Nāves salas aizstāvēšana

Fons naves salai

«Saule, zilgmes lielā zelta bļoda!
Tevi saucu, nāc pie zemes tuvāk:
Strēlniekiem dod pasmelt savu spēku,
Kurzemniekiem, trešam sīkstam pulkam.
Sloka garām, tagad Nāves sala.
Trešo reizi pretim niknais pretinieks.»

Aleksandrs Čaks.
«Nāves salas velns».

Nāves salas aizstāvēšana nenoliedzami ir viena no mūsu strēlnieku spožākajām vēstures lapām. Pagājuši jau simt gadi, bet tauta joprojām atceras un tur godā savus varoņus. Latviešu karavīrs nekad nav iekārojis svešas zemes, bet, aizsargājot Tēvzemi, viņš vienmēr ir bijis sīksts, nepiekāpīgs un bieži cīnījies līdz nāvei. To ļoti labi mēs redzam latviešu strēlnieku kauju laikā Nāves salā no 1916. gada aprīļa līdz septembrim. Tolaik pussala 3 km garumā un 1,5 km platumā Daugavas kreisajā krastā oficiāli saucās Ikšķiles priekštilta nocietinājumi. Bet karavīri šo placdarmu nodēvēja par Nāves salu, jo katru dienu krita vai tika ievainots kāds no nocietinājumu aizstāvjiem. Kopumā visā Pirmā pasaules kara laikā no 1915. gada rudens līdz 1917. gada vasarai tur krita apmēram 1000 Krievijas armijas karavīru, no tiem 145 bija latviešu strēlnieki.

Hartmanis 2
Bumbmetēja pozīcija.

Vācijas armijas vienības pie Daugavas kreisā krasta iepretim Ikšķilei pienāca 1915. gada oktobrī. Tobrīd šo pussalu ar labo Dau­- gavas krastu savienoja krievu sapieru uzceltais koka tilts, kura apsardzībai virzienā uz pašreizējo Daugmales pagasta centru puslokā bija izveidoti ierakumi un dzeloņdrāšu aizžogojumi. Krievijas armijas vadība saprata šīs pozīcijas nozīmīgumu visā Rīgas aizsardzības plānā, tāpēc Ikšķiles pauguros tika novietota artilērija. Krievu lielgabalu uguns un priekštilta pozīcijā izvietotie Apvienotā Možaiskas kājnieku pulka karavīri atsita vairākus spēcīgus vācu uzbrukumus. Minētajā pulkā tolaik karoja vairāki latvieši, no kuriem kā populārāko var minēt pirmā latviešu strēlnieka Roberta Pogas vecāko brāli Arvīdu Pogu, kas vēlāk pārgāja uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu.

Ievainotā 2. Rīgas bataljona komandiera evakuācija.
Ievainotā 2. Rīgas bataljona komandiera evakuācija.

Turpmākajās 1915. gada nogales cīņās krievu karavīri paplašināja Nāves salas teritoriju, kuras apjomi līdz kara beigām palika nemainīgi. Vācieši nocietinājās reljefā dominējošajās augstienēs iepretim pussalai, placdarma aizstāvji ierakās zemienē, un tas turpmāk ik dienu viņiem sagādāja dažādas problēmas. Iesākās ilgstošas un nervus kutinošas pozīciju cīņas. Ziemā koka tilts iesala ledū, un 1916. gada pavasarī tas aizpeldēja uz jūru. Krievijas armijas vadība paredzēja pret Nāves salas aizstāvjiem vācu vērstu ofensīvu, tāpēc tika nolemts turp sūtīt latviešu strēlniekus. Mūsu karavīri vairākās kaujās pie Rīgas jau bija parādījuši izcilu varonību, un viņi pilnībā baudīja krievu ģenerāļu uzticību. Vadoties pēc izstrādātā plāna, ik pa trim nedēļām viens otru Nāves salas labajā sektorā, kurš skaitījās kā bīstamākais, nomainīja 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons. Kā pirmie pēc ledus iziešanas pozīcijas placdarmā aprīļa sākumā ieņēma 3. Kurzemes bataljona karavīri, jo 2. Rīgas bataljons kaujā pie Ķekavas iepriekšējā mēnesī bija cietis ievērojamus zaudējumus. To var vērtēt arī simboliski, jo tolaik Nāves salas teritorija ar nelielo Līves muižu atradās Kurzemes guberņas sastāvā.

