Norvēģijas Zemessardzes priekšrocības

Norvegis _DSC1775Saruna ar «Heimevernet» komandiera vietnieku brigādes ģenerāli Īvaru Halsetu.

 

 

Līga Lakuča 

Foto — Ērlings Eikli un Kristians Kapelruds.

— Norvēģijas Zemessardze šodien. Kas, jūsu­prāt, ir labs, un ko jūs vēlētos tajā mainīt?
— Viena no Zemessardzes priekšrocībām, manuprāt, ir civilo un militāro zināšanu apvienojums, kam klāt vēl nāk vietējā apvidus pārzināšana — tā noteikti ir laba lieta, ko vajadzētu saglabāt. Otra laba lieta ir tā, ka zemessargi ir izvietoti visā valstī.

Iespējams, mums vajadzētu pārdomāt faktu, ka situācija pasaulē ir mainījusies, ka mums varbūt ir nepieciešami jauni ieroči, tāpat to, ko varam mācīties no Ukrainas pieredzes.

Mēs ar šiem jautājumiem nodarbojamies — tā ir daļa no manis pārstāvētās organizācijas ikdienas uzdevumiem. Tieši tagad mēs palielinām informācijas virsnieku un fotogrāfu skaitu, bet ir būtiski, lai komandieri saprastu, ka šim jautājumam nākotnē būs ļoti svarīga loma. Ar to vien, ka karavīram ir labs ierocis, vairs nepietiek. Ir nepieciešams, lai mēs arī spētu cilvēkiem darīt zināmu to, kas notiek kaujas laukā. Zemessardzes vadība cenšas apzināt zemessargus, kas spētu darboties ar kameru, kas pēc profesijas ir žurnālisti, — viņus mēs varam apmācīt, lai viņi varētu veikt šo darbu.

— Cik daudz kaujas mediju komandu jums vajadzētu?
— Protams, ir nepieciešama centralizēta sistēma, kurai būtu pieejami izlūkošanas dati un analīze par attiecīgā brīža draudiem medijiem, kā arī iespējas piedāvāt atbilstošus risinājumus. Mums ir jābūt speciālistiem, kas nodarbotos ar jau notiekošā mediju kara analīzi. Nākamais solis — nodrošināt, ka mūsu militāro mediju komandas tiktu izvietotas dažādās vietās Norvēģijā ar nepārtrauktu darba režīmu, protams, atkarībā no situācijas. Šīs lietas ir vēl idejas līmenī, bet jautājumi ir radušies no tā, ko redzam Ukrainā. Taču mēs varam rīkoties un sākt tos risināt Zemessardzei ierastajā veidā, jo mums jau ir savi žurnālisti, fotogrāfi un citi profesionāļi, kas ir beiguši obligāto karadienestu, un šī uzdevuma veikšanai mēs varam organizēt viņiem nepieciešamo papildu apmācību.

— Vai varat apstiprināt, ka gandrīz ikvienam Norvēģijas iedzīvotājam ir vismaz pamata militārā izglītība?
— Tā tas iepriekš patiešām bija… Tagad katru gadu 19 gadu vecumu sasniedz aptuveni 30 000 Norvēģijas vīriešu. No šī skaita mēs apmēram 8500 iesaucam obligātajā karadienestā — tātad aptuveni viens no trim norvēģiem vai pat vēl mazāk tiek iesaukts obligātajā karadienestā, bet šiem skaitļiem ir tendence samazināties. Tagad obligātajā karadienestā iesaucam arī sievietes, un viņas dažās jomās spēj sasniegt pat labākus rezultātus. Tātad vīriešu skaits armijā vēl samazināsies… Tāpēc tagad politiķu atbildība ir izlemt, kas mums ir nepieciešams. Šobrīd kā viens no varbūtējiem nākotnes modeļiem tiek apskatīta iespēja, ka Zemessardze organizētu sešu mēnešu militāro apmācību ikvienam Norvēģijas iedzīvotājam, lai pēc tam varētu izvēlēties labākos turpmākajam profesionālajam dienestam Norvēģijas Sauszemes spēkos, Karaliskajos jūras spēkos vai Karaliskajos gaisa spēkos.

