Latvijas Kara muzejā diskusija par hibrīdkaru

Aizsardzības ministrija ir uzsākusi darbu pie jaunās Valsts aizsardzības koncepcijas izstrādes, un līdz tās galīgai izstrādei ministrija paredzējusi sarīkot piecu publisku diskusiju ciklu, lai pēc iespējas plašāk izvērtētu pašreizējo ģeopolitisko un drošības situāciju, kā arī sekmētu Valsts aizsardzības koncepcijas izstrādes kvalitāti un sabiedrības izpratni par aizsardzības un drošības jautājumiem. Šajās diskusijās paredzēts iesaistīt dažādu akadēmisko institūciju pētniekus, valsts un pašvaldību pārstāvjus, žurnālistus un sabiedrībā pazīstamas personas. Pagājušā gada decembrī sadarbībā ar Latvijas ārpolitiskas institūtu notika diskusija «Kā sargāsim Latviju: jaunā Valsts aizsardzības koncepcija», bet šī gada 27. februārī Aizsardzības ministrija sadarbībā ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centru (DSPC) rīkoja diskusiju «Hibrīdkarš — robeža starp civilo un militāro atbildību». Diskusija notika Latvijas Kara muzejā un pulcēja plašu interesentu loku.

Hibridkars

Diskusiju atklāja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis. Viņš hibrīdkaru salīdzināja ar miglu, kura tverot cauri pirkstiem aizslīd un, pūšot vējam, aizbēg. Ministrs uzsvēra, ka hibrīdkara jēdziens ir pazīstams jau sen, tikai ar citiem nosaukumiem — maldināšana, meli, slepeni uzbrukumi, ekonomiskā šantāža, apmelošana, kukuļošana. Latvijas Republikas neatkarības pretinieki šādas cīņas metodes lietoja Neatkarības kara laikā 1919. un 1920. gadā, kad pret jauno valsti vērsās ar apmelošanu, agresīvu propagandu, sludinot, ka vienīgās mūsu izvēles iespējas ir pievienošanās citai valstij vai padošanās.

Diskusijas ievadā DSPC direktors Jānis Bērziņš sniedza skaidrojumu par to, kas ir hibrīdkarš un kā tas izpaužas. Militārās zinātnes teorētiķis Karls fon Klauzevics 19. gadsimtā izvirzīja ideju, ka karš ir politikas turpinājums. Ja karš ir vajadzīgs, lai sasniegtu politiskus mērķus, tad šos mērķus var sasniegt divos veidos. Viens veids — tiešās metodes, otrs — netiešās. Hibrīdkarš ir mērķu sasniegšana netiešā veidā.

J. Bērziņš jau pašā diskusijas sākumā aicināja saukt lietas īstajos vārdos, proti, neslēpties aiz vispārējām frāzēm un saukt vārdā valsti, kura pret citām valstīm, to skaitā Latviju, izmanto hibrīdkara izpausmes — tā ir Krievija. Tas, ka Krievijas politikā attiecībā pret Latviju var saskatīt hibrīdkara elementus, nav noslēpjams. J. Bērziņš savā priekšlasījumā klātesošajiem pastāstīja par hibrīdkara
klasiskajām astoņām fāzēm. Pirmā ir nemilitāra asimetriska kara darbība, iekļaujot informatīvus, psiholoģiskus, diplomātiskus un ekonomiskus pasākumus, lai ietekmētu sabiedrību politiski, ekonomiski un, cik iespējams, arī militāri, nelietojot atklātu militāru konfrontāciju. Pēc tam seko otra fāze — tās pašas darbības ar mērķi maldināt politiskos un militāros līderus. Trešā fāze ietver valdības un pašvaldību amatpersonu uzpirkšanu, iebiedēšanu un maldināšanu. Ceturto fāzi veido destabilizējošā propaganda, lai palielinātu neapmierinātību sabiedrībā, kā arī slēptu militārpersonu grupu (mēs tagad tos zinām kā «zaļos cilvēciņus») iesūtīšana varas maiņas provocēšanai. Piektā fāze paredz lidojumiem slēgtu zonu izveidošanu virs valsts, kurai plānots uzbrukt, piespiedu blokāžu izveidošanu, privātu militāru uzņēmumu izmantošanu. Tikai sestā fāze paredz tiešas militāras darbības uzsākšanu, septītā fāze savukārt ir mērķtiecīga pasākumu kombinācija, kuru veido gan informatīvas operācijas, gan elektroniskā kara operācijas, gan gaisa telpas operācijas. Visbeidzot, astotā fāze paredz salauzt visas atlikušās pretestības izpausmes un iznīcināt visas vēl atlikušās ienaidnieka vienības. Diskusijas dalībnieki paši varēja secināt, vai šobrīd Krievija mūsu valstī izmanto kādu no šīm hibrīdkara fāzēm. «Pirmās pazīmes hibrīdkaram ir tad, kad tu pakļaujies nenoteiktībai,» uzsvēra Kultūras ministrijas Mediju politikas izstrādes ekspertu darba grupas vadītājs Mārtiņš Kaprāns.

