Latvijas labdaru piemiņu iemūžina «Vējiņu kausā»

Taivo Trams

Foto — no RJC un Vējiņu ģimenes arhīva.

Austrālijas latvieši Aina un Jānis Vējiņi ir vieni no tiem Latvijas atbalstītājiem, kuru vārdu ar īpašu cieņu piemin Zemessardzē un Jaunsardzē. Nu viņu piemiņa ir iemūžināta ne tikai atmiņās.

Balstījuši jaunsargus un zemessargus
Atskatoties uz ilgo un ražīgo sadarbību ar Ainu un Jāni Vējiņiem, uz viņu neatsveramo devumu Zemessardzei un Jaunsardzei, doma par abu piemiņas iemūžināšanu bija pašsaprotama. Tā tapa «Vējiņu kauss» — orientēšanās sporta sacensības jaunsargiem, kas šogad Cēsu apkaimē, Nacionālo bruņoto spēku atpūtas un sporta bāzē «Pipariņi» startēja pirmo reizi kā vēl salīdzinoši neliels pasākums, taču ar lieliem nākotnes plāniem — līdz pat starptautiskam līmenim.

Ideju par «Vējiņu kausa» izveidi izvirzīja Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra (RJC) direktors Druvis Kleins, un šī ideja lieliski saskanēja ar jaunumiem jaunsargu apmācībā — no šī mācību gada jaunsargu sagatavošanā daudz vairāk tiek akcentēta tieši fiziskā sagatavotība. Tā palēnām doma par Ainas un Jāņa Vējiņu piemiņas iemūžināšanu no idejas pārtapa pavisam konkrētā pasākumā ar ne mazāk konkrētu ceļojošo «Vējiņu kausu».

JS Cesis

«Aina un Jānis Vējiņi bija cilvēki, kas daudz laika un līdzekļu veltīja, atbalstot Zemessardzi un Jaunsardzi laikā, kad tās vēl tikai veidojās un nostiprinājās. Jaunsardze saņēma materiālu palīdzību no Vējiņu ģimenes arī krīzes gados, tādējādi mums izdevās sasniegt krietni vairāk, ko bez šī atbalsta mēs nepaveiktu,» stāsta RJC Jaunsardzes departamenta direktors Ansis Strazdiņš.

Par jaunumiem jaunsargu sagatavošanā 

Runājot par uzlabojumiem jaunsargu sagatavošanā, A. Strazdiņš uzsver fiziskās sagatavotības normatīvu ieviešanu. «Mācību gada laikā jaunsargi kārtos fiziskās sagatavotības normatīvus. Jaunsardzē mums ir trīs fiziskās sagatavotības līmeņi atbilstoši katra spējām — katrs jaunsargs pēc normatīvu nokārtošanas saņems zelta, sudraba vai bronzas nozīmīti.» Jaunsargam pieaugot un pārejot no vienas grupas uz nākamo, normatīvs būs jānokārto atbilstoši jaunajām prasībām konkrētajā grupā. «Šis jaunums jaunsargiem ir pietiekami motivējošs, lai pievērstu lielāku uzmanību savām fiziskajām spējām. Nozīmītes par izpildītajiem normatīviem būs papildu stimuls piespiesties un censties sasniegt labāku rezultātu,» uzsver A. Strazdiņš.

Otrs jaunums ir attiecināms uz Jaunsardzes instruktoru sagatavošanu, proti, instruktoriem ir iespēja papildināt savas zināšanas, beidzot apmācību Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Instruktoru kursos ir iespēja apgūt dažādas programmas — no dažu mēnešu kursa līdz divu gadu apjomīgai programmai. «Svarīgākais, ko gribam papildus dot mūsu instruktoriem, ir māka saprasties un prast strādāt ar dažāda vecuma jauniešiem, citiem vārdiem — trenera prasmes un psiholoģija,» skaidro A. Strazdiņš.

