Kādēļ svarīgi stāties Zemessardzē jau šodien

Džoanna Eglīte

Foto — Gatis Dieziņš.

Kopš pagājušā gada 2. novembra pulkvežleitnants Sandris Gaugers ir Zemessardzes 1. Rīgas brigādes komandieris. Lai arī ziņās par šo notikumu bieži izskanēja vārds «atjaunotā», realitātē viņa uzdevums ir radīt jaunu vienību: izveidot štābu un piepulcināt trim esošajiem bataljoniem vēl divus — vienu Rīgā, otru — Bauskā. 1. Rīgas brigādes mērķis ir nodrošināt Latvijas galvaspilsētas aizsardzību. Komandieris doto uzdevumu vērtē kā retu iespēju, jo daudz biežāk mūsdienās ierasts saīsināt, optimizēt, likvidēt, bet šoreiz var veidot un radīt. 

— Ir pagājuši seši mēneši, kopš esat stājies komandiera amatā. Ko pa šo laiku jau izdevies paveikt?
— No Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes esam pārņēmuši trīs Zemessardzes bataljonus — 17. kaujas atbalsta, 19. kaujas nodrošinājuma un Studentu kājnieku bataljonu. Tāpat esam pārņēmuši arī Aizsardzības no masu iznīcināšanas ieročiem rotu. Darām visu, lai saglabātu nepārtrauktību apmācībā un apgādē.

Līdztekus veidojam brigādes štābu. Pašreiz gandrīz pusi no sastāva ir izdevies jau nokomplektēt. Tas gan ir samērā sarežģīts uzdevums, jo bruņotajos spēkos cilvēku skaits ir ierobežots, turklāt Nacionālo bruņoto spēku specifika atšķirībā no civilās pasaules rada vēl papildu nosacījumus — varam piedāvāt darbu vienīgi profesionāļiem ar militāru izglītību un noteiktu izdienas laiku.

Aktīvi veicam arī jaunu zemessargu rekrutēšanu diviem jaunveidojamajiem bataljoniem — 13. kājnieku bataljonam Rīgā un 53. kājnieku bataljonam Bauskā. Esam iecerējuši līdz vasaras sākumam 1. Rīgas brigādes rindas papildināt ar 300 jauniem zemessargiem, kurus apmācīsim pamatapmācības nometnē no šī gada jūlija vidus līdz augusta sākumam. Pašreiz iestāšanās procesu ir uzsākuši jau 100 potenciālie zemessargi. 

NBS komandieris ir noteicis, ka 1. Rīgas brigādei jābūt pilnībā gatavai 2020. gada nogalē. Tas nozīmē nokomplektētu un apmācītu štāba personālu un piecus apmācītus bataljonus, kas ir pilnveidojuši savas prasmes un visi kopā spējīgi darboties kā vienība. Visām 1. Rīgas brigādes vienībām un zemessargiem ir jābūt gataviem 2020. gada vasarā piedalīties brigādes līmeņa mācībās Rīgas ielās, jo tieši Rīgas aizsardzība ir brigādes pamatuzdevums.

— Kādi cilvēki pašreiz stājas Zemessardzē?
— Esam formulējuši iezīmes, kuru kopums bieži piemīt potenciālajam zemessargam. Tas ir vīrietis pēc 30 gadu vecuma, strādājošs, ar nodibinātu ģimeni, mājām, zināmu stabilitāti dzīvē, kas vienlaikus pārvērtusies par rutīnu. Tāds cilvēks meklē iespēju veidot ikdienu daudzšķautņaināku, bagātāku. Vienlaikus — mums ir daudz cilvēku arī līdz 30 gadu vecumam un vecāki. Zemessardze piedāvā pavadīt laiku veidā, kas pamatā nemilitārajā vidē esošajiem nav pieejams. Zemessargu mācības notiek ārā — dabā, cilvēki iemācās šaut, iepazīst dažādu militāro tehniku.

— Lielākā motivācija cilvēkiem ir interesants veids, kā pavadīt brīvo laiku?
— Tas nav mazsvarīgi, lai gan, protams, nav vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki stājas Zemessardzē. Nevajag piemirst, ka mēs dzīvojam izklaides sabiedrībā, kur ģimenes brīvdienas lielveikalā ar pastaigām pa veikaliem, kino apmeklējumu un pusdienām turpat uz vietas atbilst daudzu cilvēku priekšstatam par labi pavadītu nedēļas nogali. Zemessardze tam ir alternatīva.

