Izraidīto ceļš — Sibīrija

1940. gada vasarā trīs Baltijas neatkarīgās valstis: Lietuvu, Latviju un Igauniju okupēja padomju karaspēks. Jau drīz vien pēc militārās okupācijas sekoja šo valstu aneksija un inkorporācija Padomju Savienībā. Jaunā padomju vara gandrīz uzreiz pēc okupācijas sākuma sāka izrēķināties ar sev nevēlamajiem vēl nesen neatkarīgo valstu pilsoņiem. Padomju pirmā okupācijas gada represijas savu kulmināciju sasniedza 1941. gada 14. jūnijā, kad vienā naktī no Latvijas izsūtīti 15 424 cilvēki, kurus ieslodzīja padomju koncentrācijas nometnēs Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Šogad šim notikumam aprit 75 gadi.

Edmunds Vītols,
NBS rezerves kapteinis

Diezgan ilgi apsvēru, vai drīkstu un vai vajag šo vēstījumu darīt zināmu plašākai sabiedrībai. Tas ir manas vecmāmiņas vai, kā mēs, mazbērni, viņu saucām, omammas skarbais dzīvesstāsts, kas apkopots no viņas pierakstiem, kuri tapuši pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā. Mūža norietā, kad sliktās veselības dēļ vecmāmiņa vairs nespēja aktīvi piedalīties ikdienas darbos un bija savu bērnu aprūpē, parādījās brīvs laiks, ko varēja veltīt sev, un viņa gremdējās  atmiņās. Viņa sāka izvērtēt notikumus, meklēt atbildes uz jautājumu, kāpēc cilvēku dzīvē ir tik daudz ciešanu. Viņas  atskaites punkts bija pašas pieredze, traģēdija, kas izjauca dzīves ritējumu, izpostīja viņas jaunību, ģimeni, Dzimteni, iedragāja ticību taisnībai un Dievam. Šī nelaime skāra daudzus jo daudzus, melnā nakts tumsā tā spēji pieklauvēja pie mājas durvīm un izrāva cilvēkus no ierastās vides, šķīra vīrus un sievas, vecākus un bērnus, šķīra no Dzimtenes.

Savu ieceri apkopot vecmāmiņas pierakstus publicēšanai es saskaņoju ar savu mammu un viņas brāli — omammas bērniem, kas abi arī ir represētie, jo piedzimuši izsūtījumā. Viņi deva man savu svētību, sakot, ka šis vēstījums
sasniegs cilvēku sirdis un ka noteikti būs arī tādi, kas sapratīs visu no pusvārda, jo paustajos notikumos ieraudzīs arī sevi. 

Esmu tik pateicīga dēlam Albertam, ka viņš man iedeva magnetofonu. Ierakstīju to mūziku, kas man patīk. Patīk arī jautra mūzika, tomēr vairāk mīlu skumjas melodijas. Vispār nevaru saprast, kāpēc man visu laiku ir skumji? Bieži apraudos, pati nezinu, par ko. Kaut kas no sirds laužas ārā. Varu teikt, ka man pašreiz ir viss. Ir jumts virs galvas, siltums, bērni un mazbērni, esmu paēdusi, man pat ir šokolādes konfektes pie gultas. Man tās ļoti garšo. Lai gan tagad arī neesot viegli laiki [1992]. Bet vienmēr jau nevar būt viss labi. Ir visādi laiki bijuši. Dēls Alberts un meita Irmiņa ļoti rūpējas par mani.

Pirmajā rindā otrā no labās puses — omammas māte Jūlija Vītola. Otrajā rindā pa vidu — omammas tēvs (papus) Krišs Vītols. 1931. gads, Tukums.
Pirmajā rindā otrā no labās puses — omammas māte Jūlija Vītola. Otrajā rindā pa vidu — omammas tēvs (papus) Krišs Vītols. 1931. gads, Tukums.

Visu dzīvi taču nevar nodzīvot gaiši un laimīgi, un to slikto jau vairāk ievēro nekā labo. Atminos, kad 1940. gadā ienāca sarkanie, papus teica, ka divas reizes viņam izdevies izmukt no tiem slepkavām. Trešo reizi nepaveicās. Cik atminos no mammas stāstījuma, tad divi pirmie bērniņi viņai nomiruši. Viens dažu mēnešu vecumā, bet otrs bijis ap gadiņu vecs. Es iedomājos, kādi pārdzīvojumi viņai bija. Tad [1917] piedzima mans vecākais brālis — Aleksandrs. Kad sākās revolūcija, papus aizgājis karot Kolčaka armijā — tā laikam bija pirmā reize, kad viņš izvairījās no boļševikiem.

