Jubilejas mūsu brīvības simboliem

Rīgas Brāļu kapi
Diviem mūsu valsts simboliem šogad ir ievērojamas jubilejas. Latvijas galvaspilsētā esošajiem Rīgas Brāļu kapiem šogad aprit simts gadu kopš to ierīkošanas. Mūsdienās Rīgas Brāļu kapi ir viens no Eiropas sakrālās mākslas lielākajiem pieminekļiem. Radīti kā Pirmā pasaules kara un Latvijas Republikas Neatkarības karā kritušo karavīru memoriālais ansamblis, Rīgas Brāļu kapi jau sen ir pārauguši savu svētnīcas nozīmi un uzskatāmi par vienu no valsts neatkarības simboliem līdzās karogam, ģerbonim un valsts himnai. Ne velti vēstures traģisko notikumu gaitā Latvijas tautai šis klusais Rīgas nostūris ar Mātes Latvijas tēlu bija un ir atgādinājums par mūsu valsts sākotni, kad tā tika izcīnīta ar ieročiem rokās. Rīgas Brāļu kapi ir atgādinājums un cerība, ka sapnis par brīvību nav zudis un nekad nezudīs. Naidīgās varas centās šo brīvības simbolu izmantot savā labā, iesaistot šo latviešu tēlniecības un arhitektūras šedevru mums svešās ideoloģiskās «spēlēs», taču visu okupāciju laikā latviešu tauta Rīgas Brāļu kapus uztvēra tikai kā neatkarīgajai Latvijai piederīgus.

Brāļu kapu atklāšana. 1936. gada 11. novembris
Brāļu kapu atklāšana.1936. gada 11. novembris

Rīgas Brāļu kapu aizsākums meklējams 1915. gada rudenī. Krievijas Impērija bija iesaistījusies Pirmajā pasaules karā, un kara vētras šajā gadā bija skārušas arī Latvijas zemi. Vācu karaspēks jau bija ieņēmis Kurzemi un Zemgali un tuvojās Rīgai. 1915. gada vasarā Krievijas ķeizara valdība atļāva dibināt latviešu strēlnieku bataljonus — pirmās mūsu tautas nacionālās karaspēka vienības. Latviešu sabiedrisko un politisko darbinieku aicinājumam «Pulcējaties zem latviešu karogiem!» atsaucās desmitiem tūkstošu latviešu brīvprātīgo. Krievijas Impērijas armijas sastāvā tika izveidoti astoņi latviešu strēlnieku bataljoni. Daļai no šiem bataljoniem ugunskristības notika jau 1915. gada oktobrī Tīreļpurva rajonā, un tieši tur, netālu no vietas, kur šodien atrodas «Ziemassvētku kauju piemiņas muzejs «Mangaļi»», latviešu vienībām nācās zaudēt pirmos kritušos. Šos trīs latviešu strēlniekus (J. Timmu, A. Stūri un J. Gavenasu) apglabāja Rīgas pilsētas valdes vēl iepriekš karavīru apbedījumiem paredzētajā speciālajā teritorijā starp pilsētas Meža kapiem un Vecāķu dzelzceļu — tas arī bija aizsākums tagadējiem Rīgas Brāļu kapiem. Šiem pirmajiem trim kritušajiem sekoja vēl daudzās citās vietās Pirmā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku apbedīšana. 1916. un 1917. gadā kaujās kritušo skaits pieauga, tāpēc iepriekš ierādīto kapu teritoriju vairākkārt palielināja, līdz 1917. gada beigās tā ieguva paš­reizējo ap 90 hektāru lielo platību. Rīgas Brāļu kapu pirmo iekārtojuma plānu pēc Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas lūguma bija izstrādājis toreizējais pilsētas dārzu direktors daiļdārznieks Andrejs Zeidaks. Kopumā Rīgas Brāļu kapos ir apbedīti 829 zināmi un 148 nezināmi Pirmajā pasaules karā kritušie latviešu strēlnieku bataljonu (vēlāk pulku) karavīri.