1916. gada 5. jūlija nakts kaujas trofeja.
1916. gada 5. jūlija nakts kaujas trofeja.

Pirms gadsimta Nāves salā ieradās latviešu strēlnieki
Nāves salu 1916. gada kampaņas laikā aizstāvēja vairāk nekā 3000 Krievijas armijas karavīru — divi bataljoni izvietojās 1. ierakumu līnijā, viens bataljons atradās rezervē pie Daugavas krasta. Ik pa brīdim darbos pie nocietinājumu uzlabošanas strādāja krievu sapieri, bet pārceltuves darbu nakts stundās ar kuteriem un liellaivām nodrošināja Baltijas kara flotes jūrnieki. No Ikšķiles krasta puses Nāves salas aizstāvjiem palīdzēja artilēristi ar apmēram 50 lielgabaliem. Placdarmā izvietoto trīs bataljonu grupējuma kopējais priekšnieks līdz vasaras vidum vienmēr bija latviešu vecākais virsnieks — 3. Kurzemes bataljona komandieris Jānis Kalniņš vai 2. Rīgas bataljona komandieris Jānis Francis. Vienību nomaiņas tika veiktas ik pa trim nedēļām, jo kaujas stress un vācu artilērijas nemitīgās apšaudes prasīja savu. Dienu un nakti tika gaidīts pretinieka uzbrukums, un pozīciju atjaunošanas un uzlabošanas darbi, kurus pamatā paveica tumšajās nakts stundās, karavīrus fiziski nogurdināja. Līdz Jāņu dienai abi latviešu bataljoni nomainīja viens otru, pēc tam 2. Rīgas bataljons tika nosūtīts uz Ķekavas frontes iecirkni un līdz septembrim Nāves salā turpināja cīnīties 3. Kurzemes bataljons.

Hartmans Shema 1916g

Hartmans Shema 1916g un musdienas

Aprīlī un maija sākumā latviešu strēlnieki galvenokārt nodarbojās ar pamatīgu nocietinājumu izveides darbiem. Visi saprata, jo dziļāk ieraksimies un iekārtosim drošākas zemnīcas, jo būs lielākas iespējas palikt dzīvam. Vācu artilērija katru dienu uz Nāves salas aizstāvju pozīcijām izšāva vairākus simtus lādiņu, turklāt jebkuru fiksēto kustību dienā apšaudīja pretinieka kājnieku mīnmetēji un ložmetēji. Mūsu strēlnieki labi saprata vācu nodomu — ar apjomīgu artilērijas uguni diendienā salauzt placdarma aizstāvju morāli un cīņas garu. Tāpēc pirmajās nedēļās nocietinājumu izbūve tika pabeigta. Aiz ierakumiem līdz rezerves vienību zemnīcām, noliktavām un lauka virtuvēm pa atklāto apvidu tika izraktas satiksmes ejas. Šajos darbos piedalījās arī rezervē esošā latviešu bataljona strēlnieki un krievu vienības sapieri. Naktīs neitrālajā joslā izlūki apraka marta kaujā kritušos Sibīrijas strēlniekus. Pirms Jāņiem sāka strādāt kājnieku koka tilts, kurš savienoja Nāves salu ar Daugavas kreiso krastu. Tas radīja arī papildu problēmas, jo vācieši vairākas reizes pa upes straumi naktī sūtīja ar sprāgstvielām piekrautas laivas vai plostus. Šādu nepatīkamu pārsteigumu novēršanai vienmēr nācās norīkot speciālu sardzi ar laivām. Kopumā ņemot, Nāves salas ikdienas rutīna bija savdabīga, jo visvairāk tika strādāts nakts stundās. Izlūki pētīja vācu pozīcijas un centās saņemt kādu gūstekni, strēlnieki atjaunoja dienas laikā sagrautos nocietinājumus un dzeloņdrāšu aizžogojumus, no aizmugures tika piegādāta papildu munīcija, kokmateriāli un ūdens. Dienas laikā karavīri nostiprināja savas zemnīcas, gatavoja dzeloņdrāšu āžus, pildīja ar smiltīm maisus, nodarbojās ar sadzīves lietām.