1921. gadā man bija daži mēneši un manējie muka uz Latviju. Mamma vēl stāstīja, ka tikuši līdz Ļeņingradai. Tur naktī gulējuši stacijā, bet papus sēdējis, kamēr visi gulējām, un ar koku atgaiņājis žurkas. Tad vēl mamma stāstīja, kā nopirkusi pienu mums bērniem, bet, kad tas piens nostāvējies, tad tur mazāk nekā puse bijis ūdens, bet burkas dibenā — kaut kādi biezumi.

Pāri Latvijas robežai braukuši ar pajūgu cauri mežiem. Visu laiku baidījās, ka mēs, mazie, nesāktu brēkt, jo tad varētu kāds izdzirdēt un mūs aizturētu. Tomēr laimīgi tikuši līdz tēvatēva mājām «Slikšāniem» Viesītes pagastā. Tā tad ir bijusi otrā veiksmīgā mukšana no sarkanajiem. Kādu laiku nodzīvojām laukos. Vēlāk papus sāka strādāt Dau­gavpils bankā, pēc tam Ludzā, bet tad viņu pārcēla uz Tukuma banku [1926. gadā]. Tā nu līdz tam nelaimīgajam 1941. gadam dzīvojām labi, normāli. Bet kas tad tas par laiku priekš cilvēka dzīves — divdesmit gadus normāli dzīvot? Ar to arī viss ģimenei beidzās.

..

1941. gada 14. jūnija naktī pulksten trijos ar skaļu klauvējienu pie durvīm mūs pamodināja «nelūgtie viesi». Tieši tobrīd sapņoju, ka sēžu vagona tamburā, stūrī uz grīdas, un katrā pusē man stāv zaldāts ar šau­teni. Un te nu tie bija — viens karavīrs, viens virsnieks un viens privātais — pavecs lauku vīrs vadmalas vamzī. Lika salasīt mantiņas, ko ņemt līdzi. Uzreiz pieteica, ka papum līdzi ņemamās mantas jāliek  atsevišķi. Atceros, ka piegāju pie skapja kaut ko paņemt, un čekistu virsnieks stāvēja man tieši aiz muguras. Pagriezos un dusmās noraustīju plecus. Tik tikko noturējos, lai neiespļautu viņam ģīmī. Tai brīdī baiļu nebija nemaz, bija tikai šausmīgs aizvainojums, bezpalīdzības sajūta un naids. Visu, ko ņēma no skapja, gāza uz grīdas, un allaž sakārtotās istabas vidū bija izveidojusies drēbju un mantu kaudze. Mums toreiz bija mazs kaķēns, un tas tagad spēlējās pa šo mantu kaudzi. Atceros, ka brālis Edmunds gulēja blakus istabā, un mamma nezin kāpēc pārvilka viņam segu pāri galvai, it kā bērnu vēl varētu glābt, paslēpt no nelaimes. Vecākajam brālim Aleksandram kāds bija pateicis, lai uz mājām šai naktī neiet, jo būs izvešana. Tā viņš izspruka no visa šā murga, un viņa dzīve aizgāja pa pilnīgi citu ceļu.

Virsnieks atļāva noiet pagrabā paņemt ēdamo. Mēs jau bijām dzirdējuši, ka no Polijas izsūta cilvēkus uz Padomiju, un mamma, kā bēdu nojauzdama, bija sagādājusi žāvētu gaļu un sakausējusi sviestu, ko salējusi kanniņās. To visu mums atļāva paņemt līdzi. Virsnieks mūs pat mierināja, ka mēs dzīvošot tāpat, tikai ārpus Latvijas robežām. Kad mūs izveda ārā no mājas un noslēdza visu, bija jau gaišs. Atcerējos, ka šajā steigā kaķēns bija palicis mājās. Sāku gauži raudāt, un virsnieks atļāva aiziet pēc kaķēna, to atdevām kaimiņam, kas arī bija pieaicināts šai pasākumā. Atceros, es ļoti raudāju. Papus noglaudīja man galvu un teica: «Ak, tu nabaga kukainīti!»

..

