Latvijas armijas štāba priekšnieks — ģenerālis Aleksandrs Kalējs

Ēriks Jēkabsons,
LU profesors.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.

Šā gada 26. februārī aprit 130 gadi kopš Latvijas armijas štāba priekšnieka — ģenerāļa Aleksandra Kalēja dzimšanas. Ievērojamais latviešu karavīrs dzimis Alūksnē, namsaimnieka Georga Kalēja piecu bērnu ģimenē. Pēc pamatizglītības iegūšanas viņš izvēlas apgūt tolaik starp latviešiem populāro skolotāja profesiju, un 1895. gadā beidz Pleskavas skolotāju semināru. Darba gaitas uzsāk Ikšķilē, pēc tam strādā Bolderājā. Tieši plašās svešvalodu (franču, vācu un angļu valoda) zināšanas vēlāk viņam palīdzēja dienesta karjeras veidošanā.

Izšķīries par virsnieka profesijas izvēli, A. Kalējs 1902. gada vasarā sekmīgi nokārtoja iestājpārbaudījumus un septembrī uzsāka mācības Tiflisas kājnieku junkurskolā, kuru kā sekmju ziņā 22. no kopumā 139 jau­najiem virsniekiem beidza pēc nepilniem trīs gadiem — 1905. gada aprīļa beigās. Kopā ar viņu junkurskolu beidza vēl trīs latviešu jaunekļi — Pēteris Avens (sekmju ziņā 31., dienējis Somijas strēlnieku, bet kara laikā latviešu strēlnieku daļās, ieguvis apakšpulkveža pakāpi, komandējis divīziju un bijis armijas komandiera palīgs Sarkanajā armijā, pēc atgriešanās Latvijā — aizsargu pulka komandiera palīgs); Vilis Kevej-Gudže (44., pēc junkurskolas brīvprātīgi piedalījies karā ar Japānu, ieguvis štābkapteiņa pakāpi, no 1914. gada augusta vācu gūstā, vēlāk — Latvijas armijas kapteinis) un Ādolfs Ludzenieks (133., kritis 1914. gada oktobrī, štābkapteinis).

Laiks, kad A. Kalējs beidza junkurskolu, bija sarežģīts — pilnā sparā ritēja Krievijas karš ar Japānu (tieši tāpēc 1905. gada izlaidums notika nevis augustā kā parasti, bet paātrināti — jau aprīlī). Savukārt valsts iekšienē plosījās revolūcija, un tās apslāpēšanā varasiestādes bija spiestas iesaistīt ne tikai Iekšlietu ministrijas spēkus, bet arī armijas daļas. Īpaši sarežģīta situācija bija A. Kalēja dzimtajā Latvijā, kurp dienestā nokļūt vēlējās gandrīz ikkatrs karaskolu beigušais latvietis. A. Kalējam dienesta vietu izvēlēties ļāva labās sekmes. Jaunais podporučiks pēc īsa atvaļinājuma ieradās Jelgavā izvietotajā 114. Novotoržskas kājnieku pulkā un uzsāka savu virsnieka dienestu kā pulka 4. bataljona adjutants un ieroču pārzinis. Šis pulks virsnieku sastāva ziņā bija viens no latviskākajiem visā impērijas armijā.

Tomēr 1907. gadā podporučiks Aleksandrs Kalējs lūdza uz gadu viņu piekomandēt 15. grenadieru pulkam Tiflisā (tag. Tbilisi Gruzijā) Aizkaukāzā, kur viņš bija mācījies junkurskolā. Kopumā grenadieru pulki kājnieku karaspēka kategorijā prestiža un līdz ar to arī virsnieku dienesta karjeras iespēju ziņā tika augstāk vērtēti par para-stajiem kājnieku un strēlnieku pulkiem, un latviešu izcelsmes virsnieku tajos bija ļoti maz. 1908. gada augustā A. Kalējs tika paaugstināts par poručiku, un, paejot noteiktajam laikam, viņš iesniedza lūgumu par oficiālu pārvietošanu. Grenadieru pulka virsnieki minēto pāriešanu akceptēja (tas bija obligāts priekšnoteikums pārcelšanai uz šīs kategorijas vienību). Turpmākais dienests noritēja Aizkaukāzā. No 1909. gada maija līdz decembrim Kaukāza grenadieru divīzijas štāba administratīvās daļas vecākā adjutanta slimības laikā A. Kalējs pildīja viņa pienākumus, tādējādi iepazīstoties ar štāba darbu. Savukārt laikā no 1910. gada maija līdz septembrim viņš 5. rotas sastāvā tika komandēts pildīt apsardzības dienestu uz Persijas robežas Delagardu postenī, bet no tā paša gada oktobra bija pulka mācību komandas vada komandieris (no 1912. gada — štābkapteinis).