Mans kaimiņš, kurš ir uzņēmējs, atzīst, ka nedēļas nogale Zemessardzes mācībās palīdz viņam izvēdināt galvu un atgriezties mājās priecīgam un spēka pilnam. Arī tā ir motivācija. 

Bet, protams, ir arī citi iemesli, lai stātos Zemessardzē. Runājot ar zemessargiem, mani ir pārsteigusi atbildības izjūta un ideālisms, kāds piemīt šiem cilvēkiem: «Es — par valsti!» Ir zemessargi, kuru patriotisms ir lielāks nekā dažam labam profesionālā militārā dienesta karavīram. Turklāt Zemessardzē stājas arī Latvijas pilsoņi — cittautieši, un arī viņu motivācija un attieksme pret Latviju ir izteikti patriotiska. 

Kopš neatkarības atgūšanas arī mēs kā sabiedrība esam nogājuši noteiktu attīstības ciklu. Deviņdesmitajos gados zinājām, ka mums pašiem ir jārūpējas par savu drošību. Toreiz katrs otrais Latvijas pilsonis bija zemessargs. Iestājoties NATO, domājām, ka kāds atnāks un visu izdarīs mūsu vietā. Savukārt šobrīd mēs kā sabiedrība pamazām atskāršam, ka savas valsts aizsardzība ir pašu rokās. Tā ir mūsu atbildība. Vienīgi tad, ja paši par sevi rūpēsimies, mums palīdzēs arī citi. Manuprāt, tas liecina par zināmu brieduma pakāpi. Sākam sevi labāk apzināties. 

— Kāds ir ceļš, lai iestātos Zemessardzē?
— Detalizēti katrs solis aprakstīts mūsu mājaslapā www.zs.mil.lv. Īsumā — cilvēkam ir jābūt Latvijas pilsonim, jāizpilda noteiktas pieteikuma veidlapas un jāveic medicīniskā pārbaude. Ar katru, kurš izrāda interesi iestāties, sazināmies arī individuāli un visu nepieciešamo informāciju izstāstām personīgi. Vecuma ierobežojums, lai stātos Zemessardzē, ir no 18 līdz 55 gadiem. Bet arī šajā ziņā nav tā, ka vairāmies no tiem, kuriem tuvojas vecuma robeža. Piemēram, pagājušā gada nogalē uzņēmām 53 gadu vecu vīru. Viņš ir tiesīgs vadīt visu kategoriju transportlīdzekļus, un tās ir vērtīgas iemaņas, kas nav kuram katram. 

— Jums nākas arī kādu neuzņemt Zemessardzē, neskatoties uz vajadzību pēc jauniem cilvēkiem?
— Jā — arī tā diemžēl notiek. Zemessargam jābūt veselam — gan garīgi, gan fiziski. Pakāpeniski pārejam uz to, ka katram zemessargam ierocis glabāsies mājās seifā. Tādēļ ir ļoti svarīgi, ka ieroci uzticam adekvātam, garīgi veselam cilvēkam.

— Medijos izskanējusī oficiālā versija vēstīja, ka viens no 1. Rīgas brigādes izveides iemesliem ir nepieciešamība vairāk integrēt Zemessardzi bruņotajos spēkos. Ko īsti nozīmē šī integrācija?
— Zemessardze ir neatņemama bruņoto spēku sastāvdaļa. Mēs pastāvīgi mācāmies kopā ar profesionālā dienesta vienībām. Tāpēc šajā ziņā nav īsti korekti runāt par lielāku integrāciju. Pašreiz Nacionālajos bruņotajos spēkos, tai skaitā arī Zemessardzē, norit strukturālas izmaiņas — ir likvidēti «novadi», un to vietā ir izveidotas brigādes. Attiecīgi esam nonākuši pie secinājuma, ka arī Rīgā ir nepieciešama sava Zemessardzes brigāde, lai dotu iespēju rīdziniekiem un tuvāko novadu iedzīvotājiem aizsargāt tieši savas mājas, savu novadu, savu pilsētu!