Latvijas valsts dibināšanas un izcīnīšanas gados Rīgas Brāļu kapos tika guldīti arī daudzi no Neatkarības karā kritušajiem Latvijas armijas karavīriem, kuri ar savu dzīvību un asinīm bija sekmējuši mūsu neatkarīgās valsts brīvības izcīnīšanu. Uzreiz pēc Neatkarības kara beigām Latvijas valdībai bija nodoms šo kritušo karavīru atdusas vietu Rīgā izveidot par liela mēroga memoriālo ansambli. Divdesmito gadu sākumā bija sarīkoti vairāki konkursi Rīgas Brāļu kapu iekārtošanai, un1923. gadā Brāļu kapu komitejas valde pieņēma lēmumu, ka pie kapu ansambļa izveides ir jāstrādā tēlniekam Kārlim Zālem, ievērojot daiļdārznieka A. Zeidaka izstrādāto kapu plānojumu un piesaistot arhitektus Pēteri Federu un Aleksandru Birzenieku. Rīgas Brāļu kapu ansambli būvēja no 1924. gada līdz 1936. gadam, kad tas ieguva mūsdienās pazīstamo izskatu. Pēc autoru ieceres, ieejot kapos, apmeklētājs veic svētceļojumam līdzīgu gājienu, skatot virkni dziļi simbolisku ainavisku un alegorisku tēlniecības objektu. Izejot cauri vārtiem, kapu viesis nonāk 200 m garā liepu alejā. Liepu simbolika liek domāt par sievieti — māti, līgavu, māsu, kas gaida un cieš klusējot. Liepu alejas galā atrodas mūžīgās uguns altāris, ko ieskauj ozoli, kas simbolizē vīru spēku. Aiz altāra izveidota atbalsta siena, aiz kuras atrodas plašs kapulauks ar rindās izvietotiem apbedījumiem ar smilšakmens plāksnītēm, kurās iekalts katra apbedītā varoņa vārds, uzvārds, dienesta pakāpe, dzimšanas un miršanas datums vai uzraksts «Nezināms». Ansambli noslēdz sešus metrus augsta siena ar Latvijas apriņķu un pilsētu vēsturiskajiem ģerboņiem. Pie sienas atrodas četri senlatviešu karavīru tēli, kas simbolizē Latvijas novadus — Kurzemi, Zemgali, Vidzemi un Latgali, bet tās centrā uz deviņus metrus augsta sienas masīva paceļas monumentāla figūra «Māte Latvija», kas noliekusi vainagu pār kritušajiem dēliem. Memoriāla veidošanā izmantots galvenokārt Allažu šūn­akmens, taču lietots arī smilšakmens, plienakmens un Itālijas travertīns. Lai arī valdība Rīgas Brāļu kapu izveidei un iekārtošanai piešķīra zināmus naudas līdzekļus, tomēr galvenais finansējuma avots šo darbu veikšanai bija ziedojumi. Kopā lēšot, var uzskatīt, ka Rīgas Brāļu kapu iekārtošanas un izbūves darbi ir izmaksājuši ap divi miljoni latu.

1940. gada vasarā pēc brutālas militārās invāzijas Latvijas valsts zaudēja savu nacionālo neatkarību. Komunistiskās Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas okupācijas rezultātā Latvijas zemes paverdzinātāji centās mazināt Rīgas Brāļu kapu kā nacionālās neatkarības simbola nozīmi. Vācu okupācijas laikā kritušo latviešu karavīru apbedīšanas ceremonijas bija ieturētas okupācijas režīmam labvēlīgas propagandas garā. Pēc Otrā pasaules kara padomju vara Rīgas Brāļu kapos apbedīja padomju bruņoto spēku kritušos un mirušos karavīrus. Jebkuru cita veida pulcēšanos šajā vietā varēja uztvert kā vēršanos pret pastāvošo iekārtu, jo sanākt vienkopus Rīgas Brāļu kapos vienkārši bija aizliegts, tāpat kā degt svecītes, likt ziedus pie «nepareizajiem» apbedījumiem. Visi nacionālie simboli kapos tika iznīcināti. Lai arī vārdos padomju vara atzina Rīgas Brāļu kapu memoriālā kompleksa lielo kultūrvēsturisko nozīmi, tomēr realitātē līdz neatkarības atjaunošanai notika kapu vides degradācija. Padomju varas mērķis bija likt tautai aizmirst šo Latvijas brīvībai nozīmīgo vietu. Tomēr brīvvalstij svarīgos datumos tur parādījās svecītes, ziedi pie «Mātes Latvijas» skulptūras, cilvēki slepus nāca godināt varoņus, par kuriem bija lasījuši aizliegtās grāmatās.

