1941. gada 14. jūnijs — latviešu virsnieku represijas Litenē

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

1941. gada 14. jūnijā daudzām Latvijas ģimenēm sākās gadiem ilgs Golgātas ceļš padomju soda nometnēs. Represijas pret savas un situ valste iedzīvotājiem arī līdz tam komunistiskajam padomju režīmam nebija nekas svešs. Sākumā «revolūcijas vārdā» tika iznīcināti citādi domājošie pašu mājās, vēlāk revolucionārie «pasaules pārveidotāji» ķērās pie tikko kā «atbrīvotajām» un «pievienotajām» teritorijām, kā toreiz teica austrumu
kaimiņvalsts militārie teorētiķi, pie «limitrofu valstu» — Latvijas, Lietuvas un Igaunijas — iedzīvotājiem. Pēdējā laikā atsevišķi vēsturnieki (piemēram,
M. Meljuhovs, J. Hofmans u.c.) izvirzījuši domu, ka pirmās deportācijas PSRS

toreizējās pierobežas teritorijās īstenotas, lai nodrošinātos pret varbūtējiem
ekscesiem, kad Sarkanā armija sāks karadarbību pret Eiropas valstīm. Mūsdienu historiogrāfijā PSRS plāni uzsākt karu pirmajiem šodien ir labi
zināmi. 

1940. gada 17. jūnija rītā Sarkanā armija pārgāja Latvijas robežas un iegāja Ludzā, Rēzeknē, Daugavpilī, Jelgavā, Tukumā, Kuldīgā un Talsos. Plkst. 12 priekšpusdienā padomju tanki iebrauca Rīgā. Latvijas armijai netika dota pavēle pildīt uzdevumu, kuram tā tika gatavota — aizstāvēt savu Dzimteni. «Tautas vadonis», Valsts un Ministru prezidents K. Ulmanis, baidoties uzņemties atbildību par savas valsts pilsoņu dzīvībām, nespēja dot labāku padomu kā «visiem palikt savās vietās».

Ciganovs 4

Faktiskā vara nonāca Maskavas atsūtītā emisāra Andreja Višinska rokās. Kopš šī brīža nekāda Latvijas valdības autonoma gribas izpausme vairs nebija iespējama. Višinska vadībā tika sastādīta padomēm paklausīga valdība ar mikrobiologu profesoru Augustu Kirhenšteinu priekšgalā, kas solīja Latvijas tautai demokrātisku Saeimu un valsts Satversmes ievērošanu. Ilūzijas izgaisa drīz: 1940. gada 14. — 15. jūlijā notika sasteigtas tā sauktās Tautas Saeimas vēlēšanas, kurās pielaida tikai vienu — Maskavas akceptēto — komunistu sarakstu. Visi mēģinājumi iesniegt alternatīvus sarakstus cieta neveiksmi. Jaunā «Tautas Saeima», rupji pārkāpjot Satversmi, kurā bija noteikts, ka varas formas maiņa valstī var notikt tikai pēc pilsoņu vairākuma brīvas gribas izpausmes, paklausīgi Maskavai nobalsoja par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai.

Padomju okupācijas vara sāka likvidēt arī Latvijas armiju. Tika nomainīta armijas vadība, sākās nevēlamo virsnieku atvaļināšana un pirmās represijas. 4. jūlijā visās karaspēka daļās ieviesa politisko vadītāju jeb «poļitruku» štata amatus, kuros parasti iecēla bijušos komunistiski noskaņotos kareivjus vai instruktorus. 27. augustā, samazinot armiju uz pusi, ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes lēmumu to pārveidoja par Sarkanās armijas 24. teritoriālo strēlnieku korpusu, sastāvošu no divām divīzijām un dažām tehniskajām vienībām. Saskaņā ar jauno štatu korpusā bija paredzēts iekļaut 16 000 vīru. Latvijas karavīriem uz vecajiem formas tērpiem lika uzšūt sarkanarmiešu zīmotnes. Padomju varas īstenoto represiju vilnis pieauga un savu kulmināciju sasniedza 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju, kad pavisam 15 424 personas, ieskaitot ap 3300 bērnus, jaunākus par 16 gadiem, lopu vagonos izveda uz Sibīriju. Tā bija pirmā lielākā Latvijas pilsoņu masveida deportācija. Bijušās nacionālās armijas karavīri nebija izņēmums.

24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri dod zvērestu padomju varai. 1941. gada 23. februāris.
24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri dod zvērestu padomju varai. 1941. gada 23. februāris.

1941. gada martā izplatījās ziņa, ka 24. teritoriālajam strēlnieku korpusam maijā būšot jāiet uz vasaras apmācības lauka nometnēm. Baltijas atsevišķā kara apgabala štābs, kuram bija pakļauts korpuss, noteica visam korpusam vienu nometnes vietu — Liteni. Litenes pagasts ar tāda paša nosaukuma muižu un dzelzceļa staciju atrodas apmēram 19 km no Gulbenes pilsētas un robežojas ar Latgali. Līdz tam šeit bija izbūvēta vieta Latvijas armijas Latgales divīzijas 7. Siguldas un 8. Daugavpils kājnieku pulku un Latgales artilērijas pulku atsevišķu vienību vasaras apmācības nometnei un šaušanas poligoni. Bija skaidrs, ka Litene nevar kalpot visa 24. teritoriālā strēlnieku korpusa vasaras nometnes vajadzībām, jo tā bija domāta mazākam skaitam karavīru. Turklāt 1940./ 1941. gada ziemā tur dislocētās Sarkanās armijas daļas nometnes apkārtni bija pamatīgi piedrazojušas un izpostījušas. Latviešu karavīri Liteni savā starpā atklāti sauca par «konclēģeri».

No izsūtāmo vagoniem izmestās latviešu karavīru rakstītās zīmītes.
No izsūtāmo vagoniem izmestās latviešu karavīru rakstītās zīmītes.

«Mēs nejutāmies kā karavīri, bet kā koncentrācijas nometnē ieslodzīti. Jau no aprīļa mēneša visi atvaļinājumi bija atcelti. Noskaņojums bija ļoti nospiedošs. Daudz baumu. Nebija nekādu iespēju uzzināt, kas pasaulē notiek — avīzes nebija, radio nebija. Bija paredzēts, lai nesatiktos ar citām rotām. Bez poļitruka, komandiera atļaujas nevarēja atstāt savu teritoriju. Latvijas armijā bija citādi…» vēlāk atcerējās korpusa bijušais karavīrs Verners Naums.

1. jūnijā sākās korpusa vienību ierašanās vasaras nometnē. Štābs izvietojās Litenes muižā, viena divīzija un korpusa artilērijas pulks novietojās pie Ostraviešu mājām, kur nometni nācās būvēt no jauna, otra divīzija, sakaru un sapieru bataljoni — Litenes nometnē. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka ne jau apmācības dēļ korpuss tika aizvests uz Liteni. 12. jūnijā visus korpusa, divīziju un pulku komandierus, kā arī citus vecākos virsniekus piespieda nodot savus amatus un nosūtīja «kursos» uz Maskavu, lai it kā «papildinātu zināšanas». Par korpusa komandieri kļūst ģenerālleitnants S. Akimovs, pēc tam — ģenerālmajors K. Kačanovs.

24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri. 1940.—1941. gads.
24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri. 1940.—1941. gads.

«Kursi» latviešu ģenerāļiem un pulkvežiem beidzās jau pēc dažām dienām, kad gandrīz visi uz «kursiem» nosūtītie latviešu virsnieki tika apcietināti un vai nu ievietoti cietumā Maskavā, vai aizsūtīti uz spaidu nometnēm Noriļskā. Tādā veidā tika re-presēti ģenerāļi R. Kļaviņš, J. Liepiņš, A. Krustiņš, pulkveži K. Lejiņš, Ž. Jomerts, J. Žīds, N. Ābeltiņš un daudzi citi. Tikai daži no nosūtītajiem uz «kursiem» (ģenerālis O. Ūdentiņš, pulkveži R. Lielibiksis, K. Priedītis un V. Bruņenieks) netika apcietināti un vēlāk dienēja Sarkanajā armijā kā padomju militāro mācību iestāžu pasniedzēji.

14. jūnijs 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā izpaudās latviešu virsnieku masveida arestos, uz ko padomju represīvās iestādes bija ilgi un rūpīgi gatavojušās. 13. jūnijā korpusa vienībās par dežūrvirsniekiem iecēla vienīgi krievus, arī sardzē nebija latviešu karavīru. Šajā laikā korpusa vienībās lielā skaitā tika ieplūdināti no Krievijas atsūtīti jaunkareivji, kuri tieši 14. jūnijā bija «pagaidām» jāapbruņo ar latviešu karavīru ieročiem, lai it kā piedalītos ierindas skatē. Tādā veidā korpusa latviešu karavīru daļai ieročus atņēma. Bez tam Litenē un Ostraviešos novietojās speciālas sarkanarmijas vienības un pastiprinātas patruļas. Visas korpusa vienības saņēma rīkojumu, ka 14. jūnijā neviens nedrīkst atstāt nometnes teritoriju, jo tikšot rīkotas kadru mācības lauka apstākļos. Korpusa vasaras nometnes štābu Litenes muižā naktī slepus ielenca vairākas čekistu rotas ar diviem tankiem. Savukārt vairākās korpusa vienībās pēkšņi pavēlēja visus ieročus nodot pulku noliktavās, tikai dežurantiem izsniegt šautenes un ķiveres.

Agrā rītā pēc saraksta izsauktos virsniekus iesēdināja kravas automašīnās. Atceras bijušais Jātnieku pulka kapteinis K. Bergs:

«Mums lika sapulcēties braukšanai uz mācībām. Sakāpām mašīnās, un sākās brauciens uz «mācību» vietu. Tur nonākot, mums lika sastāties kolonnā pa divi un doties iekšā kādā mežiņā. Pēkšņi mūs apturēja saucieni: «Rokas augšā!» Bijām ielenkti, mums tuvojās sarkanarmieši paceltām šautenēm. «Gulties!» — noskanēja jauna pavēle. Saņēmu
tā kā grūdienu, nokritu. Atskanēja daži
šāvieni, sākās burzma. Mūs atbruņoja, norāva zīmotnes un atņēma visu, atskaitot apģērbu. Kādu laiku bija jāguļ sarkanarmiešu ieroču draudos, bet tad lika celties un iet pie mašīnām, kur mūs sasēdināja citu pie cita. Brauciens devās uz Gulbenes staciju, kur mums pavēlēja iekāpt sarkanajos preču vagonos ar aizrestotiem lodziņiem.» Līdzīgi Golgātas ceļš uz Sibīriju sākās arī simtiem citu latviešu virsnieku. Šos notikumus savā atmiņu stāstā «Latvju virsnieks Nr. 35473» aprakstījis korpusa leitnants R. Gabris:

Ciganovs 2

«.. Mēs nonākam mežā, apmēram hekt­āru lielā pļaviņā. Pamanu, ka te nesen cirsti krūmi, kas biezā kārtā nostutēti gar pļavas malu. Nodomāju, ka laikam tā vajag, un tūlīt aizmirstu šo sīkumu. Mūs apstādina un pagriež uz labo. «Mūsu šodienas mācības ir…» majors Gurešins iesāk un tad briesmīgi skaļā balsī nokliedz: «Rokas augšā!» Tai pašā mirklī gar pļavmalu nostādītie krūmi gāžas, no turienes izlec blīva sarkano kursantu ierinda ar karabīnēm uzspraustiem durkļiem, kas vērsti pret mūsu krūtīm. Tāda pati kursantu ierinda izlec mums aiz muguras.»

Lai mazinātu iespēju pretoties, izmantojot pistoles, kas atradās labajos sānos pie jostas, ar aizbildinājumu, ka «priekšniecības acīs jāizskatās pēc iespējas labāk», tika dots rīkojums uz labās rokas nest lietusmēteli un labajā plecā uzkārt arī karšu somu. Vairāki virsnieki, kuri aresta brīdi nometnē mēģināja izrādīt pretošanos, tika uz vietas nošauti — kapteiņi M. Linnemeijers, A. Lulla un P. Ozols. Latviešu karavīrus stingrā apsardzībā nogādāja Gulbenes stacijā, no kurienes viņus aizveda uz Sibīriju — Noriļsku. 

«Gulbenē mūs sagaida restots lopu ešelons. Daļai vagonu durvis vaļā, citiem ciet un klemme priekšā. Pa šķirbām manāms, ka iekšā kustas karavīru tērpi. Pēc brīža mēs pa sava vagona šķirbām varam vērot, kā pildās tukšie vagoni. Atkal un atkal tiek atdzītas jaunas apcietināto latviešu virsnieku partijas,» rakstīja R. Gabris.

