Mūžības skartais pulkvedis Briedis

Edīte Sondoviča

Foto — Gatis Dieziņš, no A. Plensnera manuskripta «Briedis», R. Mangoldes un autores personiskā arhīva.

1915. gada vasarā, uzzinājis par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu, poručiks (virsleitnants) Frīdrihs Briedis nolēma stāties strēlniekos. Atļauju doties uz Rīgu viņš saņēma virspavēlnieka štābā, jo nebija tur svešinieks. Par viņa drosmi un atjautību rakstīja avīzēs, par to liecināja nopelnītie apbalvojumi. Ģenerālis R. Bangerskis savās atmiņās rakstīja: «Augusta vidū, ieradies Rīgā, devos uz Daugavgrīvas cietoksni. [..]Vagonā mani sveicināja jauns virsleitnants, kura krūtis greznoja Sv. Jura (Georga) ordenis un sānus Sv. Jura zobens. Tas mani pārsteidza, un es ar viņu iepazinos. [..] Cietokšņa komandants bija ļoti priecīgs par mūsu ierašanos, jo, kā viņš izteicās, karaspēks jau esot, bet komandieru neesot. No virsniekiem mēs esot pirmie.» Nedaudz vēlāk ieradās virsleitnants Bērziņš, leitnanti Dardzāns un Ilziņš.

F. Briedis paskaidro taktisko uzdevumu.
F. Briedis paskaidro taktisko uzdevumu.

Trūka apavu, apģērbu, ieroču. Sajūsma, kas 1. augustā valdīja Rīgā, pavadot brīvprātīgos uz dienesta vietām, sāka noplakt. 1. Daugavgrīvas bataljona komandieris kapteinis Rūdolfs Bangerskis ar palīgiem centās šos jautājumus risināt. Ne viss izdevās, bet strēlnieki piecieta trūkumus, jo redzēja, cik pārliecināti ir jaunie latviešu virsnieki. Ar savu komandieri īpaši lepojās 1. rota — tikai 27 gadi, bet kāda pieredze jau kara pirmajā gadā! Paguvis piedalīties 19 kaujās, veicis drosmīgus izlūkgājienus ienaidnieka aizmugurē. Frīdrihs Briedis. No kurienes šis drosmīgais jauneklis? Sprieda gados vecākie strēlnieki, bet jaunie bija gatavi viņa komandām sekot, visu izpildīt precīzi.

Aleksandrs Plensners rakstīja: «Briedis bija kalsnu stāvu, slaids, vidēja auguma (varēja būt 165—170 cm), sauss, ļoti dzīvs un kustīgs, mēdza gājienos nēsāt rokā jājamo steku. Kad Briedis gāja rotai pa priekšu, tad rota tikai teciņus varēja pasoļot līdzi. Nenēsāja ne ūsas, ne bārdu. Briedis nesala, šineli nemēdza nēsāt, izņemot parādes, kad tā vajadzēja; parasti mugurā viņam bija melna ādas «tužurka», kājās apšūti filca apavi. Viņš bija sirsnīgs, tomēr nekāda čomošanās nenotika, ļoti labs un izpalīdzīgs, savus cilvēkus saudzēja, negrūda nevienu ugunīs bez vajadzības. Kaujas uzdevumus vienmēr sīki izskaidroja. Abi uzbrukumi pie Veisiem tika iepriekš rūpīgi sagatavoti. Apmācībās, rādot, kā pāriet dzeloņstiepuļu žogiem, kā izdarīt pārskrējienus, Briedis pats vienmēr bija priekšā un visu vadīja, pats pirmais krita dubļos, lai rādītu, kā strēlniekiem jākrīt dubļos. [..] Briedis ar Bangerski dzīvoja vienā blindāžā. Priekštelpā bija pāris rakstvežu un bataljona kanceleja. Pārējie virsnieki dzīvoja pie rotām. Briedis rotas zemnīcā ieradās katru rītu, pārbaudīja, aprunājās ar zēniem. Strēlniekiem tanī laikā bija ļoti laba saticība, viens otram izpalīdzēja, nebija nekādu pārpratumu. Rotā bija arī daži «nažu varoņi» — Grīziņkalna pašpuikas. Atceros tādu Puidaku, bet man viņš bija vislabākais draugs.»

Visilgāk ar Frīdrihu Briedi būt kopā iznāca Pēterim Dardzānam. Viņš savā mūžā pieredzēto un pārdzīvoto apkopojis atmiņu un pārdomu krājumā «Dieva plaukstā» un Briedi raksturojis tā: «Briedis nebija liela auguma cilvēks. Seja ovāla, taisns, labi veidots deguns un tēraudzilganas acis. Gaita bija viegla un elastīga, kustības straujas, bet vajadzības gadījumā stipri apvaldītas. Oriģināls bij viņa rokas pasniegšanas veids. Roku viņš nestiepa taisni uz priekšu, bet elkons arvien palika piespiests pie sāniem. Latviešu valodu runāja ar manāmu, nenosakāma rakstura akcentu. Tas nebija ne vācu, ne krievu, bet laikam maisījums no vecāku latviešu valodas izloksnes un krievu valodas iespaida skolās un kara dienestā. [..]

