Kapelānam jābūt tur, kur ir karavīrs

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Latvijas Kapelānu dienests šā gada 31. martā atzīmēja 25 gadu pastāvēšanas
jubileju. Oficiāla svētku ceremonija tika organizēta 13. aprīlī Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā. 

Starpkaru laikā Latvijas armijā šāda dienesta nebija — dažādu konfesiju mācītāji brīvprātīgi apmeklēja karavīrus vienībās un sniedza cilvēkiem garīgu atbalstu. Pati sabiedrība toreiz bija ievērojami ticīgāka un pašsaprotami karavīriem bija pulcēties uz kopīgiem Bībeles lasījumiem. Padomju varas gados vairums cilvēku atsvešinājās no garīgiem jautājumiem — jo īpaši padomju karaskolu virsnieki. Tikmēr mūsu kaimiņzemēs, piemēram, Polijā militāro kapelānu dienestam jau uzkrāta 100 gadu, Zviedrijā — 300 gadu vēsture. 

Latvijā kopš valsts neatkarības atgūšanas Kapelānu dienesta 25 pastāvēša­­nas gados gan paši kapelāni, gan karavīri nogājuši sarežģītu ceļu no sākotnēji ļoti ­ačgārniem savstarpējiem priekšstatiem līdz tam, ka abas puses izprot viena otras uzdevumus un nozīmi, izjūt abpusēju saikni. 

1993. gada 31. martā, pirmajam Latvijas Aizsardzības spēku komandierim Dainim Turlajam un Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskapam Jānim Vanagam parakstot sadarbības līgumu, tika likti pamati Kapelānu dienesta izveidei. Turpmāk dažādu konfesiju bīskapu svētītus mācītājus iesauca militārajā dienestā. Kapelāniem bija jāievēro tāda pati disciplīna un kaujas gatavība kā ierindas karavīriem, bet viņu pamatuzdevums bija sniegt karavīriem garīgo aprūpi. Kapelānu dienesta pastāvēšanas laikā dienestā iesaukti 30 mācītāji. Ne visi spējuši pieņemt un izprast armijas vidi un karavīru vajadzības, daži nav turējuši mācītāja zvērestu par viņam uzticētās informācijas viennozīmīgu konfidencialitāti. 

«Kapelānam, pirmkārt, jāapzinās, ka armija nav vieta, kur cilvēki jāpievērš baznīcai,» saka Nacionālo bruņoto spēku (NBS) virskapelāns Elmārs Pļaviņš. «Otrkārt, viņam jāspēj būt atvērtam, nedogmatiskam — spējīgam ar izpratni izturēties pret dažādām reliģijām. Kapelāns nav sludinātājs, bet gan garīgs, gaišs cilvēks, kas vienmēr ir gatavs būt karavīram blakus un sniegt atbalstu, gan ļoti smagos brīžos, gan — ļoti laimīgos.»

— Ar ko kapelāns atšķiras no mācītāja?
— Kapelāns, tāpat kā mācītājs, ir ieguvis teoloģisku izglītību, bet viņam nepieciešamas arī militāras zināšanas, fiziskā sagatavotība un laba veselība. Mācītājam ir draudze un sava baznīca. Ap viņu pamatā pulcējas vienas konfesijas ticīgi cilvēki vai arī tādi, kuri meklē mierinājumu, palīdzību. Armija ir noslēgta vide, kur dien visdažādāko konfesiju cilvēki, arī gana daudz skeptiķu un ateistu. Kapelāna uzdevums nav nevienu pievērst savai ticībai, bet gan palīdzēt karavīriem attīstīt un rūpēties par garīgo pasauli, lai šie cilvēki nekad nezaudētu cilvēcīgumu un ievērotu noteiktas vērtības. 