14. jūnija vēlā vakarā apcietināto ešelons (kurš pēc atmiņām esot sastāvējis no 17, pēc citām ziņām — no 20 aizrestotiem arestantu vagoniem) no Gulbenes devās uz Rīgu, kur nonāca Šķirotavas stacijā. 16.—17. jūnijā, papildināts ar apcietinātajiem igauņu un lietuviešu virsniekiem, arestēto baltiešu karavīru ešelons devās tālāk uz Dau­gavpili, bet no turienes — uz Krieviju. Tālāk virsniekus etapēja uz Krievijas galējiem ziemeļiem — Noriļskas soda nometnēm.

1940. gada 14. jūnijā Litenē un Ostraviešos apcietināja un tālāk deportēja uz Sibīriju ap 514 bijušās Latvijas armijas virsniekus. No Noriļskas nāves lēģeriem 50. gadu beigās Latvijā atgriezās tikai nepilni astoņi desmiti izmocītu un slimu represēto virsnieku.

Pirmajā padomju okupācijas gadā jeb kā tautā šo laiku nosauca — Baigajā gadā — no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūnija beigām tika represēti 858 bijušie Latvijas armijas virsnieki. To vidū 19 ģenerāļi, viens admirālis, 52 pulkveži, vismaz 125 pulk­veži—leitnanti, 227 kapteiņi, 186 virsleitnanti un 220 leitnanti.

Latvijas karavīri Polijā piedalās starptautiskajās mācībās «Anakonda 2016»

Anakonda 03

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīriem dalība starptautiskajās mācībās kļuvusi par ierastu lietu. Vairākas no tām norisinās Latvijā, bet nereti jādodas arī uz citām valstīm. Jūnija sākumā 3. Zemessardzes novada (3. ZSN) un citu NBS vienību karavīri un zemessargi brauca uz Poliju, lai tur kopā ar vairāk nekā 30 000 citu valstu karavīru piedalītos plašās starptautiskās mācībās «Anakonda 2016».

«Pārmaiņas starptautiskajā drošībā un valstu aizsardzībā reģionālā un pasaules mērogā rāda, ka tādiem vingrinājumiem kā «Anakonda ’16» ir izšķiroša nozīme. To apliecina plašā NATO dalībvalstu nacionālo kontingentu dalība,» teikts vingrinājuma «Anakonda» mājaslapā (http://anakonda. do.wp.mil.pl/en/46.html).

Lielākā daļa mūsu karavīru, galvenokārt 3. ZSN zemessargi, uz mācību laiku — no 2016. gada 7. līdz 17. jūnijam — kļuva par Latvijas 3. brigādes štāba personālu. Citu NBS vienību speciālisti sniedza būtisku atbalstu brigādei. Taktiskā operāciju vadības centra darbībā iesaistījās arī septiņi Amerikas Savienoto Valstu (ASV) karavīri. Štābs bija izvietots militārā bāzē poligona vidū. Mazāka daļa Zemessardzes karavīru atradās Varšavā, no kurienes tika izspēlēta 3. brigādes sastāvā esošu Latvijas vienību darbība. Bataljonu vadība savas darbības koordinēja ar 3. brigādes štābu, kas savukārt visu saskaņoja ar ASV 4. kājnieku divīziju. Divīzijas sastāvā uz mācību laiku tika iekļauta mūsu 3. brigāde. Latvijas pārstāvjiem tā bija iespēja izvērtēt savas spējas, gan reaģējot uz blīvajiem mācību incidentiem, gan darbojoties multinacionālā vidē, kas ļāva pārbaudīt arī savietojamību.

Anakonda 06

«Anakonda 2016»Anakonda ligo

• Mācībās piedalījās karavīri no 18 NATO dalībvalstīm un piecām partnervalstīm (Albānija, Bulgārija, Kanāda, Horvātija, Čehija, Igaunija, Somija, Gruzija, Vācija, Ungārija, Kosova, Latvija, Lietuva, Maķedonija, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Zviedrija, Turcija, Lielbritānija un Amerikas Savienotās Valstis).
• Lielākais bija ASV kontingents — 14 000 karavīru. No Polijas Bruņotajiem spēkiem piedalījās 12 000 karavīru, no Latvijas — vairāk nekā 70.
• Mācībās tika izmantotas 3000 bruņutehnikas vienības, ieskaitot tankus un bruņutransportierus, 105 lidmašīnas un helikopteri, 12 kuģi.
• Mācības ietvēra štāba operācijas, kaujas šaušanu, lauka vingrinājumus un kiberaizsardzību, kā arī elektroniskās karadarbības operācijas, lai pārbaudītu dalībnieku gatavību reaģēt uz ļoti plašu draudu spektru.
• Mācībās tika iesaistīti sauszemes, gaisa, jūras un speciālo operāciju spēki.
• Mācības «Anakonda» notiek kopš 2006. gada vienu reizi divos gados.

Zemessargs atvaļinātais majors Uldis Ruicēns, kas mācībās nodrošināja saikni starp Latvijas brigādi un divīziju, par šīm mācībām stāsta: «Latvijas sadarbības virsnieks ASV armijas divīzijā ir dzīvā saikne starp vienībām. Arī informācijas tehnoloģiju laikmetā cilvēks ir tikai cilvēks, un, klāt neesot, ne vienmēr visa informācija tiks iegūta. Ir būtiska personiskā klātbūtne, lai lietas notiktu. Runājot par šīm mācībām, izaicinājums bija sakari, precīzāk, to savietojamība starp valstīm. Bet jautājums tika atrisināts — viss strādāja.  Divīzijas komand­punktā jutos kā transporta lidmašīnā — visu laiku monotoni dūca tehnika un nedaudz oda pēc degvielas. Paši aktīvākie tur pavadīja līdz pat 20 stundām, iekļaujot pau­zes maltītei. Pārsteidza taktiskā operāciju vadības centra apmēri un tehnika, bet vēl tajā mani pārsteidza sadzīvisks sīkums — telšu grīdas segums. Tas bija sintētisks materiāls, apmēram  milimetru biezs, turklāt netika lietots pirmo reizi. Zem krēsliem ar metāla kājām stadiona (tur atradās divīzijas taktisko operāciju centrs) zālienu klāja tikai šis segums. Kvadrātmetru simtos pamanīju tikai vienu caurumu.»

Incidenti tika izspēlēti gan dienā, gan naktī, izmantojot datorsimulāciju. Par mūsu 3. brigādes darbības rajonu bija noteikta daļa no Polijas teritorijas — Varmijas-Mazūrijas vojevodiste, un scenārijs paredzēja tās aizsardzību no naidīgajiem spēkiem. Primāri par to bija atbildīga 3. brigāde, taču bija iespēja piesaistīt arī ievērojamus sabiedroto militāros resursus. Pirmā nedēļa tika veltīta hibrīdkara operācijām, kad lielāka nozīme bija civilmilitārajai sadarbībai un informācijas operācijām. Otrā nedēļa izvērtās vēl intensīvāka nekā pirmā. Tajā tika plānotas un realizētas augstas gatavības militārās operācijas.

Latvijas karavīri abās mācību daļās pilnveidoja prasmes militāro lēmumu pieņemšanā, komandpunkta (štāba) un taktisko operāciju centra darbībā, aizsardzības un aizkavēšanas operācijās, inženieru un apvienotā uguns atbalsta plānošanā un izmantošanā.

Mācību «Anakonda 2016» atklāšanas ceremonijā dalībnieki soļoja, veidojot līkloču zīmējumu.
Mācību «Anakonda 2016» atklāšanas ceremonijā dalībnieki soļoja, veidojot līkloču zīmējumu.

3. Zemessardzes novada komandieris jūras kapteinis Rūdolfs Rudzuroga, kas mācībās bija 3. brigādes komandieris, par «Anakonda 2016» norisi saka: «Lauka vingrinājumi mums nebija plānoti, brigādes sastāvā ietilpstošās vienības bija virtuālas. Tomēr brigādes štāba personālsastāva «vingrošana» bija intensīva. Īpaši, kad sākās trešās fāzes aizsardzības operācijas. Personālsastāvs bija iesaistīts 24 stundas diennaktī, izstrādājot kaujas pavēles un reaģējot uz situācijām virtuālajā kaujas laukā, kā arī plāno­jot īslaicīgus atpūtas brīžus. Lai gan sviedri nelija, negulēto stundu dēļ uzkrājās pamatīgs nogurums. Jebkurās mācībās var daudz iemācīties. Kā savulaik teica mans tuvcīņas treneris: «Kad mēs beidzam mācīties, tad pienācis laiks nomirt.» Šajās mācībās nebija tas stresa līmenis, kāds būtu reālos kaujas apstākļos, tomēr «Anakonda» scenārijs un organizācija radīja pietiekami daudz citu stresa situāciju, kuras mēs mācījāmies pārvarēt. Sadarbības procedūru uzlabošana ar sabiedrotajiem un stresa situāciju pārvarēšana bija viens no mācību vērtīgākajiem ieguvumiem. Tas man ne reizi vien lika atce­- rēties Speciālo uzdevumu vienības devīzi «Drošais uzvar!» [jkpt. R. Rudzuroga bija SUV komandieris 2006.—2010. gadā].»

Mācību dalībniece kaprāle Katrīna Sjomina pildīja Apgādes daļas instruktora pienākumus 3. brigādes taktisko operāciju vadības centrā: «Šīs mācības man bija iespēja pievērsties brigādes līmeņa darbībai realitātei pietuvinātos apstākļos un atrauties no ikdienas darba rutīnas. Tās lika no jauna paskatīties uz tādām karavīru vērtībām kā darbs komandā, gods, pienākums, izturība, iniciatīva, organizētība un disciplinētība. Arī dziļāk izprast nepieciešamību valstīm savstarpēji sadarboties, kopīgi meklēt risinājumus un pieņemt lēmumus. Pozitīvi vērtēju arī to, ka mācībās līdz ar profesionālā dienesta karavīriem savus pienākumus izcili pildīja zemessargi.»

Sagatavojusi seržante Kristiāna Štrāle-Dreika.
Foto — no mācību «Anakonda 2016» arhīva. 

Zemessargi iepazīst Eiropas institūcijas

Taivo Trams
Foto — Inga Tauriņa.

Pēc Eiropas Parlamenta (EP) deputāta Arta Pabrika uzaicinājuma pašā maija nogalē Briseli apmeklēja 22 labākie zemessargi no visas Latvijas. Vizītes laikā viņi iepazinās ar EP un NATO Latvijas pārstāvju darbu, apskatīja tajās dienās lietaino un drēgno Briseli, kā arī izmantoja iespēju padiskutēt ar Latvijas pārstāvjiem Eiropas institūcijās, uzdodot arī visai asus jautājumus.

Pabriks IMG_8931

EP novērtē politiķus ar praktisko pieredzi
«Savā ziņā es te esmu apmaksātā politiskajā izsūtījumā,» iepazīstoties ar zemessargiem, smaidot teica EP deputāts A. Pabriks. Pēc tālāk stāstītā gan kļūst skaidrs, ka tā gluži nav un ar savu darbu un sasniegto EP viņš ir apmierināts. Pašlaik deputāts darbojas Starptautiskās tirdzniecības un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejā. Ņemot vērā savu iepriekšējo profesionālo pieredzi, sākumā viņš vēlējies darboties EP Ārlietu komisijā, kuras kompetencē ir arī aizsardzības jautājumi, taču laika gaitā sapratis, ka arī starptautiskās tirdzniecības jautājumi ir gana svarīgi un daudzos gadījumos tieši tie nosaka ģeopolitikas turp­māko virzību. Piemēram, pašlaik EP aktīvi strādā pie sadarbības līguma ar Kanādu, kas, pēc A. Pabrika teiktā, ir «vismaz trīs soļus tālāk nekā līgums ar ASV».