— Kāda šobrīd ir situācija ar ekipējuma nodrošinājumu zemessargiem?
— Gan NBS komandieris, gan aizsardzības ministrs ir apsolījuši, ka ekipējums būs. Pagaidām tas ir daļējs. Katram zemessargam ir forma, zābaki un ierocis, bet virkne lietu, piemēram, uzkabes, ķiveres, mugursomas, visiem nepietiek. Pakāpeniski tiek nomainīti arī ieroči — Ak4 ar G36. Ticu, ka individuālā ekipējuma jautājums tiks atrisināts pārskatāmā nākotnē.

— Vai 1. Rīgas brigādē plānojat veidot sadarbību ar Baltijas kaimiņu zemessardzi?
— Ja palūkojas vēsturē — Pirmā un Otrā pasaules kara kontekstā, Baltija vienmēr uztverta kā viens reģions. Ja kaut kas notiek, tad visā šajā teritorijā. Tādēļ mūsu savstarpējā sadarbība ir ļoti būtiska un nepieciešama. Mums ir iespēja saskaņot plānus, mācīties citam no cita, aizgūt labas idejas. Protams, var dzīvot ļoti savrupi, bet krīzes brīdī vienalga nāksies sadarboties. Labāk to praktizēt jau šodien.

— Un kāda ir sadarbība ar Latvijas darba devējiem? Cik tie ir atvērti un atbalstoši?
— Laika gaitā šī attieksme ir ļoti mainījusies un darba devēji ir kļuvuši daudz pretimnākošāki. Saskaņā ar likumu darba devējam gada laikā darbinieks — zemessargs jāatbrīvo līdz piecām darba dienām noteiktu uzdevumu veikšanai. Tas lielā mērā arī tiek ievērots.

Ir darba devēji, kuri ļauj rekrutētājiem uzrunāt uzņēmuma darbiniekus stāties Zemessardzē. Piemēram, nupat viesojāmies «Lattelecom» — tur veidojas vesela Zemessardzes nodaļa.

— Kas ir lielākās mācības, kurās šogad piedalīsies 1. Rīgas brigāde?
— Vasaras izskaņā piedalīsimies lielākajās Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku organizētajās militārajās mācībās «Namejs». Brigādes štābs vēl nebūs gatavs taktiskām darbībām, bet mūsu galvenais uzdevums šajās mācībās — atbalstīt un koordinēt savu bataljonu darbību. 

— Cik dienu gadā zemessargam ir vēlams piedalīties mācībās?
— Starp vēlamo un reālo diemžēl ir atšķirība. Katram zemessargam jāapgūst pamatapmācības kurss, kas ilgst 21 dienu. To var apgūt visu uzreiz, bet var dalīt arī pa nedēļas nogalēm. Likums nosaka, ka zemessargs gadā var piedalīties mācībās un dienesta uzdevumu veikšanā ne vairāk par 90 dienām. Protams, reti kurš var veltīt trīs mēnešus Zemessardzei, lai gan ir arī izņēmumi.

Būtu vērtīgi, ja zemessargs mācībās piedalītos 20 dienas gadā.

— Tas ir pietiekami — kam? Ko no zemessargiem var prasīt?
— Šī gada nogalē noslēgsies četru gadu posms, kura rezultātā katrā Zemes­sardzes bataljonā jābūt izveidotai paaugstinātas gatavības rotai. Tajā ir apvienoti zemessargi, kuri visvairāk laika veltījuši apmācībai un kopā ir spējīgi izpildīt kaujas uzdevumus. Savā sagatavotībā viņi ir pielīdzināmi profesionālā dienesta karavīriem.

Katra Zemessardzes bataljona spējas ir individuālas. Piemēram, 17. kaujas atbalsta bataljons spēj lietot visas savā rīcībā esošās ieroču sistēmas, un viņi ir sekmīgi trenējušies izpildīt kaujas uzdevumus savā atbildības rajonā.

Kājnieku prasmes, iespējas un spējas ir ļoti atšķirīgas.