— No Norvēģijas aizsardzības budžeta trīs procenti tiek piešķirti Zemessardzei. Vai, jūsuprāt, tas ir pietiekami?
— Interesants jautājums, jo vienmēr var teikt, ka ir nepieciešami lielāki finanšu līdzekļi, un ikviens apstiprinās, ka naudas vajag vairāk. Tomēr, ja salīdzinām mūsu organizāciju un tās mērķus, manuprāt, mēs saņemam nepieciešamos līdzekļus. Jūs varētu vaicāt, vai nav jāpārskata un jāpaaugstina mūsu organizācijas mērķi? Cilvēki, kas strādā šajā organizācijā, atbildētu apstiprinoši. Protams, mēs varētu būt labāk aprīkoti, ar labākām un plašākām apmācību iespējām, un mēs pēc tā tiecamies, bet arī pārējās Norvēģijas Bruņoto spēku struktūrvienības cenšas panākt, lai būtu vairāk naudas.

Norv _MG_0130

— Cik svarīga ir Zemessardzes loma Norvēģijas sabiedrībā?
— Manuprāt, tā ir ļoti svarīga. Norvēģijas armijā ietilpst Sauszemes spēki un Zemessardze, un Sauszemes spēkos dienošo karavīru skaits kopš aukstā kara beigām 1990. gadā ir samazināts no aptuveni vairāk nekā 200 000 karavīru līdz 10 000 karavīru, kas skaitliski ir līdzvērtīgi vienai brigādei. Tā ir ļoti augstas kvalitātes vienība, bet, ņemot vērā Norvēģijas sauszemes teritorijas lielumu, ar vienu brigādi ir par maz. Mūsu bruņotajiem spēkiem ir jābūt izvietotiem arī tajās vietās, kur tie nav pārstāvēti. Šo funkciju nodrošina Zemessardze kā armijas sastāvdaļa. Mūsu kvalitāte ir masveidīgums, un tieši tas nodrošina, ka bruņotie spēki ir izvietoti visā valsts teritorijā. Tātad, ja notiku kaut kas neparedzams, mēs būsim tur, kad tas notiks, vai arī ieradīsimies tūlīt pēc tam, kad kaut kas būs noticis. Un tā ir mūsu priekšrocība!

— Vai Norvēģijas sabiedrībā pēdējā gada laikā ir novērojamas kādas pārmaiņas saistībā ar notikumiem Ukrainā? Vai šie notikumi ir ietekmējuši Norvēģijas Zemessardzes darbību?
Šiem notikumiem ir lielāka ietekme uz mūsu bruņotajiem spēkiem kopumā, ne tik daudz tieši uz Zemessardzi, jo pēdējo 15—20 gadu laikā Norvēģijas Zemessardze nekur nav sūtīta ārpus valsts un ir gatava iespējamām operācijām Norvēģijas teritorijā. Pēdējo piecu gadu laikā, jo īpaši pēdējos divos gados mūsu uzmanība ir bijusi pievērsta Norvēģijas drošības politikas jautājumiem, un Zemessardze ilgstoši ir bijusi šīs politikas sa­- stāvdaļa. Šobrīd Norvēģijas aizsardzības sistēmai ir tās pašas prioritātes, kuras Zemessardzei jau ir pēdējo 20 gadu laikā.

— Kāda ir Norvēģijas sabiedrības attieksme pret Zemessardzi? Vai norvēģi lepojas ar to, ka dien Zemessardzē?
— Dienests Zemessardzē ir ļoti populārs, un pēdējo gadu laikā sabiedrības atbalsts arvien pieaug. Tomēr pirms dažiem gadiem situācija bija atšķirīga, tāpēc mēs daudz darām, lai ieinteresētu Norvēģijas sabiedrību par notiekošo Zemessardzē. Esmu pārliecināts, ka daudzi norvēģi nezina par Zemessardzi tādā līmenī, kā mēs to vēlētos. Tāpēc mēs strādājam pie Zemessardzes popularizēšanas, lai mūsu pilsoņi to izvēlētos par dienesta vietu.

Kā motivējošu faktoru varu minēt to, ka Norvēģijas Zemessardzes ātrās reaģēšanas vienību nosaukumi tiek veidoti, izmantojot Otrā pasaules kara laikā Norvēģijas pretošanās kustības vienību īstenoto operāciju nosaukumus. Mēs vēlamies pretošanās kustības dalībnieku augsto motivāciju un prasmes izmantot kā paraugu šodienas Zemessardzes darbībā. Manuprāt, viņu centieni ātrās reaģēšanas vienību karavīriem ir būtiski.

