir pievērsta pastiprināta uzmanība, tādējādi ir atklājušies jauni fakti par Krievijas ārpolitiku. Kā uzskata Marks Galeoti, Krievija cenšas likt lietā jebkādus sev pieejamos instrumentus ārpolitisko mērķu sasniegšanai. Tā cenšas izmantot rietumvalstu vājās vietas, kā instrumentus izvēloties kiberuzbrukumus un informācijas noplūdināšanu, piekukuļošanu, organizētās noziedzības grupējumus, slepenos dienestus, dezinformāciju un tai simpatizējošus politiskos spēkus. Lai arī atsevišķos jautājumos Krievijai ir izdevies sasniegt izvirzītos mērķus, tomēr tās īstenotā politiskās destabilizācijas un dezinformācijas stratēģija ir radījusi arī pilnīgi pretēju efektu. Citiem vārdiem sakot, sankcijas pret Krieviju tiek pagarinātas ne tikai tāpēc, ka Krievija ir izvērsusi militāru agresiju pret Ukrainu, bet arī tāpēc, ka Krievijas rīcība virknei rietumvalstu ir bijusi naidīga. Tas ir pamanīts, un attieksme pret Krieviju ir mainījusies.

Arī BALTDEFCOL svin Latvijas valsts svētkus

Atzīmējot Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas 99. gadadienu, Baltijas aizsardzības koledžas (BALTDEFCOL) Latvijas kontingents Tartu, Igaunijā, organizēja divus svinīgos pasākumus. 

Šā gada 13. novembrī Tartu, Jaunajos Jāņa kapos, Baltijas aizsardzības koledžas (BALTDEFCOL) komandants ģenerālmajors Andis Dilāns kopā ar Nacionālo bruņoto spēku karavīriem, kuri pilda dienesta pienākumus un studē koledžā, Latvijas vēstniecības Igaunijā pārstāvjiem un Tartu Latviešu biedrības pārstāvjiem apmeklēja Pirmā pasaules kara laikā kritušo latviešu karavīru un bēgļu apbedījumus. Kritušo karavīru un bēgļu piemiņa, kuri ziedoja savu dzīvību brīvības cīņās, tika godināta ar ziedu un svecīšu nolikšanu pie 1930. gadā kapos uzstādītā arhitekta A. Birzenieka veidotā pieminekļa.

Klātesošos uzrunāja Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Igaunijā Raimonds Jansons, vēstot par Ziemeļlatvijas brigādes izveidi un Brīvības cīņām. Svinīgo pasākumu noslēdza vēsturnieks Bruno Javoišs, iepazīstinot klātesošos ar latviešu karavīru un bēgļu piemiņas vietas izveides vēsturi. Viņš arī pasniedza BALTDEFCOL komandantam ģenerālmajoram Andim Dilānam dāvanā Jāka Pihlaka grāmatu «Lāčplēša Kara ordeņa un Brīvības krusta kavalieri». Šī monogrāfija sniedz pārskatu par neatkarīgo republiku augstākajiem militārajiem apbalvojumiem — Lāčplēša Kara ordeni un Brīvības krustu, kurus abas valstis pasniedza brīvības cīņu laikā no 1918. gada līdz 1920. gadam.

Savukārt 15. novembrī Baltijas aizsardzības koledžas komandants ģenerālmajors Andis Dilāns rīkoja oficiālo pieņemšanu par godu Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas 99. gadadienai.

Pieņemšanā piedalījās koledžas mācībspēki, darbinieki un  studējošie Latvijas virsnieki. Pasākums tika atklāts ar kopīgu Latvijas Republikas valsts himnas «Dievs, svētī Latviju!» dziedāšanu.

Sagatavojuši majore Anita Pizele un majors Raimonds Kublickis.
Foto — pulkvežleitnants Māris Gavrilko un Raido Sāars.