Latvijas Republikas bruņoto spēku darbība 1918. gada beigās un 1919. gada pirmajos mēnešos

Juris Ciganovs,
Dr. hist., Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks.

Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma un no LĢIA.

Tūlīt pēc Latvijas proklamēšanas Pagaidu valdība vilcinājās veidot savas karaspēka vienības, tomēr sarežģītā politiskā un militārā situācija, Padomju Krievijas iebrukuma draudi un vācu 8. armijas personālsastāva straujā demoralizēšanās radīja nepieciešamību veidot bruņotu spēku jaunās valsts neatkarības aizstāvēšanai.

Apsardzības ministrija un pirmās bruņotās vienības, 1918. gada novembris — decembris
1918. gada 22. novembrī izveidoja Apsardzības ministriju, pagaidām vakantu atstājot ministra posteni. Par Apsardzības ministrijas pārvaldnieku un ministra biedru iecēla savulaik Krievijas Intendantūras Kara akadēmiju beigušo apakšpulkvedi Robertu Dambīti. 6. decembrī par apsardzības ministru iecēla advokātu Jāni Zālīti, savulaik vienu no latviešu strēlnieku bataljonu organizētājiem, bijušo Krievijas Valsts domes deputātu.  Apsardzības ministrija savas darbības sākumā atradās Rīgas Latviešu biedrības nama telpās Pauluči (tag. Merķeļa) ielā, bet decembrī pārcēlās uz Aleksandra (tag. Brīvības) un Stabu ielas stūri.

Tā kā valsts aizsardzībai trūka līdzekļu, Pagaidu valdība nevarēja izveidot savu kara-spēku. Faktiskā vara, tai skaitā arī militārā, atradās vācu okupācijas iestāžu rokās. K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība bija spiesta lūgt palīdzību vācu varasiestādēm. 7. decembrī Pagaidu valdības apsardzības ministrs J. Zālītis parakstīja līgumu ar Vācijas valdības pilnvaroto Latvijā Augustu Vinnigu par kopēja karaspēka veidošanu. Karaspēku bija paredzēts dibināt pēc nacionālā principa. Landesvērā bija paredzētas 26 kājnieku rotas (18 latviešu, 7 vācu, 1 krievu) un 5 artilērijas baterijas (3 latviešu, 2 vācu), kopā 6000 brīvprātīgo. Par Baltijas landesvēru (zemessardze) nosauktā karaspēka priekšgalā bija paredzēts nostādīt neitrālas valsts virsnieku, taču pagaidām to komandēt uzdeva vācu armijas majoram Oskaram Šaibertam.

Landesvēra vācu vienību formēšana sākās jau novembra sākumā: 1. Rīgas rota tika saformēta 12. novembrī, Trieciena nodaļa — 11. novembrī, bet 2. un 3. Rīgas rotas un fon Rādena rota — novembra beigās. Šīs vienības saformēja vietējie vācbaltieši.

Latviešu tautas vairākums noraidīja sadarbību ar vācu okupantiem, tāpēc latviešu rotu formēšana uz priekšu virzījās neapmierinoši. Latgalē formēšanu nepaspēja uzsākt. 8. decembrī uzsāka Cēsu rotas — pirmās latviešu karaspēka vienības formēšanu Cēsīs. Rotas pirmais komandieris bija virsleitnants Arturs Jansons. 10. decembrī Rīgā uzsāka Instruktoru rezerves (vēlākās Virsnieku rezerves rotas un  1. neatkarības rotas) formēšanu. Komandieris — kapteinis Jānis Balodis.

20. decembrī no latviešu studentu korporācijām «Selonija», «Talavija» un citām saformēja Atsevišķo (Studentu) rotu, kas pakļāvās tieši Apsardzības ministrijai. Vēl Rīgā izveidoja Latgales virsnieku un apakšvirsnieku rotu un trīs Rīgas apsardzības rotas.