— Vai Norvēģijas Zemessardze piedalās starptautiskajās mācībās? Jūs sadarbojaties ar amerikāņiem, bet vai jums ir vēl citi starptautiskās sadarbības pasākumi?
— Pamatā mums tiešām ir sadarbība ar amerikāņiem, bet ir arī daži pārrobežu apmācību projekti un sadarbība ar Zviedriju un Dāniju. Vēl mums ir studentu apmaiņas programma, kuras ietvaros mūsu karavīri dodas mācīties uz viņu skolām, savukārt mēs Norvēģijā apmācām viņu karavīrus. Visbeidzot mēs sadarbojamies ar Gruziju — esam nosūtījuši 10 virsniekus, kas palīdz gruzīniem plānot militārās mācības.

— Kas ir plānots Norvēģijas Zemessardzes attīstībā nākamajā gadā?
— Pašreiz Zemessardzes attīstība notiek saskaņā ar valdības 2012. gadā apstiprināto pārskata ziņojumu, kas attiecas uz laika periodu, sākot no 2013. gada. Proti, mēs palielinām apmācību apjomu, visi materiāli no centralizētās noliktavas tiek novirzīti uz reģioniem, notiek jaunu individuālo kājnieku ieroču iegāde, kā arī citu jautājumu risināšana. Mēs strādājam arī pie nākamā gada pārskata ziņojuma izveides, piedaloties Norvēģijas Aizsardzības štāba organizētajās darba grupās. 2016. gada pavasarī tiks izlemts, kādiem būs jābūt mūsu bruņotajiem spēkiem, sākot no 2017. gada. Šobrīd presē izraisījušās plašas debates par mūsu nākotnes izaicinājumiem, arī saistībā ar to, kas notiek Krievijā un Ukrainā, ar islāma ekstrēmistu grupējumu un citiem apdraudējumiem pasaulē. Norvēģijas Bruņoto spēku komandieris ir ļoti skaidri paudis, ka šodienas prasībām mūsu bruņoto spēku finansējums ir par mazu. Mums vajag vairāk
lī­dzekļu un arī lielāku personālu, lai spētu nodrošināt Norvēģijas Bruņoto spēku šodienas uzdevumu izpildi.

— Kā jūs vērtējat sociālo mediju lomu? Izskan apgalvojumi, ka mūsdienās kara-darbība vairs nelīdzināsies iepriekš pieredzētajai konvencionālajai karadarbībai. Arvien biežāk saskatām informācijas kara klātbūtni, kad masu saziņas līdzekļi tiek izmantoti kā ierocis.
— Jums ir pilnīga taisnība. Tas, ko Krievija dara Ukrainā, nepārprotami ir arī informācijas kampaņa. Mums ir jāuzlabo informācijas operāciju kvalitāte un jāpanāk, lai mūsu sniegtā informācija patiešām sasniegtu gan mūsu iedzīvotājus, gan karavīrus, kā arī citas valstis. Tāpēc mums ir jāapzina visas iespējas, lai spētu nodrošināt, ka tiksim galā ar informācijas jautājumiem nākotnes operācijās. Kā to panākt? Šobrīd mēs diskutējam par dažādām iespējām. Zemessardzē jau ir cilvēki, kas spēj komunicēt, māk fotografēt, filmēt utt., lai dokumentētu visu notiekošo, un tas, manuprāt, ir risinājums.

— Vai Norvēģijā pastāv kādi noteikumi saistībā ar robežas aizsardzību, it īpaši attiecībā uz pierobežas joslu? Vai tiek organizētas kādas īpašas apmācības?
— Norvēģija aukstā kara laikā bija pieņēmusi noteikumus, ka valsts austrumu daļā, Finnmarkas reģionā, netiks organizētas nekādas kopīgas mācības ar NATO. Apmēram pirms divdesmit gadiem šie noteikumi tika atcelti, un šobrīd Norvēģijā nepastāv teritoriāli ierobežojumi militāro mācību organizēšanai. Taču arī tagad nav nemaz tik daudz militāro mācību, kas tiktu organizētas valsts galējos ziemeļos un austrumos. Finnmarkas reģionā mums ir izveidots lielisks mācību un šaušanas poligons. Tajā ierodas arī NATO lidmašīnas, kuru apkalpes pilnveido bombardēšanas iemaņas. Tomēr galvenokārt šī vieta tiek izmantota kā šau­šanas poligons. Lai gan mums vairs nav spēkā noteikumi, kas aizliegtu militāro mācību organizēšanu Krievijas robežas tuvumā, mēs šādas mācības nerīkojam.