Taču būtiskākais un aktuālākais dienaskārtības jautājums noteikti ir Eiropas robežsardzes un krasta apsardzes aģentūras izveide. Laikā, kad Briselē viesojās zemessargu delegācija, bija paredzēts balsojums par šo iniciatīvu (kā zinām, balsojums bija pozitīvs). Rezultātā tiks veidota jauna, stiprāka un integrētāka ES ārējo robežu apsardzības sistēma, par bāzi ņemot līdzšinējo FRONTEX un dalībvalstu robežapsardzes dienestus. A. Pabriks, būdams EP galvenais ziņotājs šajā jautājumā, stāsta, ka darbs pie ziņojuma sagatavošanas noticis ļoti saspringtā režīmā. «Parasti šādus jautājumus risina pāris gadus, mēs tikām galā četros mēnešos.» Jautāts, kādēļ izvēle kritusi tieši uz viņu, viņš atbild — viņam par labu noteikti runājusi līdzšinējā pieredze aizsardzības ministra darbā, kā arī apstāklis, ka viņš nāk no salīdzinoši nelielas un jaunas valsts. «Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu pārstāvji parlamentā bieži vien ir uzkrājuši lielāku pieredzi, iepriekš darbojušies praktiskajā politikā. No Rietumiem būtiska daļa deputātu ir tīrie teorētiķi,» atzīst A. Pabriks.

Aktuālākais — Eiropas ārējās robežas drošība
Runājot par ES ieguvumiem no jaunās aģentūras izveides, A. Pabriks norādīja, ka aktuālie notikumi ir pierādījuši — savienība netiek galā ar savu ārējo robežu aizsardzību. Aģentūras ietvaros tiks izveidota 1500 cilvēku ātrās reaģēšanas grupa, ko piecu dienu laikā varēs nosūtīt uz jebkuru vietu ES, kur radušās problēmas. Aģentūras rīcībā būs vajadzīgais tehniskais aprīkojums, arī kuģi, lidmašīnas, droni, pirkstu nospiedumu nolasītāji un cita speciālā tehnika. Tās budžets būs aptuveni 300 miljoni eiro. Aģentūra tiks piesaistīta gadījumos, ja kāda no ES dalībvalstīm saviem spēkiem netiks galā ar pro-blēmām uz robežas. Ziņojumā definēta arī iespējamā Krievijas problēma, minot hibrīddraudus, un atbildes reakcijas uz tiem, uzsvēra A. Pabriks.

Zemessargu grupai bija iespēja apmeklēt arī nākamajā dienā pēc pozitīvā balsojuma notikušo preses konferenci, kurā A. Pabriks uzsvēra — pieņemtais dokuments juridiski korekti un precīzi apraksta ne tikai ES robežapsardzības sistēmas pilnveidošanu, bet arī visus ar to saistītos likumiskos aspektus, tostarp cilvēktiesību nodrošināšanu patvēruma meklētājiem, valstu sadarbības mehānismus utt., kas ļaus saglabāt Šengenas vienošanos. Runājot par bēgļu pamattiesību aizsardzību, A. Pabriks atzina — pasaule nav perfekta, taču ES nodrošina augstākos cilvēktiesību standartus pasaulē, ko vēlas saglabāt arī nākotnē. «Aģentūras izveidi nevar uzskatīt par panaceju, taču tas ir pierādījums, ka ES var strādāt ātri un efektīvi,» teica A. Pabriks. Paredzams, ka aģentūras izveide nodrošinās arī ievērojami ātrāku un pilnīgāku aktuālās informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, tā radot pilnīgu ainu par notiekošo uz ES ārējās robežas. Aģentūra savu darbību varētu uzsākt jau šī gada rudenī, un nepieciešamības gadījumā tās finanšu un resursu kapacitāti varēs palielināt vismaz divas reizes.

Nav vajadzības būt svētākiem par Romas pāvestu
Deputātam nācās atbildēt arī uz vairākiem aktuāliem un, iespējams, neērtiem jautājumiem. Piemēram, zemessargus intere­- sēja — kāda ir attieksme jautājumā par iespējamajām bēgļu kvotām un sankcijām pret valstīm, kuras atsakās uzņemt bēgļus. A. Pabriks uzsvēra, ka Latvijas identitāti diez vai apdraudētu aptuveni 1500 bēgļi, ko varētu nākties uzņemt, taču tajā pašā laikā viņam nav pieņemama situācija, ka Vācijas vai kādas citas lielās dalībvalsts spiediena rezultātā visām valstīm tiek uzspiesta šāda solidaritāte. Ja turpināsies spiediens, runa ir par 250 000 eiro soda naudu par katru neuzņemtu bēgli, ES gaida neviens vien Brexit, teica deputāts. Ņemot vērā, ka soda sankciju jautājumā skeptiska nostāja ir vairākām valstīm, tostarp Polijai, Rumānijai, Čehijai, Slovākijai un Somijai, A. Pabriks prognozēja, ka balsu vairākumu idejas virzītājiem tomēr varētu neizdoties iegūt.

Vēl viens jautājums, kas satrauca daudzus zemessargus, bija saistīts ar ES regulu un citu noteikumu piemērošanu Latvijā un to ietekmi uz vietējiem ražotājiem, lauksaimniekiem utt. Grupas dalībnieki tostarp minēja piemērus, kad ES dokumentu jēga tiek pārspīlēta vai pat būtiski mainīta. A. Pabriks atzina, ka arī pats ir fiksējis, ka vietējā birokrātija bieži traktē lietas Latvijai par sliktu. «Mums taču nevajag būt svētākiem par pašu Romas pāvestu. Un gadījumā, ja jums saka — Brisele to prasa, prasiet parādīt!» uzsvēra A. Pabriks.

A. Pabriks atzīst, ka šādas vizītes ir ļoti svarīgas, jo palīdz cilvēkiem iepazīties ar parlamenta darbu, ar ES funkcionēšanu kopumā. «Cilvēki redz, ka tas nav kaut kas tāds nesaprotams un aiz tāliem kalniem esošs. Viņi redz, ka šeit mēs būtībā darām to pašu darbu, ko dara politiķi Latvijā. Man pašam tas ir svarīgi, jo ļauj saglabāt kontaktu ar cilvēkiem Latvijā. Tajās dienās, ko esmu Latvijā, protams, nevaru pagūt izbraukāt visus reģionus, tādēļ šīs vizītes dod šādu papildu iespēju uzzināt par svarīgajiem un sāpīgajiem jautājumiem cilvēkiem Latvijā,» teica EP deputāts.

No hibrīdkara līdz kājnieku lāpstiņām
Latvijas Republikas pārstāvniecī­bas NATO apmeklējuma laikā zemessargi tikās ar ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku, Latvijas pastāvīgo pārstāvi NATO Induli Bērziņu, aizsardzības padomnieku, Latvijas pārstāvniecības NATO Aizsardzības nodaļas vadītāju Airi Rikveili un Latvijas militāro pārstāvi NATO un ES ģenerālmajoru Andi Dilānu. Šajā vizītes daļā saruna bija jau krietni specifiskāka un militārajiem jautājumiem veltīta, skarot arī zemessargu ikdienā samil­- zušās problēmas un neskaidrības.

Zemessargus interesēja jautājums, pēc kādiem kritērijiem tiks pieņemts lēmums par hibrīdkara situāciju. Šo brīdi fiksēt ir ļoti sarežģīti, atzina I. Bērziņš. Tajā pašā laikā hibrīdkarš Latvijai nav nekas jauns, un tā pazī­- mes bija vērojamas jau laikā, kad Latvija stājās NATO un ES. Šis apstāklis ir jāpatur prātā, un paralēli jāstiprina valsts gatavība uz to reaģēt, atzina I. Bērziņš.

Pēc vairāku vizītes dalībnieku domām, pašlaik Latvijā netiek pienācīgā līmenī nodrošināta t.s. medicīniskā aizmugure — platforma un resursi medicīniskās palīdzības sniegšanai iespējama konflikta gadījumā, kas var ļoti būtiski ietekmēt valsts kaujasspējas. Tā kā iespējamā konflikta gadījumā Latvija būs uzņemošās valsts lomā, citu iespēju nav — mums būs jānodrošina medicīniskais atbalsts pietiekamā apjomā un kvalitātē, norādīja Latvijas pārstāvji NATO.

Zemessargus interesēja arī jautājumi par tehnikas un aprīkojuma iegādi Zemessardzes vajadzībām, pieminot pēdējā laikā plaši izskanējušo lāpstiņu iepirkumu un citus piemērus, zemessargu ekipēšanas problēmas, specializēto bataljonu izvietošanu tiešā robežas tuvumā utt. Savas kompetences ietvaros Latvijas pārstāvji sniedza atbildes uz šiem jautājumiem, saruna bija konstruktīva.

Pabriks IMG_8916

Klātbūtni nevar salīdzināt ar televīzijā redzēto
Skolotājs Harijs Misjūns Briselē ir pirmo reizi un ceļu mērojis no savas dzīvesvietas Preiļos. Zemessardzē viņš darbojas kopš 1997. gada — nākamgad būs jāsvin divdesmitgade. Pašlaik viņš ir Zemessardzes 35. nodrošinājuma bataljona vecākais zemessargs un nodaļas komandieris. Uz Briseli no sava bataljona devies viens. «Vispār jutos ļoti izbrīnīts un pagodināts, ka tieši es tiku izvirzīts no bataljona šim braucienam,» saka H. Misjūns. Ar braucienu viņš ir ļoti apmierināts un atzīst, ka saņēmis pat vairāk, nekā sākotnēji cerējis.

«Bija tiešām ļoti interesanti pabūt pašā Eiropas sirdī, tikties ar Pabrika kungu un brīvi parunāt par dažādām problēmām, padiskutēt ar cilvēkiem, kuri pārstāv Latviju NATO un ES. Ir pilnīgi citas izjūtas, kad visu to redzi klātienē, to nevar salīdzināt ar televīzijā skatīto — klātbūtnes efektam tomēr ir milzīga nozīme,» secina H. Misjūns.

Par A. Pabriku, Latvijas pārstāvi EP, H. Misjūns saka: «Kā aizsardzības ministrs viņš man ļoti patika, cilvēks bija savā vietā.» Pārstāvot Latviju Briselē, deputātiem vairāk jādomā globāli, nevis jārisina Latvijas vietējās problēmas, uzskata zemessargs. Kopumā Latvijas pārstāvji, pēc viņa domām, strādā labi, izņemot Tatjanu Ždanoku, kas būtībā pārstāvot citas valsts intereses. «Kā viņa tikusi šajā vietā, man grūti iedomāties. Pazīstu daudzus krievvalodīgos, un viņi par šo deputāti runā nebūt ne tajā pozitīvākajā nozīmē.»

H. Misjūns spriež, ja ES regulas un noteikumi tiktu ieviesti to sākotnējā veidā, dzīve nemaz nebūtu tik slikta. «Man šķiet, ka mūsu birokrātija bieži vien cenšas pierādīt, ka mēs esam visbrašākie visā savienībā. Viņi nesaprot, ka aiz katra lēmuma ir dzīvi cilvēki, kuri varbūt tieši šī iemesla dēļ zaudē darbu un iztikas līdzekļus.»

H. Misjūns ne mirkli nav nožēlojis, ka kļuvis par zemessargu. «Skolotāja darbs prasa, lai līdzās ir iespēja darīt arī ko citu, lai būtu kontrasts ar ikdienu. Zemessardze sniedz šādu iespēju — būt citā vidē, tikties ar citiem cilvēkiem.» Par zemessargu gan viņš kļuvis gandrīz vai nejaušības dēļ — skolā notikušas zemessargu teorētiskās mācības, un Harijs, kas todien dežurējis skolā, dzirdējis nodarbību gaitu. Dzirdētais viņu ieinteresējis, un viņš aprunājies ar instruktoru. «Ko es tev te daudz stāstīšu, stājies iekšā; ja nepatiks — viens iesniegums uz galda, un būsi brīvs,» teicis instruktors. Šāda doma zemessargam Harijam gan ne mirkli prātā nav nākusi, galvenokārt pateicoties kolosālajiem cilvēkiem un komandieriem, kas iepazīti Zemessardzē. Nu jau H. Misjūnam pašam ir izdevies piesaistīt Zemessardzei un Jaunsardzei diezgan daudz gan bijušo, gan esošo skolēnu. «Vads vēl laikam īsti nesanāk, bet pāris nodaļas noteikti ir manējās,» viņš smaidot saka.

Harijam Misjūnam saistībā ar A. Pabrika iniciatīvām, viņam esot aizsardzības ministra amatā, ir ieteikums pašreizējai valdībai. «Ņemot vērā, ka jaunatnes Latvijā paliek arvien mazāk — kā skolotājs es to redzu gadu no gada —, būtu lietderīgi atgriezties pie Pabrika laikā izskanējušās idejas par pensijas vecuma pazemināšanu tiem ārrindas zemessargiem, kuri godprātīgi apmeklē mācības. Varbūt ne gluži jaunajiem cilvēkiem, kas tikko pabeiguši skolu, bet 25 līdz 30 gadus vecajiem tas būtu milzīgs stimuls stāties Zemessardzē.»