2_posms
1919. gada janvāris — februāris
1919. gada marts — jūlijs
1919. gada marts — jūlijs

Latviešu karaspēka vienību cīņa pret lieliniekiem Kurzemē, 1919. gada janvāris — maijs
Zem lielinieku militārā spiediena Pagaidu valdība kopā ar nedaudzajām tai uzticīgajām latviešu karavīru vienībām 1919. gada 2. janvārī atstāja Rīgu. 5. janvāra vakarā Pagaidu valdības pārstāvji — apsardzības ministrs
J. Zālītis un iekšlietu ministrs M. Valters kopā ar Atsevišķo (Studentu) rotu vilcienā atstāja Jelgavu, lai brauktu uz Liepāju. Šajā laikā Atsevišķo (Studentu) rotu piedalīja Pagaidu valdībai kā apsardzes vienību. Pārējās latviešu vienības nolēma apvienot lielākā kara­spēka daļā. 5. janvārī Jelgavā apsardzības ministrs ar atsevišķu priekšrakstu nr. 55 dibināja 1. atsevišķo latviešu bataljonu, par kura komandieri iecēla apakšpulkvedi Oskaru Kalpaku. Bataljonā iekļāva Instruktoru rezerves, Cēsu, Latgales apakšvirsnieku un virsnieku, kā arī Rīgas apsardzības rotu atlikušos vīrus. Bataljons kā atsevišķa struktūrvienība ietilpa Baltijas landesvērā un bija pakļauts tā vadības (oberštāba) rīkojumiem.

Kopā ar citiem pretlielinieciskajiem formējumiem 1. atsevišķais latviešu bataljons turpināja atkāpšanos uz Dobeli, tālāk uz Lielauci. Tur 16. janvārī  «kalpakieši» izcīnīja pirmo kauju un guva pirmo uzvaru pār lieliniekiem. Taču, tā kā landesvēra vācu daļas turpināja atkāpties, to nācās darīt arī Kalpaka vīriem.

22. janvārī 1. atsevišķā latviešu bataljona 2. rota kopā ar vācu landesvēra Rādena rotu izcīnīja kauju pie Skrundas skolas, kurā guva uzvaru, taču taktisku apsvērumu dēļ arī šoreiz bija jāatkāpjas pāri Ventai. 24. janvārī pie Aizporu mājām beidzās latviešu bataljona atkāpšanās ceļš,
kalpakiešu štābs nostiprinājās Rudbāržu muižas ēkā. Frontes līnija nostabilizējās, taču stāvoklis joprojām palika kritisks. Lielinieki 30. janvārī ieņēma Kuldīgu un Ventspili, puslokā apņēma Liepāju, kur atradās Latvijas Republikas Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā.

Februārī bataljonam pienāca pirmais frontes papildinājums — no Liepājas ieradās Studentu rotas karavīri, kuri līdz tam bija pildījuši Pagaidu valdības apsardzes dienestu.

1. februārī Liepājā no Vācijas ieradās vācu armijas ģenerālis grāfs Rīdigers fon der Golcs, kas kā vācu armijas 6. rezerves korpusa komandieris kļuva arī par visu Kurzemē dislocēto pretlieliniecisko spēku pavēlnieku, viņa pakļautībā atradās arī no vācu brīvprātīgajiem — algotņiem sastādītā Dzelzs divīzija un Baltijas landesvērs, kurā ietilpa pulkveža O. Kalpaka komandētais
1. atsevišķais latviešu bataljons.

Frontē pret lieliniekiem cīnījās ap 10 000 vīru. Pagaidu valdība Liepājā un tuvākajos pagastos bija izsludinājusi vairākas mobilizācijas, kuras deva ievērojamus
rezultātus. 1. martā 1. atsevišķajā latviešu bataljonā jau bija 600 vīru.

