Jaunsardze — pieredze, kas maina dzīvi uz labu

Džoanna Eglīte

Foto — Normunds Mežiņš.

Viņi ir trīs: Zita Rukšāne, Dainis Karols un Juris Lelis. Katrs vada savu Jaunsardzes novada nodaļu: trešo — aptver Vidzemi, Rīgu un Zemgali, pirmo — Kurzemi un daļu Zemgales, un otro — Latgali. Katrs par savējiem — jaunsargiem un instruktoriem — ar aizrautību saka: «Mūsējie ir labākie!» Šie trīs cilvēki rūpējas par to, lai viņu labākie varētu strādāt, lai viņiem nekā netrūktu, lai ministrijā un Jaunsardzes un informācijas centrā instruktoru idejas un vajadzības tiktu sadzirdētas. Bet vienlaikus viņi visi trīs kopā ar instruktoriem pilda vienotu misiju — palīdzot Latvijā augt labiem, daudzpusīgi attīstītiem šīs valsts pilsoņiem. 

Misija īstenota jau 25 gadus. Šajā laikā izauguši vairāki desmiti tūkstošu jaunu cilvēku, kuru pasaules skatījumu un dzīves pieredzi veidojusi Jaunsardze. Kustības nozīmi novērtējis arī Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, pirmo reizi izraugoties sev padomnieku arī Jaunsardzes jautājumos —  Jaunsardzes 1. novada nodaļas vadītāju Daini Karolu. Pirmo reizi Jaunsardzes pastāvēšanas vēsturē valsts līmenī arī to sāk nopietni uzlūkot kā alternatīvu obligātajam militārajam dienestam Latvijā.

Labs instruktors — tas ir draugs, komandieris, mamma un tētis vienā personā
Lai arī Jaunsardzes novadu vadītāji nāk katrs no savas Latvijas puses un katra dzīves ceļš atšķiras, 90. gadu sākumā šiem trim cilvēkiem tas kļuva līdzīgs. Valsts neatkarības atgūšanas iedvesmoti, viņi iestājās Zemessardzē. Tās paspārnē veidojoties Jaunsardzes kustībai, visus trīs katru savā Latvijas pusē iesaistīja darbā ar jauniešiem. Pirmos gadus, kad organizācija vēl tikai veidojās, darbs vairāk atgādināja sabiedrisku pienākumu — bez atalgojuma.

Zitai Rukšanei toreiz lieti noderēja desmit gadu pieredze sporta skolotājas darbā nelielā lauku skolā un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (toreiz — Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts) gūtā izglītība. Savukārt Dainis Karols un Juris Lelis dienēja Zemessardzes speciālo uzdevumu vienībās un ātri nonāca pie atziņas, ka mijiedarbība ar jaunsargiem ievērojami atšķiras no komandiera darba — te attiecības jāveido citādi, balsoties uz draudzīgumu un ieintere­- sētību, nevis pavēlēm.

Atzīmējot Jaunsardzes 25. pastāvēšanas gadu, jāsecina, ka par instruktoriem joprojām galvenokārt kļūst divu profesiju pārstāvji: skolotāji un karavīri. Domas par to, kurš ir piemērotāks šai misijai, dalās. Pedagogam ir attīstītas iemaņas sadarboties ar jauniem cilvēkiem, toties viņam trūkst militāro zināšanu. Karavīru instruktora darbā norīko dienesta vadība, taču viņam nav profesionālu zināšanu, kā iemantot bērna interesi un uzticību, toties ir pieredze militārajā jomā. Abu profesiju pārstāvjiem ir ko mācīties, lai kļūtu par pilnvērtīgiem Jaunsardzes instruktoriem. Tomēr Jaunsardzes novadu nodaļu vadītāji atzīst: šajā darbā paliek tie, kas no sirds aizraujas un sadarbību ar bērniem uztver kā prieku, nevis apgrūtinājumu.

«Labs instruktors ir nevis tas, kurš uzcītīgi izpilda normu, bet tas, ap kuru pulcējas jaunieši,» saka Juris Lelis. «Vienlaikus — draugs un komandieris. Mamma un tētis vienā personā. Jaunsardzes pasākumos var vērot jauniešus, kuri pulcējas savā bariņā, kamēr instruktors stāv atsevišķi. Bet ir in-struktori, kuri vienmēr ir jauniešu bariņa daļa vai centrs. Tie ir tie īsti.»