Briedim bij ļoti apvaldīts raksturs un pazema tembra labi skanoša balss. Visu laiku no 1915. līdz 1918. gadam, kamēr viņu redzēju un ar viņu satikos, nekad nedzirdēju, ka viņš jebkad būtu runājis īgnā, paceltā balsī vai lietojis rupjākus vārdus. [..] Nevar sacīt, ka Briedis būtu bijis sevišķs skaistulis, bet visai viņa būtnei dzirkstīja cauri zināms piemīlīgums. Pie dāmām viņam bija liela piekrišana, jo prata ar tām labi triekties. Arī pats viņš mīlēja dāmu sabiedrību.

Briedi maz interesēja karaspēka saimnieciskā puse, bet galvenokārt gan kara-spēka taktiskie paņēmieni un cīņas. Ja Ban­- gerskis bij štāba «plānotājs», tad Briedis bij kauju ērglis, kas plānus īsteno.»

Latviešu strēlnieku vēsturei pieder kaujas, par kurām rakstīja dzejnieki, kuras savos mākslas darbos iemūžināja strēlniekos dienošie mākslinieki. 1915. gada oktobris bija īpašs. Strēlnieki, dodoties pirmajā kaujā pie Plakaniem un Veisiem, guva pirmās uzvaras pār vāciešiem. Daugavgrīvieši noticēja Briedim, kad viņš skaidroja, ka vācietis nav nekāds pārcilvēks, ne gudrāks, ne spēcīgāks, ne drošāks. Ir jāapzinās savs mērķis un jātic sev, savam spēkam. Vēlāk šo Brieža domu Aleksandrs Čaks izteica dzejas rindās: «Un tomēr, / Tomēr jūs esat lieli, / Un mūžības skarti jūsu kailie un netīrie lieli. / Jo jūs / Pirmie, / Gaismas svīdumā vājā, / Gājāt, / Gājāt / Kaujā pie Plakaniem, kaujā pie Veisiem. / Gājāt /No nameļiem greiziem un sīkiem, / No savām pievārtēm šaurām, / Ar šķērēm un granātām plaukstā, / Oktobra sīvumā aukstā, / Novembra rēgainos auros, / Gājāt, / Kad krievi jau savas muguras lieca. / Gājāt / Pretim smaidošai Misai un Iecavai / Ar vienu domu un tvīkumu: / Aizsargāt ceļus uz Rīgu. / Gājāt / Asi un cieti / Ar savu vadoni Briedi, / Jo paš­- puika nespēj liekties: / Tas no kaķu trakajām astēm/ Prot tikai debesīs triekties.»

1916. gada marta kaujās Frīdrihs Briedis atkal veda cīņā savus zēnus. Šīs kaujas prasīja daudz upuru. Smagi ievainoja arī Briedi. Rīgā, strēlnieku lazaretē viņš pārcieta smagu operāciju, pie tam bez narkozes. Dakteris Jankovskis pēc operācijas sacījis: «Reti esmu redzējis cilvēku, kurš tā pacieš vislielākās sāpes. Briedis nav tikai liels karavīrs, arī citādi viņš ir liels.» Marts nav tikai sāpju mēnesis. Tas atnes priecīgu ziņu —
8. martā pasaulē ieradies dēls, kuram dots vārds Juris. Briedim līdzi dzīvoja ne tikai daugavgrīvieši. Ar viņu bija visi strēlnieki, visa sabiedrība. Viņš saņēma kapteiņa dienesta pakāpi — kārtējo.

Ziemassvētku kauju sākumā pēc pāris stundām Frīdrihu Briedi atkal smagi savainoja. Tikai 1917. gada aprīlī viņš atgriezās pie sava 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka. Kā savā atmiņu grāmatā  raksta šī pulka virsnieks Pēteris Dardzāns, «1917. gada augustā strēlnieki, šķiet, atguva savu veco diženumu, un, sabrūkot 12. krievu armijai, viņi pēdējo reizi aizstāvēja ilgi sargāto Rīgu. Ar lielu izveicību un prasmi Briedis izveda savu pulku gan pa mežu, gan blakus ceļiem un tā paglāba to no veltīgiem zaudējumiem, no ielenkuma un gūstniecības».

Pēc oktobra apvērsuma  Frīdrihs Briedis atstāja boļševiku ideju apmāto pulku. Viņš meklēja un atrada domu biedrus, lai cīnītos pret lielinieciskumu. 1918. gada 5. jūlijā viņam paliek trīsdesmit, bet jau drīz viņu arestēja čeka. Naktī no 27. uz 28. augustu Frīdrihu Briedi nošāva. Viņa kapa vieta nav zināma… kaut kur pie Maskavas.