Militārie kapelāni diskutē par būtiskām tēmām karavīru dzīvē

Džoanna Eglīte
Foto — Gatis Dieziņš.

Cēsīs no 5. līdz 9. jūnijam norisinājās Baltijas valstu militāro kapelānu
konference. Iepriekš militārie kapelāni bija tikušies konferencē Lietuvā un Igaunijā. Trešā tikšanās pulcēja 32 dalībniekus un mudināja domāt un spriest par tēmām, kas pašreiz aktuālas karavīru dzīvē, kā arī attīstīt savstarpēja atbalsta sistēmu starp kaimiņvalstu kapelāniem.

Kapelānu konferenceIespējams, militārie kapelāni ir vislaicīgākie un atvērtākie no garīdznieku vidus. Lai spētu runāt par tēmām, kas aktuālas militārajā pasaulē, viņiem jābūt zinošiem un izprotošiem politikas un ārpolitikas norisēs. Militārie kapelāni ar vienlīdz lielu toleranci izturas pret dažādām reliģiskajām konfesijām un pat atklātu ateismu. Atšķirībā no mācītāja, kuram baznīcā ir sava draudze, viņi nesludina un nepievērš ticībai. Bieži šie kapelāni runā ļoti vienkāršā, pārējai sabiedrībai ļoti pieejamā un saprotamā valodā. Viņi iepazīst karavīrus, kuri spēj runāt par sadzīviskām vajadzībām, nevis garīgajām. Un tomēr, jo lielāka ir kapelānu pieredze, jo ilgāk un sarežģītākos apstākļos viņi bijuši līdzās karavīriem, jo vairāk viņi var apliecināt, ka aiz ārēji stiprās un bieži vien neemocionālās čaulas slēpjas pārdzīvojumi, meklējumi un dziļums. «Mana pārliecība — lai iemantotu cieņu un uzticību, militārā kapelāna galvenais uzdevums ir jebkuros apstākļos būt blakus saviem karavīriem. Turklāt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, garīgi. Cilvēcīgi būt blakus,» konferencē sacīja NBS virskapelāns Elmārs Pļaviņš.

Mēs piedzīvojam karu, neapzinādamies to.
Formulējot šī gada militāro kapelānu tikšanās aktuālākās tēmas, Elmārs Pļaviņš īpaši izcēla trīs pašreiz svarīgākās: hibrīdkarš, kura apstākļos pašreiz dzīvojam, karavīra iekšējā stāja un vērtību sistēma jeb ētoss un kapelāna loma kara apstākļos.

Kapelānu konference«Izpratne par to, kas ir karš, gadu gaitā ievērojami mainījusies,» konferencē teica amerikāņu kapelāns Skots Hamonds. «Hibrīdkarš risinās ārpus robežām, laika izpratnes un bez oficiāla kara pieteikuma.»

Lektors mācītājs Guntis Kalme, diskutējot par hibrīdkara specifiku, norādīja, ka vairākums cilvēku nemaz neapjauš, ka mēs pašreiz dzīvojam kara Kapelānu konferenceapstākļos. «Svarīgi, ka karavīrs to saprot, apzinās un tur cieņā savus uzdevumus un pienākumus. Karavīra lielākais pienākums ir sargāt savu valsti. Kapelāna uzdevums ir palīdzēt saglabāt skaidru izpratni par notiekošo un nezaudēt nelokāmu apņēmību stāvēt un krist par savu zemi un saviem cilvēkiem.» Viņš atgādināja to, ka tūkstošiem tautu, tautību un valodu saimē tikai 196 tautībām ir sava valsts. Latvija ir viena no tām. «Mūsu senči ir cīnījušies par to, lai Latvija būtu. Sava valsts — tā ir milzīga dāvana, ko kopt un sargāt un ar ko lepoties.»

Pildīt uzdevumu, nezaudējot cilvēcību
Konferences laikā daudzkārt izskanēja vārds «ētoss», kas simbolizē arī karavīra iekšējo stāju, vērtības un cilvēcīgumu. Tā stiprināšanā un veidošanā kapelāni saskata savu darbu un uzdevumus. «Iemesli, kādēļ cilvēki iestājas militārajā dienestā, ir dažādi. Nekad nevajag piemirst, ka armija karavīram sniedz arī zināmu varu: ieroci, nereti pieredzi ar dzīvības un nāves klātbūtni. Tas var ļoti nocietināt cilvēku, radīt viņā visvarenības izjūtu. Kapelāna loma ir palīdzēt karavīram saglabāt un kopt cilvēcību un zināmu paze­- mību, kā arī spēju veidot un saglabāt labestīgas attiecības,» pauda Elmārs Pļaviņš.

Amerikāņu kapelāns Skots Hamonds savā lekcijā kā piemēru minēja pirms dažiem gadiem medijos plaši izskanējušo amerikāņu karavīru ņirgāšanos un apcietināto spīdzināšanu Irākas cietumā. Analizējot iemeslus, kas varēja veicināt šādu nežē­- lību, nonākts pie secinājuma — situāciju padarīja iespējamu tas, ka trūka kapelāna vai psihologa klātbūtnes. Kopš šī gadījuma visās misijās un uzdevumos, kurp dodas amerikāņu karavīri, līdzi dodas arī militārais kapelāns.

Kapelānu konference

Kapelāns ir kā barometrs
Latvijā ir 10 militārie kapelāni. Tie pārstāv četras konfesijas — luterāņus, katoļus, baptistus un pareizticīgos. Mūsu kaimiņvalstīs — Lietuvā un Igaunijā — militāro kapelānu dienests ir lielāks, bet pārstāvēto konfesiju loks — ievērojami šaurāks. Lietuvā visi kapelāni ir katoļticīgi, savukārt Igaunijā — luterticīgi. Viens no igauņu kapelāniem pārstāv pareizticību. Lietuvā un Igaunijā atšķirībā no Latvijas ir obligātais militārais dienests.

Ja kapelānu skaitu Baltijas valstīs salīdzina ar Ameriku, kur uz vienu bataljonu (400 — 700 karavīru) ir viens kapelāns, tad jāatzīst, ka mums tas ir mazāks. Tomēr virskapelāns Elmārs Pļaviņš ar gandarījumu uzsvēra, ka Latvijā kapelāniem vairs nav jāpierāda sava vieta un nozīme armijā. Kapelāni jūtas vajadzīgi. Pirms 25 gadiem, veido­- joties Kapelānu dienestam, pretestība, skepse un aizspriedumi pret garīdzniekiem armijas rindās bija ļoti lieli.

Elmārs Pļaviņš līdzīgi kā amerikāņu kapelāns norādīja, ka visuzskatāmāk saikni starp kapelānu un karavīru apliecina dalība misijās. «Bet ne jau tāpēc, ka tikai ekstremālos apstākļos karavīram, izrādās, vajadzīga kapelāna klātbūtne. Tas ir tāpēc, ka šie ekstrēmie apstākļi liek cilvēkam domāt par lietām un jautājumiem, kuri ikdienā, šķiet, viņu nemaz neskar. Pēc misijas atgriežoties mājās, cilvēciskā saikne starp kapelānu un karavīru vairs nezūd.» Elmārs Pļaviņš kopā ar Latvijas karavīriem ir vairākkārt piedalījies misijās Irākā.

Daloties savā pieredzē, Elmārs Pļaviņš, papildināja teikto: «Kara apstākļos nereti karavīri, kas pret reliģiskiem jautājumiem ikdienā izturējušies ļoti nicinoši, var pēkšņi teikt: «Palūdz, lūdzu, par mani!»»

«Saskaroties ar lielajiem dzīvības un nāves jautājumiem, karavīri ir pateicīgi, ka viņiem līdzās kāds lūdz Dievu. Ticība ir pamats, kas palīdz situācijās, kad visa cilvēka pasaule sagrūst un viņš kaut ko būtisku zaudē. Man ir nācies ģimenēm paziņot, ka viņu tuvais cilvēks vairs nekad neatgriezīsies. Es nevaru mainīt šo patiesību, bet es varu tajā ielikt tādu nozīmi, kas stiprina cilvēku, dod cerību. Smagām pieredzēm nav ātru risinājumu. Tās prasa piedzīvot lēnu, grūtu laiku. Bet kapelāns var šajā ceļā būt blakus,» uzsvēra Skots Hamonds.

Atšķirībā no citiem garīdzniekiem, kuru skatījums uz psihologiem ir nevienprātīgs un nereti skeptisks, militārie kapelāni bieži strādā komandā ar psihologiem un sociālajiem darbiniekiem. «Krīzes brī­-dī, karavīrs meklēs palīdzību pie tā no mums, kas viņam būs tuvāks un saprotamāks. Mēs katrs varam dot kaut ko savu. Svarīgi ir cilvēkam palīdzēt,» atgādināja NBS virskapelāns.

Kapelānu konference

«Ļoti vērtīgi, ka brīdī, kad nepieciešama palīdzība, iesaistās arī ģimene,» atzina virskapelāns Elmārs Pļaviņš. «Mums ir bijuši vairāki gadījumi, kad, darbojoties visiem kopā, izdevies karavīru izglābt no depresijas, atkarību problēmām, ģimenes sabrukšanas un pašnāvības. Šī smagā pieredze nereti veidojas karavīriem, kuri piedzīvojuši karadarbību, nāvi un nāves bailes. Karavīrs bieži grib parādīt sevi stiprāku un neievainojamāku, nekā viņš ir patiesībā. Arī tāpēc viņam ir tik grūti lūgt palīdzību, kad tā ļoti nepieciešama.»

Konferencē militārie kapelāni vairākkārt uzsvēra vienu no būtiskākajiem uzdevumiem attiecībās ar karavīriem — ka­- pe­lāns ir kā barometrs, kuram jājūt un jā-spēj novērtēt karavīru noskaņojums, vajadzības un šaubas. Kapelāna uzdevums ir rūpēties par karavīra iekšējās stājas stiprumu un vērtībām.

«Mana pieredze liecina, ka kapelāna uzdevums ir ne tikai runāt, bet arī atspoguļot šīs vērtības ar savu paraugu, saviem darbiem un attiecībām,» — svarīgu Baltijas kapelānu konferencē bieži pausto atziņu formulēja Elmārs Pļaviņš.

Partnervalstis pilnveido sadarbību «Saber Strike 2016»

Saber 1

Taivo Trams
Foto — Gatis Indrēvics un Ēriks Kukutis.

Plašākā dažādu spēku veidu iesaiste un vērienīgākā karavīru un tehnikas klātbūtne daudznacionālā vingrinājuma «Saber Strike 2016» norisē no Latvijas speciālistiem prasa augstu profesionalitāti un spēju ātri apgūt jaunās iemaņas. Jau mācību norises pirmās dienas pierādīja, ka mūsu karavīri un virsnieki ar šo uzdevumu lieliski tiek galā. 

Latvijā «karo» sešas valstis
No 11. līdz 21. jūnijam Latvijā, Ādažu poligonā, norisinājās ikgadējo starptautisko mācību «Saber Strike» lauka taktiskais vingrinājums. Latvijā šajās mācībās piedalījās vairāk nekā 2100 karavīru, tostarp vairāk nekā 1700 partnervalstu karavīru, bet visās trīs Baltijas valstīs šo mācību dalībnieku skaits pārsniedza
10 000. Uz mācību vingrinājumu Latvijā bija ieradušies pārstāvji no ASV, Lietuvas, Lielbritānijas, Polijas un Norvēģijas bruņotajiem spēkiem, līdzi ņemot daudzveidīgus ieročus un tehniku.

13. jūnijā Ādažos norisinājās viesu un mediju diena, kuras laikā poligona apmeklētājiem bija iespēja klātienē vērot gan taktiskos vingrinājumus, gan bruņutehnikas, lidmašīnu un helikopteru iesaisti uzdevumu izpildē.

Saber 2

Kā norvēģi pauguru aizstāvēja
Vingrinājumu pirmajā daļā karavīri izpildīja uzbrukuma un pozīciju aizstāvēšanas uzdevumu, ko vadīja Lielbritānijas pārstāvji. Uzbrucēju lomā darbojās Polijas karavīru rota, izmantojot ar zariem labi maskētas kājnieku atbalsta kaujas mašīnas «Rosomak». Savukārt nelielā paugurā bija nostiprinājusies vieglo kājnieku rota no Norvēģijas. Lai gan norvēģu kaujas spars bija liels, poļu pusē bija nospiedošs smagās tehnikas pārsvars, tādēļ pēc ne pārāk ilgas pretošanās Norvēģijas karavīri pameta pozī­- cijas, izmantojot kvadrociklus ar piekabēm.