Palīdzēt veidoties krietniem cilvēkiem!
Visi trīs Jaunsardzes novadu nodaļu vadītāji ir starp pirmajiem instruktoriem (toreiz — priekšniekiem), kuri veidoja un attīstīja šo kustību. Par starpkaru Latvijas Aizsargu organizāciju bija saglabājušās vien vēsturiskas atmiņas. Jaunsardzes kustība deviņdesmito gadu sākumā bija jārada no jauna. Bez aizrautības, atbildības izjūtas un drosmes Jaunsardzes veidotājiem piemita arī spēja uzlūkot šo kustību ne tikai sava pagasta un novada, bet Latvijas līmenī.
Visi trīs saprata, ka Jaunsardzei jābūt vienotai, tai jāizstrādā mācību programma un jāveido sadarbības tīkls starp novadiem.

Zita Rukšāne no viņiem trim visnopietnāk darbojusies izglītības pro­grammu, normatīvo dokumentu un valsts aizsardzības mācības stan­darta izstrādē. Jaunsardzes novadu nodaļu vadītāji apzinās, ka bez šī darba Jaunsardze nebūtu varējusi pilnvērtīgi attīstīties un iegūt tādu nozīmi, kādu izdevies nostiprināt 25 gadu pastāvēšanas laikā. Tomēr lielāko gandarījumu un darba jēgas izjūtu viņiem joprojām sniedz apziņa, ka Jaunsardze kļūst par pieredzi, kas maina jaunu cilvēku dzīvi uz labu.

«Bērni ir ļoti dažādi — atšķiras sociālie slāņi, inteliģences līmenis. Dažkārt viņi jau ir nostājušies uz krimināla ceļa vai ir tam ļoti tuvu. Tas ir īpašs prieks, ko gūstam, ja izdodas mainīt šādu jaunu cilvēku dzīvi. Dažkārt caur Jaunsardzē iemantoto pieredzi un attiecībām viņi ierauga citus, labākus ceļus savai nākotnei. Kad tādi jaunieši izaug par krietniem cilvēkiem, tas rada lielu gandarījumu,» saka Dainis Karols.

«Jaunsardzē cilvēki pakāpeniski iegūst drošības izjūtu dzīvei. To dod zināšanas, praktiskas iemaņas, mācīšanās jēgpilni risināt strīdus un nesaskaņas, iespēja izjust komandas garu un draudzību. Tas viss stiprina pašapziņu un atskārsmi, ka pasaule nav naidpilna, nelabvēlīga vieta, kur visiem tu esi vienaldzīgs,» saka Dainis Karols.

Visi trīs Jaunsardzes novadu vadītāji ar lepnumu runā par jaunsargiem, kuri beidz 4. jaunsargu apmācības līmeni, nokārto gala eksāmenus un izvēlas dzīvē militāru karjeru. Ar gandarījumu uzsver, ka Jaunsardze ir veiksmīgs integrācijas instruments, jo jaunie cilvēki, kuru dzimtā valoda ir cita, šeit ne vien iemācās brīvi runāt latviski, bet iemanto tādu pašu zināšanās sak­ņotu patriotismu kā latviešu bērni.

«Es parasti kolēģiem saku, ja tavs jaunsargs tevi uz ielas sveicina, tā ir liela balva un uzticība,» teic Juris Lelis.

Jūtot novadu nodaļu vadītāju degsmi, rodas pārliecība, ka viņiem patiesi ir svarīgs katrs jaunsargs un viņa tālākais dzīves ceļš. Šie cilvēki skaidri apzinās — kādi būs jaunieši un viņu attieksme pret sevi, līdzcilvēkiem un Latviju, tāda nākotne arī veidosies mūsu valstij.

Vai Latvijā ir alternatīva obligātajam militāram dienestam?
Lai arī militārās zināšanas ir tikai viena no jaunsargu apmācības šķautnēm, tās bieži ir pamatā izvēlei, kāpēc jauns cilvēks no neskaitāmi daudzām citām iespējām izraugās iet šo ceļu. Veidojoties Zemessardzes paspārnē, Jaunsardze sākotnēji bija kustība, kurā iesaistījās un darbojās zemessargu bērni, kuri vēlējās iepazīt to, ko dara viņu tētis un mamma. Pēdējā laikā, sabiedrībā arvien vairāk aktualizējoties valsts aizsardzības jautājumiem, Jaunsardzi sāk uzlūkot kā alternatīvu obligātajam militārajam dienestam.