Dziesmotās revolūcijas un Trešās atmodas laikā cilvēki devās uz Rīgas Brāļu kapiem, lai parādītu savu nacionālo stāju un apliecinātu atbalstu Latvijas neatkarības idejai. Pēc nacionālās neatkarības atjaunošanas Rīgas Brāļu kapi kļuva par valsts protokola oficiālo ceremoniju norises vietu. Valsts svētku un atceres dienās Rīgas Brāļu kapus apmeklē oficiālas valsts amatpersonu delegācijas, valsts viesu oficiālās delegācijas un Latvijā akreditētais diplomātiskais korpuss. Rīgas Brāļu kapus ceremoniālajām norisēm izmanto arī dažādas Latvijas valsts institūcijas, jo īpaši Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki. Rīgas Brāļu kapos piemiņas pasākumus rīko arī dažādas sabiedriskas organizācijas. Rīgas Brāļu kapi šodien ir sabiedrībai atvērta, publiska pulcēšanās vieta, Latvijas vēstures liecinieks un vēstures vēstītājs nākamajām paaudzēm.

Brīvības pieminekļa 80 gadi
Arī mūsu valsts neatkarības simbolam Brīvības piemineklim šogad aprit apaļa jubileja. Tieši pirms 80 gadiem — 1935. gada 18. novembrī — Rīgas centrā atklāja pieminekli ar uzrakstu tā pakājē «Tēvzemei un Brīvībai». Šis piemineklis bija iecerēts kā simbols mūsu tautai un valstij. Paša Brīvības pieminekļa ceļš uz tapšanu bija ilgs. Jau drīz pēc Neatkarības kara beigām, 1923. gadā, tika izsludināts konkurss Brīvības pieminekļa celšanai. Tas norisinājās vairākās kārtās, tomēr jau 1925. gadā valsts vadība bija spiesta atzīt, ka līdzekļu šādam monumentam valsts budžetā nav (bija paredzēts, ka piemineklis nedrīkst izmaksāt vairāk kā 300 000 latu, ieskaitot autoru honorārus) un nepieciešams iesaistīt ziedotājus. Par monumenta celtniecību atbildīgā Brīvības pieminekļa celšanas komiteja 1929. gadā izplatīja paziņojumu, ka tiek sākta ziedojumu vākšanas kampaņa, kura, kā vēlāk izrādījās, kļuva par visas tautas kampaņu. «Brīvības svētību bauda visi Latvijas iedzīvotāji. Tāpēc arī katrs lai aicināts atbrīvošanas pieminekļa radīšanā… Celsim viņu Daugavas krastos, jo Daugaviņa māmuliņa saista atsevišķas Latvijas daļas pie Latvijas sirds — Rīgas! Celsim Brīvības pieminekli!» — tā komitejas uzsaukumā rakstīja toreizējais Latvijas Republikas prezidents Gustavs Zemgals. Iedzīvotāju atsaucība uz aicinājumu ziedot bija ārkārtīgi liela: līdz 1932. gada beigām bija saziedoti vairāk nekā 400 000 latu — tam laikam ļoti ievērojama summa, bet līdz 1935. gadam saziedoti bija jau apmēram trīs miljoni latu.

