Izraidīto ceļš — Sibīrija

Edmunds Vītols,

NBS rezerves kapteinis.
Foto — no interneta vietnēm.

Sākums šā gada februāra numurā.

Pēc dažām dienām atbrauca jaunie saimnieki pēc saviem vergiem. Mēs ar mammu un brāli Edmundu tikām norīkoti uz sovhozu Dudovkā. Mūsu mantiņas sakrāva ratos, bet paši mēs gājām kājām. Jāiet bija kādi 40 kilometri. Naktī ceļa malā kūrām ugunskuru, cepām pelnos kartupeļus, sildījāmies un nedaudz atvilkām elpu. Man gan likās, ka tā atpūta vairāk bija domāta zirgiem, nevis mums, jo mūs uzskatīja par ienaidniekiem, fašistiem. Jāteic, ka mēs ne­- vienu «fašistu» pat redzējuši nebijām, tie taču atnāca uz Latviju tikai pēc divām nedēļām, kad mēs jau bijām lopu vagonos.

Dudovka bija ciemats ar vienu ielu. Interesanti, ka Dudovkā par sovhoza direktoru toreiz bija latvietis Linde. Nezinu, no kādiem laikiem viņi tur dzīvoja, bet noteikti vēl pirms revolūcijas, jo viņam bija arī veca māte, ko ciemata vietējie iedzīvotāji turēja godā.

Mūs izmitināja skolā, kur gulējām uz koka grīdas. Nākamajā dienā visus izsūtītos jaunpienācējus sadalīja pie vietējiem iedzīvotājiem. Mamma, brālis un es, kā arī Blumbergu ģimene (māte ar divām meitām) tikām izmitināti pie vienas saimnieces, kas dzīvoja kopā ar dēlu. Viņas dēlu pēc kāda laika iesauca armijā un aizsūtīja uz fronti. Mēs visi dzīvojām lielākajā istabā, bet saimniece ar dēlu — mazākajā. Visi sievišķi gulēja uz grīdas, bet brālis Edmunds dabūja vietiņu uz krāsns. Pirmās naktis gulēšana bija ļoti cieta, no rīta visas malas bija nospiestas un sāpēja. Vēlāk dabūjām salmus, ko paklāt apakšā, tad jau likās tīri ciešami. Dudovkā bija tādi iedzīvotāji, kas tur mitinājušies neskaitāmās paaudzēs, bet izsūtītie, kas bija ieradušies nesen, ieskaitot mūs, bija Pievolgas vācieši un ukraiņi, kas bija izsūtīti no Rietumukrainas, un vēl krievi. Daudz bija arī tādu, kas jau ilgus gadus bija nosēdējuši lēģeros un tagad turpināja izciest «mīkstinātu» sodu. No tiem vairākums bija inteliģenti cilvēki.

