Latviešu mākslinieki strēlniekos

Edīte Sondoviča

Šajā vasarā ar latviešu strēlnieku komandiera Pētera Avena mazdēla Pjotra (Pētera) Avena atbalstu interesentiem bija iespēja iepazīties ar mākslinieka Aleksandra Drēviņa un viņa sievas Jeļenas Udaļcovas mūža devumu mākslā. Man šī izstāde uzjundīja atmiņas par kultūras stūrīti Strēlnieku muzejā 20. gs. 70.—80. gados, kur līdzās citām fotogrāfijām bija arī fotouzņēmums ar strēlniekiem māksliniekiem Kremlī, par viņu pirmo gleznu izstādi 1918. gada
1. septembrī vēsturiskajā vietā. Piecpadsmit gleznotāji un simts gleznu. Zināju arī par šo notikumu no satikto strēlnieku atmiņām.

Triju mākslinieku ģīmetne (V. Tone, K. Ubāns, A. Drēviņš). 1915. gads.
Triju mākslinieku ģīmetne (V. Tone, K. Ubāns, A. Drēviņš). 1915. gads.

Ar Mākslas muzeja atbalstu, izmantojot krājumā esošos darbus, 70. gadu otrajā pusē tapa «Kremļa mākslinieku» gleznu izstāde Strēlnieku muzejā. V. Andersona, G. Kluča, K. Veidemaņa un citu autoru darbus redzējām pirmo reizi. Gleznotāja un strēlnieka Kārļa Baltgaiļa gleznu izstādi, ko biju iecerējusi, aizliedza Revolūcijas muzeja vadība. Par Jāzepu Grosvaldu un Niklāvu Strunki (citur Struņķi) padomju laikā vispār noklusēja. Par N. Strunki 80. gadu nogalē man izstāstīja viņa dēls Laris Strunke no Zviedrijas. Mūsu saruna notika pie minētās strēlnieku mākslinieku fotogrāfijas. Viņš arī minēja Jāzepa Grosvalda vārdu, jo tēvs bija dienējis ar viņu kopā. Atmodas laikā izlasīju B. Vipera grāmatu «Jāzeps Gros­- valds» (Rīga, 1938. gads). 2006. gadā iznāca Eduarda Kļaviņa apjomīgais pētījums «Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla» (apgāds «Neputns»). Var droši sacīt, ka pusgadsimtu apzināti noklusētā Jāzepa Grosvalda īsā mūža devums nu ir izzināms, iepazīstams un novērtējams.

Šovasar, kad atdodam godu arī latviešu strēlniekiem, mani A. Drēviņa un J. Udaļcovas gleznu izstādē īpaši uzrunāja J. Gros­valda tieši pirms 100 gadiem radītais draugu, mākslinieku, portrets: Voldemārs Tone ar vijoli, zēniskais Konrāds Ubāns un nopietnais Aleksandrs Drēviņš. Ritēja Pirmā pasaules kara otrais gads. Rīgā, Tērbatas ielā bija sācies latviešu strēlnieku gājiens pretim mūžībai. Pavisam drīz arī viņi bija kopā ar strēlniekiem, un katram veidojās savs liktenis  — gan gleznas autoram J. Grosvaldam, gan V. Tonem, K. Ubānam un A. Drēviņam.

Bagdādes bazārā. 1918. gads.
Bagdādes bazārā. 1918. gads.

Grosvaldu ģimene nāk no gleznainās Vidzemes. 1891. gada 25. aprīlī dzimušais Jāzeps agri apguva vairākas svešvalodas. Viņš daudz lasīja, klausījās klasisko mūziku, ar aizrautību zīmēja. 1905. gadā daži Jāzepa zīmējumi tika ievietoti Minhenē iznākošajā žurnālā «Jugend» (Jaunība). Pēc ģimnāzijas beigšanas 1909. gadā viņš devās uz Minheni, nešaubīdamies, ka būs mākslinieks. Pēc gada viņš devās uz Parīzi, kur aizvadīja trīs bagātus gadus. Šajā laikā Jāzeps Gros­valds apmeklēja Spāniju un Itāliju. Dziļu iespaidu uz jauno latviešu mākslinieku atstāja Venēcijas glezniecība. 1914. gada vasaras nogalē Jāzeps atgriezās Rīgā. V. Purvīša vadītajā pilsētas mākslas skolā Jāzeps Grosvalds satika topošos latviešu mākslas jaunos talantus Drēviņu, Kazaku, Sutu, Toni, Ubānu, tēlnieku Johansonu. Te arī izveidojās viņa domu biedru grupa, kuriem bija lemts likt pamatus pilnīgi citādai latviešu mākslai, nekā tā bija līdz Pirmajam pasaules karam. Jāzeps Grosvalds, būdams talantīgs un zinošs ne tikai mākslas jautājumos, kļuva par autoritāti jauno censoņu vidū.