Šogad uzsākta arī instruktoru metodiskā apmācība, kuras galvenais mērķis ir vienāda sagatavotības līmeņa sasniegšana instruktoriem visos novados. «Mēs veidojam instruktoru metodiskās apmācības sistēmu, kas ietvers trīs seminārus gadā, ko katram instruktoram šajā laika posmā vajadzētu apgūt. Seminārā Ādažos Jaunsardzes instruktori apgūst iemaņas, kā jauniešiem mācīt šaušanu ar pneimatisko un mazkalibra šauteni, alpīnisma pamatprasmes un orientēšanās zināšanas. Cēsīs savukārt instruktori apgūst individuālās lauka kaujas iemaņas nakts un dienas laikā, pirmās neatliekamās palīdzības sniegšanas prasmes, orientēšanos ar militārās kartes palīdzību nakts laikā un ar sporta karti dienā, arī ierindas mācību. «Akcentējam to, lai instruktoriem būtu vieglāk šīs zināšanas nodot tālāk. Papildus tam tiek gatavots metodiskais materiāls, ko instruktori varēs izmantot savā ikdienas darbā ar jaunsargiem. Piemēram, šajā materiālu apkopojumā būs atrodami apraksti par apmācības blokiem, kas instruktoram ļaus variēt katras nodarbības saturu un norisi atbilstoši cilvēku skaitam, arī laika apstākļiem. Tādējādi jaunsargu sagatavošanas metodikā visā Latvijā nebūs krasu atšķirību,» saka Jaunsardzes departamenta direktors.

Sacensības visiem

«Vējiņu kauss» veidots kā maksimāli demokrātiskas sacensības, kurās var piedalīties gan pieredzējuši sportisti, gan iesācēji — katrai vecuma grupai un sagatavotības pakāpei ir sava trase un sava grūtības pakāpe. Šogad par Vējiņu kausu cīnījās vairāk nekā 120 dalībnieku, savukārt jau nākamgad paredzams, ka dalībnieku skaits būs krietni lielāks, jo jaunsargiem pievienosies arī kolēģi no Lietuvas, Igaunijas un Lielbritānijas. Nākamgad uz šīm sacensībām tiks uzaicināti arī dalībnieki no skautiem un gaidām, mazpulcēni, kā arī vanadzēni no «Daugavas vanagu» jaunatnes organizācijas. «Aicinājums piedalīties «Vējiņu kausā» tiks nosūtīts mums radniecīgajām jaunatnes organizācijām jau tuvākajā laikā,» saka A. Strazdiņš.

Kā «Vējiņu kausa» izcīņas disciplīna orientēšanās izvēlēta, jo šis sporta veids ir viens no demokrātiskākajiem, kurā droši var piedalīties arī cilvēki bez iepriekšējas sagatavotības, arī īpašs inventārs un apģērbs nav obligāts. Turklāt orientēšanās apvidū ir viena no prasmēm, ko jaunsargi apgūst savās nodarbībās, tāpēc bažīties par to, ka kāds varētu mežā nomaldīties, nav pamata. Daļa jaunsargu arī trenējas šajā sporta veidā — Jaunsardzei ir noslēgti līgumi ar vairākiem orientēšanās klubiem, izmantojot «Jauno politisko iniciatīvu» projektā paredzētos līdzekļus, tādēļ jaunsargi šajās populārajās sacensībās var piedalīties bez maksas.

Cēsis kā pirmā «Vējiņu kausa» izcīņas vieta izvēlēta, jo tur ir sacensību sekmīgai norisei vajadzīgā infrastruktūra. Turklāt orientēšanās sports Cēsu apkaimē ir visai populārs, un apkārtnes meži ir iemūžināti precīzās orientēšanās kartēs. Sacensību organizētāju vidū bija vairāki pieredzējuši orientieristi no instruktoru vidus, arī Juris Kokins un Jaunsardzes 3. novada nodaļas vadītāja Zita Rukšāne. Tas viesa īpašu pārliecību — viss izdosies!

VejinsAustrālijā būvē Dzimtenes mīlestības pamatus
Ainas un Jāņa Vējiņu diemžēl vairs nav mūsu vidū, taču viņu idejas Latvijā turpina nest Vējiņu dzimtas nākamās paaudzes, tostarp mazdēls Dāvids Vējiņš. Dzimis un audzis Austrālijā, viņš pieņēma šķietami pārsteidzošu lēmumu pamest sakārtoto un pārticīgo dzīvi savā dzimtajā kontinentā un doties uz senču dzimteni Latviju. Šo vēlmi dzīvot un strādāt Latvijā Dāvids bija izteicis jau agrāk, un, meklējot darbu, šī iespēja radās. Savu lēmumu viņš nav nožēlojis ne mirkli.

Vienmēr gribējuši atgriezties
Latvijas mīlestība Dāvidā iedēstīta apzināti, agri un pamatīgi. Pretstatā daudziem mūsdienu ekonomiskajiem migrantiem, kuri saikni ar savu dzimteni cenšas pēc iespējas ātrāk aizmirst, Vējiņu ģimene dzīvoja ar skaidru pārliecību — lai kur viņi atrastos, viņu īstā Dzimtene ir Latvijā. «Mūsu dzīves pamatprincips, līdzīgi kā daudziem citiem latviešiem, kas izceļoja trimdā kara vai pēckara laikā, bija doma par savu ģimeni, tās drošību un izdzīvošanu. Taču tam visam blakus vienlīdz svarīga bija arī Tēvzeme. Esmu pārliecināts, ka viņiem visiem bija plāns kādreiz atgriezties mājās, tajā brīdī, kad Latvija būs brīva. Visādā ziņā manu vecvecāku domu gaita bija tieši tāda, un to viņi nodeva arī citiem cilvēkiem, kas bija ap viņiem,» stāsta Dāvids.