Pašreiz lielākais izaicinājums zemessargu apmācībā ir risināt kolektīvās aizsardzības iemaņu apgūšanas jautājumu. Individuālā līmenī cilvēki ir sagatavoti — viņi iemācās šaut, orientēties, sniegt pirmo palīdzību, izdzīvot ārā apstākļos, mežā, rīkoties ar militārajām sakaru iekārtām. Bet, ja iemaņas jāapgūst, piemēram, nodaļai kā vienotam veselumam, izrādās, ka realitātē visi šīs vienības zemessargi mācībās tiekas reti. Vienu nedēļas nogali viens netiek, nākamajā — trīs citi. Šīs ir lietas, kas ir jārisina.

Kopš Ukrainas krīzes Latvijas bruņoto spēku attīstībā esam gājuši daudz tālāk nekā visas iepriekšējās pastāvēšanas laikā. Mēs ļoti nopietni un nepārtraukti strādājam pie valsts aizsardzības plāniem, arī valsts finansējums aizsardzības nozarei šogad ir sasniedzis 2% no iekšzemes kopprodukta. Mēs patiesi daudz nopietnāk apzināmies savu atbildību un vērtējam savas iespējas un spējas reālistiski.

— Ja valsts ir apdraudēta, nevienam nav šaubu, uz ko ir gatavi profesionālā dienestā karavīri. Vai arī zemessargi apzinās, kam tiek gatavoti?
— Manuprāt, zemessargi to brīžiem apzinās vēl nopietnāk par profesionālā dienesta karavīriem. Viņu galvenais arguments, lai būtu Zemessardzē, ir: «Es aizstāvēšu savu valsti un darīšu to ar ieroci rokās!» Latvijas sabiedrības īpatnība ir tā, ka pa īstam mēs protam mobilizēties tikai krīzes brīdī. Esmu pārliecināts, ka krīzes situācijā mums būs daudz vairāk gribētāju aizstāvēt valsti nekā šobrīd. Ir tikai viena lieta, par ko es uztraucos — tad, kad jūs gribēsiet aizstāvēt Latviju, var nepietikt laika iemācīt pamatlietas, lai jūs spētu to darīt. Tādēļ es vēlos aicināt visus, kuri atzīst, ka nebēgs prom no valsts brīdī, ja kaut kas notiks, — nāciet un apgūstiet aizsardzības pamatus Zemessardzē šodien! Pretējā gadījumā — var vienkārši pietrūkt laika.

— Jūs pats nākat no profesionālā dienesta. Kā izjūtat atšķirību, komandējot brīvprātīgos?
— Ļoti grūti atbildams jautājums. Kad uzvelkam formu, nav atšķirības, kurš ir zemessargs un kurš profesionālis. Mēs visi esam karavīri, un uz mums attiecas vieni un tie paši noteiktumi. Tomēr, ja profesionālā dienesta karavīram esmu pateicis, ka sestdien deviņos no rīta viņam jābūt ierindā, es skaidri zinu, ka tā tas arī būs. Bet zemessargs šajā sestdienā var neatnākt, jo viņš ir aizņemts ar citiem darbiem. Profesionālā dienesta karavīru lielākoties var vadīt ar pavēlēm. Vadot zemessargus, ir jāprot argumentēt, skaidrot, motivēt un iedvesmot. Ir jābūt tādam līderim, kuram gribas sekot. Vienlaikus arī pietiekami inteliģentam, jo profesionālajā dienestā, ja esi kaprālis, tad visticamāk — neesi kādas universitātes rektors vai juridiskā biroja vadītājs. Zemessardzē kaprālis un profesors ir iespējams savienojums. Bet ir jāpatur prātā, ka dzīvē jau daudz sasniegušais Zemessardzē ir atnācis mācīties. Tāpēc jāspēj šo procesu nodrošināt patiesi labā līmenī, lai viņam būtu motivācija atgriezties atkal un atkal. 

— Kad jūs darbadienas beigās aizverat kabineta durvis, kas vēl ir jūsu dzīvē?
— Ģimene. Un tai ir vajadzīgs laiks. Ja to nevelta, tad patiesībā tev ģimenes nav. 