Mūsu sovhozā audzēja saknes, tādējādi mums bija laimējies, jo bija pieejams veselīgs ēdiens. Ja rakām kartupeļus, burkānus, bietes vai kāļus, tad mums atļāva tos cept ugunskurā turpat uz lauka, un varējām ēst, cik tik lien. Kad ieradāmies, bija jau rudens, un pirmais darbs, kas bija jādara, — jārok kartupeļi. Darbs sākās ļoti agri, un, lai mūsu ierašanos darbā kontrolētu, katru rītu vietējais zootehniķis un agronoms bija jau atjājuši ar zirgiem pie lauka un mūs pārskaitīja. Iepriekš tika piekodināts, ka par darba kavēšanu var piespriest cietumsodu. Nebija runas par neierašanos darbā, bet par aizkavēšanos. No mājām līdz kartupeļu laukam bija jāiet kādi četri kilometri cauri biezam mežam. Toreiz to nenovērtējām, bet tagad atceros, cik pasakaini skaisti bija tie meži. Nākot atceļā no darba, mežā lasījām ogas un sēnes. Sākumā likās jocīgi, ka viņiem dārzos nav nekādu ogu krūmu, bet tad jau sapratām, ka viss aug turpat blakus — mežā. Atceros, cik pārsteidzoši lielas un garšīgas bija melnās jāņogas, kas auga mežā. Joprojām neiziet no prāta arī tas, kādas neērtības sagādāja odi un sīkās mušiņas jeb knišļi, ko vietējie sauca par «moškām». Tās mūs ēda vai nost. Odi bija lieli, garām kājām un dzēla sāpīgi. Redzējām, ka vietējie nēsā tādas kā kapuces no auduma, kurām sejas pusē bija piešūts smalks tīkls no zirgu astriem.  Mums tādu vēl nebija. Mammai bija melna žoržeta kleita, no tās uzšuvām kapuces un maucām galvā. Bet tā drēbe vāji laida cauri gaisu, un mēs ļoti svīdām. Apsējām piedurknes, lai knišļi nelīstu garām, bet tad cieta tieši tās vietas, kur sākās nosaitējums. Rokām un kājām izveidojās sarkanas ārkārtīgi niezošas un sāpīgas uzpampušas «aproces». Vienu laiku man bija tā sakosta kāja, ka no rīta, pieceļoties no gultas, es nevarēju nostāvēt aiz sāpēm. Lēnām sākot spert soli pa solim, varēja iekustināt kāju un tad jau arī paiet. Tā katru rītu un diezgan ilgu laiku. Vēlāk vietējie mūs iemācīja pagatavot īpašu smēri no darvas un sveķiem. Īsti gan neatceros to recepti, bet karstu ūdeni tur jauca klāt un sveķus. Ar šo zieķeli tad smērējām rokas un kājas, tas atviegloja mūsu iešanu mežā, jo karstā laikā nebija vairs jāvelk mugurā tik daudz drēbju. Knišļiem un odiem tās smēres smaka nepatika, mums arī ne, bet, ja tā līdzēja, tad varēja pieciest.

..

Sibīrijā bija liels kontrasts starp gadalaikiem. Ziemas bija ārkārtīgi bargas un aukstas, bet vasaras ļoti karstas. Kartupeļu un sakņu vākšana turpinājās arī tad, kad sāka snigt sniegs, jo lauki bija ārkārtīgi lieli un sakņu ļoti daudz, laikus to visu nevarēja paspēt novākt. Atceros, cik grūti gāja tiem, kas dzīvoja kolhozos, kur audzēja labību. Tur, kamēr labību nenovāca un nesamala, cilvēkiem nebija
ko ēst. Ja kāds pēc labības novākšanas salasīja uz lauka palikušās izmētātās vārpiņas un tika pieķerts, tad droši varēja nopelnīt gadus cietumā. Labāk, lai sapūst, nekā cilvēks apēd. Mums, pārtiekot no kartupeļiem, tai ciemā pagāja diezgan ilgs laiks, varbūt tāpēc es tagad nelabprāt ēdu kartupeļus.

Sākumā, kad atbraucām uz Dudovku, mammai bija vēl šādas tādas mantiņas no personiskajām lietām, kuras varēja pārdot vai iemainīt pret pārtiku. Svētdienu rītos viņa gāja garus ceļa gabalus uz apkārtējām sādžām, kur varēja kaut ko samainīt pret pārtiku. Mēs vakarā viņu pacietīgi gaidījām. Kad mamma atgriezās un atnesa miltus, mēs gavilējām, jo tūlīt tika vārīta miltu biezputra, un, ja vēl bija piens, tad tās bija gardumgardas vakariņas.

Sibirija

Visu ziemu strādājām smirdīgajos pagrabos, kur glabājās kartupeļi. Tie bija jāpārlasa atkal un atkal, un puvuma smaka tur bija
tik šausmīga, ka cirta acīs. Apgaismojumam pagrabos izmantoja tā sauktās ploškas — bundžiņās ar petroleju tika iebāzts deglis. Var iedomāties, cik vājš apgaismojums tur bija, turklāt liesma visu laiku raustījās. Petrolejas smārds sajaucās ar puvušo kartupeļu smaku, un «buķete» bija neatkārtojama. Kad visi bijām sagājuši pagrabā, durvis tika aizslēgtas, lai neviens neizietu laukā. Pusdienās gan laida uz mājām. Kad tiku no pagraba ārā, no saules un baltā sniega apžilbu, un pirmajā mirklī acis bija jātur ciet, jo tās sāpēja krasā gaismas kontrasta dēļ. Kad gājām ārā no pagraba, mūs katru reizi apgrābstīja no augšas līdz apakšai, vai tik nav nozagts kāds kartupelis.