Visi četri Dāvida vecvecāki ir dzimuši Latvijā, savukārt abi vecāki — Austrālijā. Dāvids un viņa māsa ir dzimuši austrālieši, taču viņu dzīvē vienmēr bijis ārkārtīgi svarīgs ģimenē valdošais uzskats — viņi ir latvieši, un latviešu valoda ir jāmācās. Vecve­- cāki nekad nezaudēja cerību — kad Latvija būs brīva, pārcelsies uz Dzimteni, atceras Dāvids. Diemžēl liktenim bija citi plāni — tad, kad Latvija atguva neatkarību, Aina un Jānis saprata, ka viņi lēmumam atgriezties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā ir par vecu, turklāt ģimene jau bija sakuplojusi Austrālijā, un mazbērnus būtu bijis grūti atstāt. «Viņi paši vēlējās to darīt, bet vecumdienās ir grūtāk sākt jaunu dzīvi,» saka Dāvids.

Šķiet, tieši tad arī radās doma par palīdzības sniegšanu atdzimstošajai Latvijai — ja ne paši pārceļamies un strādājam Latvijas labā, tad savu iespēju robežās sniedzam palīdzību. «Tā arī sākās fonda un atbalsta projektu idejas. Viņi to ļoti uzsvēra — ja paši nevar būt Latvijā un palīdzēt tās atjaunošanā uz vietas, tad vismaz var iesaistīties, lai celtu valsts līmeni ar savu palīdzību.»

vejini

Sākt no apakšas un iet tikai uz augšu
Jānim Vējiņam bija militārā pieredze,  dienot leģionā, tāpēc pirmās domas bija par atbalsta sniegšanu atjaunotās Latvijas militāri patriotiskajām organizācijām, tostarp Jaunsardzei un Zemessardzei. «Redzot to apgādes līmeni, kāds nu tolaik bija, viens no pirmajiem atbalsta projektiem bija zābaku un mugursomu sarūpēšana zemessargiem. Vecaistēvs saprata, ka tās it kā ir diezgan elementāras lietas, taču viņš vienmēr uzsvēra, ka katrs projekts un jauns aizsākums ir jāsāk, ja tā var teikt, no pašas apakšas un tad jāvirzās tikai uz augšu,» atminas Dāvids.

Jāņa Vējiņa mērķis bija sekmēt Latvijas jaunatnes patriotisko attīstību. Un šim mērķim Jānis un Aina spēja piesaistīt ne tikai draugus, bet arī plašāku Austrālijas latviešu sabiedrību.

Atbalstāmo projektu bijis ļoti daudz. «Sākumā bija palīdzība Jaunsardzei un Zemessardzei, tad nāca balvas jaunsargiem no balvu fonda (Jānis Vējiņš izveidoja sabiedrisko fondu «Austrālijas latviešu balva jaunsargiem») — tās bija konstantās atbalsta formas. Tad vēl daudzus gadus viņi palīdzēja finansēt vai paši pilnībā finansēja Latvijas vēstures grāmatu izdošanu, kuru lielākā daļa tika ziedota skolām un bibliotēkām, daži eksemplāri nonāca arī Zemessardzē. Ar Ainas un Jāņa Vējiņu atbalstu tapa arī viena no pirmajām karavīru dziesmu grāmatām atjaunotajā Latvijā («Dziesmas Tēvijas sargiem», izdota 2002. gadā).»
Tolaik Vējiņu ģimene iesaistījās palīdzības projektā Brāļu kapu sakopšanai. Mērķis bija atjaunot četras piemiņas vietas. «Vecaistēvs un vecāmāte abi gana aktīvi tur darbojās, viņi arī palīdzēja atrast cilvēkus, kas spēja finansiāli atbalstīt šo projektu. Viņu kontakti noderēja arī mecenātu piesaistīšanā citu piemiņas vietu atjaunošanai vai izveidei.»