Pēdējos gados esmu ļoti samazinājis interešu loku, kam veltu laiku. Es jāju ar zirgu. Man ir bijuši savi zirgi. Bet nu jau nez cik sen neesmu to darījis. Gadiem ejot — cilvēkam enerģijas kļūst mazāk, un es arvien vairāk piedomāju, kam veltu savu laiku un kādēļ. Šī brīža aizraušanās ir teniss, vismaz reizi nedēļā ar sievu cenšamies tam atlicināt laiku. Ziemā, protams, ar slēpēm uz kalnu, vasarā — ģimenes izbraucieni ar riteni.

— Ikviena profesija ietekmē cilvēka personību. Kā dienests ir ietekmējis
sējo?
— Esmu pavadījis 25 gadus bruņotajos spēkos, bet darbi, kurus esmu darījis, ir tik dažādi! Virsniekam dienestā parasti mijas komandējoši amati ar štāba darbiem. Man komandējošie — noteikti ir daudz tuvāki, jo tad es patiesi varu kaut ko paveikt un mainīt, motivēt un virzīt cilvēkus. Mūsu sistēmā — trīs četri gadi, un tev ir nākamais amats. Tam var nebūt nekāda sakara ar to, ko tu esi darījis iepriekš. Viss pastāvīgi mainās, un tev ir noteikts, ļoti kompakts laiks kaut ko paveikt. Ja neesi to paspējis pirmo divu gadu laikā, tu jau esi nokavējis. Mani šīs pārmaiņas ļoti motivē un padara dzīvi interesantu. Cikliskums ir kļuvis par vajadzību. Protams, tas nav vienkārši ģimenei. Starptautiskās operācijas ģimenei ir smags laiks. Dodoties dienesta uzdevumā uz citu valsti, nav viegli izsvērt, vai ņemt līdzi ģimeni. Ja izlem braukt kopā, tu izrauj bērnus no skolas, sievu — no darba. Atgriežoties — tev ir jauns amats, un viss kārtībā, bet viņi meklē ceļus atpakaļ dzīvē, no kuras trīs vai četrus gadus ir bijuši prom. Ne velti arvien biežāk kolēģi dodas pildīt dienesta pienākumus ārvalstīs vieni, atstājot ģimeni viņu ierastajā vidē.

— Kas ir tās vērtības, ko jūs, būdams komandieris, gribat savos zemessargos  attīstīt?
— Mana galvenā prasība — dari darbu kārtīgi vai nedari vispār un ej prom. Es nesaprotu cilvēkus, kuri nāk uz darbu ar nepatiku, sūdzas par to, bet turpina nākt. Tā taču ir cilvēka dzīve! Ja nepatīk, tad vajag to mainīt. Aiz šīm durvīm ir tūkstošiem citu darbu, kur cilvēks var būt daudz laimīgāks.

Vēl ir svarīgi gribēt attīstīties, turpināt mācīties. Pretējā gadījumā cilvēks pat nestagnē — viņš degradējas. Lielās militārās sistēmās valda princips — vai nu tu audz, vai arī — dodies prom no sistēmas. Mums diemžēl ir par maz cilvēku, lai varētu šādi atļauties rīkoties. Tomēr virzība uz attīstību visos līmeņos, manuprāt, ir svarīga. 

Un vēl man gribas savos zemessargos iedzīvināt pašapziņu. Mums ar to ir problēmas nācijas līmenī. Es varētu pārmest Ulmanim (Kārlim), ka mums Otrā pasaules kara priekšvakarā bija «jāpaliek savās vietās». Es uzskatu, ka mums bija jāpretojas, lai ko tas mums kā nācijai maksātu. Zemā pašapziņa, manuprāt, ir viņa pieņemtā lēmuma sekas, ko jūtam vēl šodien. Paskatieties uz jebkuru rietumnieku — viņš droši runās, aizstāvēs savu viedokli, kamēr mēs klusēsim, lai tikai kāds nepievērstu pārāk lielu uzmanību. Bet mēs esam gudri! 

Ja runājam par bruņotajiem spē­kiem — mums ir virsnieki un instruktori, kuri ir auguši 25 gadus. Mēs esam skolojušies savas nozares labākajās militārajās skolās pasaulē. Mēs esam krietni pārāki par vidusmēru. Mums varbūt nav modernākais bruņojums un tehnoloģijas, bet, ja ir smadzenes, tu vari panākt rezultātu citādāk. Un mums ir smadzenes! Un mēs neapšaubāmi esam spējīgi!