Norvēģu karavīri un virsnieki pēc mācību kaujas atzina, ka «Saber Strike 2916» ir perfekta iespēja Norvēģijas armijai parādīt, ka tā ir gatava cīnīties kopā ar saviem sabiedrotajiem. Viņi arī atzinīgi novērtēja vingrinājumā izmantoto MILES sistēmu, kas ļauj ar lāzera palīdzību imitēt šāvienus un trāpījumus. Norvēģi stāstīja, ka  viņu bataljona rīcībā nav tanku un bruņumašīnu, taču ar strēlnieku ieročiem un savu prasmi viņi arī spēj gūt labus rezultātus.

“Saber Strike” viesu un mediju diena

Demonstrējumu otrajā daļā, ko vadīja ASV pārstāvji, bija iespēja vērot kājnieku rotas uzbrukumu, kam atbalstu sniedza tanki «Abrams», divi kaujas helikopteri «Apache» un lidmašīnas A-10, kas īpaši aprīkotas cīņai ar pretinieka bruņutehniku, kā arī stratēģiskais bumbvedējs B-52.

Saber 3

Sarežģītāk no gada gadāVērtējot «Saber Strike 2016» norisi, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube akcentēja šī vingrinājuma nozīmi — tas ļauj koordinēt un trenēt dažādu spēku sadarbību, norisē iesaistot arī tādus spēku veidus, kādu pagaidām nav Latvijas rīcībā. «Katru gadu šie vingrinājumi kļūst arvien sarežģītāki gan no iesaistīto ieroču veidu, gan uzdevumu sarežģītības un drošības prasību viedokļa,» teica R. Graube. Mācību norise ir skaidrs drošības signāls, turklāt tas ievērojami nostiprina arī Latvijas pašaizsardzības spējas. Piedaloties «Saber Strike» organizēšanā un norisē, Latvija iegūst gan papildu drošības garantijas, gan jaunas prasmes mūsu karavīriem, kuri papildina savas zināšanas, strādājot starptautiskā vidē, atzina NBS
ko­- mandieris.

“Saber Strike” viesu un mediju diena

«Katru gadu mācībās tiek ieviesti arvien jauni, atšķirīgi vai precizēti uzdevumi, un katru gadu mēs mēģinām celt savu ambīciju latiņu nedaudz augstāk. Šogad mācības ir sarežģītākas, jo iesaistīti ļoti dažādi spēku veidi,» saka mācību «Saber Strike 2016» di­- rektora vietnieks pulkvedis Gunārs Kauliņš.

Mācību pamatuzdevums ir uguns atbalsta sniegšana kājnieku vienībām, savukārt tajās iesaistīto Latvijas vienību galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu gan mācību nodrošinājumā, gan pašā uzdevumu izspēlē, stāsta G. Kauliņš. Šogad pirmo reizi mācības organizē NBS Apvienotais štābs, tādēļ tas ir īpašs izaicinājums. «Līdz šim tāda līmeņa mācības parasti organizēja Kājnieku brigādes speciālisti, kuri šogad ir mācībās Igaunijā, līdz ar to mums pašiem vajadzēja ar daudz ko tikt skaidrībā. Ir sarežģīti salikt kopā daudzus spēku veidus bez brigādes atbalsta, taču jau mācību otrā un trešā dienā pierādīja, ka mēs ar to lieliski tiekam galā.» Arī liela daļa kolēģu no ASV, kas cieši iesaistīti mācību organizēšanā un norisē, Latvijā ir pirmo reizi. «Sākotnēji viņi nepazina mūs, mēs nepazinām viņus, bet mūsu mij­iedarbība kļuva ciešāka un labāka pakāpeniski, no dienas dienā,» teica
G. Kauliņš.

Saber 7

Latvija pārsteidz ar profesionalitāti
Vērtējot Latvijas pārstāvju sniegumu mācībās, pulkvedis G. Kauliņš pieļauj, ka vingrinājuma pirmajās dienās ASV pārstāvji, visticamāk, bija gaidījuši krietni zemāku līmeni no mūsu bruņoto spēku pārstāvjiem. «Taču jau pēc pirmā mācību vingrinājuma, kad Latvijas rota veica kaujas šaušanas vingrinājumu, viņi bija, maigi sakot, lielā šokā par to, cik sekmīgi mūsu komandieri spēj izrādīt pašiniciatīvu, pieņemt patstāvīgus lēmumus un reizumis arī operatīvi novērst dažus trūkumus un problēmas, ko ASV kolēģi iepriekš plānošanas procesā nebija paredzējuši.

“Saber Strike” viesu un mediju diena

Es domāju, ka mēs esam ļoti labi sagatavoti un spējīgi izpildīt noteiktos uzdevumus,» atzina pulkvedis.

Mācības «Saber Strike» Latvijas karavīriem dod lielisku iespēju trenēties un strādāt ar tādām spējām un tehniku, kāda mums tuvāko trīs — desmit gadu laikā, visticamāk, nebūs pieejama. «Taču, ja reiz tāda nepieciešamība radīsies un koalīcijas part­neri nāks mums palīgā ar savu aprīkojumu un tehnoloģijām, tad mēs zināsim, kā plānot un integrēt šīs spējas, un nepieciešamības gadījumā arī zināsim, kā viņu vietā pašiem lietot šīs ieroču un sakaru sistēmas, ievērojot visas atbilstošās drošības prasības.»

G. Kauliņš ir optimistisks un ideju pārņemts, domājot par «Saber Strike» nākotni. «Esmu pārliecināts, ka katru gadu, katrās mācībās mums jāturpina celt latiņu arvien augstāk. Mums arvien jāpaplašina iesaistīto spēku un prasmju klāsts. Es domāju, ka nākamajos gados mācību norisē jāiesaista arī pretgaisa aizsardzības spējas, arī prettanku ieroču īpatsvars būtu jāpalielina, īpaši fokusējoties uz tām spējām, kuru mums pašlaik vēl nav.»

Mācību laikā ar kolēģiem no Lielbritānijas pārrunāta arī iespēja nākamajā gadā paredzētajās «Saber Strike» mācībās iesaistīt britu vienību, kas strādātu ar CVRT bruņumašīnām, kuras savām vajadzībām iegādājas Nacionālie bruņotie spēki. «Tad mācību laikā Latvijas un Lielbritānijas vienības varētu strādāt gan kopīgi, gan viena pret otru — tas mums palīdzētu vislabāk un pilnīgāk saprast, kādas spējas ir šai tehnikai, kā ar to sadarboties un kā tās izmantot citām vienībām,» saka G. Kauliņš.

Saber 9

Latvijas vienība pilnībā gatava darbam NATO
Viesu dienas noslēgumā R. Graube pateicās arī NATO štāba elementa virsnieku un instruktoru sastāvam no Latvijas, kuri ir sekmīgi veikuši visus sagatavošanās darbus, lai tiktu kvalificēti kā rīcībai gatavi veikt tos uzdevumus, ko NATO samitā viņiem uzticēs. Viesu dienas laikā R. Graube kopīgi ar NATO spēku integrācijas vienības (NSIV) Latvijā komandieri pulkvedi Ēriku Nagli parakstīja NSIV pilnu spēju izvērtēšanas deklarāciju. NSIV pilnu spēju sasniegšana ir būtisks atskaites punkts vienības izveidē un attīstībā, un tas apliecina, ka vienība pilnībā spēj sekmīgi pildīt tai dotos uzdevumus, norāda Ē. Naglis.

Saber 10

Latvijā izvietotās NSIV pilnu spēju izvērtēšana norisinājās no 6. līdz 8. jūnijam, un to kopīgi veica pārstāvji no Latvijas kā NSIV uzņemošās valsts un NATO Daudznacionālā ziemeļaustrumu korpusa štāba Ščecinā Polijā. Līdztekus vienības pārstāvji piedalījās arī mācību «Saber Strike» un
mācību marša «Dragoon Ride II» sagatavošanā un norisēs, tādējādi arī praksē demon-strējot vienības spējas pildīt tās pamat- u­zdevumu — veicināt ātru un koordinētu NATO paaugstinātas gatavības spēku izvēršanu Latvijā.

Saber 8

NATO spēku integrācijas vienību izveide alianses austrumos ir daļa no NATO Gatavības rīcības plāna (Readiness Action Plan), kas tika pieņemts NATO Velsas samitā 2014. gada septembrī, reaģējot uz Krievijas iebrukumu Ukrainā. Oficiāli par vienību pilnu spēju sasniegšanu paziņos NATO Varšavas samitā šā gada jūlijā. Starptautiska militārā štāba statusu NSIV ieguva pirms nepilna gada, proti, 2015. gada 1. septembrī, un kopš tā laika vienība līdztekus savu ikdienas uzdevumu pildīšanai ir spējusi izstrādāt un ieviest operacionālās procedūras, sniegt atbalstu sabiedroto spēku uzņemšanai un izvietošanai Latvijā, par to saņemot atzinīgu novērtējumu gan no Latvijas, gan sabiedrotajiem spēkiem, uzsver pulkvedis Ē. Naglis.

«Dragoon Ride II» demonstrē spējas ātri pārvietot alianses spēkus

Jūnija sākumā Latviju divos maršrutos šķērsoja ASV 2. kavalērijas pulka mācību maršs «Dragoon Ride II», katrā no tiem pārvietojoties 200 tehnikas vienībām. Kājnieku kaujas mašīnas «Stryker» un atbalsta tehnika veica vairāk nekā 2400 kilometruno Vilsekas Vācijā līdz Tapai Igaunijā, šķērsojot sešas valstis — Vāciju, Čehiju, Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju, kur pulks piedalījās mācībās «Saber Strike». Mācību marša «Dragoon Ride II» mērķis bija pārbaudīt sabiedroto spējas ātri pārvietoties alianses teritorijā, pārvietojot lielu skaitu tehnikas — kopā 400 tehnikas vienību — un 1400 karavīru, kā arī uzlabot starptautisko sadarbību.

Dragoon 2
Pirmās 200 tehnikas vienības šķērsoja Latviju no 6. līdz 9. jūnijam, braucot cauri Latgalei, viesojoties Daugavpilī, Rēzeknē, Maltā, Ludzā, Varakļānos un Gulbenē. Tālāk tās devās uz Vidzemi, pa ceļam piestājot Smiltenē un Valkā. Iedzīvotāji varēja apskatīt ASV un Latvijas militāro tehniku, tai skaitā kājnieku kaujas mašīnas «Stryker», tikties ar karavīriem, uzzināt vairāk par dienestu un mācību maršu, fotografēties un pat spēlēt futbolu kopā ar mācību marša dalībniekiem.

Dragon 16. jūnijā deviņas dažādu modifikāciju kājnieku kaujas mašīnas «Stryker» un divas haubices M777 tika demonstrētas Daugavpilī, Vienības laukumā, kur norisinājās mācību marša «Dragoon Ride II» viesu diena. Tajā piedalījās arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, ASV vēstniece Latvijā Nensija Bikofa Petita, Daugavpils domes priekšsēdētājs Jānis Lāčplēsis un ASV 2. kavalērijas pulka komandieris pulkvedis Džons Meijers.

Dragon 3«Mācību maršs «Dragoon Ride II», kad mūsu valsti šķērso ASV 2. kavalērijas pulks, ir notikums, kas uzskatāmi un nepārprotami apliecina ASV iesaisti un ieinteresētību mūsu valsts un visa reģiona drošības stiprināšanā,» sacīja Bergmanis. «Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, kad starptautiskajai drošības situācijai ir virkne izaicinājumu. Latgale ir reģions, kur sākas Eiropas Savienība un sākas Latvija. Latgale ir mūsu valsts austrumu robeža, kas jāstiprina un kuras stiprināšanai mēs veltām un veltīsim vislielākās pūles, resursus un spēkus.»

«Dragoon Ride II» laikā no 6. līdz 8. jūnijam norisinājās arī Latvijā izvietotās NATO spēku integrācijas vienības darbības izvērtēšana. Vienības pamatuzdevums ir veicināt ātru un koordinētu alianses paaugstinātas gatavības spēku izvēršanu Latvijā.

Dragon 5Tālākais ceļš «Dragoon Ride II» veda cauri Zemgalei un Vidzemei. 13. jūnijā mācību maršs viesojās Bauskā un Rīgā, savukārt 14. jūnijā, pirms došanās tālāk uz Vidzemi, — Salacgrīvā.