Stingri un mīloši
Atceroties savus vecvecākus, Dāvids uzsver: «Bieži ir tā, ka tikai vectēvs Jānis tiek pieminēts, runājot par labdarību un dažādiem atbalsta projektiem. Bet, tāpat kā katram ķermenim ir kakls un galva, arī par viņiem es varu teikt — Aina bija tas kakls. Viņa bija tā, kas grozīja un lēma — vai kaut kas notiks vai nenotiks. Bieži vien tieši viņa izšķīra kāda projekta likteni, jo Jānim parasti bija tā — ja kaut kas iekritis prātā, tad ir jādara, un viss! Aina, ja viņa saprata, ka kaut kas nesanāks tā, kā tam vajadzētu būt, stingri pateica — nē, viss, nebūs! Bet, par laimi, tādus projektus, kas Latvijai ir svarīgi, piemēram, pieminekļu atjaunošana, vēstures grāmatu izdošana, atbalsts Zemessardzei un Jaunsardzei, viņa vienmēr atbalstīja par visiem 100%. Aina arī pati daudz iesaistījās ar tīri praktisku palīdzību — rakstīja vēstules vai palīdzēja to darīt, menedžēja un koordinēja projektu gaitu. Un tam bija liela nozīme, jo Jānim, kā atceros, bieži vien bija tāds teiciens — «man nav laiks». Jo viņš parasti iesaistījās reizē tik daudzās lietās, ka vienmēr bija jāmeklē veids, kā visu izdarīt ātrāk. Un tas savukārt bija jādara, lai būtu vairāk laika darīt vēl kaut ko citu, pievērsties kādam citam projektam.»

Vecāmāte Aina mazdēlam joprojām ir īpaši tuvu pie sirds. «Viņa vienmēr bija tāda mīļa un jauka ar visiem, viņai izdevās izveidot labu kontaktu ar jebkuru cilvēku. Pat pirmo reizi Ainu satiekot, visiem bija prieks ar viņu aprunāties,» kavējas atmiņās Dāvids. Savukārt vectēvs Jānis bija diezgan stingrs. «Ja viņš bija kaut ko iedomājies, tad vienmēr saprata, ka darīs maksimāli daudz, lai viss izdotos. Un atbilstoši prasīja to arī no citiem. Laika gaitā tas radīja lielu re-spektu pret viņu gan no tuvinieku, gan citu cilvēku puses. Daudzi cilvēki bieži vien svārstās — varbūt to izdarīsim, bet varbūt tas tomēr neizdosies… Vectēvam bija tā — es gribu, lai tas notiek, un tas notiks!»

Mazdēls piepilda vecvecāku sapni
Bērnības gados šāda stingrība un prasīgums, kā arī rūpes un domas par tālo Latviju nav bijušas pārāk saprotamas un pieņe­- mamas, atzīst Dāvids. «Kad biju vēl bērns, man galīgi nebija skaidrs, kāpēc man jāpalīdz locīt kaut kādas aploksnes vai jāburas cauri telefonu grāmatai, lai atrastu latviskos vārdus no visas Austrālijas — nu, kam tas ir vajadzīgs? Tikai tad, kad pats sāku palikt vecāks un projekti, kuros palīdzēju, kļuva nopietnāki, es sāku vairāk saprast.» Toreiz, «perestroikas» un pirmo neatkarības gadu laikā arvien vairāk latviešu sāka braukt uz Austrāliju. «Tad bija tāda silta, jauka sajūta, ka tu vari runāt ar cilvēkiem, kuri ir no Latvijas un var reāli pateikt, kas tur notiek, kas ir mainījies un uzlabojies. Un bija arī lepnums, jo daļa šo cilvēku bija saistīta ar tiem projektiem, kuros bija iesaistīts vecaistēvs.»

vejini-img_0064

Tā laika notikumi arī deva būtiskāko impulsu, kas pamudināja Dāvidu pārcelties uz dzīvi Latvijā. Nu viņš Latvijā dzīvo jau divus gadus un droši var teikt — ir iedzīvojies. Austrālijā dzimušā un augušā jaunā vīrieša valodā akcents tikpat kā nav jūtams, un nezinātājs nemūžam nepateiktu, ka uz Latviju viņš pārcēlies dzīvot tikai pirms nieka pāris gadiem.

«Man ļoti gribējās pašam atbraukt uz šejieni, padzīvot te un savām acīm redzēt, kas tad te ir tik īpašs un tik silts, ka cilvēki, kas jau sen kā aizbraukuši un pilnībā no nulles izveidojuši sev citu dzīvi otrā pasaules malā, vecumdienās tomēr izdomā, ka ir jāatbalsta tās otras valsts attīstība. Loģiskā domāšana te noteikti nav izmantojama.»