Tā visa ziema pagāja, strādājot pagrabā — tumsā un smirdoņā. Šķita, ka esmu kā tāda mašīna, kas kustas automātiski, neko nedomājot. Jutu, ka manī iemājoja vienaldzība, jo bija vienalga, ko liek darīt un kurp liek iet. Varbūt tāpēc turienes ļaudis bija tādi tumsoņas, bez savām domām, kam viss bija vienaldzīgs. Tā viņus sistēma bija pieradinājusi dzīvot.

Vakarpusē sejas visiem bija notrieptas melnas, jo strādājot kaut kā ar roku vai piedurkni bija jānoslauka pilošais deguns vai nosvīdusī seja. Atceros, kā, izgājuši no pagraba, smējāmies līdz asarām, ieraugot cits citu gaismā. Pie darbiem pagrabos mūs komandēja tāda Karolīna, kas pati iepriekš bija sēdējusi lēģeros, tomēr palikusi uzticīga komunisma idejām. Viņa daudzināja, ka bijusi iesēdināta taisnīgi. Tas varēja būt arī iepriekš lēģeros piedzīvoto šausmu iespaidā un aiz bailēm, ka tur varētu nonākt atkal. Komandēšanu gan viņa bija labi apguvusi no lēģeros pavadītā laika.

Atceros, ka mamma, kādu laiku strādāja sakņu žāvētavā, kur žāvēja kartupeļus, burkānus un bietes. Dažreiz izdevās uz mājām atnest kādus sakņaugus. Ak, cik garšīgus ķīseļus mamma vārīja no burkāniem! Tur cukurs pat neprasījās. Ziemassvētkos cepām piparkūkas — sarkanās bietes un milti. Tik garšīgas sanāca tās piparkūkas!

Pēc kāda laika mammai atļāva strādāt ambulancē par sanitāri. Ambulance — solīds nosaukums, bet īstenībā tā bija maza mājele, kur strādāja feldšere un viena sanitāre. Feldšere bija Pievolgas vāciete, un mēs ļoti labi satikām. Pārcēlāmies tur dzīvot — nu mums bija pašiem viena istabiņa ar mazu virtuvi, un tie jau bija normāli sadzīves apstākļi. Gulējām gultās, bija petrolejas lampas. Līdz tam apgaismojumam lietojām tikai «ploškas» vai skaliņus. Vienā reizē, turot rokās skaliņu, nejauši aizsvilināju sev matus, un liesma apmetās ap galvu. Par laimi, ātri kāds noreaģēja, un izdevās to apdzēst, citādi būtu apsvilusi arī seja.

Kādos svētkos Edmundam bija jāuzliek virs ambulances ārdurvīm Staļina ģīmis rāmī. Edmunds, to bildi likdams pie sienas, uzspļāva tai vairākas reizes. Mēs, to redzot, ļoti smējāmies, bet tagad, kad to atceros, man skudriņas skrien pār muguru. Ja kāds to būtu redzējis un nosūdzējis, tad mums visiem būtu vakars.

Reiz Edmunds smagi saslima. Tiesa, neatceros, kas tā bija par slimību, bet viņš ilgi gulēja tik tikko dzīvs, pat pakustēties nespēja. Edmunds ar grūtībām elpoja un stipri svīda, domājām jau, ka nomirs, tomēr viņš izķepurojās un pamazām atlaba. Mammai tas bija grūts laiks — viņa baidījās savu puiku zaudēt un sēdēja pie viņa gultas pēc darba un naktīs, kaut ko runādama un sviedrus viņam no pieres ar lupatiņu slaucīdama. Māte raudāja, brīžiem likās, ka viņa lūdz kādu, laikam jau Dievu, bet varbūt kaut ko tikai viņai vien zināmu. Laikam jau izlūdzās.

..