Mācību marša norises nodrošināšanā bija cieši iesaistīts Nacionālo bruņoto spēku Pārvietošanas koordinācijas centrs, kas piedalījās mācību plānošanā jau trīs mēnešus pirms «Dragoon Ride II» ierašanās Latvijā.

Dragon 4«Veicām ceļu plānošanu un pavadīšanas koordināciju, un mācību laikā pavadījām visas kolonnas Latvijas teritorijā, strādājot kopā ar Militāro policiju un Valsts policiju,» uzsver Pārvietošanas koordinācijas centra komandieris majors Didzis Veidenbaums, kas jau otro gadu ir viens no galvenajiem mācību marša «Dragoon Ride» plānotājiem Latvijā. «Lielākais izaicinājums bija atrast īsto balansu, lai būtu labvēlīgs iznākums gan sabiedrotajiem, gan Latvijas armijai, gan iedzīvotājiem, kas ikdienā pārvietojas pa ceļiem, jo tehnikas daudzums  šajās
mācībās bija iespaidīgs. Tas bija lielākais tehnikas daudzums, kas pārvietojies cauri Latvijai vienlaikus dažu dienu laikā, tātad tas bija izaicinājums gan plānošanas, gan īstenošanas fāzē.»

Mācību laikā ļoti cieši sadarbojās arī Militārā policija un Valsts policija, kas pavadīja militārā transporta kolonnas un rūpējās par drošību un kārtību uz ceļa.

“Stryker” Latviešu strēlnieku laukumā«Mācību marša «Dragoon Ride II» laikā Militārās policijas uzdevums bija nodrošināt drošu un netraucētu kustību militārās kolonnas dalībniekiem un sniegt atbalstu Valsts policijai sabiedriskās kārtības nodrošināšanā tehnikas izstāžu laikā,» uzsver Specializētās militāro policistu rotas komandieris majors Māris Mazapšs.

Pirmais mācību maršs «Dragoon Ride» norisinājās 2015. gada martā, kad ASV 2. kavalērijas pulks pēc  operācijas «Atlantic Resolve» rotācijas Baltijas valstīs devās atpakaļ uz Vāciju.

Sagatavojusi Daina Ozoliņa,
AM Preses nodaļa.
Foto — Gatis Indrēvics, Ēriks Kukutis un
Raimonds Lauskis.

Baltijas valstu militārā sadarbība: kopīgas atbildes meklējumos pēc Ukrainas krīzes

Dr. Nora Vanaga,
Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošā pētniece.

Rakstā tiek analizēti trīs galvenie jautājumi. Pirmkārt, kādi ir bijuši Baltijas valstu militārās sadarbības projekti, jo tie ir praktiskie sadarbības rezultāti. Otrkārt, kas ir noteicis sadarbības attīstību un kas to ir kavējis? Visbeidzot, vai pastāv kopīga militārā atbilde attiecībā uz to, kā aizstāvēt Baltijas valstis no Krievijas iespējamās militārās agresijas? Rakstā izmantota zinātniskā literatūra un intervijas ar pētniekiem, kā arī anonīmas intervijas ar politikas veidotājiem un militārajiem ekspertiem. Tā mērķis ir analizēt, vai pretrunīgi vērtētā Baltijas valstu militārā sadarbība nodrošina kādu taustāmu kopīgu militāro atbildi uz pieaugošajiem draudiem no Krievijas.

Baltijas valstu militārās sadarbības projekti
      Militārā sadarbība Baltijas valstu starpā aizsākās pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad visas trīs valstis sāka reformēt savus bruņotos spēkus. Ļoti liela nozīme bija ārvalstu, galvenokārt Ziemeļeiropas valstu palīdzībai, jo tās pret visām trim Baltijas valstīm attiecās kā pret vienu vienību, daloties zināšanās par konkrētu spēju izveidi. Pirmais kopīgais lielais projekts bija Baltijas Miera bataljona (BALTBAT) izveide, kas sāka darboties 1994. gadā, lai reformētu un attīstītu Baltijas valstu bruņotos spēkus saskaņā ar Rietumu standartiem (Ito, 2013, 246). Tam sekoja Baltijas valstu mīnu kuģu eskadras (BALTRON) izveide, kuras mērķis bija attīstīt pretmīnu spējas visās trīs valstīs. Baltijas Gaisa telpas novērošanas tīkla mili­- tārais projekts nodrošināja vienota radaru tīkla izveidi. Pēc pievienošanās NATO tika nodibināta Baltijas aizsardzības koledža (BALTDEFCOL), nodrošinot kopīgu militāro izglītību Baltijas valstu bruņoto spēku virsniekiem un tādējādi veidojot kopīgu izpratni par draudiem un to risināšanas veidiem. Kopumā Baltijas valstu sadarbība 90. gados un pirmajos gados pēc iestāšanās NATO tika uzskatīta par vienu no militāras integrācijas paraugiem Baltijas jūras reģionā.
Tomēr, vērtējot kopīgu projektu attīstību, ir jāpiebilst, ka līdz šim ir bijušas grūtības realizēt tos praksē un ka tie nenodrošina kopīgas Baltijas valstu militārās spējas tikai aizsardzības jautājumos. BALTBAT, kas tika novērtēts kā veiksmīgs projekts (Ito, 2013, 279), beidza pastāvēt pēc pievienošanās aliansei. Ir bijuši mēģinājumi atjaunot šāda veida militāro formātu, taču bez reāliem rezultātiem. Nesenākais solis šajā sakarā ir bijis NATO Reaģēšanas spēku Baltijas bataljona veidošana igauņu vadībā. BALTRON pašlaik saskaras ar grūtībām saglabāt Baltijas solidaritāti, jo igauņi ir atsaukuši savu kuģi no dalības projektā, tā vietā izvēloties piedalīties NATO Pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā. Vienīgais kopīgais projekts, kas, pēc amatpersonu un pētnieku domām, darbojas veiksmīgi, ir BALTDEFCOL, kas nodrošina augsta līmeņa militāro izglītību Baltijas valstu militārajiem virsniekiem un ļauj veidot draudzīgus kontaktu tīklus, kuriem ir nozīme visā to militārajā karjerā. Izvērtējot Baltijas valstu militārās sadarbības projektu attīstības izaicinājumus, rodas jautājumi par galvenajiem faktoriem, kas ir noteikuši šo sadarbību, kā arī par galvenajiem iemesliem, kas to ir pasliktinājuši.

Baltijas valstu militārās sadarbības noteicošie faktori
     Baltijas valstu militārās sadarbības attīstību ietekmē dažādi faktori, piemēram, kopīgie draudi, ģeogrāfija un operacionālā realitāte, savstarpēji papildinoša bruņoto spēku attīstība, kā arī alternatīvu sadarbības platformu neesamība.
     Kopīgie draudi. Baltijas valstīm kopīgi ir gan iekšējie, gan arī ārējie draudi, kas lielā mērā nosaka to savstarpējo atkarību, risinot šo draudu jautājumu. Kā ir teikusi kāda Latvijas amatpersona, «mēs esam kā alpīnisti uz kalna, kuri rāpjas, sasieti kopā vienā virvē» (amatpersona Nr. 3, 2014). Kopš neatkarības atgūšanas dominējošais ārējais drauds visām trim Baltijas valstīm ir bijis Krievija, kas lielā mērā ir veidojis Baltijas reģionālo identitāti kā tādu (Jurkynas, 2007). Pēdējos gados Baltijas valstu ārpolitikā var identificēt trīs galvenos jautājumus: enerģētiskā drošība, ES austrumu kaimiņattiecību politika un ES—ASV attiecības, kas visi ir tiešā veidā saistīti ar attiecībām ar Krieviju (Jurkynas, 2014). Pastāv arī līdzīgas iekšējās drošības bažas saistībā ar lielajām krievvalodīgo minoritātēm un sašķelto sabiedrību, informācijas drošību, prokrieviskajām politiskajām partijām, enerģētisko atkarību, kā arī redzamo Krievijas klātbūtni Baltijas valstu ekonomikā (amatpersona Nr. 3, 2014).
     Ģeogrāfija un operacionālā realitāte. Runājot par Baltijas valstu aizsardzību, visas trīs valstis no militārā viedokļa ģeogrāfiski atrodas vienā darbības reģionā. Tas ir būtisks Baltijas valstu militārās sadarbības dzinējspēks. Visas trīs valstis to nacionālajā aizsardzībā ir savstarpēji atkarīgas; vienas valsts krišana tiešā veidā ietekmētu pārējās (Jermalavičius, 2014). Apzinoties šo militāro realitāti, visas trīs valstis militārā līmenī vienmēr ir atbalstījušas militārās sadarbības padziļināšanu un stiprināšanu Baltijā. Kā paudusi kāda no Latvijas amatpersonām, «Baltijas aizsardzības dziļums ir tās vienotībā», jo militāri reģions ir sarežģīts un nedrošs, pateicoties tās šaurajai zemes joslai starp Krieviju un Baltijas jūru (amatpersona Nr. 4, 2014). Šāds skatījums netiek apšaubīts arī NATO, jo, «runājot par jautājuma būtību, NATO redz Baltiju kā vienotu operacionālo rajonu» (Jermalavičius, 2014). Tādēļ, ja ikdienas komunikācijā pret Baltijas valstīm attiecas kā pret individuālām valstīm, reālos aizsardzības un praktiskas rīcības jautājumos alianse nereti pauž bažas par Baltijas valstu iekšējām nesaskaņām (amatpersona Nr. 3, 2014).
     Alternatīvu sadarbības platformu neesamība. Lai gan Igaunija sliecas meklēt alternatīvas sadarbības platformas ar Ziemeļeiropas valstu aizsardzības sadarbības (Nordic Defence Cooperation — NORDEFCO) valstīm, jo īpaši ar Somiju un Zviedriju, šī sadarbība notiek uz ad hoc, nevis stratēģiska pamata. Galvenie iemesli, kādēļ Somija nevēlas stratēģisku sadarbību, ir atšķirīgā attieksme un uzskati par Krieviju. Kopš 1945. gada Somija ir veidojusi konstruktīvas un draudzīgas attiecības ar Krieviju (amatpersona Nr. 1, 2014). Vēl viens būtisks faktors, kādēļ NORDEFCO valstis nevēlas atvērt durvis Igaunijai vai kādai citai no Baltijas valstīm, ir tas, ka tās atrodas sākotnējā militārās integrācijas fāzē (Jermalavičius, 2014) un arī šo valstu starpā pastāv diezgan daudz atšķirību — tām ir atšķirīga militārā kultūra un izpratne par Krieviju kā draudu. Poliju, savukārt, bieži min kā Lietuvas alternatīvas sadarbības virzienu. Arī šī platforma netiek uzskatīta par dzīvotspējīgu, jo tai nav stratēģiska rakstura un tai nereti traucē «lielā politika un uzkarsētas emocijas», kas negatīvi atsaucas uz aizsardzības politiku (amatpersona Nr. 1, 2014). Latvija, kas atrodas tam visam pa vidu, ir centusies darboties kā starpnieks, bet pēdējos gados ir arī stiprinājusi tās stratēģisko partnerību ar Skandināvijas valstīm, jo īpaši ar Norvēģiju. Runājot par Baltijas valstu iespējām kā vienotam blokam veidot sadarbību ar NORDEFCO vai Poliju, jāsecina, ka tas būtu iespējams tikai tādā gadījumā, ja pašu Baltijas valstu starpā būtu iekšēja vienotība attiecībā uz kopīgu stratēģisko redzējumu (amatpersona Nr. 1, 2014). Tādējādi, neskatoties uz visiem centieniem veidot jaunas sadarbības platformas katrai no Baltijas valstīm, tas nav novedis pie citām dzīvotspējīgām alternatīvām esošajam Baltijas valstu sadarbības formātam.
     Savstarpēji papildinoša bruņoto spēku attīstība. 90. gados lielākā daļa ārvalstu palīdzības nāca galvenokārt no Skandināvijas valstīm, kas pret Baltijas valstīm attiecās kā pret vienu vienību. Piemēram, pirmo kopīgo projektu vadīja dāņi sadarbībā ar citām Skandināvijas valstīm (Ito, 2013, 245). To pašu var teikt par BALTRON projektu, kurā lielu lomu spēlēja Vācija, piešķirot divus pretmīnu un vienu mīnu meklēšanas kuģi Latvijai un divus mīnu meklēšanas kuģus gan Lietuvai, gan Igaunijai (Jankovs, 2014). Tādā veidā ārvalstis, piedaloties kopīgos militāros projektos, centās veidot kopīgas Baltijas militārās spējas. Turklāt Baltijas valstu bruņotie spēki kopš pievienošanās NATO ir veidoti saskaņā ar alianses militāro spēju standartiem. Visbeidzot, Baltijas valstis ir ļoti aktīvi piedalījušās kopīgās NATO vai ES vadītajās starptautiskajās operācijās. Pēc Koruma teiktā, Baltijas valstu bruņoto spēku transformāciju un attīstību noteica aktīvā dalība starptautiskajās operācijās (Corum, 2013, 1—6). Lai gan Baltijas valstu dalība starptautiskajās operācijās bija atšķirīgos kontingentos, gūtā praktiskā pieredze ir bijusi līdzīga. Par pozitīvu izņēmumu var uzskatīt Latvijas Speciālo operāciju vienības dalību Lietuvas Speciālo operāciju spēku grupā Afganistānā no 2011. līdz 2013. gadam (MIL, 2014). Tādējādi, pateicoties ārvalstu mērķ­tiecīgai palīdzībai, dalībai NATO un tajās pašās starptautiskajās operācijās, Baltijas valstu bruņotie spēki ir attīstījušies savstarpēji papildinošā veidā.

