Latviešu nacionālo partizānu cīņa pret padomju okupācijas režīmu 1944.—1956.

Jau 1941. gada vasarā, kad Sarkanā armija atkāpās no Latvijas, mūsu partizāni pie Raganas Krimuldas pagastā, Limbažos un Jaun-alūksnes pagastā uzbruka sarkanarmiešu vienībām. Tieši pēc trīs gadiem no austrumiem sākās otra mūsu zemes okupācija, Sarkanās armijas karavīriem sekoja čekistu specgrupas un padomju aktīvisti. Viņu uzdevums bija Latvijā iedibināt padomju varu. Cīņā pret šo mums svešo spēku stingri nostājās nacionālie partizāni. Mežabrāļu rindās stājās bijušie karavīri, aizsargi, policisti un patriotiski noskaņotie jaunieši. Kopā šajā laika periodā partizānos iestājās vismaz 20 000 cilvēku, kuri bija apvienoti 961 vienībā. Mežabrāļu darbība pārklāja gandrīz visu Latvijas teritoriju, taktisku apsvērumu dēļ viņi aktīvas darbības pie lielajām pilsētām neveica, jo tur izvietojās spēcīgas okupantu karaspēka vienības.

Nacionālo partizāņu kaujas

Nosacīti mūsu partizānu karu var iedalīt divos posmos:

1. Aktīvas darbības posms 1944./1946. gadā. Mežabrāļi grupējās skaitliski lielās vienībās un uzbruka dažādiem okupācijas režīma objektiem — tika ieņemtas 42 pagastu izpildkomitejas. Intensīvākais un asiņainākais cīņu laiks.

2. Padomju vara Latvijā nostiprinājās, čekisti sekmīgi cīņā pret partizāniem iesaistīja nodevējus. Mežabrāļi sadalījās mazākās vienībās, aktīvas militāras darbības notika retāk, galvenā uzmanība tika pievērsta izdzīvošanai un propagandas darbam. Liels trieciens mežabrāļiem bija 1949. gada 25. marta Latvijas civiliedzīvotāju masveida deportācija uz Sibīriju. Nesaņemot ārvalstu atbalstu un atrodoties gandrīz pilnīgā izo­lācijā, partizānu kustība pamazām apsīka. Pēdējais zināmais partizāns Pēteris Sviklāns legalizējās Smiltenē 1957. gada 14. maijā.

Nacionālajiem partizāniem bija savs apbalvojums — ordenis «Kalpaka krusts». Nelegāli mežabrāļi izplatīja vairākus izdevumus: «Brīvības Balss», «Daugavas Vanagi», «Kurbads», «Latvija», «Mazais Latvis», «Mūsu Sauksme», «Māras Zeme», «Meža Vēsture», «Sudrabotā Saule», «Tālavas Taure», «Tēvzemei un Brīvībai», «Tēvijas Vanagi» un «Vilkaču Sauciens». Tādējādi tika atmaskota okupācijas režīma darbība un tautā uzturēta neatkarīgās Latvijas valsts ideja. Ir zināmi daudzi partizānu vienību nosaukumi — «Jūrnieks», «Kanādas piecīši», «Klusētājs mežs», «Mazais Jānis», «Mazā Līzīte», «Melnais sikspārnis», «Melnais Voldis», «Nēģeri», «Sils», «Tērauds», «Tēvijas vanagi», «Zaļais vilks» u.c. Kopumā šajā laikā mūsu mežabrāļi veica ap 2700 dažādu uzbrukumu (t. sk. vairāk nekā 40 kaujas, diemžēl vairāku kauju norises vietas mūsdienās nav iespējams noteikt). Fiziski latviešu nacionālie partizāni tika sakauti, bet okupanti nespēja mūsu tautā iznīcināt ideju par brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti. Tas arī ir galvenais mežabrāļu kara nopelns.

Datus apkopojis Jānis Hartmanis.