Mirkļi no Ēvalda Valtera mūža

Ir tautas likteņceļš mans ceļš.
/Ē. Valters/

Ēvalds Valters — 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieks.
Ēvalds Valters — 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka strēlnieks.

Lielo jubileju gads tuvojas izskaņai. Strēlnieku laiks turpināsies, jo tieši 1916. gada kaujās  Pirmajā pasaules karā Rīgas frontē viņi tā īsti sevi parādīja. Bija nokomplektēti 8 bataljoni un rezerves bataljons. Latvijas jaunieši turpināja pieteikties strēlniekos. Arī tie, kuri no Kurzemes 1915. gada vasarā bija devušies prom no dzimtajām mājām. Tieši pirms 100 gadiem, 1915. gada rudenī, no Maskavas atgriezās kurzemnieks Ēvalds Valters. Viņam toreiz bija 21 gads un liela vēlēšanās būt noderīgam savai tautai. Savās atmiņās viņš vēlāk rakstīja, kā nokļuvis 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljonā, kas tieši tobrīd veidojies, un kā saticies ar komandieri Jukumu Vācieti.

«Daudz esmu guvis no saviem mīļajiem zemgaliešiem. Bez šī guvuma es nekur nederētu, jo tur ieguvu visvērtīgāko, kas vien cilvēkā var būt: drosmi, gribas rūdījumu, izturību, neatlaidību. [..] Mūs visus vienoja tēvzemes mīlestība. Kaut gan šiem ļaudīm bija dažāda jēga par dzīvi, es gluži kā bite pie katra atradu kaut ko līdzīgu nektāram, ko sevī uzsūcu, kas baroja un briedināja manī spēju vērtēt dzīves parādības. Vispilnīgāk starp šiem karavīriem mācījos pazīt savas tautas dvēseli. Sāku saprast, ka mūsu tautu caur drūmo pagātni un verdzības gadsimtiem ir paglābis tas spēks, ko sauc par asprātību, kas mājo gara modrībā caur labsirdīgu humoru. Un, lūk, šā pulka dvēsele, savukārt, bija mūsu pulkvedis Jukums Vācietis. Šis vīrs mums visiem nozīmēja daudz ko vairāk nekā budistiem Buda. [..] Laikam neviens komandieris tā nepazina savus puišus kā šis vīrs.»

Lasot Ēvalda Valtera atmiņu pierakstu no 20. gs. 80. gadiem, neatstāj apbrīna par spožo atmiņu, kas cauri gadu desmitiem saglabājusi vārdus un uzvārdus, kauju norises un atpūtas brīžus.

Par izlūku komandu, kurā Ē. Valters dienēja, ir šāds pieraksts: «Te bija divi skolotāji (skolotājs Līcis krita Ziemassvētku kaujās, apbedīts Brāļu kapos), trīs burtliči, mans draugs gleznotājs Žanis Smiltnieks, vēlāk skulptors (Z. A. Meierovica pieminekļa autors, miris 1934. gadā, apbedīts Brāļu kapos). Rakstvedis Vilis Brūvers, fotogrāfs no Jaunjelgavas Jānis Skudra — ļoti attīstīts puisis. Bija topošs agronoms, daži pašpuikas, bet arī ar tiem labi sadzīvojām.»

Gan atmiņu pierakstos, gan sarunās Ēvalds Valters ar goddevību un sirsnību stāstīju par saviem cīņu biedriem. Ne reizi vien viņš atcerējās izlūku komandas virsniekus: Valteru Bruņinieku, kurš savam dieniniekam, kurš stostījies, kā nu uzrunāt, ja nevar sacīt «jūsu labdzimtība», teicis: mans uzvārds ir tituls, jau no senčiem dots, — Bruņinieks Valters. Savukārt virsnieks Heimanis- Zemzars (gleznotāja Ulda Zemzara tēvs) mācījis strēlniekiem dziedāt uz balsīm latviešu tautas dziesmas. Pēc Ēvalda Valtera domām, virsnieki sekoja komandiera Jukuma Vācieša paraugam, un pulkā izveidojās sirsnīgas attiecības, ko īpaši sekmēja mērķtiecīga brīvā laika pavadīšana: dziedot, spēlējot teātri un pat futbolu spēlējot, kā arī rūpējoties par formas tērpu, ko rūpīgi bija pāršuvuši komandiera ataicinātie skroderi. Ne velti 5. Zemgales pulku sauca par Mīlestības pulku, jo strēlniekiem bija glītas formas, teicama stāja, prata uzvesties sarīkojumos un izdancināt visas meitenes. Vienmēr klāt bija komandieris ar savu stalto štābskapteini  adjutantu Jāni Lerhu. (Bija arī man gods viņu sastapt 20. gs. 70. gadu sākumā, bet tas ir cits stāsts.)

Arī ar Ēvaldu Valteru iepazinos 1971. gada janvārī. Toreiz kopā ar  Latvijas televīziju organizējām pirmo tiešraidi no Strēlnieku muzeja, un tā bija veltīta 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkam. TV uzdevumā devos uz Dailes teātri pie Ēvalda Valtera, lai uzaicinātu piedalīties pulka vakarā. Ar drebošu sirdi un baltu ceriņzaru iegāju aktieru ģērbtuvē, bet, kad sastapu vērīgo, silto acu skatienu un sirsnīgo uzrunu: «Meitenīt, ko sacīsi?», viss uztraukums pagaisa. No tā janvāra vakara 23 gadus Ēvalds Valters bija mana lielā autoritāte, padomdevējs un mierinātājs sarežģītos brīžos, jo strēlnieku vēsture nebija no vienkāršajām. Arī pēc 5. Zemgales pulka vakara ne mazums asaru vajadzēja izraudāt gan par nepareizām dziesmām, gan A. Čaka dzeju…

1987. gada rudenī, kad bija sākusies «perestroika», kad M. Gorbačovs bija apmeklējis Latviju un arī Strēlnieku muzeju, Dailes teātris iestudēja A. Čaka «Mūžības skartos». Spirgti vēji vējoja, un inteliģence steidza sacīt savu sakāmo. Uzveduma režisors Kārlis Auškāps izlēma, ka abiem izrādes sastāviem jābrauc uz Ložmetējkalnu, Piņķu baznīcu, jāredz Tīrelis, jāpastāv pie strēlnieka mātes kapa Peitiņu kapsētā. Dai­lēniešiem bija savs strēlnieks, un es biju vēsturnieka lomā. Pie Piņķu dievnama Ēvalds Valters izstāstīja par slaveno pulkveža Vācieša sprediķi 1916. gada vasarā ceļā uz Smārdes pozīcijām.

Sagatavojusi Edīte Sondoviča.
Turpinājums nākamajā numurā.