KalejsJaunā virsnieka spējas apliecināja arī apstāklis, ka 1914. gada martā A. Kalējs sagatavojās un sekmīgi nokārtoja Nikolaja Ģenerālštāba akadēmijas iestājeksāmenu pirmo kārtu Kaukāza kara apgabala štābā. Atlika vasarā nokārtot otro kārtu akadēmijā Pēterburgā, kam tika dots laiks, piešķirot atvaļinājumu no dienesta mācībām. Taču vasarā sākās «Lielais karš». Līdz ar vispārējās mobilizācijas izsludināšanu A. Kalējs 1.—20. augustā tika piekomandēts Tiflisas apriņķa kara priekšnieka pārvaldei kā jaun­iesaukto uzņemšanas komisijas loceklis. Pēc tam saskaņā ar mobilizācijas plānu kā mācību komandas virsniekam A. Kalējam bija jābūt iedalītam jaunformējamajā 117. rezerves bataljonā par rotas komandieri, taču pēc paša izteiktās vēlēšanās viņš tika atstāts pulkā un augusta beigās tā 9. rotas sastāvā devās uz fronti Austrumprūsijā. Septembra sākumā sekoja kaujas Suvalku virzienā un to apkārtnē. Oktobrī viņam bija jāuzņemas rotas komandēšana, sekoja dalība smagajās kaujās Austrumprūsijā, atkāpšanās no tās un cīņas frontes Varšavas iecirknī, pie Sohačevas (Polijā). 1914. gada 12. decembrī, vācu karaspēkam ielencot visu Krievijas kara­spēka kaujas sektoru, A. Kalējs tika kontuzēts un visa bataljona sastāvā krita gūstā. Tādējādi atšķirībā no daudziem citiem virsniekiem A. Kalējam gāja secen paaugstinājumi un apbalvojumi, kādus saņēma citi virsnieki. Šajā laikā pavēlniecība izsludināja Svētās Annas IV šķiras un Svētā Staņislava III šķiras ordeņa ar šķēpiem piešķiršanu A. Kalējam par 1914. gada kaujās parādīto varonību.

Izkļūt no gūstekņu nometnēm un atgriezties dzimtenē tūkstošiem  tajās esošie latviešu karavīri varēja tikai pēc kara  nobeiguma, revolūcijas sākuma un impērijas sabrukuma Vācijā. 1918. gada 30. novembrī A. Kalējs atgriezās Alūksnē un apmetās pie vecākiem. Sekoja īsais padomju varas periods, reģistrēšana Latvijas PSR Malienas kara nodaļā, paredzot iesaukšanu boļševiku armijā, kaujas par Alūksni 1919. gada sākumā, pilsētu atbrīvojot Igaunijas armijas somu vienībai, tad (no 22. marta) — dažu mēnešu darbs par svešvalodu skolotāju vietējā pareizticīgo draudzes skolā. 31. maijā A. Kalējs brīvprātīgi pieteicās dienestā Ziemeļlatvijas brigādē, bet jūnijā tika iedalīts par rotas komandieri, pēc tam — par bataljona komandiera palīgu Ziemeļlatvijas rezerves bataljonā. Augustā, jau apvienotajā Latvijas armijā, to pārformēja par 6. Rīgas kājnieku pulku, un kapteinis A. Kalējs ieņēma  pulka komandiera amatu. Rudenī pulks no pirmās dienas piedalījās kaujās ar Bermonta spēkiem. Ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru A. Kalējs tika apbalvots par to, ka 1919. gada 4. novembrī kaujā ar Bermonta spēkiem pie Dammes, Anniņmuižas un Zolitūdes, kad ienaidnieka uguns iznīcināja visas sakaru līnijas starp pulka štābu un vienībām, neraugoties uz nikno lielgabalu, ložmetēju un šauteņu uguni, viņš atjaunoja sakarus, koriģēja uguni un pilnīgi nodrošināja pulka kaujas līniju.

