Nopelnītā cieņa

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Valsts sekretāra vietnieceEverita Palma-Jansone ir Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietniece finanšu jautājumos kopš 2002. gada, kad Latvija kļuva par kandidātvalsti dalībai NATO. Apzinoties, cik nopietni izklausās viņas amata nosaukums, Everita cenšas atrunāties no intervijas, sakot, ka finanšu jautājumi noteikti nav cilvēku iecienītākā lasāmviela. Izrādot pienācīgu cieņu amata nopietnībai, mēs tomēr maz runājam par finansēm. Vairāk — par Everitu pašu. Cilvēku, kurš atbild par to, lai militārajai sistēmai Latvijā būtu nauda, ar kuru rīkoties. Īpaši būtiski tas šķiet laikā, kad, rūpējoties par valsts drošību, naudas turpmāk vajadzēs ievērojami vairāk. Pati viņa savu darbu salīdzina ar atbildību par asinsriti kopējā organismā. Everita bieži sarunas laikā joko un smaida. Tomēr nemainīgi viņā jūtama iekšējā stāja, kas, visticamāk, veidojusies cauri laikam un pārbaudījumiem, ko sagādājusi dzīve ceļā no ministrijas jaunākās referentes līdz vienam no augstākajiem vadošajiem amatiem. Bezbailīga, droša, gatava nemitīgi mācīties, spējīga integrēt daudzveidīgas prasmes un zināšanas, no kurām vairākums cilvēku prot apgūt un realizēt tikai dažas skaidri definētas un norobežotas, aizrautīga un atbildīga. Pašreiz Everita jūt, ka pilnvērtīgi realizē savu iekšējo potenciālu un enerģiju. Viņai patīk savs darbs arī tieši dēļ tā nemitīgās daudzveidības. Daži cilvēki aug un pilnveidojas attiecībās, citi — lasot un strādājot ar sevi, bet Everitai šis lielais dzīves skolotājs ir darbs.

— Iespējams, ka jūs naudu un tās dabu pazīstat daudz labāk nekā lielākais cilvēku vairums. Latvijā daudzi no mums joprojām neprot ar naudu
apieties — tērējot vairāk, nekā spēj nopelnīt. Kā cilvēks apgūst šīs prasmes?

— Apiešanās ar naudu liecina par spējām kontrolēt savas vēlmes. Man, šķiet, ka viena no ilūzijām, kas cilvēkiem izteikti piemīt, ir doma, ka par naudu var nopirkt laimes sajūtu. To mums mēģina iestāstīt arī preču reklāmas: «Iegādājoties lietu, tu nopirksi sajūtu!» Bet tas nav iespējams. Tikai mūsu pašu mērķtiecīga darbība sagādā izjūtas, pēc kurām ilgojamies. Tuvība ar cilvēkiem, aizraušanās, kurās varam sevi realizēt. Un tās nevar nopirkt par naudu. Manuprāt, ja apzinās šo sakarību, mazinās vajadzība atsaukties katrai savai iegribai un neapdomīgi tērēt.

— Ko jums ir iemācījis darbs ar naudu?

— Kad 1996. gadā (mācoties Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, finanšu un kredītu specializācijā) sāku strādāt Aizsardzības ministrijā, Finanšu nodaļā datoru vēl tikpat kā nebija. Mani kolēģi miljonus skaitīja ar skaitāmajiem kauliņiem un pierakstīja ar zīmulīti uz papīra lapām. Psiholoģiski grūtākais, kas man sevī bija jālauž — bijība pret lielām naudas summām, lieliem skaitļiem. Parasti cilvēks naudu spēj mērīt savu ienākumu rāmī. Viņam ir priekšstats, kas ir daudz, kas ir maz, cik viņš spēj nopelnīt, cik — iztērēt. Bet, strādājot ar valsts mēroga naudas apjomu, ir jāatbrīvojas no šīs personiskās vērtību skalas — sava priekšstata un domāšanas veida.

Tomēr attiecībās ar pašas nopelnītu naudu es esmu novērojusi kādu ironisku sakarību — ja es uz kaut ko ļoti cenšos ietaupīt un iekrāt, tad pēc mirkļa nešaubīgi notiks kaut kas, kur šī iekrātā nauda būs jāiztērē. (Sirsnīgi smejas.)