3. martā sākās apvienoto vācu — latviešu spēku kopīgais uzbrukums lielinieku frontē. Uzbrukuma trešajā dienā — 6. martā — pie «Airīšu» un «Skudru» mājām netālu no Skrundas notika pārpratuma sadursme starp latviešu un vācu karaspēka vienībām. Biezās miglas un nemākulīgi veiktās izlūkošanas dēļ viņi noturēja viens otru par lieliniekiem un sāka savstarpējo apšaudi. Apšau­- des laikā krita 1. atsevišķā latviešu bataljona komandieris pulkvedis O. Kalpaks, Studentu rotas komandieris kapteinis N. Grund­-manis, virsleitnants J. Krievs un vācu artilērijas baterijas komandieris leitnants R. Šrinders.

O. Kalpaka vietā bataljona komandiera amatā stājās pulkvedis — leitnants Jānis
Balodis. 20. martā bataljonu pārveidoja par brigādi, par brigādes štāba priekšnieku iecēla pulkvedi — leitnantu Ludvigu Bolšteinu. Kopējais pretlieliniecisko spēku uzbrukums norisinājās 26. martā. Rezultātā no lieliniekiem bija atbrīvota visa Kurzeme un liela daļa Zemgales.

Neraugoties uz labvēlīgo situāciju uzbrukuma turpināšanai pret lieliniekiem, R. fon der Golcam padotie spēki izturējās pasīvi. Tas izskaidrojams ar politiskajām pretrunām starp Latvijas republikas Pagaidu valdību, kura konsekventi iestājās pret Latvijas ģermanizāciju un kolonizācijas mēģinājumiem, un vāciešiem, kuri gribēja atjau­- not Baltijas muižniecības priekšrocības.

1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika vācu militārās varas un vācbaltiešu inspirēts pučs ar nolūku gāzt K. Ulmaņa Pagaidu valdību. Pagaidu valdības pārstāvjiem izdevās paglābties uz tvaikoņa «Saratov», kurš britu karakuģu aizsardzībā stāvēja Liepājas ostas reidā. Pagaidu valdības vietā vācieši mēģināja izveidot sevišķu militāro direktoriju ar vācu juristu O. Barkovski priekšgalā. Šajā direktorijā uzaicināja piedalīties arī Latviešu atsevišķās brigādes komandieri pulkvedi Jāni Balodi, kas atteicās, paliekot uzticīgs Pagaidu valdībai.

Maija sākumā direktorijas vietā izveidoja proģermānisku Pagaidu valdību, kuras priekšgalā izvirzīja pazīstamo mācītāju, rakstnieku un publicistu Andrievu Niedru. Šajā valdībā noteicošā loma bija vācu muižniecībai un vācu militāristiem. A. Niedras valdība pilnībā atbalstīja vācu militāristu centienus pārvērst Latviju par Vācijas provinci. A. Niedras valdība neguva ne mazāko uzticību lielākajā sabiedrības daļā un latviešu karavīru vidū. 22. maijā sākās pretlieliniecisko spēku vispārējs uzbrukums Rīgai. To vadīja Baltijas landesvēra komandieris majors Flečers. Pirmais Rīgā ielauzās barona fon Manteifeļa vadītais landesvēra triecienbataljons.

Rīgas ielās nopietnākas cīņas nenotika. Pēc Rīgas ieņemšanas, atbildot uz lielinieku «sarkano teroru», vācieši atriebjoties uzsāka savu teroru. Vācu karavīri ielenca veselus namu kvartālus, izdarīja plašas kratīšanas un arestus, notika nošaušana bez tiesas, kaut vai sarkana lakata vai aizdomīga izskata dēļ.

Liela nozīme Rīgas ieņemšanas operācijā bija firsta Anatolija Līvena komandētajai Liepājas brīvprātīgo strēlnieku nodaļai, kuru sauca arī par Firsta Līvena nodaļu. Jau 1919. gada 15. janvārī bijušais Krievijas armijas virsnieks, vācbaltu izcelsmes muižnieks firsts (kņazs) Anatolijs Līvens Liepājā sāka formēt brīvprātīgo karavīru vienību cīņai pret lieliniekiem. Nodaļā iestājās krievu, vācbaltiešu, igauņu un latviešu tautības karavīri, kas bija dienējuši bijušajā Krievijas armijā. Nodaļa ideoloģisku apsvērumu dēļ neietilpa Baltijas landesvēra sastāvā, bet kauju laikā darbojās saskaņā ar tā oberštāba pavēlēm.