Savs īpašs skatiens uz Nāves salas cīņām ir kara žurnālistam Artūram Tupiņam, kurš Nāves salā kopā ar latviešu strēlniekiem pavadīja vienu nedēļu:

«Šejienes lielajās akmeņu lauztuvēs dzīvoja mūsu strēlnieki. Es bieži pie viņiem viesojos. Tie visi izskatījās kā dzirnavnieki, jo viņu sejas un drēbes bija it kā miltu apputējušas. Atpūtas brīžos daži veidoja akmeņlauztuvju sienās dažādus tēlus. Šeit pat ar lieliem burtiem bij iecirsti sienās dažādi Nāves salas notikumi. Te izskatījās tīri kā muzejā. Dažās alās bij strēlnieki ierīkojuši darbnīcas neplīsušu vācu šāviņu izlādēšanai. Šeit veselām rindām stāvēja izliktas tērauda čaulas. Šeit pat koka un māla formās tika lieti alumīnija gredzeni, kurus apdreijāja speciāli izgudrotās ierīcēs. Šeit radās daža laba skaista lietiņa par piemiņu Nāves salai, un šo skanīgo vārdu labprāt visur arī uzrakstīja. Daži strēlnieki bij tiešām arī lieli mākslinieki, un tie pagatavoja reti interesantas rotas lietas. Es veselām stundām varēju noraudzīties šajā darbā. Es dzēru pie viņiem tēju un sarunājos. Viņu valodas bij ārkārtīgi interesantas un raksturīgas. Nekad tie nedomāja par ievainošanu vai miršanu. Vakaros, kad komandantūras blindāžā ritēja steidzams darbs, es bieži vien nemanīts izgāju laukā. Tad es klīdu pa vistumšākām vietām vai arī stundām ilgi sēdēju Daugavas malā un raudzījos, kā ceļas pāri Daugavai dzīvie un mirušie.»

Nāves salas piemineklis.
Nāves salas piemineklis.

Vācu izvēlētā darbības taktika pret Nāves salas aizstāvjiem nedeva gaidītos rezultātus. Katru dienu pret placdarmu tika izšauti vairāki simti lādiņu, rekords tika atzīmēts 8. jūnijā — 600 granātu eksplozijas. Latviešu strēlnieki Nāves salas labajā sektorā cieta neizbēgamus zaudējumus, tika ievainoti abi bataljonu komandieri — Jānis Kalniņš un Jānis Francis. Tomēr intensīvās artilērijas apšaudes nespēja salauzt karavīru kaujas garu. Sargi dienu un nakti posteņos cītīgi novēroja jebkuru pretinieka darbību, pēc vajadzības strēlnieki pie ložmetējiem un bumbmetējiem atklāja tūlītēju uguni, tumšajās stundās neitrālajā joslā tika veikta izlūkošana. Daudz laika karavīriem prasīja artilērijas sagrauto nocietinājumu atjaunošana. Mūsu strēlnieku morāle bija augstā līmenī, jo vairāki desmiti karavīru pēc ievainojuma pārsiešanas atgriezās ierindā un turpināja pildīt doto uzdevumu. Tā rīkojās 2. Rīgas bataljona izlūki Kārlis Treifelds, Eduards Šinke, Roberts Strautiņš, 3. Kurzemes bataljona karavīri novērotāji Eduards Breicis, Rūdolfs Bože, Daniels Kozlovs, Pēteris Osītis un Artūrs Veckalniņš. Brīvprātīgajai Līnai Čankai naktī sardzes postenī trāpīja lode, bet viņa sagaidīja savu nomaiņu. Sanitārs Alfrēds Gailis tika ievainots, tomēr viņš turpināja sašauto strēlnieku evakuāciju. Nāves salas aizstāvēšanas laikā vācieši nesaņēma gūstā nevienu latviešu ba­- taljonu karavīru, pārbēdzēju uz pretinieka ierakumiem arī nebija. Savukārt mūsu strēlnieki sagūstīja vairākus vācu karavīrus, daži no viņiem gūstā devās brīvprātīgi, jo nespēja izturēt smagos darba apstākļus ierakumu izveidē.