— Savā darbā jūs pārstāvat karavīru intereses. Jūs rūpējaties, lai militārajai jomai būtu līdzekļi. Kādu jūs redzat Latvijas karavīru? Kāds ir šis cilvēks, par kuru jūs «cīnāties»?

— Ļoti motivēts. Nesavtīgs — pašaizliedzīgs. Stalts un ļoti patriotisks. Viņš izvēlas īpašu dzīvesveidu, kas nav viegls. Gadījuma rakstura cilvēki armijā nenokļūst vai arī — ilgi nenoturas.

— Vai jums ir paļāvība un sajūta, ka karavīri jūs sargā?

Es zinu, kāds ir militārais reglaments, un zinu, ka viņiem mani ir jāsargā. Karavīra zvērests jau nav tikai solījums — tas ir zvērests. Tā ir ziedošanās valstij. Dzīvesveids. Bet, ja runājam nopietni, tad es gadu gaitā esmu iepazinusi šo cilvēku degsmi, vīrišķību, arī patriotismu, un es iekšēji jūtu, ka paļaujos.

Mana pirmā iepazīšanās ar karavīru notika nevis šeit, bet gan Zviedrijā. Kad, strādājot Aizsardzības ministrijā, veidojām Latvijas aizsardzības sistēmu, pētījām citu valstu pieredzi. Mans uzdevums bija izprast un analizēt šo pieredzi finanšu jautājumu sakārtošanas aspektā. Zviedri toreiz mums ļoti burtiski demonstrēja, ko nozīmē aizsardzība. Sākot ar to, ko šajā jomā dara viņu karalis, un beidzot ar to, ka uzrunājām mazu zviedru pirmklasnieku ar jautājumu, kādu darbu viņš dzīvē izvēlētos. Tas, ko šis mazais puika teica, mani toreiz ārkārtīgi pārsteidza. Viņš atbildēja, ka pirmais lielais darbs būs dienests armijā un dzimtenes aizsardzība. Līdz tam es nebiju piedzīvojusi tiešu saskari ar militāro jomu, kareivjiem un ieročiem. Manus priekšstatus noteica zināšanas par padomju armiju. Tās nebija glaimojošas vai uzticību viesošas. Zviedrijā es pirmo reizi piedzīvoju, ka kareivis var būt labs un pašaizliedzīgs. Viņš nebūt nedomā par to, kā kādu nošaut. Tas ir viņa pēdējais pienākums. Viņš gatavojas aizstāvēt savu tēvu zemi un apzinās, ka vajadzības gadījumā ziedos tai savu dzīvību. Tas mani emocionāli ļoti skāra un lika citādi palūkoties uz militāro sistēmu. Pašreiz es jūtu, ka arī mūsu karavīri ir tādi, kādus  toreiz iepazinu zviedrus.

— Ja runā līdzībās ar karavīriem, kas jūsu dzīvē ir tāds, kam jūs esat gatava ziedot būtiskāko? Laiku, savu enerģiju, mīlestību, rūpes?

— (Brīdi klusu domā.) Man šķiet, ka es to daru ikdienā. Gan darbā, gan mājās — ģimenē. Jo to, ko es daru, es daru no sirds. Varbūt daudziem no mums maldīgi šķiet, ka kaut ko ziedosim, kad pienāks kaut kāda mistiskā «tā diena», bet neapzināmies, ka «tā diena» jau sen ir pienākusi. Mēs tajā dzīvojam. Droši vien par mums liecina tas, kā rīkojamies krīzes situācijās. Mani nekad dzīve nav pārbaudījusi ar dramatiskām situācijām, kad, piemēram, jāizvēlas starp darbu vai personisko dzīvi. Bet ir bijušas daudzas situācijas darbā, kurās jāizšķiras — vai nu tagad, vai nekad. Brīži, kad jāizmanto esošā situācija, jāliek lietā tas mazumiņš drosmes, kas tev piemīt, gan paužot savu viedokli, gan aizstāvot kādu. Tās ir izšķiršanās, kad skaidri apzinos — neviens cits neiejauksies, jātiek galā pašai.