J. Baloža komandētās Latviešu atsevišķās brigādes uzdevums bija atbrīvot no lieliniekiem Jūrmalu — no Slokas līdz Rīgai, ko tā sekmīgi arī veica. Rīgā latviešu vienības ienāca 23. maijā. Brigādes štābs izvietojās Ģertrūdes ielā 19. Latviešu karavīru klātbūtne nedaudz ierobežoja vācu teroru.

1919. gada maijā Baltijas landesvēra sastāvā esošajā Atsevišķajā latviešu brigādē bija 3 kājnieku bataljoni un 1 kavalērijas divizions. Katrā bataljonā bija 1 ložmetējnieku rota un 1 sakaru komanda. Brigādē ietilpa sapieru rota un saimnieciskā komanda. Kopā brigādē bija 1700 vīru.

Latviešu bruņoto spēku organizēšana Igaunijā un Ziemeļlatvijā
Latvijas Pagaidu valdība saskatīja iespēju uzsākt valsts atbrīvošanu no ziemeļiem. 1918. gada decembra otrajā pusē par Latvijas Pagaidu valdības pārstāvi Igaunijā iecēla mācītāju Jāni Ramani. 1919. gada 7. janvārī no Liepājas uz Rēveli (tag. Tallina) izbrauca kapteinis Jorģis Zemitāns kā Pagaidu valdības militārais pārstāvis. 20. janvārī  J. Zemitāns panāca vienošanos ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Juhanu Laidoneru par paš­aizsardzības rotu formēšanu no Igaunijas valsts teritorijā esošajiem Latvijas pilsoņiem. Viņi vienojās par 6 rotu veidošanu Rēvelē, Pērnavā un Tērbatā (tag. Tartu). 3. februārī Pagaidu valdība kapteini J. Zemitānu iecēla par visa latviešu karaspēka organizētāju un komandieri kā Igaunijā, tā Ziemeļlatvijā.

Igaunijas armijas vadība bija ieinteresēta latviešu vienību veidošanā, jo igauņi turpināja cīnīties pret lieliniekiem. Latvijas Pagaidu valdībai nebija līdzekļu, lai varētu uzturēt un apbruņot savu karaspēku kaimiņvalstī. Igaunijas valdība bija ar mieru materiāli palīdzēt topošajiem Latvijas militārajiem spēkiem. 18. februārī J. Ramanis un J. Zemitāns parakstīja līgumu ar Igaunijas valdību. Saskaņā ar šo līgumu latviešu daļas bija pakļautas Igaunijas virspavēlniecībai. Igaunijas puse apgādāja latviešu vienības ar ieročiem, munīciju, pārtiku un iespēju robežās ar naudas līdzekļiem. Līgums paredzēja arī, ka Igaunijas armijas virspavēlniecības pakļautībā esošie spēki Latvijas teritorijā rekvizīciju veidā tiek apgādāti ar pārtiku, par to maksājot pēc Igaunijas valdības noteiktajām iepirkuma cenām. Šim nolūkam pie pilsētu un apdzīvoto vietu komandantūrām tika radītas speciālas rekvizīcijas komisijas, kas sastāvēja no latviešu un igauņu karaspēka vienību pārstāvjiem. Atbrīvotajos Ziemeļlatvijas apgabalos darbojās arī Latvijas Pagaidu valdības ieceltais apgādības un rekvizīcijas lietu pārzinis agronoms V. Gulbis. Paralēli rekvizīcijām lauksaimniekus piespieda realizēt valsts aizņēmumu. Lai arī rekvizīcijas komisijas centās pildīt savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas, tomēr no lieliniekiem atbrīvotajos Latvijas apgabalos pārtikas produktu bija pārāk maz, lai pilnībā apgādātu tur dislocētos igauņu spēkus.