Dāvida pirmā darbadiena Rīgā pienāca vienlaikus ar skumju ziņu — vecāmāte Aina todien aizgāja aizsaulē. «Protams, bija ļoti skumji, tomēr savā ziņā man bija arī tāds gandarījums, ka visi mani vecvecāki piedzīvoja to dienu, kad es sāku strādāt viņu dzimtajā Latvijā. Visi četri vecvecāki atvadījās no manis lidostā Austrālijā, un tad viņi pieredzēja, ka es, no viņu viedokļa, atgriezos mājās.»

Runājot par «Vējiņu kausu», Dāvids ir ļoti apmierināts. «Tas bija ļoti superīgs pasākums. Pašam bija prieks un gods tur būt un arī redzēt, ka visi jaunsargi, lai arī bija ļoti agrs rīts un daudzi noteikti bija mērojuši tālu ceļu, bija aktīvi, ieinteresēti un priecīgi tur būt.» Viņš arī pārliecinājies, ka sacensību organizēšanā ieguldīts daudz darba un padoma. Lai gan sākums it kā ir salīdzinoši neliels, tomēr — «jāsāk vienmēr no apakšas un tad jādodas tikai uz augšu». Katrā gadījumā tā uzskatīja viņa vectēvs Jānis Vējiņš.

Austrālijas latviešu «motors»
Jaunsardzes un Rekrutēšanas centra (toreiz — Zemessardzes Jaunsardzes departaments) bijušais direktors Sergejs Čevers ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem bijusi iespēja tieši sastrādāties ar Jāni Vējiņu laikā, kad viņš tikai sācis sniegt palīdzību Latvijai. Abi iepazinušies 1999. gada nogalē, kad J. Vējiņš ieradies Zemessardzes štāba Jaunsardzes departa­- menta Jaunsardzes daļā un piedāvājis finansiālu palīdzību jaunsargiem no Austrālijas tautiešiem. Pirms tam J. Vējiņam jau bijuši sadarbības projekti ar Nacionālo aizsardzības akadēmiju un Zemessardzes Medicīnas daļu, piegādājot kadetiem armijas zābakus un zemessargiem — zobārstniecības iekārtas.

Jānis Vējiņš viņa atmiņās palicis kā savdabīgs un interesants cilvēks, atklāts, šad tad paskarbs, tāds, kas vienmēr turējis vārdu, prasīgs un punktuāls. Tajā pašā laikā viņš bijis arī diezgan liels joku plēsējs, galants pret sievietēm, godkārīgs un diezgan stūrgalvīgs. «Praktiski visu savā dzīvē Jānis bija sasniedzis pats — ar smagu darbu un gudru galvu. Viņš ar savu kundzi Ainu bija īsteni Latvijas patrioti, kuri daļu no brīvā laika veltīja Austrālijas latviešu sabiedrības konsolidēšanai, lai sniegtu palīdzību atjaunotās Latvijas armijai un Jaunsardzei,» stāsta S. Čevers. Būtiskākie un lielākie kopīgie projekti bija saistīti ar palīdzības sniegšanu pirmajām jaunsargu skolām Aizkrauklē, Jaunaglonā, Kazdangā un Apē. Skolas saņēma video un TV tehniku, bet labākie jaunsargi — naudas balvas. Labākā no skolām ik gadu saņēma Austrālijas latviešu ceļojošo vairogu — «Jaunsargu balvu». Par Austrālijas latviešu saziedoto naudu jaunsargiem tika sagādāti vairāki simti kompasu, nopirktas dažādas vēstures grāmatas, 900 guļammaisi, vairāki simti mehānisko konstruktoru. «Tomēr galvenais mūsu sadarbības projekts, manuprāt, bija par Austrālijas latvieša Antona Rutkas ziedoto naudu šuvējas Ausmas Apšes izgatavotais Jaunsardzes karogs, kuru 2002. gada 22. augustā iesvētīja Doma baznīcā,» uzsver S. Čevers. Atceroties sadarbību ar Ainu un Jāni Vējiņiem, Sergejs Čevers saka, ka šis laika posms būtu veselas grāmatas vērts. «Viņš bija kā Austrālijas latviešu motors, kas dzina uz priekšu tautiešus, lai tie atbalstītu latviskas Latvijas jaunatnes patriotisko audzināšanu.» Kā pēdējais projekts, kurā viņš iesaistījies, paliek Cēsu skolnieku rotas karoga tradīciju izkopšana Ziemeļlatvijas vidusskolās. «Domāju, ka, veidojot «Vējiņu kausa» izcīņu jaunsargiem, esam devuši Jānim un Ainai Vējiņiem pienācīgu godu un atceri,» uzskata Sergejs Čevers.