— Latvijā par ieroču glabāšanu mājās joprojām notiek diskusijas — atļaut
zemessargiem vai neatļaut un cik tas ir bīstami… Vai, jūsuprāt, zemessargiem ir nepieciešams ieročus glabāt mājās?
— Es uzskatu, ka viņiem tas nav nepieciešams. Norvēģijas Zemessardzē ir noteikta kārtība, kā mēs apbruņojam savus karavīrus. Karavīriem ir svarīgas trīs lietas — ierocis, munīcija un formas tērps. Piemēram, ja jums formas tērps un ierocis glabājas mājās, bet nav munīcijas — jūs neesat kaujai gatavs karavīrs. Tāpat arī gadījumā, ja jums mājās glabātos munīcija un ierocis, bet nebūtu formas tērpa. Visbeidzot jums mājās varētu glabāties munīcija un formas tērps, bet trūktu ieroča, arī tad jūs nebūtu kaujas spējīgs — visām šīm trim lietām ir jābūt kopā! Tas ir viens aspekts. Otrs, šodienas apstākļos nebūtu iespējama situācija, ka civilpersonu dzīvesvietās, proti, pa mājām tiktu uzglabāti 45 000 formas tērpu, ieroču un munīcija. Iespējams, tas būtu bijis pieļaujams pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. Jāņem arī vērā, ka Norvēģijā ir ļoti stingri noteikumi ieroču uzglabāšanai mājās. Un Norvēģijas Bruņotajos spēkos vajadzētu būt tādiem pašiem noteikumiem attiecībā uz tiem karavīriem, kuri izvēlētos ieroci glabāt savās mājās, kā tas ir civiliedzīvotājiem. Karavīriem šajā situācijā būtu jānodrošina prasību ievērošana par speciālo ieroču plauktu vai seifu iegādi, uzstādīšanu utt. Tas prasītu daudz līdzekļu, un diez vai visos dzīvokļos tiem atrastos vieta. Visbeidzot, mums Zemessardzē ir ļoti stingri noteikumi ieroču uzskaites kontrolei — ir jāreģistrējas ieroču uzskaites žurnālā, ka jums ir izsniegts ierocis, jums tas ir jāatrāda utt. Tas prasītu daudz laika un daudzu cilvēku iesaisti. Tāpēc mēs neatbalstām uzskatu, ka ierocim būtu jāatrodas karavīra, respektīvi, zemessarga mājās. Karavīrs pēc pavēstes
saņemšanas un ierašanās norādītajā satikšanās vietā saņem formas tērpu, ieroci un munīciju. Pēc tam viņi dodas uz savu
vienību — tikai tad kļūstot par pilnvērtīgiem karavīriem.

— Vai Norvēģijas Zemessardzē ir skolas vecuma bērniem domāta jaunatnes
organizācija?
— Jā, mums ir šāda organizācija, kas paredzēta no 16 līdz 19 gadus veciem jauniešiem. Šajā organizācija ir aptuveni 700 dalībnieki — tā nav pārāk liela. Jaunieši apgūst īpašu apmācību programmu, kas ietver dzīvošanu teltī un prasmju izkopšanu izdzīvošanai brīvā dabā.

— Vai šīs organizācijas dalībniekiem, kad viņi tiek iesaukti dienestā, ir kādas priekšrocības salīdzinājumā ar pārējiem, kuri nav piedalījušies tajā?
— Norvēģijā nav šāda veida sistēmas, bet mums ir obligātais militārais dienests. Gandrīz 10 000 jauniešu katru gadu beidz militāro dienestu, un šis skaits nākotnē
nesamazināsies — tas saglabāsies līdzšinējā apjomā, bet varbūt arī palielināsies. Kad viņi ir pabeiguši obligāto militāro dienestu Sauszemes spēkos, Karaliskajos jūras spēkos vai Karaliskajos gaisa spēkos, viņi nāk pie mums. Tāpēc mums ir karavīri, kas papildina Zemessardzes rindas, un mums nav grūtību dabūt vajadzīgo zemessargu skaitu. Šobrīd gan Norvēģijas Bruņotie spēki samazina iesaucamo karavīru skaitu, it īpaši tas skar Sauszemes spēkus, un šī situācija ir izaicinājums, ar ko mums nākas saskarties.

— Jūs stāstījāt, ka Afganistānā esat dienējis kopā ar latviešiem. Kā vērtējat šo sadarbību?
— Dienests kopā ar latviešiem man bija ļoti laba pieredze — viņi bija ļoti profesionāli un ļoti labi karavīri, arī ļoti labi draugi. Mēs Afganistānā bijām kā viena komanda un viena vienība!

Tulkojis NBS rez. virsleitnants Kārlis Līdaks.