Pašiem kapelāniem līdz izpratnei par to, kas mēs īsti esam un kādi ir mūsu uzdevumi, bija jānoiet savs ceļš. Kad izveidojās Latvijas Nacionālie bruņotie spēki, pirmie virsnieki izglītību bija ieguvuši PSRS karaskolās, kur mācītājus viennozīmīgi uzskatīja par ziņu pienesējiem, neuzticamiem un turamiem pa gabalu no ierindas karavīra, lai nejauktu galvu «ar muļķībām». Arī kapelāniem bija neziņa par to, kā karavīriem palīdzēt, kā arī specifisku zināšanu un pieredzes trūkums. 

Gadu gaitā esam abpusēji ļoti daudz mācījušies. Komandieri, lai kāda būtu viņu sākotnējā attieksme, tomēr pacietīgi ļāva mums būt līdzās karavīriem. Savukārt mēs, kapelāni, gan mācoties no citu valstu kolēģiem, gan būdami plecu pie pleca ar karavīriem, esam centušies pēc iespējas atrast veidu, kā varam būt tuvu un būt noderīgi. Kapelānu dienesta pirmajos pastāvēšanas gados pie mums bieži brauca amerikāņu, vēlāk britu kolēģi, lai sniegtu priekšstatu par to, kā viņu armijās darbojas kapelānu dienests, kā viņi strādā ar karavīriem. 

Pašreiz Latvijā esam 12 kapelāni. Pārstāvam četras lielākās konfesijas Latvijā — luterāņus, katoļus, pareizticīgos un baptistus. Domāju, gan katrs individuāli, gan Kapelānu dienests kopumā —  mēs esam ceļā uz ideālas sadarbības modeli, kur kapelāns, būdams garīgi un cilvēcīgi spēcīgs, ir pieejams katram karavīram, spēj aizraut un iedvesmot.

— Jūs iezīmējāt pretējus priekšstatus, kādi sākotnēji bija kapelāniem par armiju un karavīriem par kapelāniem. Kā veidojās uzticība?
— Ļoti pakāpeniski. Būtiska lieta ir šī līdzās būšana — jebkādos apstākļos, visos notikumos. Atvērtība dažādām dzīves pieredzēm. Labestība. Tas viss tiek pārbaudīts gadu gaitā. Un tad tu piedzīvo, ka karavīrs zvana tieši tev, jo viņš tev uzticas. Tā ir liela dāvana. 

Latvijas kapelānu dalība misijās kara darbības zonās, kur bija kritušie karavīri — Kosovā, Irākā, Afganistānā, arī kļuva par zināmu lūzuma punktu karavīru un kapelānu attiecībās. Tādos apstākļos, kad neviens nezina, vai šīs minūtes nav pēdējās, skarbākie cilvēki kļūst atvērtāki, viņi daudz dziļāk izprot, kas ir un kas nav svarīgs, un mostas vajadzība pēc garīga atbalsta. Kad esi šādos brīžos līdzās, uzticība veidojas, stiprinās un arī saglabājas. 

Kapelāna uzdevums nav nevienu pievērst savai ticībai, bet gan palīdzēt karavīriem attīstīt un rūpēties par garīgo pasauli,
lai šie cilvēki nekad nezaudētu cilvēcīgumu un ievērotu noteiktas vērtības. 

— Kā jūs kļuvāt par kapelānu?
— Padomju varas gados dienēju armijā — Kazaņā un Karēlijā. Man šī pieredze radīja pārliecību, ka nekad dzīvē vairs negribu būt saistīts ar militārām struktūrām un karavīriem. Jaunībā nebiju arī ticīgs. Mani interesēja Austrumu filozofija, vēlāk arī dievturu kustība — pat aizbraucu uz Ameriku to dziļāk izprast. Nodarbojos ar džudo. Protams, man bija savi meklējumi, bet līdzīgi kā ar priekšstatu par armiju — nedomāju, ka nākotnē ar to būšu saistīts. 

Mana pirmā profesija ir ļoti laicīga — dzelzceļnieks, mašīnista palīgs. Esmu arī vedis automašīnas pārdošanai no Vācijas. Izmēģināju dažādus darbus.