Mans ikdienas darbs ir cieši saistīts ar Ministru kabinetu. Tur situācijas sēžu laikā var nemitīgi mainīties. Ātra spēja reaģēt, palīdzot lēmumu pieņemšanā gan ministram, gan valsts sekretāram, ir izšķiroša. Risinās nemitīgas neredzamas cīņas.

Man pašai viennozīmīgi labāk patīk lēmumi, kuru pieņemšanai ir dots laiks. Tad es mēģinu situāciju aplūkot no maksimāli dažādiem skatpunktiem.

— Kas jums palīdz iegūt plašāku skatījumu?

— Ministriju iepazinu kā visneredzamākais, mazākais darbinieks — jaunākais referents. Tāds ēnas-vīrs vai ēnas-sieviņa, kas dara melnu darbu tālākajā stūrītī un pamana sīkumus, kam ikdienas dzīvē neviens cits nepievērš uzmanību. Es esmu iemācījusies novērtēt cilvēkus, kuri ikdienā, iespējams, nemaz nav manāmi. Viņi var piedāvāt negaidītu ideju, skatījumu vai priekšlikumu, kas rada gluži citu dimensiju redzējumā uz noteiktu situāciju vai jautājumu. Praktiķis tev vienmēr pateiks vairāk nekā teorētiķis, kurš visu glīti ir izdomājis uz papīra. Šie apkārtējo piedāvātie impulsi, idejas, skatījumi man ir ļoti būtiski, bet gala lēmumu pieņemu, izdzīvojot un vizualizējot risinājumu savā galvā.

— Jūsu darba pienākumu saturs ir ļoti daudzveidīgs un cilvēkam no malas, visticamāk, grūti izprotams, tādēļ prasīšu vienkārši. Ja pie jums Ēnu dienā atnāk skolnieki un vaicā, ko jūs darāt, kas ir jūsu ikdiena, kāda ir atbilde?

— (Smejas.) Kopā ar kolēģiem esam tie, kuri finansiāli plāno, pārzina un apkopo Latvijas aizsardzības jomas nākotni, tagadni un pagātni. Pastāvīgi notiek sadarbība ar aizsardzības ministru un armijas komandieri finanšu jautājumu risināšanā. Budžeta plānošanas laikā piedalāmies ideju kaujā starp ministrijām par budžetu un tā pārdali. Paralēli rit starptautiskā sadarbība, aktuālās pieredzes un aktivitāšu iepazīšana, lai pastāvīgi līdzdarbotos Latvijas kā līdzvērtīgas NATO partneres uzturēšanā citu valstu vidū. Kopš 2005. gada pārstāvu Latviju NATO Resursu komitejā, kur līdzvērtīgi 28 valstu starpā lemjam par visiem finanšu un resursu investīciju jautājumiem NATO kopējo uzdevumu veikšanai un gatavojam ziņojumus Ziemeļatlantijas padomei, kurā pārstāvēti visu dalībvalstu vēstnieki un kuru vada NATO ģenerālsekretārs.

— Kas valsts sekretāra vietnieka darbu atšķir no jebkura cita darba?

— Ciešā saskare ar valdības kodolu. Ar mehānismu, kas strādā aiz slēgtām durvīm Brīvības ielā 36. Tā ir sava pasaule, kur nejaušībām ir ļoti augsta cena un smagas sekas. Pasaule ar grūtiem lēmumiem un lielu nastu. Līdzīgi kā iepazīstot kareivjus, es viņus ieraudzīju atšķirīgus no maniem priekšstatiem, arī sākot strādāt par valsts sekretāra vietnieci, atskārtu, ka šis darbs ir daudz apjomīgāks, nopietnāks un dziļāks, nekā varēju iztēloties.

Atceros, kad nedēļu biju nostrādājusi par valsts sekretāra vietnieci, man bija pēkšņi jāaizvieto valsts sekretārs viņa ārzemju komandējuma laikā. Šķietami vienkārša dzīves situācija. Un viss ir ļoti loģiski — tu esi pakāpusies karjeras punktā, kur jūties komfortabli ar savām zināšanām, bet pasaule, kur esi nokļuvusi, ir pilnīgi sveša. Citur ir skolas, kur šīs zināšanas un prasmes apgūst. Latvijā ir dzīves skola. Viss atkarīgs no tā, cik nu kurš spēj un ir gatavs mācīties.