Nevar noliegt, ka šāda veida darbībās liela nozīme ir plašsaziņas līdzekļiem, sevišķi televīzijai, kurai ir liela loma sabiedrības informēšanā un sabiedrības noskaņas ietekmēšanā. Liela problēma Latvijā ir «sāpju bērns» Latgale — uzsvēra M. Kaprāns, tāpēc vajadzētu vērst uzmanību uz to, cik daudz tur ir pieejamas nelegālās satelīttelevīzijas, kurās nav Latvijas kanālu. Līdz ar to Krievijas televīzijas kanālu iespaidā veidojas mūsu valstij nelabvēlīgs informācijas fons. Atvaļinātais ģenerālis Ainārs Pencis, viens no diskusijas dalībniekiem, rosināja izmantot iespēju plašsaziņas līdzekļu nozarē izmantot izņēmuma stāvokli, aizliedzot mūsu valstij nelabvēlīgu informāciju izplatošos Krievijas propagandas kanālus, piemēram, «Rossija RTR». Klaju melu aizliegšanu ģenerālis neuzskata par cilvēktiesību vai vārda brīvības ierobežošanu. Viņam oponēja LTV žurnāliste Olga Draģiļeva, kas uzsvēra, ka valstij nav jānodarbojas ar aiz­- liegšanu jeb «aizliegtā augļa» veidošanu, bet gan jārod finansējums, lai nodrošinātu televīzijā objektīvus, valstiski pareizi orientētus žurnālistikas materiālus krievu valodā. Par šāda valsts finansēta kanāla krievu valodā nepieciešamību runāts daudz, bet līdz praktiskiem darbiem vēl nav nonākts. Arī atvaļinātais brigādes ģenerālis Gundars Ābols uzskata, ka aizliegšana nav risinājums. Viņaprāt, arī obligātā militārā dienesta atjaunošana (par ko sabiedrībā šobrīd ir uzvirmojušas dažādas diskusijas un arī spekulācijas) nebūs risinājums Latvijas drošībai, jo ne mūsu valsts, ne visas trīs Baltijas valstis kopumā tuvākajos 10—15 gados bez ārējās palīdzības nevarēs stāties pretī lielam konvencionālo spēku pārsvaram.

Valsts aizsardzības koncepcija ir plānošanas dokuments, kas nosaka valsts militārās aizsardzības stratēģiskos pamatprincipus, prioritātes un pasākumus valsts aizsardzības nodrošināšanai, nosaka vadlīnijas miera laikam un valsts apdraudējuma gadījumiem. Plānots, ka jauno Valsts aizsardzības koncepciju izstrādās līdz nākamā gada rudenim.

Sagatavojis Dr. hist. Juris Ciganovs.
Foto — Normunds Mežiņš.