«Pašreiz atsākot diskusiju par obligāto militāro dienestu, cilvēki ir piemirsuši, ka laikā, kad atcēla šo dienesta formu, par goda lietu daudzi uzskatīja izvairīšanos no armijas. Tāpēc tobrīd profesionāli karavīri Latvijai bija labāks un efektīvāks risinājums,» saka Dainis Karols. «Arī pašreiz, izsverot mūsu resursus un iespējas, esmu pārliecināts, ka profesionāla armija ir Latvijai piemērotākā forma. Viens no veiksmīgiem veidiem, kā Latvijas jaunieši apgūst militārās zināšanas, ir Jaunsardze, bet otrs, kas pakāpeniski tiek ieviests, — obligātā militārā apmācība — mācību programma vidusskolēniem. Tā dotu iespēju nodrošināt militāru zināšanu pamatus visiem Latvijas jauniešiem.»

Pašreiz militārā apmācība uzsākta aptuveni divdesmit Latvijas skolās. To pakāpeniski iecerēts nodrošināt aizvien lielākam Latvijas jauniešu skaitam. «Vidusskolas trīs gadu laikā cilvēkam var iedot pamatiemaņas militārā jomā,» saka Dainis Karols. «Turklāt daļai jauniešu, kas tās apgūs, šī pieredze radīs interesi par karjeras iespējām bruņotajos spēkos.»

Ik gadu, nokārtojot Jaunsardzes 4. līmeņa gala eksāmenus, Latvijas bruņotajiem spēkiem piepulcējas tālākai apmācībai labi sagatavota rota. «Šie jaunie cilvēki skaidri saprot, ko nozīmē armija, dienests, virsnieka karjera. Viņu izvēle ir apzināta un iepriekšējā pieredzē balstīta. Nereti cilvēks, kurš emociju uzplūdā iestājas bruņotajos spēkos un nonāk Kājnieku skolā Alūksnē, pēc mēneša vai diviem saprot, ka viņš ne fiziski, ne garīgi karavīra ikdienai nav gatavs,» savos vērojumos dalās Zita Rukšāne.

Tomēr, lai arī pašreiz tiek aktualizēta tieši Jaunsardzes militārā šķautne, jaunsargu apmācība ir ļoti daudzpusīga. Jaunsargi dodas pārgājienos, kurina ugunskurus, mācās izdzīvot dabā, piedalās dažādās sacensībās, iepazīst sporta veidus, brauc uz nometnēm un novada salidojumiem. «Salīdzinot ar skolu, Jaunsardze ir daudz ģimeniskāka. Tā dod zināšanas un pieredzi, kas neatkarīgi no profesijas izvēles vienmēr dzīvē noderēs,» paskaidro Juris Lelis.

«Jaunsardzē satiekas tie, kuriem ir līdzīgas intereses. Pamatā tā ir interese par dabu, kustību un piedzīvojumu,» saka Zita Rukšāne.

Visi trīs jaunsargu vadītāji piekrīt, ka 25 gadu laikā, kopš darbojas Jaunsardze, bērni ir mainījušies. Mainījusies arī vide un iespējas, kuras tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija daudz ierobežotākas. «Toreiz došanās 20 km garā pārgājienā bija milzīgs piedzīvojums. Tagad instruktoram maršruts rūpīgi jāpārdomā, jāsagatavo ceļā pārbaudījumi vai pārsteigumi, lai radītu vajadzīgo intrigu,» salīdzina Juris Lelis. Savukārt Zita Rukšāne papildina kolēģa domu, atzīstot, ka liela darba daļa instruktoram paiet, gatavojot pasākumu, kamēr pārgājiens ir tikai šī ieguldītā darba noslēgums.

Novadu vadītāji novērojuši, ka brīdī, kad bērns vai jaunietis atnāk uz pirmajām Jaunsardzes nodarbībām, tās viņu jo bieži aizrauj un liek atgriezties atkal un atkal. Taču informācijas pārbagātībā, kādā tagad dzīvojam, nav viegli iekustināt mazos cilvēkus spert pirmo soli. Tāpēc jāmeklē arvien jauni veidi, lai iepazīstinātu skolas bērnus un jauniešus ar Jaunsardzi, tās sniegtajām iespējām, un to novadu nodaļu vadītāji uzskata par svarīgu uzdevumu un vienlaikus lielu izaicinājumu.

