Latvijas Valsts prezidenti

Guntis Ulmanis
Amatā: 1993. gada 7. jūlijs — 1999. gada 7. jūlijs

Pēc piecus gadu desmitus ilgušās padomju okupācijas beigšanās un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas mūsu valstī 1993. gada 8. jūlijā tika ievēlēts jauns prezidents. Simboliski, ka par piekto Latvijas prezidentu kļuva iepriekšējā prezidenta Kārļa Ulmaņa brāļadēls Guntis Ulmanis.

Ulmanis 34_l

G. Ulmanis dzimis 1939. gada 13. septembrī Rīgā toreizējā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa brāļa Eduarda ģimenē. 1941. gadā Ulmaņu ģimeni līdzīgi tūkstošiem citu mūsu valsts pilsoņu padomju vara izsūtīja uz Sibīriju. 1946. gadā G. Ulmanis atgriezās Latvijā, dzīvoja pie attāliem radiem Ēdolē, kur arī sāka skolas gaitas.

1949. gada 25. marta lielajā deportācijā viņa tuvinieki tika izsūtīti atkārtoti, taču nākamajam atjaunotās Latvijas prezidentam izdevās no aizvešanas svešumā paglābties, jo viņa māte bija apprecējusies otrreiz un dēlam devusi citu uzvārdu. Viņš mācījās Jūrmalā, Pumpuru vidusskolā. Sekoja studijas Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātē, kuru viņš pabeidza 1963. gadā, iegūstot ekonomista specialitāti. Jau skolas gados nākamais prezidents slepus no ģimenes izņēma pasi ar savu dzimtas uzvārdu, nomainot patēva uzvārdu — Rumpītis.

Pēc akadēmijas beigšanas jauno ekonomistu iesauca dienēt padomju armijā. Pēc atgriešanās no dienesta G. Ulmanis sāka strādāt celtniecībā par ekonomistu, vēlāk — Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvaldē. 1971. gadā viņu iecēla par Rīgas pilsētas izpildkomitejas plānošanas komitejas priekšsēdētāja vietnieku, taču šajā darbā viņš pirmo reizi dabūja ciest sava uzvārda dēļ, jo pēc pāris mēnešiem G. Ulmani no šī amata atlaida. Ulmanis, kas bija tuvs radinieks «tam Ulmanim», LPSR galvaspilsētas izpild­­- komitejā nebija vēlams.

G. Ulmanis sāka strādāt sadzīves pakalpojumu sistēmā dažādos amatos, arī par Rīgas rajona sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru. Nākamais Latvijas prezidents neilgu laiku strādāja par pasniedzēju Rīgas Politehniskajā institūtā, mācot celt­niecības ekonomiku, kā arī P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē, kur studentiem pasniedza tautsaimniecības plānošanu.

1991. gada 21. augustā, pēc vairāk nekā piecdesmit gadus ilgušās padomju okupācijas Latvijas valsts atguva savu neatkarību.

Sākās atjaunotās Latvijas Republikas jaunbūve. 1992. gadā G. Ulmani iecēla par Latvijas Bankas padomes locekli. Tai pašā gadā viņš iestājas atjaunotajā Latvijas Zemnieku savienībā. Tā bija otrā politiskā partija, kurai bija piederējis G. Ulmanis — trīs gadus iepriekš G. Ulmanis nolika PSRS kompartijas biedra karti, kompartijā viņš bija spiests iestāties militārā dienesta laikā padomju armijā.

1993. gada jūnijā 5. Saeimas vēlēšanās G. Ulmani ievēlēja parlamentā par deputātu no Latvijas Zemnieku savienības saraksta. Tā paša gada 7. jūlijā viņu ievēlēja par Latvijas prezidentu. 8. jūlijā G. Ulmanis kāpa Saeimas tribīnē, lai augstā nama deputātu un visas Latvijas tautas priekšā dotu prezidenta svinīgo solījumu.