Izlūki Nāves salā 1916. gada aprīlī.
Izlūki Nāves salā 1916. gada aprīlī.

No Nāves salas placdarma 1916. gada vasarā latviešu strēlnieki veica divus uzbrukumus — 2. Rīgas bataljona simt brīvprātīgie 19. jūnijā dienas laikā devās demonstratīvā triecienā līdz vācu dzeloņdrāšu aizžogojumiem. Nodoms bija novērst pretinieka uzmanību no Ķekavas frontes iecirkņa pie Bauskas šosejas. Par niknu nakts kauju izvērsās 3. Kurzemes bataljona iebrukums vācu ierakumos naktī uz 5. jūliju, ievērojamus zaudējumus cieta abas karojošās puses. Arī šī uzbrukuma mērķis bija saistīt pretinieka spēkus un atbalstīt Krievijas armijas vienību darbību pie Ķekavas. Laika periodā pēc abām minētajām kaujām Nāves salā turpinājās niknas pozīciju cīņas, kurām dzejnieks Aleksandrs Čaks 1937. gadā veltīja poēmu «Nāves salas velns» (iekļauta dzejoļu krājumā «Mūžības skartie»). Dzejoļa varonis ir 3. Kurzemes bataljona vecākais apakšvirsnieks Jānis Dambis, kurš šajās kaujās krita un tika apbedīts Rīgas Brāļu kapos. 2015. gadā šajā kapsētā ar militāru godu apglabāja viņa vienības kaujas biedru jefreitoru Andreju Kurpnieku, kura mirstīgās atliekas tika atrastas Tīreļpurvā, granātas bedrē. Andrejs Kurpnieks nakts izlūkošanas laikā Nāves salā ar lodi tika ievai­nots kaklā, pats viņš veica pārsiešanu un turpināja izlūkot. Karavīrs par šo varoņdarbu saņēma 4. šķiras Svētā Jura krustu, un tieši apbalvojuma numerācija ļāva identificēt Andreju Kurpnieku.

Nāves sala 1920. gadā.
Nāves sala 1920. gadā.

Rīgas frontē 1916. gada vasaras kauju laikā vācieši aizstāvējās pret uzbrukumiem pie Ķekavas un Smārdes, kā arī gaidīja krievu karavīru desantu pie Rojas. Septembrī cīņu aktivitāte ievērojami samazinājās un prūšu ģenerāļi nolēma ieņemt Nāves salas nocietinājumus. Visā placdarma frontes līnijā slepus deviņās vietās tika izvietoti baloni ar fosgēna gāzi. Iestājoties labvēlīgam laikam, 25. septembrī agri no rīta sākās uzbrukums, izmantojot indīgo gāzi. Tobrīd Nāves salas pozīcijas aizstāvēja 173. Kameņeckas pulka trīs bataljoni. Zaudējot 256 nosmacētos un kritušos karavīrus, minētā pulka vienības noturējās, tomēr bija nepieciešama palīdzība. Līdz ar tumsu Nāves salas labo kauju sektoru trīs dienu garumā sāka aizsargāt 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons. No fosgēna cieta 23 bataljona karavīri, tomēr viņi palika dzīvi. Nāves salas epopeja mūsu strēlniekiem bija noslēgusies, 3. Kurzemes bataljons savas cīņas te bija pabeidzis jau vasaras nogalē. Vairākus mēnešus ilgušajā aizsardzības kaujā latviešu karavīri bija uzvarējuši.

Sagatavojis rez. pulkvedis Jānis Hartmanis,
NBS komandiera biroja vecākais eksperts.