Maizes mājas stāsts ar Brīvības cīņu garšu

Kristīna Sprūdža

Foto — no interneta vietnēm.

Kad ar mašīnu, riteņiem vai kājām apceļojat Cēsu kauju vietas, noteikti
ieplānojiet laiku dzelzceļa tilta apskatei pār Raunas upi. Ne tikai tādēļ, ka tas ir augstākais dzelzceļa tilts Baltijā — tā augstums ir 24 metri, bet garums — 78,9 metri. Ne tikai tādēļ, ka tas ir celts tālajā 1889. gadā un tam ir skaistas mūra arkas abos tilta galos. Ne tikai tādēļ, ka naktī tas ir ļoti skaisti izgaismots. Bet arī tādēļ, ka netālu no dzelzceļa tilta, Cēsu—Valmieras autoceļa malā atrodas viena no Cēsu kauju piemiņas vietām. Piemiņas akmens ikvienam garāmbraucējam atgādina par tālajiem notikumiem 1919. gada 19. jūnijā, kad R. fon der Golcs pavēlēja sākt uzbrukumu apvienotajiem igauņu un latviešu spēkiem. Trīs dienas turpinājās sīvas cīņas pie Raunas tilta, Lodes stacijas un Liepas muižas. Galveno cīņas smagumu uz saviem pleciem iznesa igauņu karavīri un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulks. Kaujās piedalījās arī 8. jeb Skolnieku rota. 

Maize IMG_3207

Pavisam netālu no šīs vēsturiskās vietas atrodas zemnieku saimniecība, par kuras izveidošanu jāpateicas vienam no Latvijas Brīvības cīņu dalībniekiem Pēterim Šedrikam, Latvijas armijas galvenās mehāniskās darbnīcas montierim. Pēteris Šedriks 1923. gada novembrī apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. Un šim goda- vīram, tāpat kā daudziem citiem Brīvības cīņu dalībniekiem, tika dota iespēja izveidot savu jaunsaimniecību ar tiesībām izpirkt zemi. Īsāk sakot — pašiem kļūt par saimniekiem savā zemē. Pēteris par savas ģimenes un turpmākās dzimtas mājvietu izvēlējās Dukuļu pusmuižas zemes, apprecot meiteni Almu no tuvējo vecsaimnieku mājām. Kopš tā laika daudz ūdeņu aiztecējis, bet savas zemes un darba mīlestība ir vērtības, ko Pēteris un viņa sieva Alma ir pratuši nodot mantojumā turpmākajām paaudzēm.

maize.jpgPriekuļu novada Liepas pagasta «Krūmiņos» šobrīd dzīvo un strādā Šedriku mazmeita Aina un viņas vīrs Dainis — dejotāju, dziedātāju un maizes cepēju ģimene. Domāju, ka par stiprām un viedām latvju saimniecēm ir dzirdējis vai televīzijā viņas redzējis ikviens no mums, bet vīrietis — maizes cepējs, tas ir pa īstam! Dodamies lūkot, kas notiek Latvijas Brīvības cīņu karavīra izveidotajā lauku saimniecībā.

Pagalmā mūs sagaida mājas saimnieki — Aina un Dainis, tērpušies Liepas novada tautastērpos. Saimniece aicina uz klēti. Caur latvju dainām iepazīstam pārtikā lietojamos graudus, izdziedam zināmās latviešu tautas dziesmas par rudziem, miežiem un auzām. Uzzinām, ka senāk maizi cepa katrā lauku mājā. Dienišķā maize ir rupjmaize, ko cep no rudzu miltiem, saldskābmaizi —
no bīdelētiem rudzu miltiem, no miežiem cep karašas, no kviešiem — balto maizi un pīrāgus. Saimniece dod pirmos pārbaudījumus cept gribētājiem. Vai spējam atšķirt graudus un kādus graudu produktus lietojam ikdienā? Kādu brīdi pat apmulstam — no kuriem graudiem gatavo grūbu putraimus putrai, no kādiem iegūst mannu, vai pēc izskata un garšas protam atšķirt dažādu graudu miltus? Nav tik vienkārši! Tikmēr saimniecei par katru graudu veidu ticējums sakāms, maizes vēsture stāstāma un latviešu stiprās zīmes rādāmas. Svarīgi katram cepējam izvēlēties spēka zīmi, kas uzrunā visvairāk, vēlāk tā būs jāiezīmē sava maizes kukuļa virspusē — svētībai. Uzzinām arī, kādi notikumi laikmetu griežos šīs dzimtas vēsturē saistās ar maizes cepšanu. Kad ar pirmo darbiņu esam tikuši galā un izbaudījuši sirmās klēts tīkamo vēsumu, dodamies uz istabu.

Maizes cepšanai vajadzīga īpaša krāsns un darbarīki: abra, mente, kruķis, lize, abr­kasītis un čauksture — līki iesieta slota krāsns izslaucīšanai. Lai tiktu pie silta maizes kukuļa, jākurina krāsns. Saimnieks zina un sajūt, cik daudz un kāda malka katram maizes veidam ir vajadzīga. Cepēji ir vienisprātis, ka tādas vienas konkrētas maizes cepšanas receptes nemaz nav. Ir tikai katras dzimtas, ģimenes un katra cilvēka pieredze — jo lielāka pieredze, jo labāka maize sanāk. «Krūmiņu» mājās maizi cep pēc senajām tradīcijām. Kaut arī abi saimnieki cep maizi pēc vienas un tās pašas receptes, katram mīklas mīcītājam un cepējam ir savs «rokraksts», pēc klaipiņa formas un garšas var pateikt, kurš šoreiz bijis cepējs. Saimnieks smej, ka tiem cieminiekiem, kuri vēlas sevi stiprināt ar vīrišķo enerģiju un spēku, jāēd rupjmaizes šķēle no viņa veidotā kukuļa, bet tiem, kas vēlas uzņemt sievišķo gudrību un mīlestību — no Ainas cepiena. Daudziem pieaugušajiem viesošanās šeit ir arī brīnišķīga iespēja atgriezties bērnības sajūtās un atmiņās par laiku, kad daudziem vecmāmiņas vēl cepa īstu rudzu maizi.