G. Ulmaņa prezidentūras laikā liela uzmanība tika pievērsta ārpolitikai — Latvijas integrācijai starptautiskajās organizācijās, sadarbības veidošanai un nostiprināšanai gan ar Eiropas, gan ar citām valstīm. Viens no nozīmīgākajiem panākumiem viņa prezidentūras laikā ir noslēgtais Latvijas — Krievijas Federācijas līgums par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas, pilsonības likuma pieņemšana, Latvijas uzņemšana Eiropas Padomē, kas bija mūsu valsts pieteikums uzņemšanai Eiropas Savienībā.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis 1996. gadā pasludināja moratoriju nāves soda izpildei Latvijā un aicināja Latvijas likumdošanā ieviest nāves soda atcelšanu. Lielu uzmanību viņš pievērsis Latvijas vēstures izpētes un tās izskaidrošanas jautājumiem: 1998. gadā Valsts prezidents kopā ar Ministru prezidentu izveidoja speciālu vēsturnieku komisiju, kuras uzdevums ir detalizēti pētīt totalitāros režīmus un to radītās sekas mūsu valstī. Komisijas darba augļus var redzēt nu jau 28 izdotajos zinātnisko rakstu krājumos.

1996. gada 18. jūnijā Gunti Ulmani Saeima atkārtoti ievēlēja par Valsts prezidentu. Savukārt 1997. gada 4. decembrī Saeima izdarīja grozījumus Latvijas Republikas Satversmes 3. nodaļā — Latvijas Valsts prezidentu ievēlē uz četriem gadiem (nevis uz trim, kā bija vecajā redakcijā), viena un tā pati persona nevar būt par Valsts prezidentu vairāk nekā astoņus gadus no vietas un par Valsts prezidentu nevar ievēlēt pilsoni ar dubultpilsonību.

G. Ulmaņa prezidenta pilnvaru laiks beidzās 1998. gada 8. jūlijā. Pēc savas prezidentūras beigšanās G. Ulmanis turpināja darboties politikā.  2010. gadā viņš kļuva par partiju apvienības «Par labu Latviju» priekšsēdētāju, no šīs partijas saraksta tika ievēlēts 10. Saeimā. G. Ulmanis aktīvi darbojas Rīgas hokeja kluba «Dinamo» vadībā.

Vaira Vīķe-Freiberga
Amatā: 1999. gada 8. jūlijs — 2007. gada 7. jūlijs

Cicerona balvas pasniegana trim Baltijas valstu prezidentiemNākamā Latvijas Valsts prezidente dzimusi 1937. gada 1. decembrī Rīgā, taču 1941. gadā Latvijā ienākušais Otrais pasaules karš un vēlākā sarkanarmijas tuvošanās piespieda viņas ģimeni līdzīgi kā daudzus tūkstošus Latvijas pilsoņu doties bēgļu gaitās uz Rietumeiropu. V. Vīķe-Freiberga pamatizglītību ieguva latviešu bēgļu skolā Lībekā Vācijā un franču skolā Kasablankā Marokā.

Vēlāk, pārcēlusies uz Kanādu, studējusi Toronto universitātē, 1958. gadā saņemot bakalaura grādu psiholoģijā, 1960. gadā — arī maģistra grādu šajā pašā zinātnē. 1965. gadā Makgila un Monreālas universitātē nākamā Latvijas prezidente ieguva zinātņu doktores grādu eksperimentālajā psiholoģijā. Šajā laikā viņa strādāja arī par spāņu valodas tulci un psiholoģi Toronto psihiatriskajā slimnīcā.

No 1965. gada V. Vīķe-Freiberga bija psiholoģijas profesore Monreālas universitātē, pasniedza psihofarmakoloģiju, psiholingvistiku, zinātnes teoriju un eksperimentālo metodi. Šajā laikā viņa nodarbojās arī ar zināt­- nisko darbību — pētījumu temati psiholoģijā par atmiņas, valodas un prāta procesiem.