Karš un tautas pārdzīvojumi dziļi skāra jūtīgo mākslinieka dvēseli. Vērojot, kā kara ceļos aizplūst daļa latviešu tautas, Jāzeps Grosvalds radīja ciklu «Bēgļi». Ļoti emocionāla ir glezna «Vecais bēglis». Kā atzinis pats mākslinieks, viņš gribējis «iemiesot bēgļu sūro likteni, no sagrautām mājām izdzītās tautas traģiskās gaitas, klusā, bet nesalaužamā zemnieka, kas labāk izvēlas trimdu un nāvi nekā verdzību, stoisko cēlumu». Manī šī glezna, ko skatījos 21. gadsimta lieliskākajā izstādē «1914» (2014. gads, «Arsenāls»), viesa ticību, ka sirmgalvis nosargās savu mazdēlu un viņi atgriezīsies mājās, lai atjaunotu savu sētu, savu valsti uzceltu.

Nākamais Jāzepa Grosvalda radītais cikls bija «Strēlnieki». Mākslinieks 1916. gada vasarā uzsāka dienestu 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: «Kāds prieks just, ka dara to, kas latviešiem jādara. Un, ja nāve, tad, mazākais, viņa ir kam noderējusi. Dzīve, zināms, vēl interesē kā darba lauks, kurā vēl būtu jāstrādā — citādi gan esmu ar galveno cauri un ne sevišķi kārs uz pārējo.» Dienēja viņš jātnieku izlūku komandā, un par saviem padotajiem jaunais virsnieks rakstīja: «[..] laba komanda. Visi gari, plecīgi zēni, smalki piešūti gari kavalērijas mēteļi un ideāla stāja.»

B. Vipers savā apcerējumā atzīmējis: «Mākslinieks tēlo latviešu strēlniekus ierakumos un zemnīcās, tēlo izlūkus starp drupām zemnieku sētā, granātu noskaldītos koku stumbrus, dzeloņdrāšu aizžogojumus, raķešu ugunis; strēlnieku tipi, ievainoto ēnas, gāzu maskas, baltie krusti uz kritušo varoņu kapiem mijas ar varavīksnes mirdzumu vai Jāņu nakti pozīcijās. Grūti iedomāties kaut ko vēl vairāk izteiksmīgu par šiem vienkāršiem, bet dziļi izjustiem metiem, par šo latviešu strēlnieku dzīves «optisko dienas grāmatu».»

Jāzeps Grosvalds.
Jāzeps Grosvalds.

J. Grosvalds ar savu izlūku komandu piedalījās 1916. gada traģiskajās jūlija kaujās pie Ķekavas, kurās tukumnieki zaudēja 70% no bataljona sastāva. Aleksandrs Čaks «Mūžības skartajos» pieminējis varonīgo virsnieku: «Šonakt mūsu jātnieki no «Pogām»/ Ejas spridzināt ies vācu žogos,/ Viņus vadīs podporučiks Grosvalds.» Spilgtu Jāzepa Grosvalda tēlu savās atmiņās uzbūra viņa dienesta un domu biedrs gleznotājs Niklāvs Strunke. «Vēl skaidri atceros slaido, korekti eleganto Džo (draugu vidū tā dēvēja J. Gros­- valdu), vingru zirga mugurā, ar kūpošu cigāru smaidošajās lūpās. Tā bija neizsīkstoša aktivitāte, kas dvesa no viņa. Pat dienesta pienākumus pildot, viņš momentā fiksēja redzēto apkārtnē, jo viss te bija jauns. Vēlāk vaļas brīžos zemnīcā pie galda — par tādu noderēja zemnieku mājās pamestās durvis — viņš savus uzmetumus apbrīnojamā ātrumā pārveidoja mirdzošos lažējuma guašos. Ja radīšanas darbā nebija kas skaidrs, tad sau­cām savus izlūkus, un tie ar labpatiku mums pozēja. Ja vajadzēja attēlot, kā bumba sprāgst, tad no darba galda likāmies ārā, lai tuvumā to novērotu dabā. Tad atkal steidzāmies uz savu zemnīcu, lai izteiktu gleznieciski spilgtāk šo momentu, kas mūs abus bija aizrāvis» (E. Kļaviņš. Džo. Jāzepa Gros­valda dzīve un māksla).