Maize P1040502

Maizes krāsns «Krūmiņos» tiešā un pārnestā nozīmē ir mājas sirds. Ienākot telpās, sajūtam maizes mīklas aromātu, dzirdam malkas šķilu sprakšķus krāsns mutē. Maizes abra, pārsegta ar senču austu linu dvieli, mūs jau gaida un sargā rupjās rudzu maizes dzīvības siltumu.

Mīklu saimniece jau iemīcījusi iepriekšējā dienā. «Krūmiņos» cep salināto rupj­maizi. Abrā aplej miltus ar verdošu ūdeni, ar menti tos klapē. Kad mīklas ieraugs padzisis, pievieno mīklas pikuci no iepriekšējā cepiena, rūpīgi sasedz un atstāj pa nakti rūgt. No rīta maizi mīca. Mīcīšana ir smags un svētīgs darbs. Mīklai pievieno vēl miltus un ķimenes. Kad mīkla vairs nelīp pie rokām, bet mīcītājam slapja piere un mugura, beidz mīcīt. Ja maize samīcīta, laiks kurināt krāsni.

Kad krāsns izkurējusies, ogles izrauš ar kruķi, klonu izslauka ar slotu. Pārbaudot karstumu, iemet šķipsniņu miltu. Ja milti apdeg, krāsns par karstu, tad vēl paslauka ar čauksturi.

Saimnieku vadītā maizes cepšanas meistardarbnīca sākas ar klaipu veidošanu. Siltumā uzrūgusī mīkla ir gaisa piepildīta un aromātiska. Rokas samitrina siltā ūdenī un veido garenus klaipus, apakšā tiem paber miltus vai paklāj kļavu lapas. Mīklu vairs nedrīkst mocīt, tā jāņem un jāglāsta ar mīlestību un rūpību. Kad kukulīši, mūsu roku apmīļoti un apglaudīti tiek atzīti par labiem, katram virsū tiek uzlikta sava spēka zīme un devīgi uzbērtas ķimenes. Veidojot klaipu, tajā ieliek labas domas, vēlējumus saviem tuviniekiem, ģimenei — tā to darījuši mūsu senči, un arī mēs šodien to varam, ja apzināmies senču mantojuma spēku. Saim­nieks Dainis ņem lizi, aši sarindo krāsnī kukulīti pēc kukulīša un beigās aiztaisa krāsns durtiņas. Tad saimniece ar abr­kasīti, kas atgādina mazu dzelzs kaplīti, sakasa mīklu no abras malām un izveido mazo kukulīti, ko ierušina miltos un atstāj par ieraugu nākamajam cepienam. Abru nemazgā, lai saglabātu tajā mītošās rūgšanas baktērijas. Cepšanas starplaikos abru uzglabā sausā vēsā vietā.

Maize Pīrāgi.jpg

Aina pastāsta, ka senatnē visbiežāk uz kukuļa ievilkts Māras krusts, novēlot: «Lai pietiek saimei, lai pietiek bērniem, lai pietiek nabagiem, lai pietiek pašiem.» Grūtos, pieticīgos laikos maizes mīklai jauca klāt vārītus kartupeļus, smalcinātus salmus un citas piedevas, lai sanāktu vairāk maizes.

Kad sarunās par maizi un dzīvi aizritējusi aptuveni stunda, maizes kukuļi tiek izņemti no krāsns un mitrināti, lai apraujas brūni un lai mīkstāka garoziņa. Atpakaļ krāsnī klaipus liek pretējā secībā. Tie, kas bija dziļumā, tagad ir priekšā, un otrādi, lai visi kukuļi izcepas vienādi brūni. Vēl pēc stundas laiks maizi izņemt no krāsns. Saim­nieks pārliecinās, vai maize gatava, ņem lizi un abrā rindo klaipu pēc klaipa.

Šī spēka maize var uzglabāties ļoti ilgi, taču klaipus nedrīkst «ieslodzīt» plastmasas maisiņos. «Krūmiņos» ceptā maize ir iecienīta ne vien radu, draugu un kaimiņu vidū, tā mērojusi arī tālus ceļus pasaulē. Maizi šajās mājās cep reizi nedēļā: vienu nedēļu rupjmaizi, otru saldskābmaizi un vēl pa vidu — pīrāgus. Pagalmā nereti iebrauc maizes smaržas iekārdinātie un jautā par iespējām to iegādāties, stāsta saimnieks.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Kopīga darbošanās ar mājas saimniekiem lauku sētā, dzīves prasmju un latviešu tautas tradīciju apguve var interesēt gan ģimenes, gan bērnus un skolotājus. Te māca mīcīt mīklu, veidot pīrādziņus, izcept un rindot tos grozā. Kamēr mīkla rūgst, enerģija tiek izlikta sporta spēlēs un stafetēs vai dodoties gadalaika vērotāju pastaigās uz mežu, pļavu, dārzu un tīrumu.

Ikviens, kas šajās mājās baudījis kopīgi ceptos pīrāgus, atzīst, ka tiem ir draudzības garša, un mielasts ar ugunskurā vārīto zāļu tēju vēl ilgi atgādina par prieku, ko sniedz darbošanās visiem kopā.