Kad Latvija atguva neatkarību, cilvēki bija atvērti, enerģijas pilni, bet vienlaikus piedzīvoja arī nopietnu materiālu un iekšēju krīzi, jo viss iepriekšējais bruka. Gan darbavietas — kolhozi, rūpnīcas, gan dažādas sistēmas, priekšstati. Cilvēki gāja uz baznīcu, meklējot atbildi uz jautājumu — kā dzīvot tālāk. Arī mani skāra šie jautājumi, arī manī risinājās pamatīga krīze. Tā notika mana satikšanās ar Dievu, kas sniedza dziļu miera sajūtu, ko nekad agrāk nebiju piedzīvojis. Tas mainīja manu izpratni par pasauli un attieksmi pret to. Iestājos baptistu teoloģijas seminārā, un, kad beidzu studijas, mans sporta jomas kolēģis Raimonds Locs, toreiz NBS virskapelāns, zvanīja un vaicāja, vai negribu uz mēnesi pamēģināt kapelāna darbu Sužu izlūkdesanta bataljonā. Es piekritu. Saskare ar šiem karavīriem ļoti paplašināja manu pasaules redzējumu. Ierados tur pilns izdomātu ideālu, nupat apprecējies, ar rozā brillēm uz acīm. Saskāros ar to, ka cilvēku dzīves nebūt nav rožainas. Nākas iet cauri ļoti dažādiem pārdzīvojumiem un pieredzēm. 

Mācoties būt par kapelānu, esmu pārliecināts, ka daudz kļūdījos. Esmu pateicis vai tieši pretēji — nepateicis īstā brīdī ļoti vajadzīgus vai citreiz — nevajadzīgus vārdus. Bet vienmēr pieņemu kritiku un cenšos pilnveidoties. 

Skarbos apstākļos starptautiskajās misijās man ir bijusi tendence arī pašam kļūt skarbākam un pārņemt komandiera runas veidu. Tad komandieris vairākkārt mani ir nopietni strostējis, ka mums katram ir savi uzdevumi un veids, kā runāt ar karavīriem. «Tev nav jābūt kā man,» toreiz teica komandieris. «Esi, lūdzu, tu pats un dod karavīriem to, ko tikai kapelāns var dot.» Tā bija svarīga mācība, ko turpmāk vienmēr esmu centies ievērot.

— Kad runājat vienību priekšā — kas ir mērķis, ko paturat prātā?
— Šādos brīžos ir vairāku mērķu simbioze — izglītot karavīrus, skart patriotisma jūtas un sniegt iedvesmu pildīt komandiera doto uzdevumu līdz galam. Kapelāna skatījumam jābūt plašam, vienlaikus, protams, nezaudējot arī savu identitāti.

Droši vien pats nevienam klāt neejat un nemudināt karavīrus runāt? Vai tomēr ir situācijas, kad tā darāt?
— Arvien dziļāk mācoties un izprotot cilvēka psiholoģiju, ir tādi brīži un stāvokļi, kad ir izšķiroši negaidīt uz karavīru, bet pašam iet klāt un runāt. Piemēram, kad cilvēks piedzīvo posttraumatisko stresu, kad ir nopietnas atkarību problēmas vai smagi zaudējumi. Šādos brīžos ir skaidri jāapzinās, ka kapelāns ir tikai daļa no atbalsta grupas. Nopietnās situācijās jādarbojas kopā — gan kapelānam, gan komandierim, gan karavīra tuvākajiem biedriem un ģimenei.

Gandrīz 20 gadus esmu Kapelānu dienestā, un diezgan bieži esmu gājis karavīriem klāt situācijās, kad, iespējams, to nevajadzēja darīt. Tomēr ir bijuši gadījumi, kad cilvēks pēc desmit vai vairākiem gadiem pastāsta, ka iedotajai Bībelei vai mūsu sarunām bijusi jēga daudzus gadus vēlāk, kad dzīvē nācies ko zaudēt un gājis ļoti grūti. 