No jauniešiem nāk daudz prieka
Jaunsardze savā attīstības ceļā piedzīvojusi dažādus posmus. To nopietni skāra krīzes gadi, kad finansējums tika ievērojami samazināts. Šajā laikā liela nozīme bija in-struktoru spējai iesaistīt Jaunsardzes projektos arī vietējās pašvaldības, Zemessardzi, bruņotos spēkus, uzņēmējus, bērnu vecākus un skolu direktorus. Lai arī grūtais laiks ir pārdzīvots un šogad Jaunsardzei finansējums ir palielināts, turklāt tiek veidota jauna struktūra — 4. novads, kurš aptvers Rīgu, sadarbība ar atbalstītājiem, kas ir instruktoru nopelns, joprojām atzīstama par ļoti vērtīgu.

Jaunsardzes instruktoru kodols — tie ir ļoti pieredzējuši cilvēki. Tomēr mēs neviens nekļūstam jaunāki. Tāpēc jaunu instruktoru ienākšana ir gaidīts, bet nebūt ne vienkāršs process.»

Instruktoram ne vien jāpārzina un jā-spēj pasniegt 15 jaunsargu apmācības bloki, jābūt labi fiziski sagatavotam, aizrautīgam un spējīgam ieinteresēt bērnus, bet arī jāizveido uzticamas attiecības ar sadarbības partneriem, jo bez iestrādēm organizēt pasākumu — tas ies vismaz divreiz ilgāk.

Uzskaitot vajadzīgos Jaunsardzes in-struktora dotumus, proti, viņam ir daudz jāzina un jāprot, jābūt apveltītam ar lieliskām komunikācijas iemaņām un harismātisku personību, Zita Rukšāne uzsver, ka ļoti liela nozīme ir arī viņa spējai būt radošam. «Tieši spēja būt radošam un izdomas bagātam ļauj arī pēc pieciem un piecpadsmit in-struktora darba gadiem doties mežā izlūk­- patruļā un rast gan sev, gan bērniem kaut ko jaunu un interesantu.»

«Man tuvi cilvēki ir teikuši, ka es savos gados esmu jauns,» saka Juris Lelis. «Un tajā ir zināma taisnība. Tu nevari novecot, ja strādā ar jauniešiem. Turklāt no jauniem cilvēkiem nāk ļoti daudz prieka. Viņi dzīvi un pasauli uztver ar prieku, un tas vairo enerģiju.»

Par patriotismu un nākotni
Jaunsardzi kā militāri virzītu jauniešu kustību bieži asociē ar vietu, kur «māca» pat­riotismu. Nodaļu vadītāji īsti nepiekrīt šim apgalvojumam, sakot, ka Jaunsardzē apgūst Latvijas vēsturi, izpratni par dažādiem notikumiem, to kopsakarībām, skaidro piemiņas un kaujas atceres dienu nozīmi un jēgu. «Svarīgi ir iemācīt jaunam cilvēkam domāt, analizēt informāciju un veidot savus secinājumus. Ja tu pats esi nonācis pie kādas izpratnes vai atziņas — tam ir cita, paliekoša vērtība,» saka Juris Lelis.

Zita Rukšāne turpina šo domu, sakot, ka patriotismu veido arī cieņpilna rīcība attieksmē pret nozīmīgiem notikumiem Latvijas vēsturē. «Ja tu kopā ar visiem stāvi Ložmetējkalnā vai apkop kritušo karavīru kapus, tās izjūtas vibrē gaisā un skar ikvienu. Šī pieredze nogulsnējas un veido cieņu un labestīgu attieksmi pret savu valsti.»

Runājot par Jaunsardzes nākotni, visi trīs vadītāji ir vienoti pārliecībā, ka kustība sevi ir pierādījusi — tā ir vajadzīga gan jauniešiem, gan valstij. Tāpat viņi ir pārliecināti, ka drīz sagaidīs brīdi, kad katrs jaunsargs pēc svinīgā solījuma došanas saņems pilnu ekipējumu — formastērpu, zābakus un guļammaisu, lai pārgājienā pa mežu dotos saga­- tavots saviem pirmajiem izaicinājumiem un piedzīvojumiem.