1919. gada 22. decembrī A. Kalējs tika pārcelts uz Armijas virspavēlnieka štāba Inspekcijas daļu, bet, sākoties uzbrukumam Latgales frontē, 1920. gada 4. janvārī — iecelts par Operatīvās daļas Operatīvās nodaļas priekšnieka palīgu, uzdodot viņam pildīt tās priekšnieka pienākumus. Martā viņš tika paaugstināts par pulkvedi—leitnantu un iecelts ārkārtīgi atbildīgajā 13. Tukuma kājnieku pulka komandiera amatā (1919. gada vasarā reformēto vācu landesvēru iekļāva Latvijas armijā kā vācu zemessargus britu pulkvežleitnanta Herolda Aleksandera vadībā, kurus 1920. gada martā pārdēvēja par Tukuma pulku). Stāvoklis bija sarežģīts, jo vācu virsnieki notikušo uztvēra kā savu tiesību un zināmas autonomijas ierobežojumu Latvijas armijā. Taču A. Kalējam pakāpeniski izdevās iegūt autoritāti un sekmīgi vadīt vienu no kaujasspējīgākajiem Latvijas armijas pulkiem atlikušajās cīņās Latgales frontē un arī pēc Neatkarības kara noslēguma, vienībai atrodoties Ludzā. Pats A. Kalējs vēlāk rakstīja: «Latgales atbrīvošanā [..] krietnu lomu spēlējušas [..] arī mūsu vācu zemessargu vienības, kas pēc Cēsu un Bermonta kaujām bij pa daļai kristalizējušās no tiem elementiem, kas Latvijai nebij labvēlīgi noskaņoti. Tad, kad šīm zemessargu vienībām bij pilnīgi jāpārformējas un jāpieņem viena mūsu pulka nosaukums, viņas vēl iztīrījās no naidīgiem elementiem un palika tikai tie karavīri, kas savus likteņus gribēja tāļāki saistīt ar mūsu nacionālās armijas likteni.»

Pēc 13. Tukuma pulka izformēšanas 1922. gadā A. Kalējs tika iecelts par 4. Valmieras kājnieku pulka komandieri un uzreiz nosūtīts uz vecāko virsnieku kursiem Francijā. Pēc to noklausīšanās A. Kalējs 1922. gada rudenī tika iecelts par Vecāko virsnieku kursu priekšnieku, 1923. gadā — par Kara skolas priekšnieku, paaugstinot pulk­­-veža pakāpē. Savukārt 1924.—1926. gadā viņš mācījās un sekmīgi beidza Francijas Kara akadēmiju. Kopš 1926. gada beigām viņš bija Armijas komandiera štāba Apmācības daļas, bet no 1927. gada novembra — Armijas komandiera štāba priekšnieks un tika paaugstināts par ģenerāli. Pēc Armijas komandiera štāba un Galvenā štāba apvienošanas vienotā Armijas štābā 1929. gadā A. Kalējs kļuva tā priekšnieks.

Kā teicams svešvalodu pratējs A. Kalējs bieži tika komandēts uz ārzemēm, piemēram, 1930. gada pavasarī uz Beļģiju — «sevišķa uzdevuma izpildei», vasarā — uz Somiju, 1931. gada augustā un 1933. gada jūnijā — uz Igauniju. Savukārt 1932. gada 29. janvārī Ministru kabinets iecēla A. Kalēju par valsts delegācijas locekli Atbruņošanās konferencē Ženēvā, kur viņš ar pārtraukumu strādāja līdz jūnijam. Zviedrijas karaļa vizītes laikā 1929. gadā viņu piekomandēja pavadīt Valsts prezidentu oficiā­lajos pasākumos. Minētie pienākumi prasīja ievērojamu laiku, un 1931. gada atestācijā armijas komandieris Mārtiņš Peniķis pat atzīmēja: «Plašās pazīšanās diplomātu un sa­biedriskās aprindās atņem pārāk daudz laika.» Ģenerālis tiešām darbojās arī daudzās sa­biedriskajās organizācijās, bija arī Latvijas Olimpiskās komitejas loceklis, Armijas zirgu sporta kluba goda biedrs, studentu korporācijas «Vendia» goda filistrs un vēl vairāku organizāciju biedrs. Viņš bija 1929. gadā izdotās grāmatas «Mūsu armija tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos» galvenais redaktors. Ģenerālim nebija ģimenes, tikai brāļi un māsa (brāļi Arturs un Konstantīns pēc Otrā pasaules kara dzīvoja ASV, bet māsa — Latvijā).

Pagājušā gadsimta 30. gadu vidū bija gaidāma A. Kalēja atvaļināšana no karadienesta sakarā ar maksimāli pieļaujamā vecuma sasniegšanu. Runāja, ka viņš varētu tikt nodarbināts augstā amatā valsts diplomātiskajā dienestā. Neskaitot Latvijas apbalvojumus, ģenerālim bija piešķirti arī Beļģijas, Čehoslovākijas, Francijas, Igaunijas, Polijas, Somijas un Zviedrijas ordeņi.

1934. gada sākumā A. Kalējs devās ārstēties uz Rīgas kara slimnīcu, kur 14. februārī negaidīti nomira ar infarktu. Svinīgi izvadīts no Rīgas Doma baznīcas, viņš tika apbedīts dzimtas kapos Alūksnē — tagadējā Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas dislokācijas vietā.