Tuvinieku klubā pēdējā tikšanās reizē man pienāca klāt vairākas karavīru sievas un teica: «Paldies tev, kapelān, ka aizbrauci pie mūsējiem uz misijas zonu! Tu kaut ko viņiem tādu pateici, kas lika mainīt izturēšanos. Mūsu attiecības ir uzlabojušās. Paldies!» Tādos brīžos ir liela prieka sajūta kalpot, prieks palīdzēt.

— Grūtā brīdī mēs intuitīvi meklējam cilvēku, kas mūsu sāpes un pārdzīvojumus spēs izturēt. Vai dzīves pieredze un zināms viedums ir nozīmīgi arī kapelānam, lai ar viņu gribētos runāt, uzticēties?
— Man šķiet pilnībā mēs neviens nevaram izjust un saprast otra sāpes. Man bieži to pārmet: «Tu mani tāpat nesapratīsi!» Jā, no vienas puses — es nevaru tevi pilnībā saprast, jo man nav atklāts vēzis  4. stadijā, no manis nav aizgājusi sieva un mana mamma nav nupat gājusi bojā ­satiksmes negadījumā. Bet tas, ko es varu — uzklausīt, paklusēt blakus, būt vienkārši līdzās. Es varu par tevi lūgt, lai Dievs tev dod spēku izturēt. Un daudziem tas tomēr ir palīdzoši. 

— Kas ir tās jomas, kas uztrauc karavīrus? Par ko viņi visbiežāk ar jums runā?
— Attiecības, atkarības un eksistenciāli jautājumi — kas ir dzīves jēga, kā dzīvot tālāk, kas ir vērtības. 

— Kas jums pašam ir bijusi visgrūtākā dzīves pieredze?
— Situācijas, kad kāds karavīrs aiziet bojā. Pamēģiniet aizbraukt pie ģimenes, kura nupat piedzīvojusi šādu zaudējumu! Vai runāt ar bojāgājušā biedriem, kuri diendienā bijuši viņam blakus. Aiziešana šķiet nežēlīga un netaisnīga. Mani joprojām skar gadījums, kad divas dienas pēc šķietami dziļas sarunas ar mani karavīrs izdarīja pašnāvību. Tev liekas — esi darījis visu, ko spēji, bet otrs izvēlas rīkoties citādi. Tomēr vienlaikus tas māca apzināties, ka esi tikai cilvēks. Tavas spējas nav pārcilvēciskas. Tev ir jādara labākais, ko tu vari, bet pārējais ir Dieva ziņā. Un vēl — ir jāmācās lūgt palīdzību un sadarboties. Psihologi nosacīti ir kapelānu konkurenti, bet, ja uz to skatās veselīgi — mēs visi kopā darām svētīgu darbu — palīdzam karavīram būt garīgi un psiholoģiski stipram. 

— Sarežģītākais, ko dzīvē pieņemt, ir nāve?
— Ja cilvēkam nav izpratnes par to, kas ir nāve, viņš to uztver kā biedējošu galējo punktu — tad tas viennozīmīgi ir smagākais pārbaudījums. Neticīgs cilvēks par nāvi aizdomājas brīdī, kad tā tieši skar viņu. Piemēram, raķešu apšaudes laikā kara darbības zonā, kad neviens nezina, kur būs nākamais sprādziens, vai brīdī, kad uzzini par neārstējamu slimību. Tādos brīžos cilvēks nereti iet cauri visiem lielajiem dzīves jautājumiem. Tie ir vai nu jāuzdod pirmo reizi, vai jāpārskata savas atbildes. Un ir labi, ja līdzās ir garīgs cilvēks, kas palīdz nenomaldīties, neiestrēgt. Ir cilvēki, kuri pilnībā noslēdzas un visu noraida, bet ir iespējams piedzīvot mieru un izlīdzinājumu ar to, kas sekos. Piedzīvot to, ka no nāves nav jābaidās.