Baltijas valstu militārās sadarbības šķēršļi
     Neskatoties uz iepriekšējā nodaļā izklāstītajiem pārliecinošajiem argumentiem par Baltijas valstu militārās sadarbības nepieciešamību, ir trīs faktori, kas to būtiski kavē: atšķirīgie aizsardzības budžeti, atšķirīgie stratēģiskie uzskati un amatpersonu dom­starpības.
     Atšķirīgie aizsardzības budžeti. Tas, ka Igauniju 2008. gada krīze smagi neskāra un tai izdevās piešķirt divus procentus no sava iekšzemes kopprodukta aizsardzības sektoram, ir padarījis igauņus iedomīgus, un savā politiskajā retorikā viņi ir sākuši uz latviešiem un lietuviešiem lūkoties no augšas, kritizējot kaimiņus, ka tie aizsardzībai nevelta pietiekami daudz līdzekļu (Jermalavičius, 2014). No vienas puses, tas ir būtiski ietekmējis saskaņotus militāros iepirkumus Baltijas valstīm. Piemēram, bruņutransportieru (APC) iepirkumā katra no Baltijas valstīm pērk ko citu; latvieši iepērk tikai lietotus bruņutransportierus, bet igauņi pērk pilnīgi jaunus un progresīvākus modeļus (amatpersona Nr. 4, 2014). Tādējādi finanšu jautājumam ir vistiešākā ietekme uz to, kādēļ visas trīs Baltijas valstis neiepērk vienādu militāro bruņojumu un aprīkojumu. Taču tas tikai daļēji izskaidro, kāpēc Baltijas valstīs trūkst kopīgu militāro iepirkumu. Latvijas amatpersonām ir atšķirīgi viedokļi par kopīgiem militārajiem iepirkumiem kā tādiem, jo, pat ja visām trim Baltijas valstīm būtu vienādas finansiālās iespējas iegādāties vienādu aprīkojumu, administratīvais un tiesiskais regulējums to padara daudz dārgāku. Kā piemēru var minēt Baltijas valstu kopīgo, Eiropas Aizsardzības aģentūras ietvaros rīkoto «Carl Gustav» munīcijas iepirkumu, kura rezultātā cena pieauga par 20 procentiem. Tātad šāda veida centienu apvienošana vienkārši neatmaksājas (amatpersona Nr. 2, 2014). Militārajā un taktiskajā līmenī situācija ir atšķirīga — tur vērojama cieša sadarbība, jo īpaši militāro mācību jomā. Pie­- mēram, igauņi ieradās uz mācībām Latvijas apmācību poligonā, jo Igaunijā trūkst zemes platību apmācību veikšanai (amatpersona Nr. 1, 2014). Tādējādi militāri taktiskā līmenī Baltijas militārais sektors tomēr cenšas apvienot spēkus, taču lieliem militārajiem projektiem vai iepirkumiem trūkst ekonomiskā pamatojuma, un vērojama nespēja vienoties par stratēģisko redzējumu.
No otras puses, runājot par kopīgiem militāriem projektiem, tieši igauņi bija tie, kas atsauca savu dalību BALTRON personāla un kuģu trūkuma dēļ. Lai gan viņi apgalvo, ka no stratēģiskā viedokļa dalība NATO Pastāvīgajā jūras pretmīnu grupā ir daudz svarīgāka par dalību BALTRON, ir skaidrs, ka šāda lēmuma iemesli bija jūras militārā personāla trūkums (Jermalavičius, 2014). Igaunijas dalības atsaukšanu Latvija un Lietuva neuztvertu tik kritiski, ja tas netiktu izdarīts, kritizējot abas Baltijas valstis par pietiekamu resursu neatvēlēšanu projektā (amatpersona Nr. 4, 2014). Šī retorika negatīvi ietekmēja Baltijas vienotību kā tādu. Savukārt latvieši un lietuvieši kritizē igauņus par neefektīvu naudas izlietojumu aizsardzībai. Vēl viens arguments ir tāds, ka absolūtos skaitļos Baltijas valstu aizsardzības budžeti nemaz tik ļoti neatšķiras (amatpersona Nr. 1, 2014). Pret šādu apgalvojumu gan būtu jāizturas kritiski, jo NATO sniegtie dati par 2015. gada dalībvalstu izdevumiem aizsardzībai skaidri parāda, ka visvairāk — 425 miljonus eiro — tērē lietuvieši, igauņi tērē 412 miljonus eiro, savukārt latvieši tērē tik tiešām vismazāk, proti, 253 miljonus eiro (NATO, 2015, 4). Tātad rezumējot, finansiālajam aspektam ir bijusi daļēja ietekme uz kopīgu Baltijas valstu militāro projektu un iepirkumu attīstību, taču tas pilnīgi noteikti ir kavējis konstruktīvu sadarbību un labas attiecības personu starpā. Kā izteikusies kāda no Latvijas amatpersonām, finansiālajam aspektam «materiālā ziņā nav būtiskas ietekmes uz Baltijas sadarbību, bet mentālā ziņā tam pilnīgi noteikti ir sava loma» (amatpersona Nr. 3, 2014).
     Atšķirīgs stratēģiskais redzējums. Baltijas valstu starpā nav kopīga stratēģiska redzējuma (galvenokārt aizsardzības ministriju līmenī) par to, kādai ir jābūt savstarpējai sadarbībai un ar ko sadarboties. Igaunija cenšas sevi pozicionēt kā maza, bet ļoti veiksmīga valsts, kas aizsardzības jautājumiem piešķir cienīgu apjomu finanšu resursu. Tās ambīcijas ir pieaugušas arī Baltijas valstu sadarbības formātā — ne tikai ar atklātu, kritisku retoriku attiecībā uz abām pārējām Baltijas valstīm par nepietiekamu finansējumu Baltijas aizsardzībai, bet arī praktiskos projektos. Kā piemēru var minēt Amari gaisa spēku bāzes izveidi Igaunijā. Igauņi arī iestājās par to, lai NATO Baltijas gaisa patruļas misiju vadītu no Igaunijas gaisa spēku bāzes, ne tikai no Lietuvas gaisa spēku bāzes Šauļos. Igaunija sasniedza savu mērķi tikai 2014. gadā, pateicoties Ukrainas krīzei, kad NATO pastiprināja savu misiju. Pašlaik igauņiem ir pilnībā aprīkota gaisa spēku bāze. Gaisa spēku bāzu jautājums ir kļuvis par vienu no galvenajiem strīda objektiem igauņu un lietuviešu starpā, un tas ir negatīvi ietekmējis Baltijas vienotību (amatpersona Nr. 2, 2014).

Turpinājums sekos

Latvijas ziņas

No 24. līdz 26. maijam NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube darba vizītē apmeklēja Ungāriju, lai ar Ungārijas aizsardzības ministru Ištvānu Šimičko un Ungārijas bruņoto spēku komandieri ģenerāli Tiboru Benko pārrunātu aktualitātes, kas saistītas ar gatavošanos NATO samitam Varšavā, abu valstu līdzšinējo un turpmāko militāro sadarbību, kā arī Ungārijas pieredzi bruņoto spēku iesaistīšanā nelegālās migrācijas jautājumu z 01risināšanā. Ģenerālleitnants R. Graube uzsver, ka Ungārijas aizsardzības nozares vadībai ir ļoti liela interese par Zemessardzi, un pauž gandarījumu par iespēju sniegt atbalstu Ungārijai, daloties Latvijas pieredzē. «Arī pie mums ir ko mācīties. Ungārija obligāto dienestu pārtrauca 2004. gadā, un šobrīd pilsoņu iesaiste valsts aizsardzībā notiek tikai caur profesionālo dienestu. Tāpēc plānots, ka abu valstu divpusējās sadarbības ietvaros Latviju apmeklēs speciālisti, kuri jau tuvāk iepazīsies ar pilsoņu iesaisti valsts drošības jautājumos, Zemessardzi, tās struktūru un uzdevumiem.» «Spēju reaģēt uz mūsdienu drošības draudu izaicinājumiem Latvijas karavīri un zemessargi sadarbībā ar iekšlietu un citām valsts struktūrām regulāri pārbauda dažādās mācībās. Ungārijā šo moderno draudu novēršanā jau ir iesaistīti ap 2000 karavīru, līdz ar to nepieciešamas papildu apmācības iespējas, jauns ekipējums, nepārtraukta koordinācija ar policiju un citām struktūrām,» norāda ģenerālleitnants R. Graube. Ungārijas aizsardzības nozares vadība Latvijas bruņoto spēku komandierim apstiprināja, ka nākamā gada otrajā pusē Baltijas valstīs trīs mēnešus atradīsies Ungārijas bruņoto spēku rotas līmeņa vienība 120 — 150 karavīru sastāvā. Vienība katru mēnesi rotēs uz citu Baltijas valsti, un tās karavīri gūs pieredzi dažādās militārajās mācībās un poligonos. Ģenerālleitnants R. Graube vizītes laikā iepazinās ar Ungārijas pieredzi, iesaistot bruņoto spēku vienības bēgļu krīzes risināšanā, kā arī veiktajām izmaiņām Ungārijas likumdošanā, kas ļauj bruņotos spēkus iesaistīt uzdevumu izpildē valsts teritorijā miera laikā, lai stiprinātu valsts robežas un iekšējo drošību. «Vizītes laikā guvu apstiprinājumu tam, kas mēs esam pareizi rīkojušies, veicot izmaiņas Latvijas likumdošanā, kas jau šobrīd ļauj karavīrus un zemessargus iesaistīt līdzīgu uzdevumu veikšanā. Ungārijai tas viss bija jāmaina, un viņi gāja to ceļu, ko mēs jau esam nogājuši,» ar gandarījumu uzsver bruņoto spēku komandieris. Vizītes laikā bruņoto spēku komandieris iepazinās ar Ungārijas bruņoto spēku struktūru un uzdevumiem, apmeklēja vairākas bruņoto spēku vienības, tajā skaitā arī mācību centru, kurā notiek karavīru apmācība valsts robežu un iekšējās drošības nostiprināšanai. Ģenerālleitnants R. Graube piedalījās arī svinīgajā vainagu nolikšanas ceremonijā Varoņu laukumā Budapeštā, kur par godu Latvijas bruņoto spēku komandiera vizītei notika militārā parāde. Latvijas bruņoto spēku komandieris divpusējās sadarbības ietvaros Ungāriju apmeklēja pirmo reizi. Latvijas Aizsardzības ministrijas un Ungārijas Aizsardzības ministrijas līgums par divpusējiem kontaktiem un sadarbību militārajā jomā tika parakstīts 1999. gada 8. jūnijā. Savukārt saprašanās memorands aizsardzības jomā — 2014. gada 28. augustā.

