«Lestenes stāsts Latvijai šodien un mūžībā»

Edīte Sondoviča

Foto — Gatis Dieziņš.

Ar šādu laikietilpīgu nosaukumu 16. martā Lestenes dievnamā tika atvērta Arņa Šablovska veidotā grāmata par Lesteni un ar to sais­tītajiem cilvēkiem. Izdevējs — Lestenes baznīcas atjaunošanas fonds, atbalstītāji — Tukuma novada dome un daudzi jo daudzi ziedotāji. Viņu vidū vēlos minēt arī dāsno atbalstītāju Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa meitu Astrīdi Ivasku. Viņai nebija lemts sagaidīt šo brīdi, bet vēl īsi pirms aiziešanas mūžības ceļos, dzejniece, ciemojoties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā 2015. gada 13. februārī, stāstīja, kā pamazām piepildās viņas sapnis un top grāmata par Lesteni, par vietu, kur viņa ar brāli Juri vadīja desmit laimīgas vasaras (1934.—1944.). Grāmatā tagad arī viņas atmiņas par mīļo tēvu, par to, kas palicis sirdī un prātā uz laiku laikiem.

Ikviens, kurš šodien saņēmis apjomīgo grāmatu, var pārliecināties, cik garīgi bagāti esam, jo katrā pagastā ir ar ko lepoties un par ko stāstīt. Lestenē tā ir baznīca. Kā sacījis Imants Lancmanis, kas tai veltījis 50 gadus no mūža, «[..] reiz tā bija tikai skaista baznīca, bet tagad tā ir ikona, simbols, kur iekšā ir viss, kas ar mūsu tautu un valsti ir noticis. Visa Latvijas vēsture, viss tās traģisms».

lestenes_gramataŠī skaistā baznīca 1944./45. gada ziemā kļuva par liecinieci  un patvērumu Kurzemes  cietokšņa cīnītājiem. Ik gadu 23. decembrī latviešu leģionāri un viņu tuvinieki ir pieminējuši šīs Ziemassvētku un janvāra kaujas. Līdz atmodai iedeguši svētku eglīti kādā klusākā meža ielokā, bet kopš 1989. gada
23. decembra Džūkstē, bet tagad Lestenē — karavīru Brāļu kapos pie dievnama. Kapulauks ar zināmiem un nezināmiem, memoriālā siena ar cīnītāju vārdiem un uzvār­diem un baznīca, kurā aizlūgt un pieminēt savus karavīrus. Ik gadu, īsi pirms Lāčplēša dienas, novada jaunsargi apsola turpināt vecvectēvu uzticības ceļu Latvijai. 16. martā un 8. maijā te nāk ģimenes ar bērniem un kapulauks kļūst par ziedu lauku piemiņai. Un vienmēr te var satikt mūsu valsts armijas karavīrus. Ko šodienas karavīriem nozīmē Lestene, pauž NBS komandieris Rai­- monds Graube: «Mēs ar iekšēju degsmi sevi spēcinām, lai arī turpmāk spētu apliecināt dzimtenes mīlestību. [..] Ar lepnumu mēs nesam sarkanbaltsarkano karogu, esam modri par savas valsts drošību un ik dienas apliecinām savu patriotismu.»

Viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, NBS komandieris no 2003. līdz 2006. gadam, par savu īpašo saistību ar šo vietu izstāsta grāmatā, apliecinot, ka «Lestene, karavīru piemiņas vieta — svētvieta Latvijas kartē — paliks tautas domās un piemiņā. [..] Ik pavasari Lestenes Brāļu kapos pēc iepriekšējo paaudžu radītā stiprinājuma nāks jauni un veci, ticot, ka pienāks brīdis, kad visā krāšņumā durvis vērs arī Lestenes baznīca. Ticēsim, jo mūs vieno Latvijas svētais vārds».

Lasot grāmatu, atradu rindas, kas uzrunāja īpaši. To autors ir mākslas vēsturnieks, akadēmiķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, kurš joprojām strādā Lestenes baznīcas atjaunošanas fondā.

«It kā pati no sevis auga Lestenes baznīcas simboliskā nozīme, jo tagad daudziem kļuva skaidrs, ka pie leģionāru kapu lauka noteikti ir vajadzīga kapela piemiņai un aizlūgumam, jo baznīca jau ir cilvēciskuma un emociju visuniversālākais patvērums. [..] Kritušo un pārbedīto karavīru dvēselēm ir jātiek koptām, un tieši tāpat ir aprūpējamas arī viņu piederīgo un pēcteču dvēseles. Tāpēc es to uztveru kā uzdevumu atjaunot pēdējo ķēdes posmu, lai baznīca kļūtu arī par kapu lauka sāpju remdētāju un  stiprinātāju dzīvajiem.

Vēl nezinām, kuri cilvēki, kuras sociālās grupas tur tiks garīgi stiprinātas, — vai tie būs mūsu skolnieki, jaunsargi vai Latvijas armijas karavīri. Vai varbūt tie būs mūsu armijas un Afganistānas kara veterāni, bet varbūt starptautisko misiju veterāni, kuri taču arī reiz gribēs savu piemiņas vietu? Es Lestenes baznīcu redzu kā vispārēja humānisma templi kara brūču dziedināšanai un kara radīto sāpju remdēšanai.»

Jāteic, ka daļa no akadēmiķa O. Spārīša teiktā jau notiek. Bet ir ko padomāt starptautisko misiju karavīriem. Pirmajiem, kuri pirms 20 gadiem 1996. gada februārī saņēma ceļa maizi un savas valsts karogu, pirms devās uz Bosniju, jau tuvojas četrdesmit pieci un vairāk. Viņu komandieri jau pensionējušies. Daļai vecāki un vectēvi cīnījušies  leģionāru rindās. 16. marts vai 8. maijs varētu kļūt par dienu, kad Lestenē tiekas tie karavīri, kuri pirms 25 gadiem rudenī uzsāka darbu pie Latvijas armijas atjaunošanas, kuri devās starptautiskajās misijās, redzēja un piedzīvoja biedru nāvi kaujas laukos Afganistānā un Irākā. Varētu tapt grāmata, kur būtu visu misiju dalībnieku vārdi un uzvārdi, misijas vieta, dalībnieku atmiņas. Tā ir pavisam nesena vēsture, bet ne mazāk nozīmīga kā abi pasaules kari un Latvija tajos. Kā rakstīja Astrīde Ivaska, «Drīz aizies tie, kas mūs atceras,/ izzudīs sirdīs mūsu pēdas./ Bet mums vēl jāturas, jāturas,/ vēl neesam veļi, nedz vēja vēdas. [..] /Kaut kādreiz mēs paši paliksim/ tikai gars, tikai vēju vēdas,/ tomēr aiz sevis atstāsim/ savu siržu, savu vārdu pēdas.»

Liels paldies žurnālistam Arnim Šablovskim, kurš no stāstiem un fotogrāfijām par Lestenes baznīcu, Brāļu kapiem, pagastu un tā cilvēkiem izveidoja šo liecību par Lesteni šodien un mūžībā.

Lestenes Brāļu kapi

Ikviens no mums var iesaistīties Lestenes baznīcas atjaunošanā,
izmantojot ziedojumu tālruni: 90006088 (1,42 eiro),
vai ziedojot kontā: LVHABA0551030745431 (Swedbank).