Pēc 18. februāra līguma noslēgšanas Tērbatā sāka formēt kājnieku bataljonu un artilērijas vadu, pakļaujot tos Igaunijas armijas 2. divīzijas komandierim. Drīz bataljonu pārveidoja par 1. Valmieras kājnieku pulku. Par pulka pirmo komandieri iecēla pulkvedi — leitnantu  Jūliju Jansonu. Pulka artilērijas vadu pārveidoja par bateriju, tās komandēšanu uzņēmās virsleitnants Arturs Dannebergs.

Februāra sākumā Igaunijas armija bija atbrīvojusi no lieliniekiem Valku un Rūjienu un šo pilsētu apkārtni. Atkarotajos Ziemeļlatvijas rajonos sāka darboties latviešu civilpārvalde ar inženieri Markusu Gailīti priekšgalā. 21.—27. februārī tur tika izsludināta mobilizācija Latvijas pilsoņu vidū. Iesauca 60 virsniekus un 1451 karavīru. Pusgadu ilgušais lielinieku jūgs bija pilnībā sagrāvis latviešu tautas ilūzijas par «proletariāta diktatūru». Ticība Latvijas valstij un tās bruņotajiem spēkiem pieauga ar katru brīdi. 31. martā Igaunijas armijas virspavēlnieks pulkvedis J. Laidoners izdeva pavēli par Ziemeļlatvijas brigādes izveidošanu. Ietērpa priekšmetus un uzkabi Ziemeļlatvijas karaspēka daļas sākumā saņēma no Igaunijas armijas intendantūras iestādēm un mūsu rekvizīcijas komisijām.

Nacionālo zaļo partizānu darbība
1919. gada pavasarī sarkanais terors lielinieku kontrolētajā Latvijas teritorijā bija sasniedzis kulmināciju. Daudzi iedzīvotāji, vairoties no lielinieku represijām, bēguļoja. Padomju Latvijas armijas aizmugurē sāka darboties pretlielinieciskās nacionālo partizānu grupas, kuras tautā dēvēja par zaļajiem un mežabrāļiem.

Latvijas teritorijā darbojās četras lielākās zaļo grupas. Viena no tām bija t.s. Veckalniņa partizāni, kurus lielinieki dēvēja par Zaļā Artūra bandu. Šī grupa darbojās Vidzemē — Cēsu un Smiltenes apkārtnē, to vadīja Artūrs Veckalniņš (Zaļais Artūrs). 1919. gada aprīlī Zaļā Artūra grupa uzbruka Cēsu cietumam, atbrīvojot no tā visus lielinieku gūstekņus.

Gulbenes apkārtnē darbojās Malienas partizānu vienība kapteiņa Jūlija Ērgļa vadībā, savukārt Balvu mežos bija nodibinājusies vienība, kuru vēlāk nosauca par Latgales partizānu pulku un kuru vadīja vēlākais pulk­vedis — leitnants Jānis Vīndedzis.

Kalpaka bataljona karavīri Rudbāržu muižā. 1919. gada sākums. Pirmajā rindā trešais no kreisās — O. Kalpaks.
Kalpaka bataljona karavīri Rudbāržu muižā. 1919. gada sākums. Pirmajā rindā trešais no kreisās — O. Kalpaks.

Pazīstami ar savu darbību kļuva arī Augškurzemes partizāni, kas darbojās Sēlijas mežos. Tos vadīja vēlākais Latvijas armijas ģenerālis Jānis Indāns.

Veidojoties Latvijas armijai, daļa šo vienību iekļāvās tās sastāvā, kļūstot par regulārām karaspēka daļām un paturot agrākos nosaukumus: Latgales partizānu pulks, Augš­- kurzemes partizānu pulks un Malienas atsevišķais bataljons. Veckalniņa partizāni jeb Zaļā Artūra grupa iekļāvās 2. Ventspils kājnieku pulkā.

Partizāni darbojās sev labi zināmā apvidū un pierastā vidē. Uzbrukumi notika sarkanarmiešu sargposteņiem, patruļām, pārtikas savākšanas komandām, arestantu etapiem.