Piemineklis pulkvedimAr ģenerāļa Kārļa Gopera gādību Latvijā atgriezās pulkveža Brieža ģimene. Te izauga viņa dēls Juris Briedis. Bijušie cīņu biedri bija izveidojuši Pulkveža Brieža fondu, kuru īsi pirms Latvijas okupācijas vadīja arī Pēteris Dardzāns. Viņš uzsāka realizēt ideju par pieminekli Frīdriham Briedim. Par labāko žūrija atzina tēlnieka Kārļa Jansona metu. Vajadzēja saņemt piekrišanu no prezidenta K. Ulmaņa un kara ministra ģenerāļa J. Baloža. Prezidents piekrita, bet Balodis ar piebildi, ka «mums ir citi daudz lielāki varoņi nekā Briedis», savu piekrišanu liedza. P. Dardzāns raksta: «Sarūgtinājumā gan tiku dažiem draugiem teicis, ka, ja Dievs ir debesīs, tad ģenerālim savu pieminekli neredzēt.»

Rīgā ir Pulkveža Brieža iela. Pie 13. vidusskolas, kas atrodas šajā ielā, 1998. gada 22. jūnijā, atzīmējot pulkveža 110. dzimšanas dienu un 80. nāves gadskārtu, atklāja viņam veltītu pieminekli, kura autors ir mākslinieks Oļegs Skarainis. To sarūpēja Rīgas Ziemeļu priekšpilsētas vadība. Jācer, ka sasparosies arī Daugavpils, jo tieši tur vis­ilgāk dzīvojis, mācījies un līdz Pirmā pasaules kara sākumam Ivangorodas pulkā dienējis Frīdrihs Briedis. Daugavpilī dzīvoja viņa māsa, te viņš arī izveidoja savu ģimeni, apprecot Kseniju Libermani. Te viņš bija laimīgs. Latvijas valsts par izcilo varonību kaujās viņam pēc nāves piešķīra Lāčplēša Kara ordeņa I, II un III šķiru. Tāda atzinība parādīta arī Oskaram Kalpakam, Krišjānim Berķim un… Jānim Balodim.

1991. gada pavasarī man bija gods iepazīties ar pulkveža Brieža dēlu Juri Briedi un viņa kundzi Ilonu Briedi — Latvijas armijas kapteiņa, mākslinieka Herberta Mangolda meitu. Mēs tikāmies Latviešu strēlnieku muzejā, kur bija iekārtota H. Mangolda izsūtījumā Noriļskā gleznoto akvareļu izstāde, atzīmējot viņa 90. dzimšanas dienu. Ekspozīcijā bija F. Brieža fotogrāfijas, jo 1990. gada pavasarī  tā tika sakārtota atbilstoši vēsturiskajiem notikumiem.

Pulkvedim Briedim ir skaists turpinājums: dēla ģimenē izauguši mazdēls Juris un mazmeita Karina. Juniors Juris Briedis ir ārsts, dzīvo un strādā Melburnā. Karinas un Viļa Padomu ģimenē izaugušas mazmazmeitas Anika, Brita un Ineta.

KM_C554e-20151012123015

Pulkveža dēls Juris Briedis cīnījās latviešu leģionā un nodzīvoja garu mūžu, aizejot aizsaulē 2002. gada februārī. Viņa kundze Ilona vēl nodzīvoja desmit gadus un pieredzēja izaugam pulkveža mazmazmeitas. Ilonas brālis Zigurds Mangolds Otrā pasaules kara laikā tika iesaukts gaisa izpalīgos. 1989. gadā viņš nomira, tā arī māsu Ilonu nesaticis, bet sagaidījis Latvijas trešo atmodu. Rīgā dzīvo viņa atraitne Rita Mangolde, kurai saku sirsnīgu paldies par fotogrāfiju, kur redzama pulkveža Brieža dēla Jura ģimene 1995. gada Ziemassvētkos Melburnā. Laika skrējiens nav apturams. Un tomēr mums reizēm jāpiestāj un jāatdod gods tiem, kuri pirms simt gadiem iedrošināja stāties pretim vācu pārspēkam, lika pasaulei pieklust apbrīnā par latviešu strēlnieku varonību. Strēlnieku slava deva tiesības Jānim Goldmanim 1918. gada
5. janvārī sanākušajā Krievijas Satversmes sapulcē paust lepnus vārdus: «Latvijas jautājums ir tapis starptautisks, to vairs neizšķirs šeit, Taurijas pilī. Par Latvijas iekšējo iekārtu un attiecībām uz ārieni lems latvju tauta savā Satversmes sapulcē.»

Rakstā izmantotas A. Plensnera un P. Dardzāna
atmiņas no grāmatām «Briedis» un «Dieva plaukstā».