Kādā vēlā rudenī piecus meitiešus aizsūtīja uz darba iecirkni, kas atradās apmēram desmit kilometrus no ciema. Mūsu uzdevums bija ar sirpjiem nopļaut uz lauka palikušās vārpas, kas bija sagūlušās slapjajā sniegā. Tādu rīku kā sirpis es pirmo reizi turēju rokās. Sirpi pazinu tikai kā šīs valsts ģerboņa daļu. Vēl tagad atceros skaitāmo par šo ģerboni: serp i molot, zvezda i golod (sirpis un āmurs, zvaigzne un bads), —  man tas šķita ļoti trāpīgi pateikts par šo vergu zemi. Kamēr bridām desmit kilometrus pa dubļaino meža ceļu, kājas bija galīgi slapjas. Tajā dienā lielām slapjām pārslām stipri sniga. Galapunktā ieradāmies pārsalušas un izmirkušas. Zobus no aukstuma klabinot, sākām vārpu vākšanu, bet lauks bija liels, un darbs nebija padarāms vienā dienā. Nakti nācās pārlaist kādā šķūnī, kur pa dēļu spraugām vilka ass vējš. No rīta es raudādama mocījos, jo man bija tik auksti, ka nezināju, kur likties. Roku pirksti bija bāli un īsti nelocījās, viss ķermenis trīcēja. Tām pārējām sievietēm nebija vieglāk, bet es taču tāds skuķis vien biju. Biju tik izmisusi, ka pirmo reizi nebaidījos aizmukt no darba. Kad mežmalā atskanēja motora rūkoņa un es ieraudzīju traktoru, kas, izrādījās, brauca uz mūsu ciemu, es uztvēru to kā vienīgo iespēju izglābties no nosalšanas. Iekāpu traktorā un cauri slapjajam putenim laidu uz mājām. Mājās, vēl aizvien trīcēdama, gulēju zem segas un uztraucos, kas būs rīt, kad atklās manu aizmukšanu. Bet tā nu iznāca, ka nelaime mani izglāba, jo biju smagi saslimusi ar angīnu. Tagad apzinos, ja būtu tai šķūnī palikusi, es rītu nesagaidītu. Otrā rītā bija atnācis viens no darba uzraugiem. Pārliecinājies, ka guļu slima ar augstu temperatūru, viņš notikušo norakstījis uz slimību. Labi, ka tā, citādi, kas zina, kā tas būtu beidzies.

Vēl atmiņā palikusi otra līdzīga darba vieta. Tas bija milzīgs graudu šķūnis, kurp mūs, trīs meitenes, aizsūtīja vētīt labību. Divas meitenes bija Pievolgas vācietes, protams, arī izsūtītās. Tas darbiņš nudien bija kaut kas līdzīgs spīdzināšanai. Kā mēs tur salām, to vienkārši nevar aprakstīt! Bija tāda sajūta, ka atrodamies ledus kastē. Vienai vajadzēja ar lāpstu bērt graudus vētījamā apa­rātā, bet divām bija jāgriež rokturis, un tā visu dienu un — katru dienu. Kad rokas un kājas vairs nespēja izturēt mežonīgo aukstumu, nolēmām, ka rokturi griezīs tikai viena. Un, kamēr divas no mums vētīja, trešā varēja lēkāt un vicināt rokas, lai sasildītos un normalizētu asinsriti pārsalušajā ķermenī. Tā mēs mainījāmies visas dienas garumā. Toreizējā labprātīgā «fizkultūra» man palikusi atmiņā uz visiem laikiem. Labi, ka mums nebija pielikts klāt neviens darba uzraugs. Vienu no abām meitenēm vēl tagad skaidri atceros, jo viņai visu laiku deguna galā bija sasalis piliens. Kādreiz pat uznāca smiekli, skatoties vienai uz otru, jo skropstas un uzacis bija apsarmojušas baltas, kā ar pūdercukuru nokaisītas. No darba līdz mājām bija trīs kilometru garš ceļš, un to mēs vienmēr veicām skrienot, lai sasildītos. Redz, cik «veselīga» dzīve bija!

..