Uz staciju [Tukums 2] mūs veda ormaņa ratos, papum bija jābrauc mašīnā kopā ar čekistiem, kas brauca pa priekšu. Bija agrs rīts, ielas tukšas un klusas. Mājā uz ielas stūra dzīvoja zobārste, pie kuras mēs ārstējāmies. Kad braucām garām, es pamanīju, ka viņa caur aizkara maliņu skatījās, kā mūs aizved.

Stacijā jau bija pulku tādu nelaimīgo kā mēs. Papum lika paņemt savu sainīti ar drēbēm, un zaldāti viņu veda prom uz blakus stāvošo ešelonu. Pat lāga atvadīties neļāva, viņš tikai vairākas reizes atskatījās uz mammu un mums ar brāli. Mamma raudāja, es arī, bet brālis Edmunds īsti nesa-prata, kas tagad notiek. Tā mēs savu papu nekad vairs neredzējām. Tie bija pēdējie mirkļi, kad mūsu skatieni sastapās. Brālim Edmundam bija tikai 15 gadi, tāpēc viņu nepaņēma pie vīriešiem. Iekāpām lopu vagonā, kur bija sataisīti plaukti divos stāvos. Vagonā bija tik mazs lodziņš, ka pa to pat bērns nevarētu izlīst, tomēr — restes bija priekšā. Pie sienas pretim durvīm bija ierīkota «tualete» —  uz cauruma grīdā bija uzlikta kaste. Nolēmām to «skaisto» vietu aizkārt ar segu. Kad stacijā pienāca vilcieni no Rīgas, mūs ieslēdza vagonos, aizbīdot un aizbultējot durvis. Vēlāk tās atkal atvēra. Nolemtos cilvēkus tik veda un veda klāt, šķīra vīriešus no ģimenēm un izvietoja ļaudis tiem paredzētajos lopu vagonos. Asarās bija teju katrs otrais. Bērni bija neizpratnē par to, kas notiek, daudzi ar interesi lūkojās apkārt uz vilcieniem, uz bruņotajiem karavīriem un satrauktajiem pieaugušajiem vagonos. Uz staciju atnāca skolas biedri. Pavisam klāt jau nelaida, bet pa gabalu varējām sasaukties un parunāt.

Pirmais no kreisās — Alberts Širokovs (omammas dēls), ommamas māte Jūlija Vītola, omamma — Tatjana Vītola un Irma Širokova (omammas meita). 1961. gada jūnijs.
Pirmais no kreisās — Alberts Širokovs (omammas dēls), ommamas māte Jūlija Vītola, omamma — Tatjana Vītola un Irma Širokova (omammas meita). 1961. gada jūnijs.

Pēc pāris dienām vajadzēja notikt manam izlaiduma vakaram ģimnāzijā. Vēlāk, kad atgriezos Latvijā, satiekot bijušos klases biedrus, tie stāstīja, ka saņēmuši gatavības apliecības un visi aizgājuši projām, klaiņojuši pa Tukuma ielām un nekādu balli nav svinējuši. No manas klases bijām četras meitenes, kas tika aizvestas šai dienā izsūtījumā. Jā, kas to varēja zināt, ka pēc nedēļas sāksies karš. Pareizi izdarīja vecākais brālis Aleksandrs, ka paklausīja draugu padomam un 13. jūnija vakarā nepārnāca mājās. Viņu būtu iebāzuši vilcienā pie vīriešiem. Tiem vilcieniem maršruts bija tai pašā virzienā, tikai uz citu lēģeru vietām, kur tos jau gaidīja dzeloņdrāšu apjoztas nometnes. Un toreiz jau arī bija tāda bērna domāšana. Pat iedomāties nevarēja, ka varētu nomukt kaut kur un pamest mammu vagonā. Tādas iespējas bija. Piemēram, brālis Edmunds gāja pēc ūdens vai uz stacijas bufeti kaut ko nopirkt. Gāja taču no katra vagona un gāja daudzi, viņu bars bija liels. Ja pamanītos, tad pazust šajā jūklī noteikti varētu.