Savukārt J. Grosvalds kādā vēstulē Konrādam Ubānam noformulējis latviešu mākslinieku pamatuzdevumu: «[..] mums visiem pirmā plānā stāv viena doma — celt augšā latviešu mākslas gaismas pili un radīt to, ko tikai mēs varam radīt. Vai mēs gleznosim Penzu vai Parīzi, Sezāna ābolus vai villainītes, tas viens algs — tikai izteikt mēģināsim savu skaistumu.»

Savā īsajā mūžā Jāzeps Grosvalds paspēja piedalīties divās latviešu mākslinieku izstādēs: 1915. gadā Pēterpilī un 1916. gadā Maskavā, kur latvieši piedalījās ar 300 darbiem no visām tēlotājmākslas un daiļamatniecības nozarēm. Tas, kā atzīmēja B. Vipers, bija «pirmais mēģinājums kolektīvi reprezentēt latviešu mākslu ārpus dzimtenes». Maskavas kompetentākie kritiķi «nešaubīdamies izvirzīja Grosvaldu kā vienu no ievērojamākajiem modernās mākslas pārstāvjiem, atzīmējot viņa vērienu, dziļo patiesīgumu un cildenumu, viņa mākslas tīri nacionālos pamatus» (B. Vipers).

Jaunus iespaidus J. Grosvalds ieguva 1918. gadā, nonākot austrumos angļu armijas sastāvā. Izcilās svešvalodu zināšanas, iedzimtā inteliģence un augstā pienākuma izjūta pret jebkuru uzticēto darbu ļāva jaunajam latvietim teicami pildīt dienestu, apgūt persiešu valodu un radīt «Austrumu cikla» izcilos akvareļus, kā arī skaistā franču valodā uzrakstīt «Persijas ainas». Sava mūža pēdējā gadā, neņemot vērā veselības problēmas, ar sev piemītošo dedzību J. Gros­valds kalpoja Latvijas valstij, strādājot diplomātiskajā dienestā, un ieradās Parīzē, lai pildītu sūtniecības sekretāra darbu.

Jāzepa Grosvalda temperas zīmējumi no  1916. gadā tapušā cikla «Latviešu strēlnieki».
Jāzepa Grosvalda temperas zīmējumi no 1916. gadā tapušā cikla «Latviešu strēlnieki».

1920. gada janvārī Jāzeps Grosvalds saslima ar spāņu gripu, kas toreiz plosījās, un 1. februārī viņa sirds stāja pukstēt. Boriss Vipers savā apcerē rakstīja: «Cilvēks — Gros­- valds nav atdalāms no mākslinieka Gros­valda. [..] Grosvalda dzīve ir notikumu, sajūsmu, noskaņojumu un darbības vietas strauja maiņa, nepārtraukts gribas spriegums, pastāvīga traukšanās aizvien tālāk, uz priekšu, it kā jaunais Jāzeps būtu paredzējis, ka viņam lemts īss mūžs, kādēļ arī centies ņemt no dzīves cik iespējams vairāk ierosinājumu. [..] Grosvalds bija sava laikmeta cilvēks; romantiķis un sapņotājs viņā apvienojās ar enerģisku sabiedrisku darbinieku un organizētāju. Tādēļ arī viņa mākslā tik savdabīgi savijas intīmi liriskais ar episki monumentālo, aktuālais ar vispārcilvēcisko.»

Ilustrācijas no B. Vipera apcerējuma
«Jāzeps Grosvalds», Rīga, 1938, «Valters un Rapa», un izdevuma «Pulcējaties zem latviešu karogiem!», Rīga, 2013, «Zelta grauds».