— Mēs runājam par smagiem eksistenciālas bailes un jautājumus modinošiem notikumiem dzīvē, bet nereti arī bez šādas pieredzes cilvēks gribētu ticēt Dievam, tomēr viņš nevar atrast ceļu, nevar pietuvoties. Vai ir kāds noteikts veids, kā to iespējams piedzīvot?
— Domāju, ka nav tāda universāla viena veida. Cilvēkā ir ielikta vajadzība uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Ir dažādas reliģijas, filozofijas, garīgas prakses. Es nevaru teikt, ka viena ir sliktāka vai otra labāka. Es arī nevaru nevienam iedot savu pieredzi un pārdzīvojumu, bet es varu būt vēstnesis, es varu rādīt ceļu, varu rādīt Dieva mīlestību, kura ir reāla, neskatoties uz visām tām smagajām un netaisnīgajām pieredzēm dzīvē, kuras ir mums visapkārt.

— Jūs esat ievērojami paplašinājis darbošanos ārpus NBS vienību dzīves — jūs daudz braucat apkārt, tiekaties ar dažādiem cilvēkiem, vācat līdzekļus, organizējat palīdzību un pats palīdzat ukraiņiem. Kamdēļ jums vajag darboties tik dažādās jomās?
— Man nekad nav patikusi šaura pieeja lietām. Veicot savu kapelāna darbu, es redzu tik daudz situāciju, kur vajadzīga palīdzība. Ja spēju, es ļoti labprāt to daru. Runājot par Ukrainu — šajā stāstā ir vairāki aspekti. Mēs paši varējām būt viņu vietā. Viņu valsts pašreiz piedzīvo līdzīgu krīzi, nabadzību un haosu, kāds bija Latvijā pēc neatkarības atgūšanas. Naudas nepietiek. Ir milzīga korupcija. Mentalitātes un pieredzes ziņā esam ukraiņiem daudz tuvāki par amerikāņiem vai britiem — viens otru labāk saprotam. Latvijā mums ir izdevies izveidot veiksmīgu militāro struktūru, jauniešu, brīvprātīgo apmācību, Kapelānu dienestu. Mums ir ko dot saviem kaimiņiem ukraiņiem. Dodot, palīdzot, mēs kopā mācāmies. 

— Kāds ir jūsu ir plāns nākotnei?
— Ir paveikts viss nepieciešamais un panākts atbalsts, lai kapelāns kalpotu arī Aizsardzības ministrijā. Bet, ja tā īsi un skaidri jāteic, mans nākotnes plāns — kapelānam ir jābūt tur, kur ir karavīrs. Un pēc iespējas labāk viņš jāatbalsta garīgajā izaugsmē. Tā, lai krīzes brīdī, karavīrs būtu gatavs nešauboties pildīt savu uzdevumu.    

12. aprīlī Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā notika Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienesta 25. gadadienas pateicības dievkalpojums, kurā piedalījās Valsts prezidents Raimonds Vējonis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš, Nacionālo bruņoto spēku kapelāni un Latvijas lielāko kristīgo konfesiju vadītāji. 

Dievkalpojums notika pateicībā par Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienesta izveidi un 25 gadus ilgo darbību, kuras laikā kapelāni ir snieguši garīgo atbalstu gan karavīriem, gan viņu ģimenēm.  

Patlaban Nacionālo bruņoto spēku Kapelānu dienestā ir 12 kapelāni, kas pārstāv Latvijas tradicionālās kristīgās konfesijas un nodrošina garīgo aprūpi Latvijas karavīriem, gan pildot dienesta pienākumus Latvijā, gan atrodoties starptautiskajās operācijās. Kapelānu dienesta darbību vada virskapelāns Elmārs Pļaviņš.