Atceros, ka sēdēju uz vagona grīdas pie durvīm, kājas lejā šūpojot, un sarunājos ar jaunpienācējiem. Šai brīdī pienāca kārtējais vilciens no Rīgas, un kareivji taisīja durvis ciet vagoniem, arī mūsējam. Kad kareivis bīdīja durvis ciet, man uznāca dusmas, un es pēdējā brīdī paspēru kāju uz priekšu viņa virzienā, it kā gribētu viņam iespert. Vagona durvis aizcirtās, bet kareivis lamādamies atgrūda tās vaļā, ielēca mūsu vagonā un pārskaities prasīja, kurš nupat bija pie durvīm. Kamēr viņš taisīja vaļā durvis, es paspēju uzrausties uz mūsu augšējā plaukta, un mamma pārsedza mani ar segu. Kareivis ārdījās un bļāva, ka viņš tūlīt nošaušot to, kas viņam gribēja iespert. Visi bija pārbijušies, bet cieta klusu. «Ahraņņiks» lamādamies izlēca ārā un ar sparu aizgrūda vagona durvis.

Mūsu vilciena sastāvs ceļā devās tikai naktī — tas mūs veda pretī «gaišajai nākotnei dižajā Padomju Savienībā».

..

«Ceļojums» uz Sibīriju bija vienmuļš un ilgs. Visi bija ārkārtīgi nomākti, jo katrs gremdējās domās par to, kas viņu sagaida. Pa ceļam lielākajās stacijās vilciens apstājās, lai varētu paņemt ūdeni vai kaut ko ēdamu. Mums spaiņos nesa zupu un prosas biezputru. Zupai un biezputrai pa virsu peldēja kaut kāds sarkanbrūns eļļains šķidrums, bet to vienmēr nolējām nost. Joprojām atceros, cik šis «sarūpētais» ēdiens bija pretīgs. Jāteic, ka badu vēl nejutām, jo šis tas bija palicis no tā, ko bijām paņēmuši līdzi no mājām. Taču gadījās reizes, kad pārbraucieni bija ilgāki un pieturvietas retas. Tad gan gāja smagi, jo pietrūka ūdens, un mēs cietām slāpes. Šķērsojot kādu kalnainu apgabalu, šķiet, Urālos, vilcienu apturēja neapdzīvotā vietā, lai mēs varētu padzerties. Izkāpuši no vagoniem, nevarējām saprast, kur tad lai padzeras?! Mums norādīja uz peļķēm, kurās bija tumšs, brūns ūdens. Un mēs dzērām, jo slāpes bija neciešamas, tā ka mute lipa ciet. Kad es tagad padomāju, tas ūdens laikam bija brūns no kalnos esošajiem minerāliem, tā ka netīrs vai kaitīgs tas nevarēja būt.

Galapunktā tikām tikai 1941. gada augusta sākumā. Nobraucām līdz Krasnojarskai, tur mūs izsēdināja no vilciena un izmitināja kaut kādās barakās. Tās man nav palikušas atmiņā, bet atceros, ka līdz barakām bija jāiet pa diezgan augstām laipām. Baidījāmies iekrist ūdenī, jo laipas stipri līgojās. Pēc pāris dienām mūs «nokrāva» lielā baržā uz Jeņisejas upes, un baržu vilka mazs kuģītis. No tā brauciena atceros tikai naktis, jo baržā atradāmies tumsā visu laiku, un man sajuka, kad ir diena un kad nakts. Gulēju dienā, bet nomodā biju naktī, jo visu laiku bija tikai tumsa un tumsa. Izsēdināja mūs Galaņinas ciematā Kazačinskas rajonā, tas atradās Jeņisejas krastā. Izkravājāmies krastā, apsēdāmies un nevarējām saprast, no kurienes tik daudz mazu mušiņu mums mācās virsū. Tās bija kā melns mākonis. Tās līda, kur tik spēja, acīs, ausīs, degunā, un trakākais bija tas, ka mušiņas koda. Atgaiņājoties pārgājām uz citu vietu, bet tur — tas pats. Tad mums paskaidroja, ka mušiņas ir visur un no tām pamukt nav iespējams.

Atceros, ka pirmā doma, izkāpjot no baržas krastā, visiem bija viena — gribējās kartupeļu, jo garajā ceļā mēs par tiem bieži prāto­- jām. Tad nu daži gāja tos kartupeļus meklēt, un jaunākais brālītis Edmunds arī gāja kopā ar pārējiem. Visa brauciena laikā Edmunds bija tas, kas skrēja pēc ūdens un pēc pārtikas, viņš rūpējās par mums, cik nu bija viņa spēkos. Tiesa, neatceros, vai toreiz kartupeļu meklējumi vainagojās ar kādiem panākumiem.

Tā nu mēs sēdējām Galaņinā, cīnījāmies ar uzmācīgajām mušiņām un gaidījām, kad mums atbrauks pakaļ no kolhoziem un sovhoziem.

Turpinājums sekos.