2. jūnijā 2. Zemessardzes novada komandieris pulkvežleitnants Ervīns Kopeika saņēma Valsts kontroles atzinības rakstu, kas piešķirts Latvijas Republikas Valsts kontroles Atzinības rakstsZemessardzei par veiksmīgu sadarbību pērn. Atzinības rakstā Valsts kontrole izsaka pateicību Zemessardzei par centieniem revīzijas «Valsts budžeta līdzekļu izlietošanas likumība un efektivitāte, nodrošinot Latvijas Republikas
Zemessardzes darbību» ieteikumu ieviešanā, uzsākot zemessargu uzskaites un apmācības sistēmas sakārtošanu, kas ir būtisks priekšnosacījums Zemessardzes spēju attīstībai piešķirto valsts budžeta līdzekļu efektīvam izlietojumam nākotnē. «Esmu gandarīts, ka Valsts kontrole ar savu profesionalitāti un skatījumu no malas ir palīdzējusi mūsu darbā, pievēršot uzmanību jomām, kurās veicami uzlabojumi. Tikai strādājot kopā, ejot vienā virzienā, ir sasniedzami labi rezultāti. Augsti vērtēju veiksmīgo sadarbību starp Valsts kontroli un aizsardzības nozari,» atzīst Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube. Atzinības rakstu kā apbalvojumu Valsts kontroles padome iedibināja šā gada maijā. Tā piešķiršanu nosaka īpaša kārtība, ar kuru tiek izvērtēts Valsts kontroles revidējamo vienību un sadarbības partneru ieguldījums Valsts kontroles izvirzīto mērķu sasniegšanā, tajā skaitā novērtēta sadarbība ar Valsts kontroli revīziju laikā. Šādus atzinības rakstus par veiksmīgu sadarbību Valsts kontrole pasniegs arī turpmāk. Zemessardze ir Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa, kuras mērķis ir iesaistīt Latvijas pilsoņus valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā un kura piedalās valsts aizsardzības uzdevumu plānošanā un izpildē atbilstoši likumā noteiktajiem uzdevumiem. Lai celtu Zemessardzes kaujas gatavību, tuvākajos gados paredzēts ieguldīt līdz 70 miljoniem eiro ekipējuma, personāla un infrastruktūras vajadzībām. Tiks attīstītas arī specializēto vienību — pretgaisa aizsardzības, prettanku, inženieru, aizsardzības pret masu iznīcināšanas ieročiem un netiešā uguns atbalsta vienības — spējas. Zemessardzei plānota arī individuālā ekipējuma iegāde un paredzēts turpināt rīkot apmācību nometnes un intensīvu apmācību ciklu.

3. jūnijā Aizsardzības ministrijā aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube tikās ar karavīriem, kuri jau tuvākajā laikā dosies pildīt dienesta pienākumus NATO apmācības operācijā «Resolute Support» un Eiropas Savienības (ES) Jūras spēku Vidusjūrā («EUNAVFOR Med») militārajā operācijā «Sophia»NBS misija. Jau tradicionāli svinīgajā pavadīšanas ceremonijā karavīri no aizsardzības nozares vadības saņēma ceļamaizi — Latvijas karogu un rudzu maizes klaipu. Aizsardzības ministrs uzsvēra, ka Latvijas dalība starptautiskajās operācijās ir cieši saistīta ar mūsu valsts un reģiona drošību, un atzinīgi novērtēja karavīru līdzšinējo sniegumu: «Apmeklējot Latvijas karavīrus starptautisko operāciju rajonā, esmu dzirdējis daudz atzinīgu vārdu no sabiedrotajiem par mūsu karavīru profesionalitāti. Tas ir apliecinājums, ka dienesta uzdevumi tiek veikti pašaizliedzīgi un profesionāli. Tāpēc esmu pārliecināts, ka brīdī, kad saskaramies ar vēl lielākiem drošības izaicinājumiem, jūs ar savu dienesta pieredzi šo latiņu noturēsiet tikpat augstā kvalitātē. Novēlu jums gara stiprumu un izturību. Paldies jūsu ģimenēm, kuras atbalsta un saprot jūsu izvēli.» Ģenerālleitnants R. Graube pauda pārliecību un gandarījumu par Latvijas karavīru augsto profesionalitāti: «Dalība starptautiskajās operācijās ir sabiedrības dots uzdevums mums — karavīra pienākums pret valsti. Sabiedrība lepojas ar jūsu profesionalitāti. Man ir pārliecība, ka jūs uzdevumu veiksiet izcili, un jūsu iepriekšējā operāciju pieredze to apliecina. Tā ir liela atbildība, — godam nest Latvijas karogu!» Rotācijas kārtā dalībai apmācības operācijā «Resolute Support» Afganistānā nosūtīti 24 Latvijas karavīri, savukārt militārās operācijas «Sophia» štābam Itālijā — piekomandēts viens Latvijas karavīrs. NATO apmācības operācija «Resolute Support», kurā piedalās arī Latvija, darbību sāka 2015. gada 1. janvārī. Jau 2013. gada vidū NATO vadītie Starptautiskie drošības atbalsta spēki (ISAF) atbildību par drošību visā valstī nodeva Afganistānas nacionālajiem drošības spēkiem. Latvijas karavīri «Resolute Support» operācijas ietvaros izvietoti Marmalas bāzē Mazāri Šarīfā, Kabulā un Bagramā, kur ieņem padomdevēju un dažāda līmeņa štābu virsnieku un instruktoru amatus, apmācot un sniedzot atbalstu Afganistānas armijai. Apmācību jomā Latvijas karavīri atbalsta Afganistānas Nacionālās armijas 209. korpusa štābu un Inženieru skolu un kā padomdevēji darbojas arī alianses apmācības spēku izveidotajā Reģionālajā apvienotajā vadības un koordinācijas centrā, kas nodarbojas ar Afganistānas drošības spēku apmācības koordināciju un informācijas apmaiņu Ziemeļu reģionā, kurā vadošā valsts ir Vācija. Latvija nodrošina arī militāro policistu dalību daudznacionālajā Militārās policijas rotā, kā arī gaisa atbalsta kontrolieru grupu Ātrās reaģēšanas rotā. Militārās operācijas «Sophia» plānošana tika uzsākta ar Eiropas Savienības Padomes 2015. gada 18. maija lēmumu, lai sagrautu cilvēku kontrabandas un tirdzniecības tīklu peļņas gūšanas modeli Vidusjūras reģionā. Operācijas darbība tika sākta 2015. gada 22. jūnijā. Latvija, nosūtot bruņoto spēku virsnieku dienestam operācijas štābā, viena no pirmajām ES dalībvalstīm iesaistījās šajā ES operācijā. Militārās operācijas «Sophia» štābs atrodas Romā Itālijā.

4. jūnijā Baltijas valstu speciālo operāciju spēku komandieri tikās Viļņā Lietuvā, lai pārrunātu trīspusējo sadarbību un parakstītu nodomu protokolu par sadarbību. Tikšanās laikā Igaunijas Speciālo operāciju spēku komandieris Riho Ihtegi, Latvijas Speciālo uzdevumu vienības komandieris pulkvežleitnants Juris Ušackis un Lietuvas Speciālo operāciju spēku komandieris pulkvedis Modests Petrausks pārrunāja speciālo operāciju spēku aktualitātes, daudzpusējos Baltijas valstu un starptautiskos projektus, kā arī turpmāko sadarbību. Pēc nodomu protokola parakstīšanas komandieri iestādīja ozolu, tādējādi simbolizējot Baltijas valstu speciālo operāciju spēku vienotību, spēku un ilggadēju sadarbību.
«Trīs Baltijas valstu speciālo operāciju spēku sadarbība jau ir ļoti dinamiska un daudzgadēja. Parakstītais dokuments apliecina mūsu stiprās draudzības saites un kopējo Baltijas valstu gatavību reaģēt uz jebkura rakstura draudiem,» uzsvēra pulkvedis M. Petrausks. «Kopīga vēsture, savstarpēja cieņa un uzticība ir vērtības, kas vieno Baltijas valstu speciālo operāciju spēkus. Lietuvas un Igaunijas speciālo operāciju spēki ir nozīmīgi Latvijas Speciālo uzdevumu vienības sadarbības partneri, un līdzšinējā sadarbība mums ir bijusi ļoti efektīva un konstruktīva. Apzinoties reģionālās sadarbības nozīmīgumu un mūsdienu iespējamā apdraudējuma raksturu, bija svarīgi šīs attiecības nostiprināt vēl augstākā līmenī,» teica pulkvežleitnants J. Ušackis, norādot, ka noslēgtā vienošanās ir ceļš uz jaunām reģionālās sadarbības iespējām, kā arī dod plašākas juridiskās tiesības un pilnvaras darboties kopīgi nosprausto mērķu sasniegšanai vēl efektīvāk. Nodomu protokolā atrunāta turpmākā Baltijas valstu speciālo operāciju spēku sadarbība un spēju attīstība; efektīva kaujas spēju pilnveidošana, tādējādi stiprinot reģionālo drošību; sabiedroto klātbūtnes nostiprināšana alianses Eiropas austrumu robežvalstīs un reaģēšana uz reģionālās drošības situācijas izaicinājumiem, kā arī speciālo operāciju spēku pienesums NATO vadītajās operācijās. Baltijas valstu speciālo operāciju spēki cieši sadarbojas jau vairāk nekā 10 gadus, arī regulāri piedaloties kopīgās mācībās un vingrinājumos. Viens no spilgtākajiem Latvijas un Lietuvas līdzšinējās sadarbības piemēriem ir Latvijas karavīru dienests Lietuvas Speciālo operāciju spēku kaujas grupas «Aitvaras» sastāvā starptautiskajā operācijā Afganistānā. 2011. gada rudenī Lietuvas Speciālo operāciju spēku kaujas grupā pirmo reizi tika iekļauti citas valsts karavīri.

14. jūnijā, pieminot 1941. gada 14. jūnija notikumus, kad vienlaikus arciviliedzīvotāju masveida izsūtīšanu notika represijas arī pret Latvijas armijas karavīriem, Gulbenē un Litenē norisinājās komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi. Tajos piedalījās Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Andrejs Panteļējevs, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kā arī regulāro spēku un Zemessardzes vienību komandieri, karavīri, zemessargi, jaunsargi un Latvijā akreditētie ārvalstu aizsardzības atašeji. «Ko agresors, mūsu okupants, gribēja panākt, iznīcinot gan inteliģenci, gan virsniecību, gan arī zemniecību? Salauzt mūsu garu, Latvijas tautas garu. Šodien, 75 gadus vēlāk, mēs varam sev jautāt:
«Vai viņam tas izdevās?» Es domāju, ka noteikti neizdevās. Pirmkārt, jau tāpēc, ka 50 gadus vēlāk mēs spējām atjaunot savas valsts neatkarību,» piemiņas pasākumā Gulbenes dzelzceļa stacijā atzina Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs. A. Panteļējevs skaidroja, ka pēc 1941. gada jūnija notikumiem esam guvuši mācību, ka agresijai ir jāpretojas. «Mēs nevaram atļauties nepretoties. Mēs nevarējām īstenībā atļauties nepretoties toreiz, bet vēl vairāk nevaram to atļauties šodien. Un tieši tāpēc mūsu vidū ir daudz bruņoto spēku pārstāvju.» Līdzīgi kā pirms 75 gadiem, arī tagad pastāv drošības izaicinājumi un atbilde uz tiem ir gatavība pretoties un aizstāvēt savu dzimteni ar ieročiem rokās, kā arī sadarbība ar sabiedrotajiem. «Daudzi no Latvijas pilsoņiem varēja vērot mācības «Saber Strike» Ādažos, redzēt, kā mūsu sabiedroto bruņutehnika pārvietojas pa Latvijas ceļiem, kas parādīja, ka mums ir sabiedrotie un ka arī mēs paši par sevi esam stipri,» atzina A. Panteļējevs. «Latvija ir stipra, Latvija ir gatava sevi aizstāvēt, Latvija vienmēr pastāvēs par sevi. Nekad vairs nebūs pavēles nepretoties,» viņš uzsvēra. Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants R. Graube piemiņas pasākumā Litenes kapos aicināja pieminēt 1941. gada 14. jūnijā cietušos karavīrus ar pateicību, jo viņi ar savu upuri mums māca būt vienotiem. Tolaik pretinieks ļoti apzināti grāva visas trīs Baltijas valstis vienlaikus, un tas bija iespējams, jo tr
ūka vienotības Latvijā, Baltijā un Eiropā. «Nekad ar mūsu iespējām, ar mūsu varu nedrīkstam pieļaut tādas situācijas atkārtošanos, ka mēs esam vieni,» uzsvēra ģenerālleitnants
R. Graube. «Mēs esam tik droši, cik esam vienoti ar mūsu draugiem — Baltijas valstīs, NATO, Eiropas Savienībā.» Šogad aprit 75 gadi, kopš 1941. gada 14. jūnijā Latvijas armijas Litenes un Ostraviešu nometnē, kas atradās aptuveni 10 kilometru attālumā no Litenes, apcietināja un uz Sibīriju deportēja visma
z 430 virsnieku. Vairāki no viņiem tika nošauti uz vietas

 

 

Pēc AM Preses nodaļas relīzēm apkopojusi Ieva Ozoliņa.
Foto — Gatis Dieziņš, Normunds Mežiņš un no Ungārijas Bruņoto spēku arhīva.