Kā latviešu strēlnieki tika pie savu bataljonu nosaukumiem

Šogad atzīmējam pirmo latviešu nacionālo karaspēka vienību — latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu. Par šo nozīmīgo vēsturisko notikumu ir daudz rakstīts un vēl daudz tiks pateikts nākamībā. Visiem astoņiem Krievijas Impērijas armijas sastāvā esošajiem bataljoniem bija doti sevišķi nosaukumi, kuri pēc reorganizācijas pārgāja arī uz pulkiem. Kā strēlnieku vienības tika pie saviem nosaukumiem?

Dibināmo strēlnieku vienību nosaukumi bija atrunāti Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas izstrādātajos «Pagaidu noteikumos par latviešu strēlnieku bataljoniem», kuros līdzās dažādiem organizācijas rakstura jautājumiem bija paredzēts, ka strēlniekiem būs savi karogi, uz kuriem «uzrakstiem jābūt krievu valodā», un «latviešu bataljonu karavīri nēsā pie armijas apstiprināta apģērba sevišķu krūšu nozīmi», kā arī bija atrunāti bataljonu nosaukumi. Noteikumu 3. paragrāfs vēstīja: «Formējamie latviešu strēlnieku bataljoni nosaucami: 1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons. Vēlāk formējamie bataljoni pēc formēšanas kārtas nosaucami sekojoši: 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku bataljons.» Nosaukumu piešķiršanu latviešu strēlnieku bataljoniem savās atmiņās apraksta bijušais Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks, zvērināts advokāts Gustavs Ķempelis. Viņa atmiņas par strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas darbību, par sarunām ar Krievijas Impērijas armijas vadību publicētas vēsturisko dokumentu un atmiņu krājumā «Latviešu strēlnieki», Nr. 6., 1936. gada maijs. Šajās atmiņās lasāms:

«Pie 3. paragrāfa apspriešanas pulkvedis ievaicājās, kamdēļ bataljoniem devuši sevišķus nosaukumus. Norādīju, ka bataljonu nosaukumus [devuši] mūsu novadu un pilsētu vārdi, tikai mēs tos esam apzīmējuši latviešu valodā, kas arī krieviski skan labāki, jo latviešu un krievu valodas ir stipri radnieciskas.

Piemēram, «Ļifļanģija» un «Kurļanģija»1 vietā mēs sakām Vidzeme un Kurzeme. Tālab mēs arī 3. un 4. bataljonu nosaucām par «Kurzemskij» un «Vidzemskij» [resp. «Kurzemes» un «Vidzemes»] bataljonu, kas skan labāki un neatgādina neciešamo vācu «Land». Vāciski Rīgā runāt aizliegts, tālab būtu patriotiskāki un arī latviešu ausij simpātiskāki, ja ievedīsim «Ļifļandskij» un «Kurļandskij» vietā «Vidzemskij» un «Kurzemskij», kurus ļoti labi spēj izrunāt arī krievu mēle.

Pulkvedis2 manam paskaidrojumam piekrita, tikai apstājās pie Tukuma vārda. Vai tā neesot tā pilsēta, kur krievu dragūni 1905. gadā dabūjuši ciest no latviešu revolucionāriem, un vai ar to vārdu netiekot godināta revolucionāru piemiņa? Atbildēju, ka nē… 1905. gada nemiera vilnis bija nelaimīgā Krievu—japāņu kara sekas, un tas sagrāba ne vien Baltiju, bet arī visu Krieviju. Vai tālab vien, ka Maskavā tai pašā gadā valdības karaspēkam iznāca apšaudīšanās ar saujiņu revolucionāru, atmetams Maskavas nosaukums pie dažādu institūtu dēvēšanas utt.? Arī tie latviešu nemiernieki, kuri Tukumā sadūrās ar dragūniem, nekādi nevar iespaidot Tukuma pilsētas veco, labo slavu. Tukuma apriņķa bēgļi tagad atrodas Rīgā, un tie pirmie iestāsies Tukuma bataljonā, lai savu pilsētu atbrīvotu no vācu jūga. Arī pulkvedis tam piekrita.