— Kas jūs aizrauj šajā darbā?

— (Ilgi domā, sakot, ka jautājums ir vienkāršs, bet atbilde — galīgi ne.) Droši vien — gandarījums par sasniegto. Dažkārt tā ir dalība vēsturiskās uzvarās, piemēram, Latvijas uzņemšana NATO, bet dažkārt tās ir mazas, neredzamas cīņas, kurās paveiktais sniedz gandarījumu. Kad gatavojāmies dalībai NATO, pārliecināt vislielākos skeptiķus par to, ka mums kaut kas sanāks, jau bija puse no panākumiem, bet pierādīt, ka mēs esam kaut ko sasnieguši, bija vēl būtiskāk. (No 2002. līdz 2004. gadam Everita Palma-Jansone bija pārstāve Ministru kabineta izveidotajā Latvijas Republikas delegācijā sarunām par iestāšanos NATO. Delegācijas galvenais uzdevums bija vienoties par uzņemšanas politiskajiem, militārajiem, finansiālajiem, informācijas aizsardzības un juridiskajiem jautājumiem.) Tas, ka esam to paveikuši, vieš lepnumu.

Tomēr gribu uzsvērt, ka es nestrādāju viena — šis ir komandas darbs, un tie ir komandas nopelni. Es esmu komandas cilvēks. Un to, iespējams, esmu iemācījusies ciešajā sadarbībā, sazobē ar armijas cilvēkiem.

Turklāt jau sen esmu sapratusi, ka realitātē, lai arī pārstāvu finanšu jomu, kur tiek izmantota ciparu valoda, visu izšķir cilvēciskas attiecības. Ja tu neproti sarunāties, pārliecināt, panākt uzticību, cipariem pašiem par sevi nav nozīmes. Lēmumus vienmēr pieņem cilvēki.

— Pavirši domājot, šķiet, ka gatavošanās dalībai NATO ir politisks un
militārs process, bet — kā tas atsaucās uz jūsu darbu ministrijas finanšu jomā? 

— Deviņdesmitajos gados uz Latviju pastāvīgi brauca dažādi eksperti, kurus maz interesēja, cik ieroču mums ir noliktavā. Viņi bija noskaņoti gana skeptiski un gribēja noskaidrot, kādas ir mūsu prasmes pārvaldīt, pieņemt lēmumus, cik rūpīgi mēs uzskaitām, kā mēs protam ieplānot, ko un no kā pērkam. Strādāju dažādās darba grupās, padomēs un komisijās. Mēs tobrīd visi darījām visu. Es guvu ieskatu ļoti atšķirīgās jomās, un, lai sāktu orientēties, man daudz nācās pašai mācīties. Līdztekus regulāri notika braucieni uz ārzemēm. Citās ministrijās tā bija balva, ko visi gaidīja, bet mūsu ministrijā komandējums bija grūts darbs, uz kuru cilvēki nebūt nerāvās, jo katra šāda ārvalstu vizīte bija kā brauciens uz eksāmenu. Turklāt mēs bijām gados jauni. No vienas puses, tas bija labi, jo pietika gan izturības, gan maksimālisma, gan spēka, bet, no otras — īpaši sākumā — mūs neuztvēra nopietni. Ministrijā ir tāds patiesībā balstīts joks — atveras durvis, ārzemju kolēģi izbrīnā skatās uz saujiņu jauniešu un nespēj noticēt, ka šie cilvēki pārstāv valsti.

Zsvetki AM

Arī pirms iestāšanās NATO, kad ministrijā tika radīta pozīcija valsts sekretāra vietniekam finanšu jautājumos, es atceros pirmos gadus, kad braucu ārvalstu vizītēs un ar grūtu darbu pakāpeniski pelnīju ārvalstu kolēģu cieņu un uzticību. Piemēram, britu valsts sekretāra vietnieks tevi vienkārši var nepieņemt, jo esi pārāk jauna. Ir bijis jāiegulda liels darbs, lai mani uztvertu kā līdzvērtīgu.