V. Vīķe-Freiberga Kanādas latviešu sabiedrībā aktīvi darbojusies kopš 1957. gada kā jaunatnes audzinātāja un folkloras speciāliste, domātāja par latviskās identitātes un tautas izdzīvošanas jautājumiem. Folklora un latvju dainas kļūst par vienu no V. Vīķes-Freibergas interešu un izpētes objektiem. Šie pētījumi apkopoti astoņās grāmatās, kurām viņa ir autore vai līdzautore.

Jau kopš studiju laikiem V. Vīķe-Freiberga bijusi nacionālu un starptautisku zinātnisku organizāciju vadošajos amatos — 1984. gadā viņa iecelta par Kanādas Zinātņu padomes locekli un vicepriekšsēdētāju, šajā amatā paliekot līdz 1989. gadam, bijusi NATO zinātniskās diskusiju programmas «Cilvēciskie faktori» Kanādas pārstāve un priekšsēdētāja Briselē. Aicināta kā Kanādas pārstāve — konsultante Brazīlijas parlamenta Satversmes reformas komisijā 1989. gadā. Bijusi arī Kanādas Psiho­logu apvienības, Kanādas Sabiedrisko zinātņu apvienību federācijas, Kanādas Zinātņu akadēmijas franču valodas nozares un Baltu studiju apvienības prezidente. Vaira Vīķe-Freiberga ir Kanādas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, bet kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas — arī Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle.

Monreālas universitātē V. Vīķe-Freiberga strādāja līdz 1998. gadam, līdztekus darbojoties dažādos zinātniskos projektos. Jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sākusi darbu pie Krišjāņa Barona Dainu skapja digitalizācijas un tā latviešu dainu tekstuālās informācijas izdošanas kompaktdiska formātā.

1998. gadā V. Vīķe-Freiberga kļūst par Latvijas institūta direktori. Par mūsu valsti ārzemēs popularizējošās iestādes vadītāju viņa darbojās līdz nākamā gada vasaras sākumam, kad 1999. gada jūnijā virkne kultūras un zinātnes darbinieku atklātā vēstulē paziņo, ka vēlas Vairu Vīķi-Freibergu redzēt Valsts prezidentes amatā. Pēc neveiksmīgās prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK un Tautas partijas izvirzīto V. Vīķi-Freibergu 17. jūnijā ar 53 deputātu balsīm ievēlēja par Valsts prezidenti. 8. jūlijā Latvijas Republikas vēsturē pirmo reizi Valsts prezidenta svinīgo solījumu deva sieviete — par mūsu valsts galvu kļuva toreizējā Latvijas institūta direktore, zinātniece, eksperimentālās psiholoģijas doktore Vaira Vīķe-Freiberga.

V. Vīķe-Freiberga atradās amatā divus pilnvaru termiņus. Atjaunotās Latvijas Republikas laikā V. Vīķe-Freiberga bija vispopulārākā no visiem valsts vadītājiem — viņas reitingi svārstījās no 70 līdz 85%. Viņas galvenās aktivitātes bija saistītas ar ārpolitiku — viņai bija liela loma Latvijas uzņemšanā Eiropas Savienībā un NATO 2004. gadā. Savukārt 2006. gadā Latvija, Lietuva un Igaunija izvirzīja V. Vīķi-Freibergu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra amatam, kurā gan viņa netika ievēlēta. Pēc otrā prezidentūras termiņa beigām V. Vīķe-Freiberga aktīvi darbojas starptautiskajā politikā. Kopš 2013. gada viņa ir pasaules līderu alianses — «Madrides kluba» prezidente un Eiropas Padomes Ārlietu komisijas biedre, kā arī darbojas daudzās starptautiskajās sabiedriskajās organizācijās.

Turpinājums sekos.