Te jāpaskaidro, ka, dodot vārdus bataljoniem, komiteja vairījās vācu nosaukumu, bet turējās pie ieskata, ka jāmeklē tādi pilsētu vārdi, kuru izruna latviešu un krievu valodā ir līdzīga. Tālab mēs nevarējām ņemt vārdu «Cēsis», jo krievi to dēvē par «Venden», atsacījāmies arī no vārda «Liepāja», jo krievi to sauc par «Ļibava», utt., bet ņēmām Valmieras, Rīgas un Bauskas nosaukumu, kurus krieviski arī tāpat izrunāja.

Izņēmumu mēs pielaidām Kurzemes un Vidzemes guberņu nosaukumos, jo te mēs gribējām izvest reformu, nosaukumu grozīšanu krievu valodā. Izņēmums bija arī ar 1. bataljona nosaukumu, kuru nosaucām par «Ust-Dvinskas», kaut gan latviski skanēja Daugavgrīvas bataljons.

Ja mēs 1. strēlnieku bataljonam devām nosaukumu «Ustj-Dvinsk», tad tas tālab, ka uzskatījām šo bataljonu par pirmo latviešu Daugavgrīvas bataljonu turpinājumu [domāti divi pārsvarā no latviešiem sastāvošie Daugavgrīvas zemessargu bataljoni]. Ar saviem nosaukumiem bataljonu karavīri bija apmierināti un pat sajūsmināti. Pēdējo starpā bija Zemgales bataljons, kura piederīgie labprāt atsaucās uz vecajiem zemgaļu varoņdarbiem un savu komandieri pulkvedi Vācieti savā starpā dēvēja par Nameju.

Mazāk jau ar savu nosaukumu bija apmierināts Bauskas bataljons. Lai gan šī vecā Zemgales pilsēta atradās visauglīgākajā Kurzemes apgabalā3 un viņas pils ordeņa laikā karojusi ar daudziem ienaidniekiem, un ar savu vārdu tā ieņem pazīstamu un izcilus vietu Kurzemes karu vēsturē, tomēr pārējiem strēlniekiem šis vārds likās mazāk vērtīgāks kā citi; tāpēc ka šajā pilsētā dzīvojot «žīdi». Tie sāka dēvēt Bauskas bataljonu par Bauskas «žīdiem». Tā kā Tukumā nebija mazāk žīdu kā Bauskā, tad var redzēt, cik reizēm šāda palamu došana ir nepamatota. Tomēr varonīgie Bauskas bataljona strēlnieki ar šādu izredzētās tautas nevietā minēšanu bija visai neapmierināti, caur ko radās asas ķildas un sadursmes. Komitejai, turpretim, Bauskas vārds bija sevišķi mīļš, jo mēs (Goldmanis, Glīziņš un es) bijām savu jaunības laiku pavadījuši Bauskas apriņķī.

Tai brīdī, kad mēs izraudzījām mūsu karaspēka vienībām bataljonu nosaukumus, mēs nezinājām, ka ar šādu nosaukumu apzīmētas latviešu karaspēka daļas Vidzemē zviedru laikos, tālab ne vien lūgumrakstā družīnu dibināšanai, bet pat uzsaukumā lietots vārds «družīna» vai «pulks»».

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.,
LKM direktora vietnieks.

1 Лифляндия, Курляндия – Krievijas Impērijā lietotie Kurzemes un Vidzemes nosaukumi atvasināti no šo novadu nosaukumiem vācu valodā «Livland» un «Kurland».

2 Šeit domāts Ziemeļu frontes štābam piekomandētais ģenerālštāba pulkvedis Kosjakovs. Viņa uzdevumos ietilpa kopā ar Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteju risināt ar šo vienību dibināšanu saistītos organizatoriskos jautājumus.

3 Zemgale administratīvi ietilpa Kurzemes guberņā.