Kad Dudovkas sovhoza direktoru latvieti Lindi iesauca armijā, viņa vietā atnāca kāds bulgārs, kas bija šurp norīkots pēc ievainojuma frontē. Tas bija ļoti nepatīkama izskata cilvēks, ar izvalbītam acīm un melns kā velns. Viņš katru dienu nāca uz ambulanci, lai viņam pārsien ievainoto kāju, un tas bija jādara manai mammai. Pēc neilga laika viņš, šķiet, bija noskaidrojis, ka mūsu mamma ir no inteliģentas ģimenes, un tas viņam nepatika. Jaunais sovhoza direktors nolēma mūs pārcelt uz citu sādžu, kas atradās šī paša sovhoza pakļautībā. Paziņojot par savu lēmumu, viņš skaidri pateica, ka necietīs to, ka viņam tuvumā dzīvo tautas ienaidnieku bankas direktoru un ministru ģimenes (ministra ģimene bija Blumbergi). Sādža, uz kuru mums bija jāpārvācas, sau­cās Kemska, un tā atradās divdesmit kilometru attālumā no Dudovkas. Tā mēs pārcēlāmies uz jaunu dzīvesvietu. Kemskā dzīvojām kopā ar kādu ģimenīti — māti un diviem maziem puišeļiem. Dudovkā par galveno grāmatvedi strādāja kāds ebrejs, un mamma ar viņa ģimeni uzturēja labas attiecības. Tas ebrejs iekārtoja mani par uzskaitvedi Kemskā. Darba vieta bija divu kilometru attālumā no mājas, kurā tagad dzīvojām. Manos pienākumos bija palīdzēt Kemskas grāmatvedim, kas arī bija izsūtītais, ļoti solīds vīrs gados. Taču mans galvenais pienākums jaunajā darbā bija mērīt laukus. Tā nu es cauru dienu staigāju mērīdama. Jāatzīst, ka tie lauki bija neiedomājami lieli un bija reizes, kad, soļojot un skaitot saženus, biju tā piekususi, ka skaitīšana notika automātiski. Mērāmais instruments bija kā trijstūris ar divu metru platu apakšējo malu. Tagad, kad atceros, māc šaubas, vai es pareizi biju visu nomērījusi, jo zemes gabali bija tik lieli, ka skaitīdama varēju arī kaut ko sajaukt. Daž­reiz mērāmie lauki bija ļoti tālu no mājām, un tādās reizēs man iedeva zirgu un es jāšus devos savos «ceļojumos». Reizēm jājot uznāca lietusgāzes un negaiss, un tad man bija bail, ka zirgam var iespert zibens, jo vietējie ļaudis stāstīja par šādiem gadījumiem. Lēcu no zirga nost, ievedu to biezos krūmos un pati stāvēju pa gabalu no tā. Atceroties tos laikus, brīnos, kā es spēju gan nostaigāt, gan ar zirgu nojāt tos lielos attālumus. Tur bija tādi plašumi, ka dažviet pat neviena krūma, ne koka nevarēja ieraudzīt, visur tikai milzīgi lauki. Patiesībā man jau toreiz likās, ka tas ir pilnīgi nevajadzīgs darbs, bet šis īsais periods mana izsūtījuma laikā bija vienīgais skaistais atelpas brīdis, un to es izmantoju. Vasaras vakaros, atgriežoties no mērīšanas darbiem, baudīju vēsumu, apsēdusies pie kāda meža strauta. Mežs smaržoja, koku galotnes šalca vējā, strauts burbuļoja un putni dziedāja. Es skatījos zilajās debesīs un domāju, ka no turienes, no debesīm, noteikti var redzēt arī Latviju.

Kemskā mēs ilgi nenodzīvojām. Atbraucām agri pavasarī, bet jau agrā rudenī mani mobilizēja tā sauktajā darba armijā. Tas bija 1943. gada augustā, un tā sākās kārtējais posms manā Sibīrijas dzīvē. Nedaudz vēlāk, bet tai pašā rudenī arī jaunāko brāli Edmundu paņēma darba armijā un aizsūtīja uz Sovgavaņu pie Amūras. Mūs atkal veda uz to pašu Galaņinu Jeņisejas krastā, kur bijām sākumā atvesti no Krasnojarskas. Ceļš uz Galaņinu bija ļoti grūts, jo tai laikā vēl bija pamatīgs karstums. Mantiņas veda ar zirgu, bet mums bija jāiet kājām. Man toreiz bija tā noberzts papēdis, ka nevarēju uzvilkt apavus. Vienā kājā man bija zābaks, bet otra — slimā kāja — bija plika un zemi skāra tikai ar pirkstu pamatni. Kad nonācām galā, uz slimās kājas pēdas bija izveidojušās milzīgas asiņainas tulznas. Sabei­- dzu to kāju vēl vairāk. Ieradušies Jeņisejas krastā, dažas dienas dzīvojām teltīs, gaidot kuģīti, kas mūs atkal aizvedīs tālos un nezināmos Sibīrijas ceļos.

Turpinājums sekos.