Brivibas 16. fotoVienlaikus notika vietas meklēšana piemineklim un arī pieminekļa vizuālā risinājuma meklējumi konkursa kārtībā. Piemi­- neklim par vispiemērotāko vietu atrada Brīvības bulvāra sākumu Rīgas centrā, pilsētas kanāla malā. Šajā vietā līdz Pirmajam pasaules karam atradās piemineklis Krievijas imperatoram Pēterim I. Izvērtējot iesūtītos pieminekļa ideju projektus, 1930. gadā pieminekļa celšanas komiteja kā labāko atzina skulptora Kārļa Zāles projektu. 1931. gada 18. novembrī, klātesot valsts vadītājiem, Brīvības piemineklim svinīgi tika ielikts pamat­- akmens.

Pieminekļa atklāšana bija paredzēta 1935. gada 18. novembrī. Jau iepriekšējā dienā Rīgas namus izrotāja ar valsts karogiem, Daugavas ūdeņos iepretī vecpilsētai bija noenkurojušās Latvijas Jūras krastu aizsardzības eskadras un zemūdenes. Atklāšanas dienā visa Latvija bija svētku gaidās. No visiem novadiem galvaspilsētā ar vilcieniem un autobusiem sabrauca svētku dalībnieki. Atklāšanas ceremonija sākās desmitos no rīta. Valsts prezidents Alberts Kviesis savā uzrunā teica:

«Šodien, atklājot latvju tautas Brīvības pieminekli, novēlu tam tik ilgu mūžu, cik ilgi vien spīdēs saule pār zemi, un nododu to kā tautas svētumu un viņas tikumisko spēku paudēju tautas cieņai un godināšanai. Spožās mirdzošās Latvijas zvaigznes lai ceļ un nes uz augšu mūs, mūsu dzīvi, mūsu valsti, mūsu Latviju pretim saulei, pretim zvaigznēm, pretī mūžībai!» Simboliski atklāšanas ceremonijā skanēja arī Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa teiktais: «Mūsu Brīvības pieminekļa virsotnē paceļas trīs zvaigznes. Tās simbolizē Latvijas atsevišķus novadus, kurus mūsu tēvu un brāļu asinis sakausējušas vienā vienībā. Bet neaizmirsīsim, ka katra no trim zvaigznēm apzīmē arī kaut ko citu — ticību, cerību un mīlestību. Ticēsim nākotnei, kā ticēja tie, kas atdeva visu sevi par tēvzemi.» Pēc tam pienāca kārta svinīgajam brīdim, kad lielais, pelēkais linu pārvalks pa virvēm noslīdēja lejā, atklājot visas tautas skatienam Brīvības pieminekli. Pār Rīgu nodārdēja divdesmit viena artilērijas zalve — Nāciju salūtu izpildīja Esplanādē izvietotā Vidzemes artilērijas pulka baterija un karakuģa «Viesturs» lielgabals. Pēc tam pieminekli iesvētīja Latvijas luterāņu baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs.

Sekoja armijas parāde — pirmā militārā parāde pie Brīvības pieminekļa. Šajos valsts svētkos pirmo reizi Valsts prezidents Alberts Kviesis pieņēma militāro parādi, stāvot Brīvības pieminekļa pakājē. Vēlākajos gados, kad mūsu valsts jau bija okupēta un latviešu tauta ierauta vēstures virpuļos, par simbolu kļuvušajiem vārdiem «Tēvzemei un Brīvībai» garām parādes maršā soļoja arī svešos formas tērpos tērpti karotāji — 1941. gadā vācu armijas vienības, bet 1944. gadā — padomju karaspēka sastāvā esošie latviešu gvardes divīzijas karavīri.

Pēc neatkarības atjaunošanas Brīvības piemineklis savā pakājē atkal piedzīvoja Latvijas nacionālo bruņoto spēku parādes, līdz pirms diviem gadiem šie pasākumi tika pārcelti uz pulcēšanās ziņā daudz plašāko 11. novembra krastmalu.

Sagatavojis Juris Ciganovs, Dr. hist.,
LKM direktora vietnieks.
Foto — no Latvijas Kara muzeja krājuma.