— Jūs vairākkārt pieminējāt komandu kā pamatnosacījumu rezultatīvam darbam.

— Ministrijā vadu Resursu plānošanas departamentu un ministrijas Centrālo grāmatvedību. Kopumā tie ir 28 cilvēki. Mani tiešie kolēģi ir valsts sekretārs un trīs viņa pārējie vietnieki. Es uzskatu, ka tam, kādi cilvēki ir ap mums, ir liela nozīme. Par saviem kolēģiem varu teikt, ka mēs cits citu labi pazīstam, papildinām un laika gaitā esam pārliecinājušies, ka varam cits uz citu paļauties. Tomēr uz cilvēkiem skatos reālistiski — ideālu nav, toties katram no mums ir savas stiprās puses. Manuprāt, lai komanda varētu veiksmīgi un saliedēti strādāt, ir svarīgi ikvienā atrast šīs stiprās puses un ļaut realizēt, nevis mēģināt lauzt vājās. Es to iemācījos, kad no nulles vienai bija jāveido jauna struktūra ministrijā — Finanšu plānošanas nodaļa. Bija jāsavāc komanda, jāapmāca un jādod uzdevumi. Pagāja laiks, kamēr to iemācījos, bet šīs zināšanas ļoti noderēja vēlāk.

— Kādu jūs redz un pazīst kolēģi?

— (Aizrautīgi smejas.) Man liekas, mēs katrs otrā cilvēkā redzam kaut ko citu. Domāju, — mans priekšnieks uzskata mani par emocionālu. Kolēģi — iespējams, par nosvērtu. Pieņemu, ka katram būtu savs priekšstats un viedoklis.

— Ko jūs visvairāk cienāt citos cilvēkos?

— Tā viennozīmīgi ir atbildība par saviem darbiem un dotā vārda turēšana. Īpaši cienu spēju atcerēties dotos solījumus un turēt tos arī tad, ja pagājuši gadi. Uz tādiem cilvēkiem droši varu paļauties. Gan darbā, gan sadzīvē es citos novērtēju pozitīvismu, godīgumu un līdzcietību, kā arī aizrautību, jo tā spēj uzmundrināt citus.

— Šķiet, darbs jūsu dzīvē ir lielākais izaicinājums, kas nemitīgi licis augt un pilnveidoties. Tas, visticamāk, ir aizņēmis ļoti daudz jūsu laika arī ārpus noteiktām darba stundām. Kāda ir jūsu dzīve, kad jūs aizverat ministrijas durvis? Kas vēl jūs aizrauj?

— Jā, es patiesi nekad darbu neesmu mērījusi stundās. Tomēr, kopš man ir ģimene, esmu iemācījusies šo laiku vairāk strukturēt un cenšos regulāri aizvērt darba durvis darba dienas beigās.

Ārpus darba man patīk viss, kas saistīts ar mieru un tā gūšanu. Vislabāk es atpūšos, neko nedarot — lasot grāmatu, sēžot pie jūras kāpās vai labā kafejnīcā. Laiku pa laikam man ļoti vajadzīgs klusums un šķietama bezdarbība. Tomēr, kad cilvēkam ir ģimene, šādi privāti mirkļi nav bieži. Tāpat mani uzlādē arī tuvu cilvēku klātbūtne — ģimenes locekļu un draugu. Mana meita joko, ka mammai ir tikai viens hobijs — krāt receptes. Nav jau tā, ka es ikdienā negatavoju, bet receptes es krāju ar domu, ka gan kādreiz noderēs.

Mani aizkustina un virza vīzija par «pēdējo dzīves kadru» — kad esmu veca, sēžu pie kamīna, kas kuras, un klēpī man ir mazbērni. Bet tā ir pati dzīves nogale, līdz kurai vēl ir ceļš ejams. Es neesmu cilvēks, kas rūpīgi plāno savu dzīvi uz priekšu. Pēc laika varu sevi iedomāties arī gluži citā darbā un jomā, bet pagaidām man joprojām ir ļoti interesanti. Šo gadu laikā, kopš strādāju par valsts sekretāra vietnieci, vēl nekad neesmu piedzīvojusi rutīnu. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ man šis darbs tik ļoti patīk.